VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Georgs Šenbergs. "Esmu divdesmit pirmā gadsimta mākslinieks” Zigurds Konstants | |
| Gleznotājs Georgs Šenbergs (1915.6.I–1989.21.IV) nav pieskaitāms tiem latviešu māksliniekiem, kuru vārds un daiļrade pazīstama ļoti plašam interesentu lokam. Tajā pašā laikā 20. gadsimta beigās Latvijā (un ne tikai Latvijā) māksliniekiem, kritiķiem un kolekcionāriem ir bijis pietiekami daudz iespēju klātienē iepazīt viņa mākslas darbus, lai gan joprojām trūkst monogrāfijas, albuma vai kataloga, kas būtu veltīts Georgam Šenbergam. Arī rakstu un publikāciju nebūt nav tik daudz, kā varētu vēlēties. Topošā grāmata nenoliedzami būs manāms solis viena no Latvijas 20. gadsimta otrās puses izcilākā mākslinieka tuvākai iepazīšanai. Varbūt tas skan visai sakāpināti, ja saka, ka Šenbergs visu mūžu dzīvojis tikai mākslai un mākslā, bet reāli tas tā ir noticis. Viņš bija apbrīnojami nevarīgs ikdienas saimnieciskajā dzīvē, iespējams, arī negribēja darīt neko citu kā tikai zīmēt un gleznot. Spēcīgi introvertais raksturs un ārēji nelabvēlīgie apstākļi viņa dalību izstādēs it kā iekapsulēja. Tā bija pašizolācija un pašaizsardzība, kas palīdzēja saglabāt un attīstīt radošo brīvību. Iespējams, ka Šenbergs bija vienīgais no pēckara māksliniekiem, kas absolūti un konsekventi izvairījās no sociālistiskā reālisma „skolas” un tematiskās glezniecības. Ar to viņš aiztaupīja sev radošos pazemojumus, bet reizē arī liedza tikšanos ar skatītājiem, mākslas cienītājiem un pazinējiem. Atturīgs, sevī (pareizāk sakot, savā darbnīcā – istabā) noslēdzies, viņš palika arī vēlāk, kad regulāri piedalījās izstādēs. Raksturīgi, ka pat savas vienīgās personālizstādes atklāšanas reizē 1988. gada 5. februārī Georgs Šenbergs neieradās. Neparasti? Nē, likumsakarīgi! Šenbergu ģimenes arhīvā saglabājies pieraksts: Tikai nekļūt populāram! (Bailes, ka tas var traucēt Darbu darīt.) Georgs Šenbergs labi pazina pasaules mākslas attīstības dominantes, par to liecina viņa personiskā bibliotēka un studiju laika piezīmes. Lūk, dažas Georga Šenberga replikas, kas parāda viņa interešu virzību: Man nepatīk impresionisms. Patīk vācieši, Dīrers, protams, Van Eika altāris. Īpaši man patīk Ēģiptes māksla. Rīgas grupa patika, bet vairāk kā grupa. Svempa vecās klusās dabas patīk, bet nav figūras. Ubānam arī nav figūras. Biju vīlies par Rozentālu. Aijas Zariņas klusās dabas „Dieva ausī” haotiskas – labas. Figūras nav nekas – diezgan brutālas. Georgs Šenbergs bija tik augstas raudzes mākslinieks, ka viņš spēja pilnīgi izvairīties no tiešām ietekmēm savā mākslā, no citātiem, no atdarināšanas. Kautrība un pieticība Georga Šenberga vizuālajā tēlā bija tikai iluzors māns. Pašapziņa, iekšējā pārliecība par savas mākslas spēku un izvēlētā ceļa pareizību cementēja viņa mākslas individualitāti. Gandrīz divdesmit gadus pēc kara Georgs Šenbergs strādāja it kā sev, iekšējas nepieciešamības dzīts. Tas bija intensīvas sevis pilnveidošanas laiks. Par to liecina ļoti daudzie saglabātie zīmējumi – studijas, skices, ideju fiksācijas, projekti, konstrukcijas. No šī laika līdz pat 60. gadu vidum Georgs Šenbergs, no vienas puses, lielu vērību veltīja kompozīcijas jautājumiem, no otras – daudz eksperimentēja, glezniecisko līdzekļu bagātināšanai izmantojot daudzveidīgus paņēmienus, tos dažādojot un kombinējot. Tradicionālā eļļas glezniecība tika savienota ar akvareli, temperu, vaska temperu, kolāžu un citām tehnikām. Plenērā (tā galvenokārt bija Tukuma apkaime) Šenbergs visbiežāk izgāja ar papīru un zīmuli. Saglabājušies viņa uzmetumi dabā, kuri reti kad datēti, bet kuros uzrādīts pulksteņa laiks un debespuses. Šīs skices izraibinātas ar krāsu, pat toņu vārdiskām norādēm. Raksturotas atsevišķas reālās ainavas vietas un detaļas, saules virziens un pulksteņlaiks līdz minūtei. Acīmredzot tā bija impulsa fiksācija, vizuālā motīva reģistrācija idejas līmenī, lai to vēlāk mājās tālāk attīstītu. Šenbergs bija darbnīcas cilvēks. Raksturs un laikmets viņu bija izveidojis par tādu kā gliemezi, kas vislabprātāk ieraujas savā mājoklī. Tikai šādā pašieslodzījumā, man šķiet, viņš jutās atbrīvots, pilnīgi brīvs. Georgs Šenbergs bija kara laika bērns, jo piedzima 1915. gadā Rīgā, kad Pirmais pasaules karš jau bija sācies. Un arī visa bērnība bija kara laika un bēgļu gaitu satraukuma, neziņas un izdzīvošanas alku piesātināta. Iespējams, ka tieši šis laiks atstāja neizdzēšamas pēdas Georga psihē, veidojot labilu nervu sistēmu, zināmu noslēgšanos sevī, iekšēju pašapziņu un stūrgalvīgu mērķtiecību. Bet iespējams, ka pēdējās īpašības pārmantotas no tēva. Kad sākās latviešu reevakuācija uz Latviju, Žanim Šenbergam nebija šaubu par nepieciešamību atgriezties dzimtenē, un 1920. gada 20. oktobrī Šenbergu ģimene iebrauca Rīgā. Dzīve kara izārdītajā un saimnieciski sagrautajā Latvijā nebūt nebija viegla, tomēr cerīgāka par Padomju Krievijas pilsoņu kara šausmām un tām sekojošajām saimnieciskajām nejēdzībām. Tēvs, darbu un maizi meklēdams, kopā ar ģimeni pārcēlās no vietas uz vietu: no Pārdaugavas uz Plieņciemu (14 km aiz Tukuma), tad ilgāku laiku uzturējās Daugavpilī, visbeidzot – atkal Rīgā. Daugavpilī sākās Georga skolas gaitas, kuras turpinājās 4. Rīgas pilsētas ģimnāzijā, ko viņš beidza 1933. gada vasarā. Georga māsa Elza atceras, ka brālis sācis zīmēt bez kāda pamudinājuma jau Krievijā, kad viņam vēl bijuši tikai četri pieci gadi. | |
 SKICE NR. 10. Papīrs (nedaudz nodzeltējis, plāns), zīmulis 59,9x48,2 cm | |
| Par zīmējumu un zīmēšanu jārunā īpaši. Bez nelielas atkāpes neiztikt. Georgs Šenbergs bija izcils zīmētājs, portretists. Mākslā viņš ienāca vispirms kā zīmētājs un visu mūžu, sākot ar agru bērnību – četru piecu gadu vecumu –, nodzīvoja zīmējot. Izcilas sekmes viņš uzrādīja jau studiju gaitās Mākslas akadēmijā, līdz 20. gadsimta 30. gadu vidū Georga Šenberga domāšanā, psihē, attieksmē pret mākslu vispār notika spēcīgs garīgs lūzums. Tas bija pirmais solis sava Es apzināšanā mākslā, savas individualitātes meklējumos, arī atrašanā, bet akadēmijas vadība to uztvēra citādāk, pēc savu mākslas stereotipu mērauklas, un tam sekoja neizbēgams un nesaudzīgs padomes lēmums, kas datēts ar 1937. gada 21. maiju. Sēdes protokolā rakstīts: Georga Šenberga zīmējumos komisija saskatījusi pakāpenisku zināšanu un izpratnes pazemināšanos tiktāl, ka tekošā semestra darbi nav vairs pat eksaminējami, un liek priekšā atcelt 1935. un 1936. gadā taisītos lēmumus par akta zīmēšanas klases beigšanu. (..) Georga Šenberga gleznojumi netiek eksaminēti tā paša iemesla dēļ kā vakara klasē, un komisija liek priekšā anulēt agrākos lēmumus, arī par Šenberga šīs klases beigšanu. (..) Georga Šenberga akta zīmēšanas un gleznošanas klašu beigšanas lēmumu atcelšanu (..) padome vienbalsīgi apstiprina. Georgs Šenbergs bija ļoti noslēgts, bet viņš gandrīz vienmēr kaut ko gudroja. Kā izcilam zīmētājam, parastu portretu uzzīmēt viņam nesagādāja grūtības. Tādēļ viņš gudroja, kā varētu vienu portretu zīmēt tā, lai vienlaicīgi parādītu no vairākiem skatpunktiem. Viņš pat bija uzmeistarojis tādu kā grozāmu paliktni, uz kura uzlika modeli, un grozot zīmēja klāt to pašu seju dažādos rakursos: no labās puses, no kreisās, puspagriezienā. Tādi portreti viņam ir vairāki. Arī šajā skicē (tā gan nav tapusi iepriekšminētajā laikā), kurā acīmredzami dominē emocijas, tikai viņam saprotami aprēķini un konstrukcijas, bet ne izlolota kompozīcija, redzams galvas profils, kas vienlīdz labi skatāms gan tieši, gan 180° pagriezienā (ar kājām gaisā). Nav tik svarīgi, cik rokām un kājām pirkstu... Lai gan Georgu Šenbergu var uzskatīt par lielisku zīmētāju, kura daudziem zīmējumiem ir nenoliedzama mākslas darba pašvērtība, tomēr pats sevi viņš apzinājās tikai kā gleznotāju. Apliecinājumam skan viņa vārdi: Zīmējumus es uzskatu par sagatavošanos. Šim apgalvojumam ir racionāls kodols, jo tos var uzskatīt par savdabīgu, visbiežāk nedatētu dienasgrāmatu, notikumu un garīgās attīstības gaitu fiksējošu dokumentu. Tas notika 30. gadu vidū, kad Šenbergu dzīvoklī viesojās Georga Šenberga māsīca, viņa vienaudze. Georgs uzaicinājis apskatīties savus darbus un jautājis: Nu kā tev patīk, Mirdziņ? Viņa nav atbildējusi uzreiz, stostījusies, un tad viņš teicis: Nuja, tu jau nesapratīsi to. Es esmu divdesmit pirmā gadsimta mākslinieks. Georgs Šenbergs nemēdza darbiem dot nosaukumus. Viņš šai „literāri” informatīvajai pusei nepiešķīra nekādu nozīmi. Viņa smadzeņu darbība bija pārāk noslogota, pat pārslogota ar ģeometrisko formu pārbagātību, skaitļu virkņu (kopu, attiecību, kombināciju) sakarībām, to maģiju. Grūti pateikt, cik lielā mērā gleznu formātu izvēle (par to liecina neskaitāmās skices) bija saistīta ar kompozīciju risinājumiem un vai tās nebija kļuvušas par pašmērķi, savveida apmātību. Sākotnēji noapaļotās formas tika izmantotas taisnstūra laukumu kompozīcijās, uzsvērta ieloga kontūru apzīmēšanai. Vēlāk tika veidotas dažādu ģeometrisko formu gleznas – ovāli, apļi, āboliņlapas. Vispateicīgākais materiāls šajos meklējumos Georgam Šenbergam bija finieris, ko viņš pašrocīgi piegrieza (piezāģēja), neuzticot darbu nevienam citam. Šajā gadījumā apļa formāts ticis izveidots no pieciem gabaliem, kas nav palicis apslēpts arī gleznas pretskatā. Tā noticis, ka gleznu nosaukumus un datējumus diezgan nekautrīgi, var teikt – arī patvarīgi piešķīruši Georga Šenberga dzīvesbiedre Beata Šenberga, muzeju darbinieki, izstāžu iekārtotāji, kolekcionāri (vēlākie gleznu īpašnieki). Nebūtu jēgas gleznu nosaukumus, kas gadu gaitā tiem „pielipuši”, tagad koriģēt vai mainīt. Glezna ir apbrīnojami ietilpīga. No attāluma skatot, tā ir reizē ārkārtīgi aktīva un tajā pašā laikā lielos laukumos, masās – neparasti līdzsvarota. No otras puses, kontaktējoties ar gleznu intīmāk, redzams, ka tās krāszieds ir uzirdināts un niansēti ļoti piesātināts. Sejas un figūras pārklājas un daudzveidojas gan mērogos, gan rakursos. Darbs tapis ļoti ilgā laikā, ar pārtraukumiem. Tas piesātināts, drīzāk pārsātināts ar Georga Šenbergasakāpinātās iztēles uzplaiksnījumu (fragmentu) fiksāciju ilgākā laikā. Atliek vien minēt, kur beidzas emociju impulsi un kur dominē pārdomāta virzība. Reiz sarunā Šenbergs atzina, ka ilgā mālēšana ir cenšanās uz trīs dimensiju (ne perspektīvas iluzorisma nozīmē) glezniecību. Šī cenšanās panākt neiespējamo (bet ja nu Šenbergam tas tomēr izdevies?) – radīt telpu plaknē – neapšaubāmi izpaudās Šenberga neordinārajā domāšanā un caur to arī viņa gleznu fascinējošajā neikdienišķumā. Neviļus uzmācas doma: vai tikai šī trešā dimensija nav Šenberga psihes koncentrāta vektors plaknes telpa Sākumā tas noticis ar krāsainiem zīmuļiem uz nelieliem papīra gabaliņiem. Tā tas turpinājās līdz skolas laikam un arī visus skolas gadus. Šaubu par savu ceļu dzīvē Georgam nekad nav bijis – māksla, tikai māksla un tikai glezniecība. Ar šādu pārliecību viņš 1933. gadā uzsāka mācības Latvijas Mākslas akadēmijā. Studijas ieilga. It kā negribīgi, kā slinkodams, ar pārtraukumiem Georgs virzījās cauri akadēmijas mācību programmas dzelžainajiem džungļiem. Tālaika padomes sēžu protokoli liecina, ka sākumā sekmes bijušas labas – par izpildītajiem kursadarbiem viņš regulāri saņēma uzslavas, bet tad... – spējš lūzums studiju gaitā. 30. gadu vidū Šenbergs strauji mainīja savu māksliniecisko rokrakstu. Par tiem garīgajiem procesiem, kas tolaik norisa Georgā Šenbergā, nedaudz var spriest pēc mākslinieka piezīmēm un vēstuļu melnrakstiem. Divus vēstuļu melnrakstus, manuprāt, ir vērts iepazīt. Bremšam 26. jūnijā 1936. g. [Nikolajs Bremšs – Šenberga studiju biedrs, kas tolaik dzīvoja Bauskā. – Z. K.] Moin, skābais ģīmi. Nezinu, tomēr man ir pārliecība, ka esi nāvīgi nikns uz mani. „Lai velns tevi rauj” (ne Tevi). Tu saki, lai velns mani rauj. Es pats uz sevi esmu tikpat nikns kā Tu. Tas tādēļ, ka nevaru izgudrot, kā lai no ādas izlecu. (Ak tā, vispirms jāziņo: krāsas tev aizsūtīju. Vai esi arī saņēmis, jeb būs izkrāsotas pa ceļam?) No sākuma darīju tā: piesēju ādu pie durvīm, bet pats gāju uz loga pusi, sēdos un strīķēju ar gaiši balto krāsu uz visām pusēm (pa audeklu, protams), cēlas izjūtas pakrūtē juzdams. Vēlāk konstatēju, ka āda tāpat vesela, bet izjūtas, o, vēl labākas ir, ja var kaut tik redzēt pliku jeb vismaz puspliku sievišķi. Tad gāju uz Lucavsalu un tik ilgi lēcu saulei acīs, kamēr āda nost gan: bet, ko domā, pieaug atkal no jauna. Moin. Un otras vēstules melnraksts, kas rakstīts tā paša 1936. gada vasarā, nedaudz vēlāk. Nav norādīts adresāts, bet tas varēja būt vai nu Nikolajs Bremšs, vai otrs Georga Šenberga studiju biedrs Rihards Strazdiņš, kas tolaik dzīvoja Īslīces pagasta Strazdiņos. Biju ļoti priecīgs, ka mani atcerējies. Nīkstu pa Rīgu. Uz paša vēlēšanos. Nezinu, vai tas labi vai slikti. Brīžiem gribētos izbraukt, bet tad atkal negribas vairs. Ļoti vējīgas tieksmes apņem. Tādēļ var pagadīties, ka noguļu visu vasaru Rīgā, bet tikpat labi arī pilnīgi pretējais. Ja tā, tad drīzāk gan varētu notikt, ka ierodos pie tevis negaidot, bez ziņas. Jo, ja iegribēsies braukt, tad negribēsies vilcināties. Es tagad cīnos ar gleznošanu un zīmēšanu. Kādēļ tā svaidos? I. Jāglezno. II. Gribētos padzīvot, patrakot. Jāatpūšas. I. Būtu jāstrādā: Lai ļoti drīz sāktu naudu pelnīt, lai būtu vasaras darbi, lai atsvabinātu no skolas maksas, lai iejemtu darbnīcā, lai iegūtu vajadzīgo smadzeņu noskaņojumu pirms eksāmenu zubrīšanas, lai iegūtu vajadzīgo smadzeņu noskaņojumu priekš malkas skaldīšanas etc. („smadz. nosk.”: pašlaik es nemaz nedzīvoju tādā nozīmē, kā „dzīvo” „cilvēks”, bet gan tā, kā „kukaiņi” „dzīvo”. Tas vajadzīgs, lai es varētu „100 procentīgi” koncentrēties savā darbā. Tas varētu izbeigties, kad es tikšu uz „ceļa”. Bet: malku skaldīt + flederēt = „dzīvot” (... cilvēcīgi...!). II. Būtu jāfledere, jo: Tā kā man ir liels nogurums, apnikums un [sasvītrots vārds], tad darbs nekust ne no vietas un es kārpos kā kaķis pa pliku ledu. (Tā tad būtu vajadzīgs kaut kas tāds, kas man atņemtu * n, a, i. Izklaidēšanās to spētu, ja nebūtu iepriekš rādīto iemeslu. Tagad atkrīt.) (Varbūt šo: ja nebūtu vajadzīgi vasaras d., nauda, darbn. tikšana, atsvabin. no skolas naudas, tad izvēdinātos.) Bez tam esu drusku iegrābies, tādēļ vēl jo nepanesamāka šāda tupēšana vienā vietā! Kā redzi, tad rakstu tikai par sevi. Taisnību sakot, ne tik daudz par sevi, bet par savu jājamo zirdziņu. Ne par ko citu tik idiotiski daudz nedomāju, tādēļ arī tik tagad prasīšu: kā tev iet, ko tu dari? Atraksti pēc kāda, pēc patikas gara vai vidēji gara laika, bet ne tūlīt, lai nepārpūlētos. Moin. P. S. Moin P. S. es PSes=GŠenbergs Savu kolorista talantu Georgs Šenbergs kopa ļoti rūpīgi. Viņa piezīmēs var lasīt: Neslīpēti dārgakmeņi nemirdz. (Vai ar to nav domāts arī krāszieds glezniecībā?) Un vēl: Kolorīts. To var salīdzināt ar uguni: nesavaldīts var izraisīt ugunsgrēku, savaldīts – krietnu pavarda uguni. Portrets un akts bija tā joma, uz kuru visvairāk, šķiet, bija centrēta viņa uzmanība. Gribu apgalvot, ka tajos viņš izjuta savu esību, mākslas piepildījumu, tās virsotnes. Šajā virzienā uzmanību piesaista arī Georga Šenberga paša rakstītais: Māksla var būt bez šā un bez tā, bet nevar būt bez mīta; var jau teikt, ka ir arī tas „modernais mīts”, bet tas sabiedrību ārda, ne cementē. Un patiesi, mīta valoda un tā saturā ietvertās domas sistēma rada virkni sarežģītu pārveidojumu mūsu apziņā. Tā, piemēram, mītiskā telpa nav adekvāta ģeometriskajai, lai gan formas ziņā tā strukturāli ir tikpat organizēta kā pēdējā. Mitoloģiskā telpa ir neizprotama, mistiska, un rezultātā šī prātneaptveramība transformējas arī uz objektīvo un tēlojošo – mākslas pasauli. Tieši šī mīta mistiskā klātbūtne Georga Šenberga darbos ir tas, kas piešķir to noslēpumainības oreolu, kurš intriģē un piesaista. Vieniem šie darbi kļuvuši par meditācijas ierosmes avotu, citus tie satrauc un uzbudina; mazāk ir vienaldzīgo. Tas īpaši attiecināms uz atsevišķiem portretiem, aktiem un figurālajiem darbiem. Daudzos no tiem jūtama zemapziņā auklēta un kāpināta erotiskā, pat seksuālā sākotne: biežāk saturiski būtiskā nozīmē, retāk – vizuālā tēlā iemiesota. Savukārt pats mākslinieks tajos ielicis tik lielu psihiskā lādiņa devu, ka tas bijis pietiekami, lai viņa atstāto mākslas darbu klāstu atklātu neparasti tuvu 21. gadsimtam. | |
| Atgriezties | |
