VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Miķelis Fišers | |
 Miķelis Fišers Foto: Odrija Fišere | |
| Miķelis Fišers Purvīša balvai nominēts par izstādi “netaisnība” (28.11.2014.–18.01.2015.), kurā bija apskatāmi divdesmit divi kokgriezumi un divas videoinstalācijas. mākslinieks par izstādes koncepciju saka: “Meli un maldi kā melna krāsa pārklāj cilvēces attīstības gaišo koksni. mans kalts, asāks par zobenu, izrauj no tumsas skaudro patiesību visā tās nežēlīgajā kailumā. ATMOSTIES!” lai rādītu sabiedrības pagrimumu, Fišers izmanto precīzi izstrādātu tēlu sistēmu un ieliek to reālā vidē, līdzīgi kā darīja viduslaiku mākslinieki, ilustrējot kristīgos tekstus. arī tolaik māksliniekiem nebija zināms, kāda izskatās elle, kā atveidot kārdinājumus, tomēr tie radīja iespaidīgas ainas, kas vēstīja par šausmām, kuras realizēsies, ja cilvēki ļausies grēkiem. materializētie iedomu tēli iekustināja cilvēku domāšanu, un līdzīgs uzdevums bija arī Miķeļa Fišera izstādei. | |
 Miķelis Fišers. Kristīgie humanoīdi evakuē ticīgos no Mehiko. Vecā laikmeta beigas. 2014. Koks, krāsa, grebums. 50 x 50 cm Foto: Valdis Jansons | |
| Vai tu esi sazvērestības teoriju piekritējs? Jā, pilnīgi noteikti esmu sazvērestības teoriju piekritējs. Tās man liekas brīnišķīgs iedvesmas un izziņas avots. Turklāt tās satur tikpat daudz patiesības, cik ikdienas ziņas. Vai, tavuprāt, ziņas arī ir sazvērestības teoriju augļi? Tā ir viena no manām dziļākajām pārliecībām. Kāpēc tāda situācija ir izveidojusies? Kāpēc? Tas ir mans jautājums, ko ietver arī izstādes nosaukums. kāpēc pasaulē ir netaisnība? mums gribas novelt atbildību uz citplanētiešiem vai politiķiem, bet, manuprāt, aiz visa tā stāv varaskāre un alkatība, primitīvi instinkti, katram savi, kas paģēr rīkoties savtīgi. nereti tas ir arī kūtrums un izvēles izdarīšana par labu vieglākajam ceļam. mēs parasti varam izvēlēties – iet vieglāko ceļu vai grūtāko, šī izvēle mūsu dzīvē ir ik uz soļa, kad cilvēkam jāizvēlas savas sirdsapziņas priekšā. Tā ir mūsu vienīgā brīvība. Vai sirdsapziņas var atšķirties? Jā, noteikti – katram tā ir sava. mēs katrs dzīvojam pilnīgi citā kosmosā, un radikāli atšķiras arī mūsu sirdsapziņas. Es domāju, ka nevar būt arī pilnīgi vienāda vērtību sistēma. Var būt centieni tādu izveidot, kas ir ļoti labi, bet tas nekad nebūs absolūti, jo cilvēki pasauli redz ārkārtīgi dažādi. Visas vienošanās ir ļoti nosacītas. Kas varētu būt tādas nosacītās vērtību sistēmas augšgalā? Es nezinu, tas ir filozofisks jautājums. pirmkārt – nedarīt to, ko tu negribi, lai dara tev. Mākslā ir tāds virziens kā ezoteriskā fantastika, kas atzīst un attēlo NLO, citplanētiešus, paranormālas parādības. Esmu mazliet pazīstams ar šo virzienu. man šķiet, vairākums autoru ir pārliecināti fanātiķi, kas šo lietu uztver pārāk nopietni. Es uzskatu, ka nepieciešama arī sava deva ironijas. Tas ir pārāk nopietni, lai par to runātu nopietni. Tā ir mūslaiku mitoloģija, jo tas ir tas, ko cilvēki lieto ikdienā: skatās ziņas, mājaslapas, pie sevis šausminās, bet cits citam par to kautrējas stāstīt. Tas ir tāds skelets skapī – lai nedomā, ka tu esi jocīgs. Plašākā sabiedrībā šie tēli nav īsti leģitīmi, jo tevi var nosaukt par māņticīgu, teikt, ka tu dzīvo iedomu pasaulē. Runājot par skatītājiem, es ceru, ka viņi sadzīvo ar manu ironiju un humoru, kas, manuprāt, vispār ir viena no lielākajām civilizācijas vērtībām. Tā ir unikāla smadzeņu funkcija, kas palīdz adaptēties ekstremālās situācijās. kad situācija ir kritiska – un tāda tā tagad ir –, humors ir veids, kā par to var un vajag runāt. Šīs izstādes darbos dzīvo reptiļi un humanoīdi. Jā, reptiļi manos darbos ir pirmo reizi. Tā man pašam ir tāda priecīga iepazīšanās. Videodarbā “Valodas stunda” izskatījās, ka tu labi esi izpratis viņu uzvedības motīvus, esi iemiesojies tēlā. Ķirzakas smadzenes ir mūsos visos. citos tās dominē vairāk, citos mazāk. bet, ja nopietni, filmēšana patiešām izdevās veiksmīgi, arī tāpēc, ka es ļoti skaidri pirms tam biju izdomājis vizuālo tēlu, tāpat veltīju ne mazums laika ķirzaku valodas izrunai. Galvenais reptilis sēž katrā no mums? Jā, viņš ir visbīstamākais. Viņš parasti ļoti labi maskējas. piemēram, par Ego, kas īstenībā vēl mums tikai labu – komandē darīt to, kur redz visātrāko labumu. Viņš nav slikts, bet tuvredzīgs gan. Ego grib ātri un labi, bet par tālejošām problēmām viņš neko nezina. Izstādē tu apspēlēji jēdzienu “līdzcietība” – ko tas ietver? Konkrētajā komentārā man bija vairākas versijas, ko rakstīt. Tur varēja būt arī kāds cits vārds, piemēram, mīlestība. Es izvēlējos līdzcietību. Es to uztvēru kā vērtību, kas dod sabiedrībai atjaunošanās iespēju. Pareizi, es tā arī to domāju – kaut ko tādu, kas raksturotu cilvēcību. Tu vari iekustināt sabiedrību ar saviem darbiem? Domāju, ka ne. Tas, protams, būtu brīnišķīgi, bet sabiedrību nevar iekustināt ar mākslas darbiem. Tur nepieciešams kaut kas tūkstoškārt spēcīgāks. mākslu patērē niecīgs sabiedrības procents, bet to, kurus patiesi interesē kaut ko mainīt, ir vēl mazāk. Kam būtu jānotiek, lai sabiedrība varētu mainīties? Šķiet, ka nevarēs iztikt bez globālas katastrofas. citas iespējas es neredzu. jo ļoti dominē izvēle par labu īstermiņa ērtībām. dominē reptiļu diktatūra. Māksla ir viens no veidiem, kas var rādīt šos attīstības ceļus? Jā, māksla var rādīt un sagatavot psiholoģiski, padarīt elastīgākus cilvēku prātus, paplašināt uztveri. dažos gadījumos tas arī notiek. Vai tavā iztēlē pastāv konkrēta paralēlā pasaule, kuras atribūti un tēli ienāk darbos? Jā, laikam eksistē. Tikai šīs pasaules ir daudzas. man ir sava kosmogonija, kurā es aptuveni iztēlojos, kā tas varētu būt – līdzās pastāvēt un mijiedarboties. bet, ja nopietni, es domāju, ka mums ir ļoti nelielas izredzes kādreiz reāli sastapties ar citplanētiešiem. pieņemsim tādu līdzību: mēs un suns – mēs varam ar viņu saprasties un pat jokot. Taču sunim ir daudz reižu stiprāka oža, bet vājāka redze. Viņš dzīvo smaržu pasaulē, ko nevar vizualizēt. Tas nozīmē, ka mēs pat ar suņiem dzīvojam atšķirīgos kosmosos, kur nu vēl ar citplanētiešiem. Pastāsti par atsevišķiem simboliem, tēliem, ko tu izmanto darbos! Vai simboli tev palīdz paspilgtināt ideju? Simbolus es ņemu gatavus un lietoju, izmantoju tos kā vizuālus tēlus. kolonnas, kas parādās vairākos darbos, nav mans izgudrojums, tās ir Trešā reiha un ānenerbes simbols. ir šumeru simboli, ir reāli mehiko pilsētas debesskrāpji. arī raudu mūris. Tomēr tie drīzāk ir citāti. Kādā intervijā tu teici, ka katrā cilvēkā kā garīgā būtnē ir daļa no Dieva enerģijas. kā šo garīgo enerģiju var atšķirt no sātana enerģijas, piemēram? Viss jau atkarīgs no tā, kādā līmenī cilvēks sevi apzinās. dievs ir labs jēdziens, bet man kaut kā nesanāk viņu personificēt un iztēloties līdzīgu cilvēkam. Tā ir informācija. Tāpat ir ar sātanu, kas pastāv ārpus laba un ļauna. ir brīdis, kad cilvēks izdara kaut ko ārkārtīgi sliktu, kad viņā kaut kas pārslēdzas un viņš jau vairs sev nepieder, viņš iekļūst afekta stāvoklī un turpina ģenerēt ļaunumu ar baudu. bet es domāju, ka tāds misters sātans, kas mūs kārdina, nepastāv. ir tikai mūsu Ego, mūsu izvēle, ko var saukt par iedzimto grēku, bet var arī nesaukt. Var vienkārši saņemties un pacensties būt labākam. ir tikai tas, ko cilvēks pats izvēlas. Vai māksla ir tava izvēle, ar kuras palīdzību pētīt cilvēkus un pasauli? Māksla man personīgi šķiet saistošāka par mūziku un literatūru, jo tā var tieši mijiedarboties ar materiālo pasauli. mūzika ir vibrācija, literatūra ir tīrs koncepts. cilvēki kā daļēji garīgas būtnes spēj mijiedarboties ar materiālo pasauli, kas ir mūsu galvenais uzdevums. māksla ir vistīrākā forma, kurā tas izpaužas. uztaisīt ķeblīti ir forši, bet uztaisīt vēl ko vairāk, tā, lai materiālais mijiedarbojas ar garīgo, – tas ir ārkārtīgi interesants eksperiments. Ar kā palīdzību tu mijiedarbojies garīgā līmenī – kā mākslinieks? kā notiek šī mijiedarbība? Tas ir radīšanas akts, kad es spēju vizualizēt kaut ko, kas nav, nepastāv mūsu realitātē, un pēc tam to radīt. cits aspekts ir enerģija, ko ielieku savos darbos neapzināti. mākslas darbiem vispār piemīt enerģija, kas nosaka to vērtību. ja autoram mākslas darba radīšanas brīdī nepiemīt enerģija, tad tās nav arī mākslas darbā. pircējs, manuprāt, ir tas, kurš ļoti precīzi to jūt. piemēram, dekoratīvām gleznām ar ziediem ir savs enerģijas līmenis, un tiem, kas tos pērk, tieši šāda enerģija ir nepieciešama, un tādi darbi viņiem sniedz ļoti daudz laba. Lai spētu materiālā realizēt savas idejas un domas, tev jāprot kaut kādi tehniski un profesionāli paņēmieni? Jā un nē. dažreiz pietiek tikai ar spēcīgu ideju. domāju, ka profesionālisms ir tas, kas palīdz veiksmīgi izvēlēties mediju. Es nenoliedzu konceptuālu mākslu kā tādu, bet man šķiet, ka lielākā daļa no tās ir garlaicīga. Viss jau ir bijis iepriekšējā paaudzē, viss krējums ir nosmelts. bet tik un tā ik pa laikam kaut kas interesants uzrodas. Vienā no intervijām nesen teici, ka sistēmas mūs tur īsās pavadiņās. kā tu ikdienā pagarini savas pavadiņas, kā pretojies sistēmai? Nē – televizoram. cik iespējams, nē – internetam. nē – sociālajiem tīkliem. nē – kredītiem. Tās ir pamatlietas. cik vien iespējams piekopt “lēno dzīvošanu”, tas riktīgi zāģē kaulā sistēmai. naudas apmaiņu maksimāli aizstāt ar bārteru, pārvietoties ar velosipēdu, neticēt masu informācijas līdzekļiem, ignorēt politiku. pamatu pamats tomēr ir – atbrīvot apziņu. lai to darītu, vajadzīgas garīgās prakses. Es praktizēju cigun. Vai Purvīša balva latvijā ir vajadzīga? Ir vajadzīga, tas ir vēl viens iemesls, kāpēc runāt un interesēties par mākslu. protams, māksliniekam atzinība ir vajadzīga, savukārt reptilim tā ir kā steroīdu šprice. Iespaidu mazliet bojā sportiskuma elements tajā. Kā, tavuprāt, attīstīsies māksla? Pirmkārt, man liekas, ka māksla īpaši neattīstās, bet deģenerējas, kaut gan tas notiek arī daudzās citās jomās. pat ja es būtu pietiekami kompetents mūsdienu mākslas norisēs, vairītos prognozēt. mēs tuvojamies punktam, ko sauc par tehnoloģisko singularitāti. mākslīgā intelekta mērķi cilvēkam nebūs ne izzināmi, ne aptverami. nav izslēgts, ka arī mākslīgais intelekts sāks radīt mākslu. | |
| Atgriezties | |
