VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Vijas Celmiņas skats no Ņujorkas Elita Ansone | |
| 2014. gadā rīgā beidzot bija iespēja redzēt ilgi gaidīto Vijas Celmiņas personālizstādi. Tā notika, pateicoties rīgas kā Eiropas kultūras galvaspilsētas finansējumam. mākslas muzejā “rīgas birža” izstādē “dubultā realitāte” tika aptverts piecdesmit gadu periods celmiņas mākslā – no 1964. gada popārta posma darbiem glezniecībā un tēlniecībā, cauri fotoreālisma un abstraktā ekspresionisma sintēzē radītiem grafīta un ogles zīmējumiem, 80. gadu konceptuāliem poliptihiem dažādu tehniku grafikas lapās līdz mūsu gadsimta jaunākajā dekādē veidotām skulptūrām kā found objects kopijām. celmiņas mākslas esence ir viņas fenomenāli precīzā, blīvi koncentrētā tehnika. Tās mērķis ir noturēt skatītāja uzmanību, likt viņam pētīt darbu mikroskopiskās detaļas. Tā ir pievēršanās savveida meditācijai – fokusēt uzmanību uz mākslas darbu un nedomāt ne par ko citu kā tikai to, kā tas ir uztaisīts. māksliniece gleznojot, zīmējot, punktojot, dzēšot un atkal punktojot iegulda maniakālu darbu, strādājot mēnešiem un pat gadiem ilgi pie vienas lietas, bet izstāžu zālē viņa nepretendē ne uz ko citu kā vien to, lai skatītājs vienkārši uzmanīgi aplūko šos darbus. | |
 Vija Celmiņa un Elita Ansone iekārto izstādi. 2014 Foto: Kristaps Kalns | |
| Gatavojot izstādi, man bija izdevība nedēļu no vietas sarunāties ar mākslinieci; šajās sarunās temats, kā mainījusies mākslas pasaule pēdējā laikā, tika skarts itin bieži. celmiņa kļuva gluži ellīga, runājot par mākslas pasaules komercializēšanos, neraugoties uz to, ka viņas pašas māksla ir nokļuvusi mākslas biznesa apritē un, kopš 2013. gadā zīmējums “nakts debesis # 14” (1996–1997) christie’s izsolē pārdots par 2,4 miljoniem dolāru, viņa ir desmit dārgāko dzīvo sieviešu – mākslinieču topā. “man nepatīk šī naudas kultūra,” viņa saka. “Tici man, tas to nemaksā,” viņa komentē savu darbu cenas un piebilst: “man no tā nav nekāda labuma.” Viņa dedzīgi kritizē Endiju Vorholu un džefu kūnsu, kas pārvērtuši mākslu par biznesu. “mākslas pasaule tiešām ir mainījusies. Es esmu tāda vecmodīga. bagātie zēni... bobs Gobers – viņam kādi desmit cilvēki taisa darbus, nu, bet vismaz viņi to taisa ar rokām. man tas liekas nomācoši. Vienmēr jāpiedalās mesēs vai kādās izstādēs. Tā ir tāda ņemšanās. man tas nepatīk. Vai kusama – viņa arī ir no tiem, kam strādā pulks ar cilvēkiem. un, protams, Veiveijs, viņam kādi simt ķīnieši strādā par 10 dolāriem dienā. un ķīniešu māksla ir tik agresīva! paskaties uz tām neglītajām, agresīvajām lietām, ah, tiešām briesmīgi. no “fabrikas zēniem” vislabāk man patīk demjens hērsts, jo viņam ir laba humora izjūta; man patīk francs Vests. Tomēr joprojām visvairāk mīlu vecos amerikāņus – aleksandru kolderu, abstraktos māksliniekus, kas, paldies dievam, kā mans draugs braiss mārdens, vēl taisa abstrakti.” Es bilstu, ka latvijā factory princips jau nepastāv, un celmiņas atbilde nav glaimojoša: “Tam vajag naudu, jums nav naudas! jums vienkārši nav mākslas pasaules, nudien. nav naudas, nav pat īstu galeriju. mākslas pasauli vada nauda. Es nerunāju par mākslinieciskām vērtībām, tomēr... šodien arī labu izstādi uztaisīt ir grūti, ja nav naudas.” celmiņai ir arī kas sakāms par pārmaiņām mākslas mediju attīstībā: “destruktīvi ir tas, ka visur parādījusies fotogrāfija. Gandrīz visās izstādēs ir milzīgi daudz fotogrāfiju. pērtiķis var uzņemt fotogrāfiju, un es arī to, kas man patīk, fotografēju. Vai tāpēc jātaisa izstāde – tas ir pārāk vienkārši. fotogrāfija parāda attiecības starp to, ko tu redzi un ko izvēlies nofotografēt. bet, protams, ir arī labi fotogrāfi – džeimss Velings taisa labas fotogrāfijas, tās izskatās kā gleznojumi. man patīk džeimss kāstls, viņš taisīja ar rokām papīra ainiņas, kas izskatās, ka tu dzīvo mazā pasaulītē un tad tās fotografē. nu, tas vismaz drusciņ vēl kaut kas ir. bet tagad lielākoties taisa fotogrāfijas, lai parādītu – cik gudrs es esmu. Tas mani tracina!” šādi neizmantoti audioierakstu fragmenti atrodas manos 2012. un 2013. gada sarunu šifrējumos. 2015. gada sākumā, atbildot uz jautājumu, kas mainījies mākslas pasaulē pēdējo 15 gadu laikā, māksliniece e-pastā raksta: “šobrīd kā nekad agrāk mākslas pasaule izplešas starptautiski. mākslinieki un galeristi, kas ir spējīgi piesaistīt pēc iespējas lielāku pircēju skaitu un auditoriju no visas pasaules, pārrauga komerciālo biznesu. muzeji ir pārpildīti ar mākslu. aukcioni taisa miljonus, un māksla ziņās parādās, lai pavēstītu vienīgi par to, ka atkal kaut kas ir pārdots par daudziem miljoniem. paši mākslas darbi no gleznām un skulptūrām ir pārvērtušies par video, performancēm, instalācijām, fotogrāfijām, konceptuālo mākslu un vienkāršām izrādēm. lai neatpaliktu no tā visa, māksliniekiem un kuratoriem jādara milzīgs darbs. daudzi mākslinieki nodarbojas ar tādu kā produktu ražošanu, lai spētu piepildīt gigantiskas telpas. Tas ir tas, ko es redzu no šejienes un kas uzņēmis apgriezienus pēdējos divdesmit gados. Vai mākslinieki nav nedaudz noguruši no tā? Vai ir liels skaits mākslinieku, kas tiek izstumti vai paši izkrīt no aprites? Vai joprojām šur un tur parādās aizkustinoši un brīnišķīgi darbi? un atrodas pašaizliedzīgi kuratori? domāju, ka jā. redzēsim, kā tas attīstīsies nākamajos 20 gados.” | |
| Atgriezties | |
