VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| "Es domāju, kā sapratīšos ar cilvēkiem" Laima Slava Saruna ar Aigaru Bikši | |
 Aigars Bikše | |
| Kad iznāca pirmais žurnāls “studija”, tu tajā parādījies kā pavi sam jauns, bet ar laikmetīgām akcijām jau uzmanību sev pie vērsis mākslinieks. Pagājušajā decembrī galerija “Daugava” sa vas jaunās, plašās telpas atklāja tieši ar tavu skulptūru izstādi. Vai vari raksturot, kas būtiski atšķirīgs mākslas pasaulei šodien no tā laika –1997. gada? kas toreiz likās svarīgi un kas – šodien? šajos 17 gados acīmredzami ir mainījies tavs statuss. Tu esi kļu vis par Mākslas akadēmijas pedagogu un jau māci citus. Bet kā tu jūti, kas apkārt ir mainījies? Es toreiz biju nervozāks, vairāk uztraukts par to, ko daru, neredzēju sevi tik daudz no malas. Tagad cenšos noturēt kaut kādu distanci. Es esmu konjunktūrists, neesmu tāds, kas taisa kaut ko tikai tāpēc, ka uzskatītu, ka tā ir māksla vai misija. pēc akadēmijas es sākumā strādāju ar klasiskiem tēlniecības paņēmieniem, veidoju figurālās tēlniecības darbus. bet man patīk mainīt valodu, es brīvi jūtos, esmu strādājis arī teātrī, esmu uztaisījis pat animācijas filmu (tā vēl nav rādīta). kopējais vilnis latvijā toreiz bija uz instalāciju kultūru, uz Rietumeiropas tradīcijas piejaucēšanu latvijas mākslas laukā, un es ar milzīgu degsmi devos iekšā tajā, kas ir instalāciju valoda. Nu jā, tas bija laiks, kad visa latvijas ekonomika sabruka, bija ļoti grūti. Galeriju formāta tēlniecībā, plastiskajā skulptūrā es tolaik neredzēju mūsdienu mākslas potenciālu. instalāciju valoda mani ļoti interesēja. Turklāt tādu projektu kā “Nebūtības tīrība”, veļas mazgātavu uz ielas pie jēkaba kazarmām, toreiz menedžēt, saskaņot ar pilsētas galveno mākslinieci, kas negribēja to ne acu galā redzēt, – tur vēl amerikas vēstniekam dzīvoklis blakus bija, man ar viņu arī visu nācās saskaņot, – tas bija ārprāts! Nē, nu es esmu labs menedžeris, un tas izdevās. Tas viss man bija ārkārtīgi interesanti. To, ko es redzēju un kam sekoju Rietumu mākslas izpausmēs, smalki nepētīju, neesmu teorētiķis, bet vizuāls mākslinieks, un, ja tagad ar distanci skatās, konceptuāli varēja būt lielas nobīdes tajā, kā bumba lido, kā rikošetā atsitas un kā veido to, ko es darīju. Tas darbs man joprojām ārkārtīgi patīk, man ir prieks, ka to tad esmu uztaisījis! Neraugoties uz dabas doto plastiķa talantu, kas atkal, šķiet, vada tevi jaunajā izstādē “inficēt taisnību”, sociāli vides projekti ir īpaša un visai atraktīva tavas mākslinieka izpausmes daļa, un būt atraktīvam tev patīk un izdodas. Vēl nesen bija skandāls ap “sarkano slidkalniņu” karavīra izskatā, ko veidoji Raumas bien nālei, kad tas tika uzstādīts pie sv. Pētera baznīcas. “Pieminekļu kari” Brīvības un Elizabetes ielas stūrī darbojas joprojām. Tie un arī strūklaka – baseins vasarā Esplanādē kopā ar japāni hajasi jasuhiko – vairāk ir darbi, kur reflektējas cilvēka kā sociālas būtnes kopējā vēsture. Mani ļoti interesē, kā cilvēki uztver sevi kā sabiedrības daļu, kā viņi socializējas, ka viņiem ir kopīga kāda atmiņa, kā tā tiek uzbūvēta – tās ir fantastiskas lietas! kā cilvēks sevi uztver, kā uztver savu valsti – mani tas ārkārtīgi interesē! Un nevar teikt, ka šajā pieejā nebūtu jārisina formas jautājumi. bet tēlniecība – tas ir kaut kas personiskāks. Tā runā vairāk par mani kā būtni, kam ir kādi jautājumi, kurus neviens cits bez manis nevar risināt. Sevis apzināšana, meklējumi, kas tad tu esi. Man patīk veidot. patīk tā tēla uzbūves sistēma, man patīk, kā materiāls runā beigās, kad darbs ir uztaisīts. Tēlniecībā forma uzbūvējas ar tavu fizisko klātbūtni, ar tavu pieskārienu. agrāk es par tādām vērtībām smējos, man tas nelikās nopietni, šķita, ka tādam medijam kā tēlniecība ir seniluma piegarša, es no tās baidījos. Tu jau negribi būt nesaprasts lūzeris – man tie spoguļneironi strādā! Un tad reiz apskatījos hūna gleznu. Un sapratu, ka viņš ir konceptuālists. “bērtuļa nakts priekšvakarā” – tas taču ir konceptuāls darbs! jo tur ir visa informācija, kas un kā tajā laikā notika. viss tur kaut ko nozīmē. Man ir ļoti svarīga saruna dinamiskā, mūsdienīgā veidā, es gribu runāt par to, kas cilvēkam šodien ir svarīgs – arī tam skatītājam. Es taču veidoju darbu arī skatītājam. Un tagad es atkal ticu, ka šim personīgajam pieskārienam ir nozīme. Un ticu, ka tēlniecībā var mūsu laika izjūtu ielikt. Tas ir izaicinājums – kā to izdarīt. Nu jā, tu izskrien stacijas laukumā kā tas vonnegūta citplanētietis, purkšķinādams ziņo, ka māja deg kaimiņos, un tevi nosit ar lāpstām. jo sabīstas no tevis. Mākslinieks jau arī būvē valodu. Signe baumane stāstīja, kā viņa zīmē savas animācijas un tad rāda kādai izvēlētai sabiedrībai, dažādiem cilvēkiem, šauram lokam, vai viņi saprot, par ko ir filma. baumane, kas strādā ļoti specifiski, veido ļoti personisku komunikāciju un meklē ceļu, kā saprasties ar cilvēkiem. arī man tas ir pareizais virziens, es domāju, kā sapratīšos ar cilvēkiem. Stacijas laukumā izskriešu, rādīšu zīmes... ir prieks, ja tevi saprot. Domā, ka tevi saprot? Par darbiem izstādē tagad vieni saka, ka tie ir biedējoši, citi – ka smieklīgi, ironiski. ja tu esi tieši tai situācijā, piesiets pie tā staba, – es runāju par darbu izstādē, puisi ar daiktu, – kad esi piesiets un nevarīgs, un nespējīgs, tas ir briesmīgi un biedējoši. bet, kad tu tam esi izdzīvojis cauri un pēc diviem mēnešiem stāsti par to saviem draugiem, – tas ir tik smieklīgi. Tas droši vien ir tas, par ko arī ir darbi. Spēt paskatīties ar distanci uz situāciju, kurā esi, – tas man liekas ārkārtīgi svarīgi. Esmu savā veidā neirastēniķis un, tieši to apzinoties, esmu centies neiesaistīties pārdzīvojumos, cik vien tas ir iespējams. Sākumā es to vēl nepratu. Tagad ir drusku labāk. Tu esi šādās briesmīgās situācijās nonācis? Esmu nokļuvis visādās brīnumainās situācijās. policija vienreiz lisabonā mani aizturēja, man bija riktīgas bailes, kas ar mani notiks – viņi izskatījās pēc bandītiem. bet beidzās viss labi. Teici, ka, izejot cauri pārdzīvojumiem, tev rodas saturiskie slāņi. Tāpēc jautāju vēlreiz – kas ir tavi īstie pārdzīvojumi? Vai ar poli tiku saistītie pasaulē šodien, vai kā vīrietim tev karš ir neglābja mi aktuāla tēma? Nē, nu šī izstāde man ir radusies pirms Ukrainas kara. visi darbi ir radīti pagājušo un aizpagājušo gadu. Tā nav šībrīža tēma. domājot par šo izstādi, es domāju par to, kas mani bērnībā interesēja. kas es gribēju kļūt bērnībā? Es gribēju kļūt karavīrs! Es gribēju kļūt par ģenerāli. Es biju normāls bērns, kam izskalotas smadzenes, skatoties padomju filmas. bet ne tikai tāpēc. arī tāpēc, ka tu esi mazs, nevarīgs un gribi kļūt par kādu, kas valda pār pasauli un pār dzīvi. armijnieks, militārists – tas taču ir ierocis, vara! Tajā pašā laikā, taisot tos darbus, es runāju arī par to, ka, iegūstot varu, nav iespējams tikt galā ar pašu būtību, kas ir nemitīgas pārmaiņas. Nevar taču ar ieročiem apturēt laiku. līdz ar to tā ir ilūzija, kas ir cilvēkam, arī man tā ir – cenšanās kontrolēt savu pasauli. Es varbūt pārāk ezoterizējos, tomēr tagad domāju, ka svarīgi ir nevis kontrolēt, bet prast novērot pasauli. Novērot sevi. Un tā darbu radīšana jau arī ir novērošana. Un vēlāk, kad skatos uz darbiem vai kāds cits skatās, – tā arī ir novērošana. Bet kā tu reāli strādā? Protams, šodien tradicionālo skulptūru var uztvert arī kā Gilberta un džordža performances. bet, kad tu būvē tēlu, tur ir ārkārtīgi daudz līmeņu, kam tu izej cauri. vispirms – skices, tad tu atrodi kādu tēlu, ko gribi risināt, pēc tam to pārvērt trīsdimensionālā formā, grozi to, nāk klāt kādi kompozicionāli elementi, palielini tēlu. Es darbus, ko taisu, arī fotografēju. kad skulptūra ir noteiktā izmērā, kādi 50 cm, man sāk pietrūkt informācijas, piemēram, kā atrisināt plīvojošu halātu. Tad man vajag modeli, es fotografēju. piemēram, tai meitenei ar koka kāju fotografēju trīs dažādus modeļus. Meklēju palīdzību modeļu aģentūrā, man iedeva modeļus. vēlāk teica – tu taču neesi uztaisījis līdzīgu nevienai no viņām! Essaku – jā, tā ir taisnība, bet man vajadzīga noteikta informācija. kas man patīk fotogrāfijā – tur ir milzīgi daudz informācijas. Tajā brīdī fotogrāfs nemaz to varbūt nav domājis kā vērtību, bet viņš tur ir bijis! paiet laiks, un cilvēks lasa šo informāciju. šajos izstādes darbos arī ir daudz informācijas. ir naratīvais fons, ko tu saproti vai nesaproti, un ir vizuālās informācijas fons. abi savibrē kopā un veido kopējo vibrāciju, kas nokļūst pie cilvēka. Skatījos tagad galerijā, kā tas mētelis plīvo, – man patīk! visas tās lietas liekas cita virs citas... Kā, tavuprāt, mainījusies mākslas pasaule kopumā? Kopš 20. gs. sākuma pastāv dišāna virziens, kurā iet arī boiss: māksla ir jebkas. Otrs virziens turpina profesionālu tēlu būvēšanu ar noteiktiem paņēmieniem – no mūsdienu piemēriem tēlniecībā ir tādi mākslinieki kā anišs kapūrs, kur ir plastika, darbojas arī jutekliskā uztvere, vārdos nepasakāmais. Eiropa, kur viss grozās ap vācu tradīciju, konceptuālisma tradīciju, šodien ir palikusi pasaulē tāda kā vājāka, zaudējusi savu ietekmi. Nāk lielie mākslas tirgi – ņujorka, āzija –, un situācija mainās. Māksla drīkst būt dažāda. Tas, kas tiek uzskatīts par bezgaumību – kūnss, hērsts –, manās acīs ir vērtība, jo tas man saka, ka varu darīt jebko. Man kā konjunktūristam tā ir laba ziņa, ka varu darīt, ko gribu, un tas arī varbūt būs respektējams mākslas produkts. it kā es to esmu sapratis diezgan sen, bet noticējis tam pilnībā esmu ar pēdējām savām izstādēm – pirms trīs gadiem ar “laika pavēlniekiem” (kopā ar rakstnieku Māri bērziņu) galerijā “Māksla XO” un tagad “daugavā”. Esmu sapratis, ka nav jau nekā, ko tu varētu apzināti darīt, lai tā būtu laba māksla. viss var kļūt par labu mākslu. arī tas, ka es piederu pie māksliniekiem, man vairs nav kas ļoti svarīgs. Sākumā man tā likās. Tagad man šķiet, ka ir arī svarīgākas lietas dzīvē, bet, kamēr es tās nevaru izrisināt, tikmēr nodarbojos ar mākslu. Un vēl es ceru, ka latvijā (un arī man) veidojas vieta tēlniecībai – lai darbi nepaliktu pie manis, bet ietu pie cilvēkiem. pie kolekcionāriem. Es tiešām ticu, ka tas ir saprātīgi, lai arī drusciņ naivi. | |
| Atgriezties | |
