VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Reiz lēdija viena no Portugāles(1) Jana Kukaine, mākslas kritiķe Saruna | |
| Saruna ar izstādes Re:visited kuratori Solvitu Kresi notiek laikā, kad par izstādi zināms vēl gaužām maz: daži teikumi medijos, mākslinieku vārdi un kāda aina solvitas galvā. to projicējot mūsu sarunas telpā, par atskaites punktu kļūst centrbēdzes spēks – marginālā, nepareizā, nesaprastā virzienā – un vēlme riskēt, atklāt jaunas teritorijas. Šī vīzija man likās analoga situācijai, kad binoklī ilgpilni lūkojas apvāršņa virzienā kaut kur eiropas kontinenta nomalē. Šajā gadījumā nav pat svarīgi, vai tā ir Portugāle vai latvija. intervijas nosaukumā citētais edvarda līra (edward lear) limeriks pilnā apjomā iekļauts atsaucē, savukārt “kādas lēdijas no Portugāles” tēls lai paliek kā viegla ironija – attāla bākuguns kaut kur sarunas perifērijā. Jana Kukaine: Lasu izstādes pieteikumu un pirmajā rindkopā redzu, ka tiek uzsvērts – izvēlētie mākslinieki guvuši starptautisku atzinību, tiks piedāvāti lieli “spīdekļi”. Kāpēc vajadzīgs šis uzsvars? Rodas iespaids, ka tas ir vai nu mārketinga triks, vai arī drošības spilvens, lai noraidītu iespējamo kritiku. Vai arī abi reizē. Solvita Krese: tas ir izvilkums no projekta pieteikuma, kas tapis vēl 2008. gadā. toreiz kopā ar citiem eiropas kultūras galvaspilsētas programmas veidotājiem, gatavojot rīgas pieteikumu, mēs sapratām, ka vajag palielināt eiropas dimensiju. un kas var būt vienkāršāks nekā paņemt gatavu shēmu, ko jau iepriekš izmantojušas citas eiropas kultūras galvaspilsētas – Viļņa un Linca –, piedāvājot izstādi, kurā vienuviet apkopoti dažādi darbi no eiropas mākslas biennālēm. Lincā izstādei pat tika dots nosaukums Biennale Cuvée – par godu vīnam, kas sastāv no daudzu vīnogu šķirņu sajaukuma. Jā, var teikt, ka mēs šo ideju aizņēmāmies. J.K.: Ar ko šis modelis ir labāks par citiem? S.K.: Ne ar ko. tas bija kaut kas vienkāršs un aprobēts, turklāt bija zināms, ka tas labi darbojas. J.K.: Kāpēc tu negribēji kaut ko sarežģītu un eksperimentālu? S.K.: Es pie eksperimenta arī nonācu, kad pēdējos divos gados sākām apmeklēt biennāles un domāt, ar ko šo shēmu piepildīt. Jo beigās mēs aptvērām, ka izvēlētie mākslinieki, iespējams, latvijas vidē nemaz nav plaši pazīstami, lai arī starptautiski ir atzīti. Piemēram, marks manderss (Mark Manders) vai Pavels althamers (Paweł althamer) ir ļoti labi zināmi vārdi. bet tas nebija mūsu fokuss – ir vai nav pazīstams. tas mums nebija interesanti. J.K.: Kā te izpaužas “eiropas dimensija”? S.K.: Tajā, ka tās ir eiropas biennāles. tas, ka daudzi izvēlētie mākslinieki ģeogrāfiski nemaz nav saistīti ar šo reģionu, iezīmē pašreizējo eiropas biennāļu realitāti, un tāda bija arī mūsu izvēle. Var jau teikt, ka faktiski sanāk – rezultāts ir pretrunā ar sākotnējo pieteikumu. J.K.: Bet šajā stadijā jūs neviens vairs nekontrolēja. S.K.: Sākumā es nekādu vēstījumu arī nesolīju. Pieteiktais formāts formāli ir izturēts – mēs iepazīstinām skatītājus ar māksliniekiem no eiropas biennālēm. J.K.: Te parādās didaktiskais moments. S.K.: Bet kas tur slikts? J.K.: Un kāds tagad ir izstādes vēstījums? S.K.: Mēs aicinām domāt par biennāļu fenomenu, kas ir attīstījies visā pasaulē. Vai tas ir patērētājsabiedrības pieprasījums, mākslas festivalizācija? Vai tas veicina virspusējību? Vai biennālēs piedalās mākslinieki, kas ir ievingrinājuši roku konjunktūras projektos? Vai par biennālēm jādomā pilsētas tēla veidošanas kontekstā? Vai tas ir instruments, kā palielināt tūristu skaitu? Vai tas ir liberālās ekonomikas produkts – ērti sapakojama un pārvietojama māksla? būtībā biennāle kā disnejlenda. No otras puses, biennāle var būt arī platforma eksperimentiem, fleksibilitātei un kļūdām, ko nevar atļauties muzejs vai kāda cita nopietna institūcija. biennāle var atļauties nenopietnus māksliniekus, nesolīdas lietas, ātri reaģējot uz pasaules aktualitātēm. J.K.: Vai vari minēt kādu piemēru? S.K.: Izteikti politiskā kontekstā sevi pozicionē berlīnes un Stambulas biennāles. interesanti bija vērot notikumu gaitu pēdējās Stambulas biennāles laikā. tās kuratore fulja erdemdži (fulya erdemci) bija izteikusi aicinājumu reflektēt par kapitāla dominanti un to, kā šīs varas attiecības parādās publiskajā telpā, tieši akcentējot problēmas ar gezi parka apbūvi. fokuss bija izstādīt darbus publiskajā telpā. tieši tajā laikā, kad vajadzēja sākt uzstādīt biennāles darbus, sākās nemieri, notika sadursmes gezi parkā, un kuratore piepeši mainīja domas – māksla ierāvās atpakaļ “baltajā kubā”, darbi vidē netika izstādīti. man liekas, tā bija iespēja, kad māksla varēja iet sadursmes vidū un ar savām intervencēm runāt par šo problēmu. ir taču daudz instrumentu, kā to darīt. Un tad vēl ir jautājums – vai mums latvijā šāda biennāle būtu vajadzīga, un ko mums dotu šāds regulārs pasākums? Vai tas spētu aizstāt neesoša muzeja funkciju? tiesa, mums ir tēlniecības kvadriennāle, bet... vai tā spēj radīt pozitīvas pārmaiņas lokālajā mākslas vidē? Piemēram, lietuvā ir baltijas starptautiskā mākslas triennāle, joprojām ir dzīva Viļņas glezniecības triennāle un Tallinas grafikas triennāle. lietuviešiem kaut kā vienmēr izdodas ielēkt jaunajā teritorijā, ko apliecina arī viņu paviljons pēdējā Venēcijas biennālē. J.K.: Tomēr, cik saprotu, izstāde Re:visited nav metaizstāde par biennālēm. par ko tā ir? S.K.: Man ir sajūta, ka šobrīd biennāļu rīkotāji meklē izeju no strupceļa. Piemēram, 2013. gada Venēcijas biennāles centrālā izstāde man ļoti patika, lai gan zinu, ka daudzi mākslinieki bija neapmierināti. kurators masimiliano džoni pārbīdīja interesi no centra uz perifēriju. Logocentrisma vietā parādās holisms, kur stāri ir vienuviet ar cietumniekiem un trakajiem. hierarhija un autorība, kā arī tas, no kurienes tu nāc, vairs nav svarīgi. tas lielā mērā mūs ietekmēja, veidojot šo izstādi, ko būvējam ap neērto, nepareizo, dīvaino, citādo. rezultāts varētu būt kaut kas pretējs tam, ko iedomājas, izlasot teikumu par izstādi, kurā piedalās “starptautiski pazīstami mākslinieki”. J.K.: Ko tad, tavuprāt, izlasot šo teikumu, var iedomāties? S.K.: Ka tur būs daudz kas jau zināms un paredzams. ar atpazīstamiem darbiem. J.K.: Vai jūsu atlasītie darbi šajā kombinācijā rada kādu kvalitatīvi jaunu skatījumu? Vai tie nepaliek kvantitatīvas izteiksmes robežās kā, piemēram, izstādē “Grafika–S”? S. K.: Vai izstāde ir laba? Vēl neesmu to apskatījusi. J.K.: Ir daudz jauku darbu, taču mani nodarbina jautājums par kopsakaru... Jebkurā gadījumā, ja tā ir refleksija par medija robežām vai tā vēsturisko attīstību, tad tas man neliekas vilinošs domas pavediens. S.K.: Es tieši vakar sēdēju un rakstīju tekstu Re:visited izstādes bukletam. ir naivi iedomāties, ka mākslas darbs ir pilnīgi neatkarīgs no konteksta, lai arī reizēm mākslinieki tā gribētu domāt. no otras puses, konteksts arī nerada mākslas darba nozīmi, bet tikai to ietekmē. kad darbus sāk cilāt ārā un tad kā zvērudārzā savieto atkal kopā, var sanākt dīvainas lietas. mēģinot visu salikt kā puzli, es nonācu pie angļu vārda riddle. “mīkla” – tas ir aptuvenais tulkojums, ne gluži precīzs. drīzāk es domāju to dzejoli par sikspārnīti no lūisa kerola “alises piedzīvojumiem brīnumzemē”2. Jo tur ir kaut kas tāds – nesaprotams, bezjēdzīgs, citāds. Varbūt “cits”? Šis jēdziens ir plaši lietots, to sastopam psihoanalīzē, postkoloniālajā, dzimtes, valodas diskursā un daudzos citos. taču mēs negribam uzsvērt pretnostatījumu, kas rada spriegumu starp “es” un “citi”, un arī ne citādo eksotiskā nozīmē. tas vārds drīzāk ir “neērtais”, “citādais”, “marginālais”. J.K.: Kā tas izskatās Latvijas situācijā, ko arī var raksturot kā marginālo un citādo? Veidojas divkāršais citādums. Kas no tā izriet? S.K.: Identitāti nevar konstruēt, runājot tikai no savām pozīcijām un izslēdzot “cita” skatījumu. tā aina nekad nebūs pilnīga. arī mūsu izvēlētie mākslinieki runā par citādo, un brīžiem pat var rasties jautājums – kāds tam visam sakars ar latviju? teiksim, būs meksikāņu mākslinieks hosē antonio Vega makotela (josé antonio Vega Macotela), kas nopērk cietumnieku laiku. Par to viņiem jāpilda mākslinieka norādījumi, piemēram, jāapsveic viņa dēls dzimšanas dienā vai jāizseko bijušā mīļākā. darbs aktualizē gan darbaspēka un naudas attiecības, gan autorības problēmu. mākslinieka lomā šeit ir kaut kas nepareizs, un tas kļūst interesanti. cits piemērs – māksliniece no libānas rāna hamāde (Rana Hamadeh), kas pārraksta eiropas vēsturi no pilnīgi cita skatpunkta. kad sāku ar viņu runāt par “cita” jēdzienu (the Other), viņu tas ļoti aizkaitināja. rana iebilda, ka tas viss nav par to, un piedāvāja runāt par the alien... kā lai to iztulko? tas nav citādais, tas ir... citplanētietis, svešais. Viņa ierosina marginalizēt planētu zeme, jo mērogam jābūt, it kā skatoties no kosmosa. katrā no izstādes darbiem ir kaut kas tāds, kas rada šo dīvaino “cita” sajūtu. J.K.: Kā šo sajūtu var izteikt vārdos? S.K.: Apmēram tā, kā es tagad to daru. J.K.: Labi, bet kas ir atskaites punkts, no kura jūs definējat “citu”? S.K.: Eirocentriska, “baltā cilvēka” un mākslas mīļotāja pozīcija, kas ir paredzama un stereotipos balstīta. J.K.: Kādos stereotipos? S.K.: stereotipi varbūt nav īstais vārds, jo mūsdienās mākslā, kur vien tas iespējams, stereotipi tiek pārkāpti. drīzāk... teiksim, var izstādīt bilu Vaiolu, un viss būs skaidrs un skaisti, nebūs nekādas nesaprotamas marginalitātes sajūtas. biennālēs ir daudz tādu bezgala skaistu darbu, kur ir saprotama visa institucionālā hierarhija, naratīvs, estētiskā kategorija. Pareizi iecentrētie darbi. tie mūs šoreiz neinteresēja. J.K.: Izstādes pieteikumā tu atsaucies uz domu, ka mūsdienās mākslas vēsture tiek rakstīta ar izstāžu palīdzību. Ko tādā gadījumā izstāde Re:visited varēs ierakstīt Latvijas mākslas vēsturē? S.K.: Tā ir doma, kas pieder brūsam fergusonam (Bruce ferguson) un ko esmu citējusi ne reizi vien. Viņš ir līdzautors eseju krājumam “domājot par izstādēm” (Thinking about exhibitions), kas bija viens no pirmajiem darbiem, kurā bija analizētas dažādas izstāžu kuratora stratēģijas. man liekas, ka latvijā mākslas uztvere joprojām ir ļoti virzīta uz estētisko piedzīvojumu. J.K.: Tu domā – skaisto? S.K.: Skaisto un gaumīgo. uztvere, kas pielāgota noteiktiem rāmjiem. man ir viegli uzminēt, kas patiks latviešu skatītājam. Piemēram, izstāde “lai gadījums kļūtu par notikumu” – paredzama, bez riskiem, tai bija liela piekrišana. J.K.: Tātad tu paredzi, ka izstāde Re: visited izraisīs neizpratni? S.K.: Iespējams, ka jā, jo izstādes atsauču loks ir ārpus tā konteksta, kas interesē latvijas sabiedrību. mēs neesam atvērti un pieņemoši, drīzāk homofobiski. nevar arī teikt, ka te īpaši kādu interesētu, kas notiek postkoloniālajā diskursā, piemēram, libānā, kāpēc mākslinieki grib pārrakstīt vēsturi no islāma pozīcijām. man arī liekas, ka latvijas sabiedrību tracina neskaidrība ar autora instanci, visādas starpzonas. skatītājs ir konvencionāls. Viņam vajag skaidras, saprotamas un glītas lietas. sanāks, ka cilvēki ies uz izstādi, lai apskatītu “starptautiski pazīstamos māksliniekus no nozīmīgākajām biennālēm” à la bils Vaiola, bet nekā tāda tur nebūs! tur būs Paolu nazarets (Paolo Nazareth), kurš ir izsekojis vergu ceļu, skrienot no dienvidāfrikas līdz lionas biennālei un vācot pa ceļam atrastos objektus. Vai, piemēram, marka mandersa sirreālais darbs, kas mani vienkārši fascinē. tā ir guļoša lapsas figūra, kam ar siksnu pie vēdera piesieta pele. darbs bija izstādīts Venēcijas biennāles Beļģijas paviljonā, kā arī vienā no mazajiem garibaldi ielas veikaliņiem pašā pilsētā, kur tas “mētājies” pa kājām pircējiem un tūristiem. es nevaru iedomāties vēl absurdāku kombināciju. normāli taču lapsa apēd to peli, nevis pele tiek piesieta tai pie vēdera. Šajā grosteskā kaut kas nav kārtībā, nav tā, kā tu gribētu, lai tas būtu. tas darbs ir tieši par to, ko es gribu pateikt. ir grūti to formulēt. rakstot izstādes anotāciju, man nepavisam neiet viegli. J.K.: Vai esat iecerējuši arī kādus izstādes skaidrošanas “seansus”? S.K.: Mums būs kuratora teksts, tiks piedāvātas ekskursijas izstādē. Pašreiz strādājam pie spēles, kas būs interesanta komunikācijas procesa sastāvdaļa. un tad vēl seminārs par biennāļu lomu un vietu mūsdienu mākslas procesos. J.K.: Ko jūs aicināsiet? S.K.: Mēs esam uzrunājuši vairākus kuratorus. Pašreiz savu dalību apstiprinājusi Jekaterina djogota. es gribētu, lai viņa pastāsta par bergenas biennāli, ko viņa kopā ar deividu rifu (David Riff) izveidojusi pēc padomju laika zinātnisko institūtu motīviem, atsaucoties uz strugacku darbu “Pirmdiena sākās sestdien” (Monday Begins on Saturday). tad vēl būs Povera ekrota (Power ekroth), kas kūrējusi Momentum un turku biennāli. J.K.: Izvēlētajā autoru sarakstā ir arī viena latviešu māksliniece – Kristīne Alksne. Kā viņas darbs mijiedarbosies ar pārējiem? S.K.: Mēs viņu izvēlējāmies kā Maskavas Jauno mākslinieku biennāles dalībnieci. Man liekas, Kristīne šajā kompānijā labi iederas ar savu metodi pamanīt un apvērst dažādas lietas. Sākumā, pirms nebijām viņu atraduši, mēs par šo jautājumu nedaudz mulsām – neņems taču Podnieku un Salmani, viņus jau tāpat tūlīt rādīs Rīgā. J.K.: Galu galā sanāk, ka šis formāts – palikt divu pēdējo gadu biennāļu robežās – bija visai ierobežojošs. S.K.: Ārkārtīgi ierobežojošs. J.K.: Bet tu pati to izvēlējies. S.K.: Nu jā, jā. bet beigās jau bija ļoti interesanti strādāt. J.K.: Runājot par izstādes nosaukumu, tev nešķiet, ka spēle ar visādiem prefiksiem vai burtu izcelšanu ir jau kļuvusi klišejiska? S.K.: Jāatgriežas pie tā, ka pirms pieciem gadiem, kad tapa izstādes karkass, es galīgi neko nezināju, kāda būs miesa ap tiem izstādes formāta kauliem. Vienīgais, kas bija skaidrs, ka tā būs tāda atkārtota atskatīšanās uz to, ko esi redzējis. iespējams, nosaukums ir diezgan klišejisks, bet joprojām precīzs. tagad droši vien liktu citu nosaukumu. kādu rindu no “alises” varbūt. kam vēl varētu būt tādi absurdi dialogi? Vonnegūtam vai kādam no jaunā franču romāna autoriem? J.K.: Angļiem ir tādi limeriki. Īsi, smieklīgi dzejolīši... pēdējais jautājums – ko darbs pie šīs izstādes tev devis personīgi? S.K.: Jaunu pieredzi par globālisma un multikulturālisma nospiedumiem mūsdienu sabiedrībā. liela daļa mākslinieku, kas šodien pārstāv eiropas mākslas scēnu, nav dzimuši un auguši eiropā un labākajā gadījumā šeit tikai dzīvo. Šī ir pirmā reize, kad mēs strādājam ar māksliniekiem no meksikas, brazīlijas un citām, ne mazāk eksotiskām valstīm. un tas, kā izrādās, nepavisam nav vienkārši. sākot jau ar komunikāciju un beidzot ar transportēšanas un muitas problēmām. nekad nebiju domājusi, ka uz ielas atrastu nelielu lietu transportēšana no brazīlijas var maksāt tik nejēdzīgi dārgi! bet pārsvarā jau pozitīvas sajūtas. Piemēram, no konstances Šmitas (Konstanze Schmitt) uzzināju, ka viņas darbā izmantotās lugas galvenā varone milda ir latviešu meitene un ka lugas autors, visai pazīstams padomju laika krievu avangarda rakstnieks un dramaturgs sergejs tretjakovs, ir dzimis kuldīgā. nu vēl viens latvijas neatklātais vārds! bet tā personīgi... laikam, gatavojot ēst, vairāk uzmanības veltu eksotisko garšvielu iepakojumu lasīšanai, mēģinot saprast, no kuras vietas tās nāk. 1 citēta pirmā rinda no slavenā limeriku meistara Edvarda Līra dzejoļa: “Reiz lēdija viena no Portugāles Acis nespēja atraut no jūras tāles. Tā sēdēja kokā Ar binokli rokā, Bet nespēja dzīvot bez Portugāles.” (Autores tulkojums no angļu valodas.) 2 Rindas, uz kurām Solvita atsaucas, acīmredzot ir šīs: “Trīsi, trīsi, sikspārnīt, Saki, kas tev prātā krīt.” | |
| Atgriezties | |
