VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Selfija gads beidzies. Kas turpmāk? Alise Tīfentāle, mākslas zinātniece jeb Ļeva Manoviča pašreizējais pētījums "Programmatūras izpētes iniciatīva" | |
| “Es domāju, ka saprotu, bet tagad vairs neesmu pārliecināts...” Ļevs Manovičs – savai komandai sparīgas domu apmaiņas gaitā Basecamp.com 2013. gada decembrī Te nav runas par šaubām vai apjukumu. Šis ir tikai īss mirklis ilgākas izpētes gaitā, kad izcili zinātnieki un lietpratēji tiecas kaut ko atklāt. citāts lieliski izsaka to, ko jūtu gandrīz ik dienas kopš pērnā rudens, kad kļuvu par zinātnisko līdzstrādnieci vienam no šiem ievērojamajiem zinātniekiem, proti, leģendārajam Ļevam Manovičam. Viņš ir Ņujorkas Pilsētas universitātes doktorantūras centra datorzinātņu fakultātes profesors un kalifornijas telekomunikācijas un informācijas tehnoloģijas institūta (Calit2) un doktorantūras centra Programmatūras izpētes iniciatīvas (Software Studies initiative) dibinātājs un direktors. 2013. gadā viņš ieņēma otro vietu sarakstā “25 cilvēki, kas veido dizaina nākotni” (25 People Shaping the future of Design).1 2013. gada 13. jūlijā Ļevs manovičs izdeva grāmatu “Programmatūra pārņem vadību” (Software Takes Command) – novatorisku pienesumu aizvien augošajai programmatūras studiju nozarei un vispārīgajai digitālo humanitāro zinātņu jomai.2 Šajā rakstā tiks sniegts īss ieskats grāmatā un dažos no Manoviča projektiem, kas īstenoti pavisam nesen, kā arī stāstīts par kādu pavisam jaunu pētniecības projektu, ar ko mēs tieši pašlaik (2014. gada 6. janvārī) strādājam. Jauno projektu paredzēts uzsākt tad, kad nāks klajā šis žurnāla numurs, tāpēc laipni lūdzam lasītājus sekot jaunākajām ziņām par projektu un ar to saistītām norisēm un publikācijām tīmekļa vietnēs www.manovich.net un lab.softwarestudies.com, kā arī pašam manovičam sociālajos tīklos Twitter un facebook. Kam bail no programmatizēšanas Grāmatā “Programmatūra pārņem vadību” aplūkoti jaunākie sasniegumi mediju izveides un rediģēšanas programmatūras izstrādē. līdztekus citiem tematiem manovičs iztirzā tādas progresīvas tēmas kā mediju programmatūra, metamediji, datormediju hibrīdi, mediju geštalts un programmatūras epistemoloģija. kā apgalvo Manovičs, viņš esot bijis pirmais, kas 2001. gadā izmantojis terminus “programmatūras pētījumi” un “programmatūras teorija”.3 Programmatūru – grāmatas tēmu – var aplūkot kā šķietami neredzamu dzinēju, kas liek pasaulei darboties. Pirmkārt ir redzamā daļa jeb lietotāja saskarne, proti, visas šīs vairāk vai mazāk jauki Izstrādātās tīmekļa vietnes ar aktīvām pogām “patīk” un “kopīgot”, lodziņi, kur ierakstīt savus komentārus, un ērti lietojami iepirkumu grozi. un tad ir neredzamā programmatūra, faktiskie algoritmi, kas dod iespēju to visu izveidot un darbināt. grāmatā pētīts, kā šie algoritmi ietekmē cilvēka uztveri un uzvedību. Terminus “jaunie mediji” un “digitālie mediji” bieži lieto un viegli attiecina (arī mākslā) uz visu, kas saistīts ar datoriem un /vai internetu. tomēr izrādās, ka šie apzīmējumi ir pārāk pavirši un neatspoguļo lietu faktisko sarežģītību, – tā uzskata manovičs. Viņš apgalvo, ka “nav nekādu “digitālo mediju”. ir tikai programmatūra, ko izmanto medijos (vai attiecībā uz “saturu”).”4 turklāt tajos, ko mēs varētu dēvēt par “jaunajiem medijiem”.5 zinātnieks arī vēlreiz iztirzā terminu “jaunie mediji”, norādot, ka “mediji, kas saistīti ar programmatūru, vienmēr būs “jauni”, kamēr vien tiks izgudroti jauni paņēmieni, kas papildinās jau esošos”6. Viena no galvenajām domām, ko darbā “Programmatūra pārņem vadību” uzsver manovičs, izriet no apgalvojuma, ka “dators nav jauns medijs – tas ir pirmais metamedijs: esošo, jauno un vēl tikai izgudrojamo mediju apvienojums. (..) Programmatizēšana virtualizē jau esošos un pievieno daudzus jaunus tehniskus paņēmienus. Visi šie paņēmieni kopā veido datoru metamediju.”7 lai paskaidrotu programmatizēšanu, Manovičs ievieš tādus jēdzienus kā hibrīdmediji un mediju geštalti: “hibrīdmediji, saskarnes, tehniskie paņēmieni un, visbeidzot, būtiskākie pieņēmumi par atšķirīgām mediju formām un tradīcijām tiek apvienoti, lai radītu jaunus mediju geštaltus.”8 kopumā manovičs aizstāv viedokli, ka uzsvars jānovirza no mediju jēdziena uz izpratni par programmatūru un tās nozīmi jebkura medija radīšanā: “Šī (..) ir datoru metamediju attīstības jaunā posma būtība. atšķirīgu mediju vienreizīgās īpašības un tehniskie paņēmieni ir kļuvuši par programmatūras elementiem, ko var kombinēt līdz šim neiespējamos veidos.”9 | |
 Ļevs Manovičs. 2013 Foto no publicitātes materiāliem Pateicība: Calit2 | |
| Š̌ajā sakarībā metamediju var tēlaini salīdzināt ar ekosistēmu, visaptverošu vidi, kas noteic katras sastāvdaļas darbību. kā apgalvo manovičs, “sociālo un mobilo mediju funkcionālie elementi – meklēšana, vērtēšana, attēlu un paziņojumu izvietošana uz “ziņojumu dēļa” (wall posting), abonēšana, īsziņu sūtīšana, tūlītēja ziņojumu apmaiņa (instant messaging), e-pasts, balss zvans, videozvans utt. – veido savu mediju ekosistēmu. tāpat kā mediju izveides, rediģēšanas un navigācijas metožu ekosistēmas, ko 20. gs. 90. gados realizēja ar profesionālo mediju programmatūru, šī jaunā ekosistēma dod iespēju tās elementiem papildus mijiedarboties.”10 Lai gan šādas ekosistēmas apraksts, kura faktiski iekļauj visu, ko mēs darām, var izklausīties kā vēl viens lielā brāļa stāsts, savā grāmatā manovičs ir drīzāk analītisks, nevis skeptisks vai kritisks. Viņa argumentos neizskan žēlošanās vai bailes, ka mēs varētu iekrist kāda distopiska uzraudzības tīkla lamatās un kļūt par to mīklaino algoritmu vergiem, kurus sarakstījis bariņš varaskāru silīcija ielejas censoņu. ar to lai nodarbojas daiļliteratūras rakstnieki, piemēram, deivs egerss (Dave eggers), un tieši tā viņš arī dara savā jaunākajā romānā “aplis” (The Circle), kas amazon.com piepulcēts tehnospriedzes lasāmvielai jeb tehnotrilleriem.11 Egersa “aplis” – ļoti iespējams, ka Google metafora, – ir milzīgs panoptiks, kur katra cilvēka uzvedību pasaules tīmeklī un ārpus tā novēro kopus labuma dēļ un, protams, kapitāla interesēs. ne tik tehnosensacionāli, bet gluži akadēmiskā un atturīgā manierē manovičs secina, ka “pēc datoru metamediju izgudrojumu pirmā posma mēs ieejam nākamajā – mediju hibriditātes un remiksējamības posmā. (..) Šis stāvoklis nav izveidojies, vienkārši izmantojot vispārēju digitālo kodu visos mediju tipos. tā cēlonis ir pakāpeniska tehnoloģiju savienojamības attīstība kā standarta multivides failu formātu, tā arī importēšanas / eksportēšanas funkcijas aplikācijās un tīkla protokolos.”12 atvērtās piekļuves grāmatas izdevums bez maksas pieejams tiešsaistē, sekojot hipersaitei manoviča mājaslapā. Pasaule, kā to redz sakopotā acs Teorijas un koncepcijas, ko manovičs iztirzā grāmatā “Programmatūra pārņem vadību”, ir cieši saistītas ar konkrētiem pētījumiem, kurus veicis viņš un Programmatūras izpētes iniciatīvas Komanda. Viens no svarīgākajiem pētniecības projektiem ir Phototrails, novatorisks projekts, kas apvieno pieejas un metodes no dažādām datorzinātņu, mediju studiju, socioloģijas un vizuālās mākslas jomām. Pētījumu metodes, programmatūru un rezultātus nepārtraukti atjaunina, un tie ir pieejami tiešsaistē: pho- totrails.net. Pētījumu tēma ir saistīta ar vizuālo kultūru, sociālajiem medijiem un mūsdienu fotogrāfiju – milzīgu datubāzi ar fotogrāfijām, ko lietotāji augšupielādējuši tīmeklī un kopīgojuši ar 2000. gadā palaistās viedtālruņu lietojumprogrammas instagram palīdzību. Šajā gadījumā tūkstošiem un miljoniem fotouzņēmumu netiek skatīti un izskaidroti katrs atsevišķi, bet drīzāk aplūkoti kā dati – šī pieeja iekļaujas jaunajā un saistošajā apjomīgo datu jomā un arī kultūranalītikas jēdzienā, kas pašlaik veidojas. Izpētes jautājumi ir saistīti ar fotogrāfiju analīzi, lai ieraudzītu jēgu šķietami nebeidzamajā attēlu plūsmā: kā lasīt šādus apjomīgus datus, un ko no šīm fotogrāfijām mēs varam uzzināt par konkrētu pilsētu vai noteiktu brīdi. nedrīkst par zemu novērtēt arī sociālo mediju nozīmi. manovičam patīk uzsvērt Twitter, facebook, linkedin un līdzīgu mediju lomu, nepārtraukti atgādinot par to, cik dažādos veidos zinātnieki, tostarp mākslas vēsturnieki un teorētiķi, var gūt profesionālu labumu, ja gudri izmanto šos sociālos medijus. Ja “netvītojat”, jūsu vispār nav. Protams, iespaidīga klātbūtne tiešsaistē nevienam nenodrošinās sapņu darbu – manovičs teica kādā privātā sarunā –, taču profesionālu kontaktu ziņā tam ir nozīme, un tie ir vissvarīgākie, kad jāuzzina par tikko piedāvātām vakancēm, jaunām pētījumu ierosmēm, sadarbības projektiem gan akadēmiskā vidē, gan ārpus tās un tamlīdzīgi. Projektā izmantotās metodes ir aizgūtas no socioloģijas un statistikas, kā arī no datorzinātņu jomas, kur starp citiem darbarīkiem rodama arī programmatūra, ko manovičs izstrādājis īpaši šim nolūkam. lai vēl vairāk visu sarežģītu, pētījumu rezultāti pasniegti vizuāli iespaidīgā veidā, ko var uzlūkot kā infografikas vai datu vizualizācijas paraugu, jaunu un ārkārtīgi modernu dizaina virzienu vai pat mākslas darbu. Pēc Phototrails komandas domām, tas ir “izpētes projekts, kurā izmanto eksperimentālus mediju vizualizācijas paņēmienus, lai pētītu tādu fotoattēlu vizuālās sistēmas, dinamiku un struktūras, kurus planētas mērogā uzņēmuši un kopīgojuši lietotāji. izmantojot paraugu, kurā ietilpst 2,3 miljoni instagram fotogrāfiju no 13 pilsētām visā pasaulē, mēs rādām, kā pārmaiņas, kas laika gaitā notikušas kopīgoto fotogrāfiju skaitā, uzņēmuma izdarīšanas vietā un vizuālajās iezīmēs, var sniegt ieskatu cilvēku sociālajās, kultūras un politiskajās darbībās visā pasaulē. Projekts ir daļa no jaunās pētniecības nozares – kultūranalītikas, kas izmanto skaitļošanas metodes, lai analizētu apjomīgus kultūras datu kopumus un plūsmas.”13 Phototrails vidē atsevišķi attēli kļūst par datiem. katra lietotāja personībai, mākslinieciskajiem (vai citiem) nolūkiem un attēla saturam nav nozīmes. Šajā projektā attēlus šķiro pēc to ģeogrāfiskās atrašanās vietas un laika zīmoga (ko automātiski pievieno visiem attēliem, kurus nosūta instagram vidē), kā arī pēc vairākām formālām īpašībām, ko var automātiski izmērīt un salīdzināt ar programmatūras palīdzību, piemēram, pēc caurmēra spilgtuma un caurmēra krāsas toņa. tā ir milzīga digitālu datu un metadatu kopa, ko var analizēt, izmantojot gan standarta, gan īpaši izstrādātus statistikas rīkus, kuri parāda, kā, piemēram, 50 000 instagram fotouzņēmumu, kas vienā un tajā pašā laikā izdarīti tokijā un bangkokā, atšķiras pēc caurmēra spilgtuma un caurmēra nokrāsas. Vai kā 23 581 fotogrāfijas datubāze, kuras uzņemtas bruklinā viesuļvētras Sandy laikā (2012. gada 29.–30. oktobrī), atspoguļo elektropadeves atslēguma ietekmi. Protams, visam projektam ir daži socioekonomiski ierobežojumi, jo šajā gadījumā datu, proti – attēlu veidošana ir atkarīga no viedtālruņu lietotājiem, kas aktīvi izmanto instagram aplikāciju. lai gan varētu likties, ka to dara gandrīz ikkatrs visā pasaulē, tā faktiski ir samērā neliela iedzīvotāju daļa. ano starptautiskā telekomunikāciju savienība prognozējusi, ka “līdz gada beigām būs aptuveni 6,8 miljardi mobilo abonementu”, ievērojot, ka pašlaik pasaulē ir aptuveni 7,1 miljards iedzīvotāju.14 Viedtālruņu skaits ir krietni mazāks. tīmekļa vietnē Business insider nesen apgalvots, ka līdz 2013. gadam būšot 1,4 miljardi viedtālruņu.15 instagram lietotāju skaits ir vēl mazāks. kā runā, 2013. gada septembrī bilžu un īso video kopīgošanas lietojumprogrammatūrai bija vairāk nekā 150 miljonu lietotāju mēnesī.16 tas ir tikai minējums, taču ļoti iespējams, ka viedtālruņu lietotāji, kas arī aktīvi izvieto bildes instagram, galvenokārt ir jauni pilsētnieki ar noteiktiem ienākumiem, kuri ļauj iegādāties šo tālruni un ik mēnesi maksāt par tīkla abonēšanu un pakalpojumiem. tāpēc varētu jautāt: kādēļ tieši instagram? manovičs un nadavs hočmans (Nadav Hochman) uzsvēruši, lūk, ko: “mūsu darbā izmanto noteiktas instagram programmatūras īpašības. Visiem attēliem, kas uzņemti šajā lietotnē, automātiski tiek pievienotas ģeotelpiskas koordinātas un laika zīmogs. Visiem fotoattēliem ir vienāds kvadrāta formāts un izšķirtspēja (612x612 pikseļi). lietotāji lielai daļai fotogrāfiju izmanto instagram filtrus, kas tām kopumā piešķir noteiktu standarta izskatu.”17 turklāt viss instagram fenomens ir lielisks programmatizēšanas paraugs, ko manovičs iztirzā grāmatā “Programmatūra pārņem vadību”: “Jaunā “globālā estētika” cildina un izmanto mediju hibriditāti, lai izraisītu emocionālu reakciju, virzītu vēstījumus un piešķirtu veidolu lietotāja pieredzētajam.”18 Aprakstīdami Phototrails projektā izmantotās metodes, manovičs un hočmans norāda, ka tas “apvieno sociālās skaitļošanas, digitālo humanitāro zinātņu un programmatūras pētījumu metodes, lai analizētu vizuālos sociālos medijus. (..) savā pētījumā, izmantojot plašas instagram fotogrāfiju kopas, mēs rādām, kā vizuālos sociālos medijus var analizēt daudzējādos telpas un laika mērogos. (..) mēs ieviešam jaunas vizualizācijas tehnikas, kas var parādīt desmitiem tūkstošus atsevišķu attēlu, kuri sašķiroti pēc to metadatiem vai algoritmiski izdibinātām vizuālām īpašībām.”19 Pētījuma rezultāti pasniegti kā mākslas darbi – lielformāta izdrukas un video – mākslas galeriju kontekstā. nadava hočmana, Ļeva Manoviča un Džeja Čou (Jay Chow) izstāde The aggregate eye: 13 cities / 312,694 people / 2,353,017 photos (kuratores alise tīfentāle un hjevona Ji (Hyewon Yi)) bija skatāma amēlijas Volesas galerijā (amelie a. Wallace Gallery) oldvestberijā (Old Westbury), Ņujorkā, no 2013. gada 29. oktobra līdz 5. decembrim.20 Izstādi atklāja ar manoviča lekciju “no atžē līdz instagram: atveidojot pilsētu”. līdztekus citām lekcijā skartajām tēmām manovičs pauda bažas par to, ka “kartes, fotogrāfijas un kino ir galvenās tehnoloģijas, ko lietojušas atsevišķas personas, nelielas grupas un uzņēmumi, lai atainotu pilsētas. Šodien pilsētu var attēlot simtiem miljoni parastu cilvēku, kas uzņem fotogrāfijas un dalās ar tām sociālajos tīklos. Ja mēs sakopotu šo milzumu fotoattēlu, kā izskatītos mūsu pilsētas? cik vienreizīgas ir fotogrāfijas, ko mēs katrs esam uzņēmuši? Vai, neraugoties uz vietu, ir kādas dominējošās tēmas?” | |
 Nadav Hochman, Lev Manovich, Jay Chow. 33292 photos shared on instagram in Tel Aviv during April 22–26, 2012. From the project phototrails.net. digital image rendered with custom software 20 000x20 000 pixels. 2013 Publicity photo Courtesy of the artists | |
| Tā socioloģijas, mediju izpētes, datorzinātņu un apjomīgo datu pētniecības hibrīdprojekts ienāca “baltajā kubā”, augstajā tēlotājas mākslas sfērā. interesanti, ka izstādes recenzenti galvenokārt pievērsās sociālajai fotogrāfijai un sociālajiem medijiem, ko mobilizēja The aggregate eye, bet šķita neievērojam jauno estētiku, kuru mākslas pasaulē ienes apjomīgo datu vizualizācija. Piemēram, Pols longo (Paul longo) Musée Magazine atzīmēja, ka izstāde “vērš prožektoru uz sociālās fotogrāfijas pasauli, izvirzot veselu paaudzi jaunu jautājumu par mākslu un tās vietu sabiedrībā”21. ko līdzīgu paziņoja arī deils eisingers (Dale eisinger): “Ģeniāla jauna izstāde (..) pievēršas tendencēm, kas rodas, mums ievadot aizvien vairāk informācijas sociālajos medijos.”22 The aggregate eye noteikti nav vienīgais izņēmums mākslas galeriju apritē. Piemēram, gandrīz vienlaicīgi mākslinieks un programmatūras inženieris keisijs rīss (Casey Reas) bitforms galerijā Ņujorkā atklāja savu jaunāko izstādi Ultraconcentrated.23 raksta autore neuzdrošinātos ķerties pie rīsa darbu iztirzāšanas, izmantojot akadēmisko mākslas vēstures valodu, domāšanu un formālās kvalitātes, – kompozīcija vai mākslas vieliskums nešķiet atbilstošs tam, ko dēvē par “programmatūras ģenerētu mākslu” (generative software art).24 Vienlaikus viņa mākslinieciskā prakse cieši saistīta ar vistradicionālākajām un plaši pieņemtām mākslas formām, atšķirība tikai tāda, ka rīss “raksta programmatūru, lai pētītu nosacījumu sistēmas kā mākslu. definēdams jaunos tīklojumus un daudzslāņainas instrukcijas, viņš ir definējis unikālu vizuālas pieredzes jomu, kas balstās uz konkrēto mākslu, konceptuālo mākslu, eksperimentālo animāciju un zīmējumu. kaut arī dinamiska, ģenerējoša programmatūra joprojām paliek viņa galvenais mākslinieciskās izpausmes līdzeklis, darbs mainīgās tehnikās, tostarp apdruka, priekšmeti, instalācijas un performances iegūst apveidu no viņa vizuālajām sistēmām.”25 Varētu apgalvot, ka rīsa darbi, gluži tāpat kā The aggregate eye, izmēģina mediju hibridizācijas un datorizētu metamediju mākslinieciskās iespējas, ko manovičs analizē savā darbā “Programmatūra pārņem vadību”. lai šādi mākslas darbi kļūtu jēgpilni vizuālās mākslas kontekstā un lai tos varētu atbilstoši aprakstīt un apspriest, vajadzētu jaunu un vienlīdz hibridizētu mākslas kritikas vārdu krājumu. apjomīgie dati un programmatūra var būt skaisti un jēgpilni, taču mākslas kritiķiem, šķiet, nav atbilstošu kritikas darbarīku, lai tos interpretētu. Pašbilde, tās noslēpums un kā to saprast Pētniecības projekts, ko šobrīd vada Ļevs manovičs, pievērsies instagram izstādītajiem selfijiem jeb pašbildēm. oksfordas angļu valodas vārdnīcā vārds selfie apzīmē “ar viedtālruni vai datorā iebūvētu kameru uzņemtu pašportretu, kas augšupielādēts sociālo mediju vietnē”26. 2013. gada 19. novembrī oksfordas vārdnīca pasludināja selfie par “starptautisko 2013. gada vārdu. oksfordas vārdnīcas gada vārds ir vārds vai izteiciens, kas attiecīgajā gadā izraisījis lielu interesi. oksfordas vārdnīcas redaktoru veiktie valodas pētījumi liecina, ka pēdējā gada laikā vārda selfie lietošanas biežums angļu valodā palielinājies par 17 000%.”27 2013. gadā mediji krietni vien sarosījās šīs sociālo mediju parādības dēļ. kā norāda dženna Vortema (jenna Wortham), žurnāliste, kas The New York Times regulāri raksta par tehnoloģijām, “jēdziens “pašbilde” kļuvis par modes vārdu, lai apzīmētu digitālus pašportretus, kuru rašanos uzjundījuši mobilo tālruņu fotokameru lietošanas, fotorediģēšanas un kopīgošanas pakalpojumu uzplūdi. katrā nozīmīgākajā sociālo mediju vietnē to ir miljoniem. tur redzēti visi – no pāvesta līdz obamas meitām.”28 Vortema arī raksta, ka “pašbildes lietojums bieži vien saistās ar skandālu vai bezkaunību – atcerieties mailiju sairusu vai džeraldo riveru – un visuzkrītošākos gadījumos vedina uz dažādiem jautājumiem par iedomību, paštīksmināšanos un mūsu pārņemtību ar skaistumu un ķermeņa tēlu”29. Pašbilde dēvēta par “sociālo mediju vadītu narcismu”30, “paņēmienu, kā kontrolēt to, kā citi redz mūs”31, “jaunu veidu, kā ne vien parādīt sevi citiem, bet arī sazināties caur attēliem”32, “paštēla masturbēšanu”33 un “virtuālu mini “es”, ko senatnes bioloģijā varētu dēvēt par “homunkulu” – sīciņu, neizveidojušos cilvēciņu, kas izaugs par lielo sevi pašu”34. linna Šofīlda klārka (lynn Schofield Clark), denveras universitātes estlova starptautiskā žurnālistikas un jauno mediju centra direktore un grāmatas The Parent app: Understanding families in the Digital age (Oxford; New York: Oxford Univ. Press, 2013) autore, apgalvojusi, ka pašbildes “var radīt rotaļīgus brīžus, palīdzot mums apzināties, ko nozīmē dzīvot kultūrā, kura cildina individuālo un izrādi. tās mums var palīdzēt tikt galā ar absurdo ikdienību, saskaroties ar visām šīm cerībām uz popularitāti un izrādi.”35 Marks līrijs (Mark R. leary), djūka universitātes psiholoģijas un neirozinātņu profesors, grāmatas The Curse of the Self: Selfawareness, egotism, and the Quality of Human life (Oxford; New York: Oxford Univ. Press, 2004) autors un grāmatas interpersonal Rejection (Oxford; New York: Oxford Univ. Press, 2001) redaktors, norādījis, ka, “izstādot pašbildes, cilvēki var saglabāt sevi citu atmiņā. turklāt, tāpat kā visus fotouzņēmumus, ko izvieto tiešsaistē, pašbildes izmanto, lai par sevi radītu kādu īpašu iespaidu. ar apģērbu, sejas izteiksmi, apkārtējās vides iekārtojumu un fotogrāfijas stilu ļaudis var radīt sev kādu noteiktu publisku tēlu, iespējams, tādu, kas, pēc viņu domām, sabiedrībā atmaksāsies.”36 kārena nelsone-fīlda (Karen Nelson-field), dienvidaustrālijas universitātes ērenberga-basa tirgzinību institūta vecākā zinātniskā līdzstrādniece un darba Viral Marketing: The Science of Sharing (Oxford; New York: Oxford Univ. Press, 2013) autore, pauž visvairāk kritikas un visos jaukajos pašportretos, kas izstādīti tiešsaistē, saskata iepriekšnodomātu aprēķinu: “mēs šobrīd visi uzvedamies kā zīmoli, un pašbilde vienkārši ir zīmola reklāma. Pašbildes sniedz iespēju sevi parādīt (bieži vien attiecībā pret konkurentiem) tā, lai iecerētajās sociālajās aprindās gūtu atzinību, atbalstu un galu galā mijiedarbību. tas neatšķiras no zīmola reklamēšanas patērētājiem.”37 Nelsones-Fīldas arguments izklausās ticams, jo patiešām lielākā daļa instagram izstādīto pašbilžu šķiet labvēlīga, pacilājoša un flirtējoša spēle ar nebeidzamām iespējām radīt fiktīvas identitātes, kas visbiežāk ir mēģinājumi sevi parādīt kā laimīgu, vispusīgi prasmīgu, lepnu, labi ģērbušos, daļēji apģērbtu vai pilnīgi neapģērbtu, pavedinošu vai seksīgu. kā pareizi atzīmējusi keisija sepa (Casey N. Cep), “visi šie miljoni pašbilžu, kas pilda mūsu albumus un barotnes tīmeklī, reti kad ir tie paši mēs, kuri laiskojas, tērpušies treniņbiksēs, vai ēd zemesriekstu sviestu tieši no burkas, tie paši, kuri stāv rindā nodarbinātības dienestā, tie paši, kurus dauza un kuriem dara pāri, kuri ir vientuļi un nomākti. lai gan saviesušies pašportreti rosina domāt pretējo, mēs joprojām esam kautrīgi.”38 Vortema šībrīža domu apmaiņai piedāvā pārliecinošu kopsavilkumu, ierosinot “nevis noraidīt šo tendenci kā digitālās kultūras blakusefektu vai nepatīkamu ekshibicionisma paveidu, bet varbūt labāk uzskatīt pašbildes par to, kas tās ir savā labākajā izpausmē: savdabīga vizuāla dienasgrāmata, veids, kā atzīmēt mūsu īslaicīgo esību un pasniegt to citiem par pierādījumu, ka esam šeit. Pārējais, protams, ir brīvi interpretējams.”39 starp daudzajiem līdz šim paustajiem tulkojumiem sevišķi aizraujoši šķiet aplūkot pašbildi plašākā fotogrāfijas vēstures un vispār pašportretu veidošanas kontekstā. bieži šo terminu atpakaļejoši attiecina uz protopašbildēm jeb pašportretiem, kas uzņemti 19. gadsimtā vai 20. gadsimta sākumā. Šī uzskaite neizbēgami sākas ar roberta korneliusa (Robert Cornelius, 1809–1893) dagerotipa pašportretu, kas uzņemts 1839. gadā.40 Kendisa rolingsa (Kandice Rawlings), Oxford art Online redaktora vietniece, apgalvo: “Pašportretu uzņemšana vienmēr bijis viens no interesantākajiem fotovēstures žanriem. liekas, ka kopš pašiem fotogrāfijas pirmsākumiem fotogrāfi jutuši dabisku tieksmi pavērst fotoaparātu pret sevi.”41 daži no šīs tieksmes cēloņiem ir sevis konstruēšana, fotogrāfijas izmantošana sevis izrādīšanai un sevis veidošanai. Šo konstrukciju atšifrēt ir vēl jo grūtāk, jo fotopašportreti dod mums iespēju pilnībā kontrolēt savu tēlu, ko mēs nepastarpināti nevaram saskatīt. tāpēc daudzas instagram pašbildes tiek uzņemtas spoguļa priekšā. Ar šo pašu problēmu sastopas mākslinieki un fotogrāfi. dona Vilsone (Dawn M. Wilson) norādījusi, ka, “radot pašportretu, māksliniece tiecas ieraudzīt savu seju tieši tāpat kā jebkura cita cilvēka seju, kuru viņa izvēlētos portretēt; tādēļ spoguļi ir tik vērtīgi: es nevaru tieši skatīties uz savu seju, bet es varu redzēt to spogulī”42. Vilsone turklāt piebilst, ka īpaši “fotogrāfija jaunā un radoši nozīmīgā veidā sniedz māksliniecei piekļuvi sava izskata iezīmēm, kuras citādi būtu neaizsniedzamas vai negaidītas”43. amēlija džonsa (amelia jones) raksta, ka fotopašportretos “tehnoloģija ir ne vien mūsdienu pasaules subjektīvo izpausmju starpnieks, bet arī radītājs”44. tehnoloģiju, īpaši jauno attēlu izplatīšanas kanālu dēļ, pašbildes atšķiras no agrākajiem pašportretu radīšanas veidiem. rolingsa raksta, ka “no vienas puses, šī parādība ir pašportreta fotogrāfijas vēstures un tehnisku jauninājumu dabisks turpinājums, kas šo mediju padarījis aizvien demokrātiskāku. taču, no otras puses, šo attēlu tiešums – acumirklīga uzņemšana un kopīgošana – padara tos šķietami atšķirīgus no fotogrāfijas, kas prasīja laiku un izmaksas, lai to apstrādātu un izdrukātu, nemaz jau nerunājot par izplatīšanu draugiem un radiem.”45 Pašbildes pastāvēšanas īstā būtība ir tās kopīgošana sociālajos medijos; pašbildi neveido paša veidotāja patēriņam un vērošanai. Pašbildi kopīgodami, cilvēki pauž savu piederību pie kādas kopienas vai vēlēšanos būt tai piederīgiem. mākslinieks un kritiķis Pols Čens (Paul Chan) teicis, ka “ar iederēšanos mēs realizējam sevi, iegūstot īpašumā to, kam vēlamies piederēt, un atrodam piederības sajūtu, esot kopā ar tiem, kam ir tādas pašas īpašības. un ar īpašībām es saprotu ne vien konkrētas lietas, piemēram, lāpstas vai mandarīnus, bet, vēl svarīgāk, netveramo, kas piešķir nozīmību iekšējai dzīvei, piemēram, priekšstatiem vai vēlmēm, vai dzīvesstāstiem.”46 tādējādi sevis attēlošana ir sabiedriska un publiska darbība. ar vienotu platformu attēlu kopīgošanai un – instagram pašbilžu gadījumā – vienveidīgu formātu individuālais un vienreizīgais (es) kļūst par mūsu daļu, kopienas daļu. Turklāt ir aizraujoši pētīt pašbildes mākslinieciskos un estētiskos aspektus. kā tas bieži notiek ar jaunām tendencēm, konservatīvie steigušies apgalvot, ka pašbildes noteikti nav mākslas veids un tās nevar uzskatīt par to. Piemēram, stīvens māršs (Stephen Marche) apgalvo, ka pašbilžu uzņemšanas un izplatīšanas vieglums neļauj šiem attēliem iekļauties izsmalcinātajā mākslas jomā: “mēs joprojām uzskatām, ka fotogrāfiju uzņemšana prasa pūles, it kā tās būtu apzināts jaunrades iznākums. tā vairs nav taisnība. fotogrāfijas ir kļuvušas par kaut ko līdzīgu runāšanai. reiz fotoattēli bija tik reti, ka bija atsevišķa dzīves daļa. Šobrīd tie vienkārši ir dzīve. tie ir daļa no ikdienas.”47 es tomēr vēlētos paturēt prātā, ka pašbildes ir pārāk saistītas ar radošumu, māksliniecisku dzinuli un pašizpausmi, lai mēs šo aspektu varētu neievērot. Protams, var strīdēties, ka tās, ļoti iespējams, nav dekadences paraugs – māksla mākslai, kas, bez šaubām, ir joprojām spēkā esošs sauklis un var rosināt brīnišķīgus mākslas darbus, – bet drīzāk māksla tautai, gandrīz kā Ļeņins būtu vēlējies. Pašbildes ir izstādītas mākslas muzejos, piemēram, kaila Čaikas (Kyle Chayka) un marinas galperinas (Marina Galperina) kūrētajā videoinstalācijā National #Selfie Portrait Gallery nacionālajā portretu galerijā londonā.48 fotoaparātu ražotājs Leica finansiāli atbalstīja atklātu aicinājumu iesūtīt pašbildes, lai izveidotu reprezentablu fotoalbumu.49 īsi sakot, es sliecos apgalvot, ka pašbildes var un vajag iztirzāt arī no mākslas vēstures skatpunkta. Dažas praktiskas piezīmes (ko, kā man likās, es sapratu...) Pašreizējos pētījumos jārod atbildes uz jautājumiem, kā samierināt šīs atšķirīgās pieejas pašbildei un raudzīties uz vieniem un tiem pašiem attēliem kā uz datiem un mākslas formu. Pētnieku komandu vada manovičs, citi komandas dalībnieki ir: dominiks baurs (Dominikus Baur), datu vizualizācijas un mobilās mijiedarbības dizaina autors; daniels godemeiers (Daniel Goddemeyer), pētnieks un stratēģiskās mijiedarbības dizaina veidotājs; nadavs hočmans, Pitsburgas universitātes Ph. D. kandidāts mākslas vēsturē un arhitektūrā un galvenais Phototrails projekta autors; morics stefaners (Moritz Stefaner), informācijas vizualizācijas dizaina izstrādātājs; alise tīfentāle, Ņujorkas Pilsētas universitātes Ph. D. kandidāte mākslas vēsturē; mehrdāds Jazdānī (Mehrdad Yazdani), dizainers. turklāt komandai palīdz vairāki anonīmi “mehāniskie turki”, elektroniskās komercijas uzņēmuma amazon.com piesaistīti pakalpojumu sniedzēji, kuru uzdevumi tiks turpmāk raksturoti. Pētījums norit vairākos posmos. 2013. gada oktobrī tika lejuplādētas instagram fotogrāfijas, kas uzņemtas vienas nedēļas laikā un ģeomarķētas piecu lielpilsētu – bangkokas, berlīnes, maskavas, Ņujorkas un sanpaulu – centra rajonos. no visiem attēliem pēc nejaušības principa atlasīja 140 000 attēlu turpmākai analīzei. nākamajā posmā skaitļošanas metodes bija jāpapildina ar cilvēka veiktu darbu, un trim “mehāniskajiem turkiem” uzticēja uzdevumu atlasīt fotouzņēmumus – pašportretus un marķēt tos, atbilstoši savam minējumam norādot attēlotā cilvēka vecumu un dzimumu. amazon.com “mehāniskais turks” ir virtuāla tirdzniecības vieta, tiešsaistes platforma tādu darbinieku pasaules mēroga kopfondam, kurus dēvē par “mehāniskajiem turkiem” un kuri vēlas un spēj ar datoru veikt uzdevumus (parasti vienkāršus, monotonus un apjomīgus) par dažiem centiem gabalā. “Vikipēdijas” aprakstā skaidrots, ka pakalpojums “izmanto izkliedētus cilvēka saprāta resursus, lai palīdzētu datorprogrammām izpildīt uzdevumus, ko datori nevar veikt labi”50. Īsi sakot, viegli pieejams un lēts darbaspēks. uzņēmumiem, pētniekiem un pat māksliniekiem tas izrādījies efektīvs paņēmiens, kā īsā laikā paveikt laika un darba ietilpīgus uzdevumus un izvairīties no visiem darba devēja pienākumiem un papildu izdevumiem. liela vairuma attēlu un / vai tekstu testēšana, tulkošana, transkribēšana, salīdzināšana un ar programmatūras palīdzību iegūto rezultātu atkārtota pārbaude ir visparastākie uzdevumi, ko veic “mehāniskie turki”.51 no viņu sniegtajiem rezultātiem katrā pilsētā atlasīja 640 attēlu – pašbilžu, kas, fotografētas un kopīgotas vienas 2013. gada oktobra nedēļas laikā, tad nu ir galīgie dati turpmākajai izpētei. Pašlaik komanda strādā, analizējot šīs pašbildes, pētot, kā programmatūra var palīdzēt salīdzināt piecās pilsētās uzņemto pašportretu vizuālo stilu, kompozīciju, krāsu kombināciju, galvas stāvokli, sejas izteiksmi un daudzus citus mainīgos lielumus. Projekta galīgajā prezentācijā, kas būs pieejama tiešsaistē, kad nāks klajā šis žurnāla numurs, būs vizualizētas atšķirības starp attēliem, kuri uzņemti šajās pilsētās, būs interaktīva tīmekļa lietojumprogramma, esejas un vēl kas cits. Šajā gadījumā atsevišķiem instagram lietotājiem nav īpašas individuālas vērtības, viņu balsij nav nozīmes, ja vien tā nepieder kolektīvam, plašākai kopienai, kas pārstāv kādu pilsētu. Programmatūras pētījumu pētniekus neinteresē atsevišķi attēli. mēs neielūkojamies katra instagram izvietotā fotoattēla tēmā, neanalizējam kompozīciju vai kādas citas mākslinieciskas vai stilistiskas izvēles, ko lietotāji varētu būt izdarījuši, uzņemot katru atsevišķu fotogrāfiju. tā vietā fotogrāfijas tiek uzlūkotas kā dati un tās atbilstoši analizētas, atņemot attēliem visas iespējamās emocionālās un estētiskās īpašības un izvairoties no vismazākās iespējas iztirzāt tos kā tā dēvētās pilsoniskās žurnālistikas vai sociālās dokumentālistikas paraugus. Vienlaikus šos datus ģenerē reāli cilvēki, kurus motivē viņu ikdienas pieredze un saviļņojums. kā apgalvo manovičs, “digitālajās humanitārajās zinātnēs būs atšķirīgs interaktīvo mediju analīzes mērķis – izprast, kā ļaudis no savas mijiedarbības konstruē nozīmes un kā viņu sociālajā un kultūras pieredzē izpaužas programmatūras starpniecība. tādēļ mums jāattīsta savas metodes mijiedarbības pieredzes atšifrēšanai, analizēšanai un vizualizēšanai.”52 Projektā mēģināts iekļaut atšķirīgas izpētes jomas – tas koncentrējas uz kādu ļoti īpašu attēlu kopīgošanas platformu un arī pievēršas sociālā tīklojuma medijiem vispār. savā ziņā tas joprojām ir cieši saistīts ar fotogrāfiju un pašportretu radīšanu. Projekts ir par to, kā pārbaudīt iespēju robežas programmatūrai, kas izstrādāta, lai analizētu plašus vizuālās informācijas apjomus, un ar algoritmu palīdzību izdibināt vizuālās iezīmes. kā to apraksta hočmans, “mūsu projekts parāda, kā iespējams pētīt, naviģēt, vizualizēt un saskatīt kopīgo un atšķirīgo vienā īpašā kopienā: #me.”53 No angļu valodas tulkojusi Sarmīte Lietuviete 1 www.complex.com/art-design/2013/10/future-of-design/lev-manovich. 2 Ļoti noderīgam ieskatam digitālo humanitāro zinātņu pieejā pedagoģijā sk. tiešsaistes resursu introduction to Digital Humanities, ko izstrādājusi kalifornijas universitāte: dh101.humanities.ucla.edu/. saturīgu domu apmaiņu par digitālo humanitāro zinātņu praktisku ieviešanu klasē sk.: Parry, marc. how the humanities compute in the classroom. The Chronicle of Higher education, 2014, Jan. 6. Publicēts tiešsaistē: m.chronicle.com/article/How-the-Humanities-Compute-in/143809/. 3 manovich, lev. the algorithms of our lives. The Chronicle of Higher education, 2013, dec. 16. Publicēts tiešsaistē: chronicle.com/arti cle/The-algorithms-of- Our-lives/143557/. 4 manovich, lev. Software Takes Command. new york; london: bloomsbury, 2013, p. 152. 5 turpat, 156.lpp. 6 turpat. 7 turpat, 335.lpp. 8 turpat, 167.lpp. 9 turpat, 176.lpp. 10 turpat, 331. lpp. 11 eggers, dave. The Circle: a Novel. new york: alfred a. knopf, 2013. 12 manovich.net/softbook/. 13 phototrails.net/about. 14 starptautiskās telekomunikācijas savienības (iTU) prognoze cit. no: embley, Joc- han. mobile phone subscriptions to equal global population by end of 2013. The ndependent, 2013, oct. 8. Publicēts tiešsaistē: www.independent.co.uk/life-style/ gadgets-and-tech/mobile-phone-subscriptions-to-equal-global-population-by-end- of-2013-8866281.html. Pasaules iedzīvotāju skaita dati no www.geohive.com. 15 heggestuen, John. one in every 5 people in the world own a smartphone, one in every 17 own a tablet. Business insider, 2013, dec. 15. Publicēts tiešsaistē: www. businessinsider.com/smartphone-and-tablet-penetration-2013-10. 16 rusli, evelyn m. instagram pictures itself making money. The Wall Street journal, 2013, sept. 8. Publicēts tiešsaistē: online.wsj.com/news/articles/SB1000142412 7887324577304579059230069305894. 17 hochman, nadav. manovich, lev. zooming into an instagram city: reading the local through social media. first Monday, 2013, Vol. 18, no 7, July 1. Publicēts tiešsais- tē: firstmonday.org/ojs/index.php/fm/article/view/4711/3698. 18 manovich, lev. Software Takes Command, p. 179. 19 hochman, nadav. manovich, lev. zooming into an instagram city. 20 Visus izstādē iekļautos darbus sk.: phototrails.net/exhibition. 21 museemagazine.com/culture/art-out/the-aggregate-eye-at-amelie-a- wallace-gallery-october-29-december-5-2013/. 22 www.complex.com/art-design/2013/11/2-million-instagram-photos-the-aggre- gate-eye-exhibition. 23 keisija rīsa izstāde bija skatāma no 2013. gada 5. septembra līdz 12. oktobrim. Vairāk sk.: www.bitforms.com/exhibitions/casey-reas-ultraconcentrated. 24 holmes, kevin. casey reas launches new exhibition at bitforms gallery. The Cre- ators Project, 2013, sept. 5. Publicēts tiešsaistē: thecreatorsproject.vice.com/ blog/casey-reas-launches-new-exhibition-at-bitforms-gallery. 25 reas.com/information. 26 blog.oxforddictionaries.com/press-releases/oxford-dictionaries-word-of- the-year-2013/ . sk. arī: en.wikipedia.org/wiki/Selfie. 27 blog.oxforddictionaries.com/press-releases/oxford-dictionaries-word-of- the-year-2013/. 28 wortham, Jenna. my selfie, myself. The New York Times, 2013, oct. 19. Publicēts tiešsaistē:www.nytimes.com/2013/10/20/sunday-review/my-selfie-myself. html?smid=pl-share. 29 turpat. 30 www.telegraph.co.uk/news/worldnews/australiaandthepacific/austra- lia/10459115/australian-man-invented-the-selfie-after-drunken-night-out.html. 31 blog.oup.com/2013/11/scholarly-reflections-on-the-selfie-woty-2013/. 32 rawlings, kandice. selfies and the history of self-portrait photography. Oxford University Press Blog, 2013, nov. 21. Publicēts tiešsaistē: blog.oup. com/2013/11/selfies-history-self-portrait-photography/. 33 www.esquire.com/blogs/culture/selfies-arent-art. 34 www.cnn.com/2013/11/23/opinion/clark-selfie-word-of-year/. 35 blog.oup.com/2013/11/scholarly-reflections-on-the-selfie-woty-2013/. 36 turpat. 37 turpat. 38 cep, casey n. in praise of selfies. Pacific Standard, 2013, July 15. Publicēts tieš- saistē: www.psmag.com/culture/in-praise-of-selfies-from-self-conscious-to-self- constructive-62486/. 39 wortham, Jenna. my selfie, myself. 40 sk., piemēram: nypost.com/2013/10/17/the-art-of-taking-selfies-is-not-hing-new/; mashable.com/2013/07/23/vintage-selfies/. 41 rawlings, kandice. selfies and the history of self-portrait photography. 42 wilson, dawn m. facing the camera: self-portraits of photographers as artists. The journal of aesthetics and art Criticism, 2013, Vol. 70, no 1, p. 58. 43 turpat, 62. lpp. 44 Jones, amelia. the “eternal return”: self-portrait photography as a technology of embodiment. Signs: journal of Women in Culture and Society, 2002, Vol. 27, no 4, p. 950. 45 rawlings, kandice. selfies and the history of self-portrait photography. 46 chan, Paul. what art is and where it belongs. e-flux journal, 2009, no 10, november. Publicēts tiešsaistē: www.e-flux.com/journal/what-art-is-and-where-it-belongs/. 47 marche, stephen. sorry, your selfie isn’t art. esquire, The Culture Blog, 2013, July 24. Publicēts tiešsaistē: www.esquire.com/blogs/culture/selfies-arent-art. 48 www.moving-image.info/national-selfie-portrait-gallery/. 49 www.huffingtonpost.com/2013/08/02/leica-myself_n_3694899.html 50 https://en.wikipedia.org/wiki/Amazon_Mechanical_Turk 51 sk.: www.mturk.com. 52 manovich, lev. the algorithms of our lives. 53 hochman, nadav. the fragmented image. december 2013. teksts sagatavošanā publikācijai (2014. gada 6. janvāris). | |
| Atgriezties | |
