VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Patīk viss labais Santa Mičule, mākslas kritiķe Recenzija par Ivara Drulles izstādi "Jums tūlīt atlaidīs" galerijā "Alma" 22.11.2013.–24.01.2014. | |
| Savā jaunākajā personālizstādē ivars drulle palicis uzticīgs tematikai, ar ko ierasts raksturot viņa mākslu: interese par sabiedrības zemūdens akmeņiem un paradoksiem, neparasti gadījumi un personāži. Viņa darbu sakarā bieži tiek lietots apzīmējums “stāstošā tēlniecība”, jo miniatūrās formas atgādina ko līdzīgu apstādinātiem animāciju kadriem vai teātra mizanscēnām. spēja atrast precīzus, vizuāli efektīgus stāstīšanas paņēmienus ir padarījusi drulli par vienu no asprātīgākajiem latvijas māksliniekiem, atnesot arī Purvīša balvas nominācijas, tostarp par izstādi “Jums tūlīt atlaidīs”. salīdzinājumā ar iepriekšējiem plašāku ievērību guvušajiem darbiem (“rīgas domnieka Šmita kārdināšana”, “herberta cukura tiesa”, “magda gebelsa un viņas seši bērni. Pēdējais vakars”, 2009– 2011) šoreiz drulles stāstošās tēlniecības pieejā manāma attālināšanās no figurālisma, vairāk pievēršoties tieši verbālajam stāstījumam – verbālais dominē pār plastiskajām formām. Viens no galvenajiem izstādes akcentiem – šo stāstu eksponēšanas veids, kas paralēli bija arī spēcīga pamatidejas metafora. drulles ekspozīcijas bieži vien atgādina rotaļlietas, un arī šajā reizē skatītājs mazliet iejutās bērna lomā, kuram jāvirina durtiņas un aizkariņi, lai apskatītu izstādi. aiz durvīm un aizkariem paslēpts tas, ko autors nodēvējis par “mūsdienu folkloru”, – iepazīšanās sludinājumi, dzīvokļu pārdošanas foto, video no reliģisko sektantu saietiem utt. tas viss veido ne pārāk glaimojošu sabiedrības portretējumu, kurā cilvēku centieni pēc skaistā un labā panākuši komiski grotesku rezultātu. Vienlaikus arī skatītājs nostādīts nedaudz komiskā stāvoklī, izstādes apskates laikā kļūstot par lūriķi: veidojot objektus tādās formās, kas neizbēgami liek tos “virināt”, drulle ironizē par cilvēka vēlmi (vai instinktu) ielūkoties svešās dzīvēs. | |
 Ivars Drulle. Skats no izstādes “Jums tūlīt atlaidīs". 2013 Foto no publicitātes materiāliem Pateicība māksliniekam un galerijai “Alma” | |
| Sajūtās, ko raisa izstādes apskatīšana un mākslinieka atlasītās “dainas”, ir grūti notvert robežu starp uzjautrinājumu un nicinājumu. sludinājumu tekstos sastopam gramatiski neveiklu, parupju valodu, līdz gadiem un centimetriem precīzus meklētā objekta parametrus, apsēstību ar “kaulu kambariem”, “nokarenām krūtīm” un tamlīdzīgas fantāzijas, kas neiederas ierastajos iepazīšanās tikumos un likumos. Šos personāžus grūti iedomāties kā reāli eksistējošus cilvēkus mums blakus, viņu rakstītais rada gan žēlumu, gan nelielu pārākuma sajūtu – ar sludinājumu autoriem un video redzamajiem cilvēkiem nav iespējams identificēties, jo viņi tiek pasniegti kā dīvaiņi bez jebkādām citām cilvēciskām iezīmēm. dīvainības piesaistījušas sabiedrības interesi visos laikos un izpausmēs, un tīksmināšanās par tām ir samērā izplatīts psiholoģiskais paņēmiens, kā justies normālam un adekvātam. arī drulles veidotais dainu skapis pēc būtības ir masu terapijas objekts, kas sniedz iespēju pašausmināties par citu cilvēku neveiklībām un atgādināt sev, cik mēs paši esam labi un pareizi. Visgrūtāk izstādē “Jums tūlīt atlaidīs” nācās pieņemt šo mākslīgi uzkonstruēto mēs / viņi nošķīrumu – iepriekšējos darbos drulles radītie varoņi vai viņu reālie prototipi vieglāk padevās klasificēšanai un viņu kariķēšana šķita pamatota. Šoreiz īsti nekļuva skaidrs, cik lielā mērā izstāde ir par mums (jo kurš gan netiecas pēc ideāliem) un par mistiskajiem viņiem, kas dzīvo iepazīšanās sludinājumu lapās. Mākslinieka interese par sabiedrības marginālijām rada asociācijas ar amerikāņu 20. gadsimta fotomākslas klasiķes diānas arbusas darbiem, kuros viņa fiksējusi ārēji kolorītus, taču sabiedrības vidusmēra standartiem neatbilstošus, pat atstumtus personāžus. gan drulles, gan arbusas mākslu lielā mērā raksturo antropoloģisks skatījums, taču arbusas gadījumā starp autori un viņas fotografētajiem dīvaiņiem jūtama daudz lielāka solidaritāte. neraugoties uz fotogrāfes augsto sociālo stāvokli un smalko izcelsmi, arbusai sabiedrības atstumtie izrādījās daudz tuvāki par “skaistajiem un bagātajiem”. Vēl viena mākslinieciskā analoģija, uz ko uzvedina “Jums tūlīt atlaidīs”, ir kristiāna brektes un ievas kalniņas veidotā izstāde “rīgas madonnas”, kas 2010. gada nogalē bija skatāma galerijā “alma”. tīksmināšanās un provokāciju vietā izstādes autori izvēlējās pieeju, kas balstījās uz vēlmi izprast madonnu likteņus un lauzt mūžvecos stereotipus par viņu pagrimušajām personībām. domājot par dainu skapja saturu, rodas iespaids, ka drullem novirzes no normas ir drīzāk izklaidējošs materiāls, ar ko dalīties tālāk, – līdzīgi kā mēs ikdienā dalāmies ar interneta jokiem un asprātībām sociālajos tīklos. informācijas laikmets šādā ziņā ir īpaši pateicīgs, ļaujot ekshibicionēt dziņas un īpašības, kas agrāk tika rūpīgi slēptas aiz atslēgām. Otrajā galerijas “Alma” telpā bija izstādīti dažādu sakrālās uztveres un saziņas ierīču konstrukciju zīmējumi, kas pirmajā brīdī šķita mākslinieka piedāvātais pozitīvais atsvars dainu skapja vulgaritātēm. tomēr, papētot tuvāk, sakrālās ģeometrijas rasējumi izrādījās tikpat ironiski un ačgārni kā iepazīšanās sludinājumu teksti. abās telpās pārstāvētos komunikāciju veidus motivēja alkas pēc kaut kā augstāka un neikdienišķa, un tie abi drulles izpildījumā lemti neveiksmei. Veids, kā mākslinieks izstādītajos objektos atrisināja attiecības starp vizuālo un tekstuālo, bija izstādes saistošākā daļa, kas pelnījusi ko vairāk par nomināciju prestižajai vizuālās mākslas balvai. kā jau minēts iepriekš, izstādē verbālais stāstījums tiecās dominēt pār vizuālo formu, taču tā nebija kļuvusi otršķirīga, drīzāk mērķtiecīgi pakļauta funkcijai likt skatītājiem ielūkoties sabiedrības tumšākajās dziņās, ar virināšanas mehānismiem šo vuārisma procedūru padarot par mazliet teatrālu rituālu. kopumā saskaņa starp darbu saturu un tehnisko izpildījumu likās tuvu perfekcijai – abi viens otru lieliski papildināja, nepieļaujot pašvērtīgas vai grūti saprotamas detaļas, kādas bieži sastopamas līdzīgas ievirzes darbos. mehāniskās kontrukcijas, rasējumi un ģeometrija kontrastēja ar kaismīgajiem mīlas alku sludinājumiem un ekstātiskajiem dieva vārda sludinātājiem. racionālajos konstruktīvisma motīvos izpaudās kādas plašākas, noteiktākas un sakārtotākas pasaules meklējumi. interesi par dīvaiņu sludinājumiem iespējams tulkot kā mākslinieka cīņu ar dzīves garlaicību un vienmuļību, savukārt smalkās vērtņu konstrukcijas šķiet kā terapeitisks līdzeklis pret pašpietiekamo, bezjēdzīgo un triviālo kā dzīvē, tā mākslā. Vienā no sludinājumiem kāds anonīms 73 gadus vecs vīrietis norādījis, ka viņam “patīk viss labais”. manuprāt, viens no svarīgākajiem aspektiem, par ko rosināja domāt drulles izstāde, ir sabiedrības izpratne par “visu labo”. Pieņemt tīkamo par pareizo ir ļoti komfortabla psiholoģiskās izdzīvošanas stratēģija, taču vienlaikus tā degradē spēju orientēties vērtību sistēmās. drulle ironizē par cilvēku vājumu, zemajām prasībām pret baudām un piepildījumu, ko dzīve spēj sniegt. tiesa, nav grūti apmaldīties starp ironiju un cinismu – ikviens mākslinieks ir daļa no tās pašas sabiedrības, pret kuru vērsta viņa kritika. galerijā “alma” skatāmā izstāde norādīja arī uz savdabīgu mākslinieka lomas maiņu mūsdienu mākslā – drulle nav tulūza-lotreka tipa mākslinieks, kas identificējas ar marginālo un atstumto sabiedrības daļu, no dzīves vienmuļības patveroties bohēmiskās baudās. Viņš pārstāv racionālo, veiksmīgo un pašpārliecināto mākslinieka tipu, kas ar savas mākslas palīdzību cenšas ironiski norādīt uz mazā cilvēka kaislībām un pacelties tām pāri, nevis just līdzi. | |
| Atgriezties | |
