VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Kriss Šārps. 2013. gada augusts Dita Birkenšteina, Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas zinātnes nodaļas studente | |
| Augusta vidū Rīgā viesojās neatkarīgais kurators un rakstnieks Kriss Šārps (Chris Sharp), savas vizītes laikā prezentējot publisku lasījumu un iepazīstinot Latvijas auditoriju ar savu radošo pieredzi, nesenākajiem kuratora projektiem un pētījumu par mākslas diskursu, kura centrā ir mākslinieka radošās darbības apzināta pārtraukšana un atteikšanās no mākslas kā publiskas prakses1. Krisa Šārpa vizīte Rīgā bija “kim?” laikmetīgās mākslas centra iniciatīva un tika īstenota kā rezidence. Tās mērķis bija pavisam konkrēts – tikties ar latviešu māksliniekiem un iepazīties ar Latvijas mākslas vidi, lai programmas “Eiropas kultūras galvaspilsēta 2014” projekta “Gaidot... (Kādas idejas arheoloģija)” ietvaros veidotu izstādi Rīgā. Īsumā par Šārpa radošo karjeru būtu svarīgi minēt ne vien viņa kuratora praksi un nesenākos izstāžu projektus, kā, piemēram, Notes on Neo-Camp galerijā Office Baroque Antverpenē, Johena Lemperta (Jochen Lempert) personālizstādi Seeing is Believing galerijā Norma Mangione Turīnā, izstādi Mexico City Blues alternatīvajā telpā Shanaynay Parīzē, kas īstenoti 2013. gadā, vai Šārpa un mākslinieka Martina Soto Klimenta (Martin Soto Climent) Mehiko kopīgi veidoto mākslas telpu Lulu, bet arī rakstnieka darbību. Kriss Šārps ir žurnāla Kaleidoscope galvenais redaktors, mākslas izdevuma Art Review tekstu autors un redaktors, viņa teksti tiek publicēti starptautiski pazīstamos mākslas izdevumos, tostarp Frieze un Mousse Magazine un citos. Šārpam atrodoties Rīgā, pavisam neilgi pēc viņa publiskā lasījuma izmantoju izdevību uzdot kuratoram dažus jautājumus par to, kā viņš redz mākslas mehānisma darbošanos šodienas kontekstā. | |
 Kriss Šārps. 2013 Foto no publicitātes materiāliem Pateicība “kim?“ laikmetīgās mākslas centram | |
| Dita Birkenšteina: Jūs esat ieguvis plašu kuratora pieredzi pasaulē. Vai varat formulēt, kas ir kurators? Kriss Šārps: Kuratora nozīme kaut kādā ziņā mainās. Nesen izdotajā grāmatā The Culture of Curating and the Curating of Culture(s) kurators un mākslas vēsturnieks Pols O’Nīls (Paul O’Neil) raksta, ka starp kuratoru un mākslinieku būtībā ir absolūta līdzvērtība. Abas puses, viņaprāt, kultūras un mākslas veidošanā iesaistās vienlīdzīgi. Kopumā ņemot, domāju, ka tā varētu būt taisnība, taču uzskatu, ka viss atkarīgs no vietas, kurā atrodies, jo man ir sajūta, ka kuratoram Rietumeiropā, Štatos vai Meksikā ir atšķirīgs statuss un līdzdalības jeb iesaistīšanās pakāpe. D.B.: Kā jūs to domājat? K.Š.: Man šķiet, ka Meksikā kuratoriem neuzticas. Sabiedrībā viņi netiek tik ļoti pieņemti, un sarunās par izstādēm tie neieņem centrālo vietu, turpretim Rietumeiropā, manuprāt, kuratoram ir daudz lielāka vara. Cilvēki tiem tic, un kuratoru statuss šeit ir tāds, kāds nav pat Amerikā, kur tas ir mazliet atšķirīgs. Tur kuratori ir tādi kā tirgus aģenti, turpretim Rietumeiropā tos uzskata par teju māksliniekiem. D.B.: Kādas jūs redzat mākslinieka un kuratora savstarpējās attiecības? Kādi ir šajās attiecībās iesaistīto pušu ieguvumi vienam no otra? K.Š.: Manuprāt, būtiskākais ir, lai diskusijas viņu starpā būtu interesantas. Pieļauju, ka visvairāk esmu iemācījies tieši no māksliniekiem. Tas izklausās tik klišejiski, taču, domāju, ka tā tas patiešām ir. Ne tādā nozīmē, ka viņi zinātu vairāk. Dažreiz – patiesībā bieži – viņi patiešām zina vairāk, bet, lai arī cik romantiski tas izklausītos, pieļauju, ka viņiem vienkārši ir mazliet atšķirīgs domāšanas un lietu uztveršanas veids. Viņi skatās no iekšējās, uz amatu vērstās perspektīvas, turpretim es – no ārpuses. Un, ja vien māksliniekam ir kāds labums no sadarbības ar kuratoru, izņemot iespēju izstādīt darbus dažādos kontekstos, tad, manuprāt, tā ir iespēja sakarīgi izrunāties par to, ko viņš dara, un izzināt no viņa viedokļa atšķirīgu ārējo perspektīvu. D.B.: Kā ir ar tā sauktajiem kulta kuratoriem – kādu apstākļu dēļ tie iegūst šo statusu? K.Š.: Domāju, ka daudzējādā ziņā viņi ir labi kuratori, taču tajā pašā laikā arī labi politiķi. Viņi ir sabiedrības intelektuāļi, publiskas personības, un viņi veido interesantas izstādes, kā, piemēram, Masimiliano Džoni, kurš ir lielisks, mērķtiecīgi un neatlaidīgi mākslu analizējošs kurators, taču viņš ir arī ļoti publisks personāžs. Ar Raimundu (Raimunds Malašausks – D. B.) ir tāpat. Viņi, īpaši Raimunds, ir spējīgi noorganizēt izstādes tikpat labi, cik “kūrēt” cilvēkus, ar to domājot kontaktu veidošanu un to stiprināšanu. Kuratori ir dažādi. Man personīgi vieni no interesantākajiem šķiet nebūt ne lielie, publiskie personāži. Viens no tādiem, kura izstādēm patiešām sekoju līdzi, ir Ralfs Ragofs (Ralph Rugoff), – man patīk viņa delikātā nostāja neatrasties paša veidoto izstāžu centrā. D.B.: Atgriežoties pie vienas no tēmām, par ko runājāt iepriekš – withdrawal jeb “izņemšana no apgrozības” –, vai jums šķiet, ka māksliniekam ir derīguma termiņš? K.Š.: Tas varētu izklausīties pesimistiski, taču es uzskatu, ka ikvienam ir savveida derīguma termiņš. Ja nemaldos, Kriss Derkons (Chris Dercon) apgalvoja, ka kuratoriem, tāpat kā kritiķiem, ir katram savs derīguma termiņš. Viņi tikai zināmu laiku un tikai paši savai paaudzei var būt svarīgi. Šo atziņu, šķiet, var attiecināt uz visu. Ir daži, kam nepārtraukti izdodas sevi no jauna atklāt un iet kopsolī ar visu notiekošo, kā, piemēram, Hansam Ulriham Obristam, taču lielākoties, manuprāt, ir grūti iedomāties, piemēram, Nikolā Burjo ārpus Filipa Pareno un Pjēra Īga konteksta. Tas pats notiek ar māksliniekiem – ļoti maz ir tādu, kam pēc noteikta vecuma sasniegšanas izdodas radīt interesantu mākslu. D.B.: Paralēli izstāžu veidošanai jūs arī rakstāt. Kāpēc, jūsuprāt, mākslas kritika ir svarīga? Vai tā ir nepieciešama? K.Š.: Es personīgi domāju, ka jā. Patiesībā šis jautājums vienmēr ir sarežģīts, jo kuratoram faktiski vajadzētu izslēgt kritiķi no savas darbības loka, taču mākslas pasaule kļuvusi tik milzīga: ir radies ārkārtīgi daudz mākslinieku, galeriju, institūciju – vairāk nekā jebkad agrāk, tādējādi kritikai jāpilda tāda kā atlases funkcija, kas patiesībā piešķir tai pozitīvu lomu. Līdz ar to, domājams, kurators kļūst kritisks, izvēlēdamies strādāt ar vieniem māksliniekiem un nestrādādams ar citiem. Tā sauktais kritiskums patiesībā pēc savas būtības ir uz priekšu virzoša jeb promotējoša parādība. Tajā nepastāv agrāk izteikti, varbūt labāki argumenti, kas daudzējādā ziņā, manuprāt, noteikti bijuši interesanti, taču tajā pašā laikā pašreizējā vidē tie nebūtu ilgtspējīgi. Es sākotnēji darbojos vairāk kā rakstnieks nekā kurators un domāju, ka recenzijā joprojām būtiskākais ir censties izprast klasisko priekšstatu par kritiskumu un mēģināt virzīt lietas uz priekšu citādāk. Bet daudzi mani kolēģi kuratori nepievēršas mākslas kritikai, jo saskata šajā nodarbē interešu konfliktu. D.B.: Kas tādā gadījumā ir laba mākslas kritika jeb recenzija? K.Š.: Manuprāt, ir svarīgi censties izprast izstādes valodu jeb noteikumus, aprakstīt redzēto un tad sniegt savu personīgo redzējumu par to. Man patīk lasīt labu kritiku, tādu, kurā ir kāds mērķis, un mani nepavisam neinteresē lasīt aprakstošas recenzijas, jo vairāk par visu gribas uzzināt, ko rakstītājs domā un kāpēc viņš uzskata, ka izstāde ir apspriešanas vērta. D.B.: Vai mākslā šobrīd ir kādas jaunas, interesantas un aizraujošas tendences globālā mērogā? K.Š.: Man šķiet, ka viena tendence, kas sāk parādīties un dominēt, ir tā sauktā pēcinterneta mākslinieku grupa Berlīnē un Ņujorkā. Vēl viena interesanta lieta, kas atstāj arvien paliekošāku ietekmi, ir spekulatīvais reālisms un tā kontinentālā filosofija, kura patiešām sāk iezīmēties mākslas pasaulē un kurai ir interesanti sekot līdzi, kā tā attīstīsies. Un tad vēl, manuprāt, mākslas tendence attālināties no individuālisma, pievēršoties kolektīvākām darbībām. Manuprāt, šie cilvēku grupu jeb kolektīvu darbošanās veidi kļūst arvien svarīgāki. Esmu novērojis arī projektu telpu skaita pieaugumu un to nozīmes palielināšanos. Iespējams, tas saistīts ar pēckrīzes situāciju, taču daudzās projektu telpās tiek radītas visinteresantākās lietas. Man ir sajūta, ka tām savā veidā piemīt eksperimentālā brīvība, ko mākslas pasaulē nespēj atļauties neviena cita telpa, sākot ar lielām institūcijām un beidzot ar galerijām. Sarunu no angļu valodas tulkojusi Elīna Dūce (1) Diskursa apzīmēšanai Šārps izmanto terminu withdrawal (tulkojumā no angļu val. – izņemšana no apgrozības; aiziešana; atsaukšana), kam latviešu valodā analoga termina pašlaik nav. | |
| Atgriezties | |
