VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Pirms negantnieks parādās Pēteris Bankovskis, mākslas kritiķis | |
| Dažā ziņā apstākļi mūsdienās ir labāki nekā jebkad agrāk. Piemēram, ja kādam nopietni, nevis tā sauktās popkultūras (Holivudas kino, beletristikas, “žurnālistikas”) līmenī ievajagas precīzi pateikt, kas ir eksorcisms. Zinot, ka šaurākā šī vārda nozīmē terminu lieto galvenokārt Baznīcā, jebkuram, kam tas vajadzīgs, iespējams atšķirt Romas katoļu Baznīcas Rīgas Metropolijas kūrijas apgādā 2000. gadā autoritatīvā latviešu tulkojumā izdoto Katoliskās Baznīcas katehismu (KBK). 1985. gadā Bīskapu sinodes Ārkārtējās sesijas Noslēguma ziņojumā tika skaidri pateikts, ka šis Katehisms ir pamatteksts. Nu, lūk, Katehisma otrās daļas otrās sadaļas (“Septiņi Baznīcas sakramenti”) ceturtās nodaļas (“Pārējās liturģiskās svinības”) 1. artikulā (“Sakramentālijas”) teikts: “Kad Baznīca publiski un ar autoritāti Jēzus Kristus vārdā lūdz, lai kāda persona vai priekšmets tiktu aizsargāts no ļaunā gara apsēstības un atbrīvots no tās, tad to sauc par eksorcismu. Jēzus to praktizēja, un Baznīca no Viņa ir saņēmusi varu un pienākumu veikt eksorcismus. Vienkāršā formā eksorcisms tiek praktizēts Kristības svinēšanā. Svinīgu eksorcismu, ko sauc par “lielo eksorcismu”, nevar veikt neviens cits kā vienīgi priesteris ar bīskapa atļauju. Eksorcisms jāveic piesardzīgi, stingri ievērojot Baznīcas ieviestās normas. Eksorcisms ir vērsts uz to, lai izdzītu velnus vai atbrīvotu no velnu ietekmes, un tas notiek ar garīgo spēku, ko savai Baznīcai uzticējis Jēzus. To nevajag sajaukt ar slimību – īpaši psihisku slimību – gadījumiem, kas attiecas uz medicīnas jomu. Tātad pirms eksorcisma svinēšanas ir svarīgi pārliecināties, ka situācija ir saistīta ar ļaunā gara klātbūtni, nevis ar kādu slimību.” (KBK, 1673). Savukārt, kas attiecas uz tikko citētajā definīcijā lasāmo “stingri ievērojot Baznīcas ieviestās normas”, Katehisms norāda uz Kanonisko tiesību kodeksa 1172. kanonu, ar ko katrs var iepazīties kaut vai interneta tiešsaistē: www.vatican.va/archive/cod-iuris-canonici/ cic_index_lt.html. Tas arī viss. Ja kādu ļoti interesē, ko priesteris, veicot eksorcismu, runā, bet latīņu valoda tomēr sveša, var sameklēt, piemēram, 2009. gadā, šķiet, no poļu valodas latviski pārtulkotu grāmatiņu “Patiesība par elles eksistenci” (izdevējs nav norādīts). Tur līdztekus daudzām citām lietām atrodama pāvesta Leona XIII eksorcisma lūgšana. Ar to arī vajadzētu pietikt. Eksorcisms ir nopietna lieta, to veikt Baznīca uztic tikai tādiem garīdzniekiem, kuru ticība ir lielāka par sinepju graudiņu, pieredze darbā ar mums, tik daudzveidīgi dažādajiem, vai, kā Baznīcā saka, ticīgo tautu – milzīga un garaspēks sajūtams jau pa gabalu. Tādu nekad nav daudz. Tāds Latvijā bija mariāņu tēvs Viktors Pentjušs (1915–2007), tāds ir karmelītu tēvs Maksimilians. Paretam atbrauc kāds viesis. Tā, piemēram, simtiem cilvēku ir jutušies garīgi spirdzināti, ieklausoties tēva Rufusa Pereiras (1933–2012) teiktajā, viņam vairākkārt viesojoties Rīgā. Viena otra viņa uzruna un skaidrojums brīvi pieejams internetā. Populārāku, visai daudzveidīgu izklāstu var rast astoņdesmit astoņus gadus vecā Romas diecēzes eksorcista Gabriēles Amorta grāmatas “Sātana izdzinēja stāsts” latviešu tulkojumā (no itāliešu valodas tulkojusi Astra Šmite. Rīga: Zvaigzne ABC [2012]). Diemžēl šai daudzviet pretrunīgi vērtētajai grāmatai prasīt prasītos izvērsti tulkotājas vai kāda kompetenta teologa komentāri, taču to nav. 1972. gada 15. novembrī vispārējā audiencē pāvests Pāvils VI, uzrunājot klātesošos un vienlaikus visus kristīgos, īpaši pakavējās pie kāda nereti pārprasta vai pat noklusēta cilvēkstāvokļa aspekta. Savu uzrunu Svētais tēvs sāka tā: “Kāda mūsdienās ir baznīcas akūtākā vajadzība? Lai jūs neizbrīna Mūsu atbilde, un nevērtējiet to kā vientiesīgu vai pat māņticīgu: viena no lielākajām nepieciešamībām šodien ir aizsargāt Baznīcu no ļaunuma, ko mēs saucam par Velnu.”(1) Pakavējies pie Velna izpratnes bibliskajiem pamatiem, pāvests turpināja: “Jautājums par Velnu un par to, kā viņš var ietekmēt atsevišķus indivīdus, kopienas, veselas sabiedrības un notikumus, pieder pie pašām nozīmīgākajām katoliskās doktrīnas sadaļām. Tas būtu jāstudē atkal un atkal, taču mūsdienās tam piegriež maz vērības. Daži domā, ka pietiekami risinājumi ir rodami psihoanalītiskajās vai psihiatriskajās studijās vai spirituālās pieredzēs, kas nelaimīgā kārtā izplatās virknē tagadnes sabiedrību. Cilvēki baidās atkrist atpakaļ maniheistiskās teorijās, biedējošās iedomu un māņticības novirzēs. Tā vietā viņi vēlas izskatīties stipri un brīvi no aizspriedumiem, lai tādējādi uzdotos par pozitīvi domājošiem, bet tajā pašā laikā tic daždažādiem maģiskiem vai populāriem aizspriedumiem vai, kas ir vēl ļaunāk, nodod savas dvēseles – kristītās dvēseles, kuras tik bieži ir apmeklējusi svētā Euharistija un kurās mīt Svētais Gars, – amorālām jutekliskajām pieredzēm un kaitīgām narkotikām, kā arī modernu maldu ideoloģiskajam vilinājumam. Tās ir plaisas, pa kurām Ļaunais viegli var iefiltrēties un pārmainīt cilvēka saprātu. Ar to es negribu teikt, ka ikviens grēks tieši izriet no Velna darbības, bet ir tiesa, ka tie, kuri nesargā sevi ar zināmu morālu stingrību, ir pakļauti “negantības noslēpumiem”, par kuriem runā apustulis Pāvils (2. Tes. 2:7), kas savukārt liek uzdot nopietnus jautājumus par mūsu iespēju tikt izglābtiem. Tādējādi mūsu mācība kļūst neskaidra, izplūdusi tumsā, tajā tumsā, ko ap sevi izplata Velns. Taču mūsu zinātkārei, ko uzkurina Velna acīmredzami daudzveidīgā eksistence, ir tiesības uzdot divus jautājumus. Vai ir konkrētas zīmes, kas liecina par Velna darbību, un kādas ir šīs zīmes? Un kādi aizsardzības ieroči ir mūsu rīcībā, lai stātos pretī viltīgajam ienaidniekam?” Kopš tā laika pagājuši četrdesmit gadi. Amorālās pieredzes, narkotikas visplašākajā šī vārda nozīmē un visvisādu teorētisko maldu ideoloģiskie vilinājumi pletušies plašumā un gājuši dziļumā. Un ir viegli mesties paviršā nosodījumā, konstatēt, ka 1968. gada pavēršanās uz “visatļautību”, tā dēvētā studentu revolūcija ir iezvanījusi Antikrista valstības atnākšanu un drīzu pasaules vai vismaz kristīgās Eiropas civilizācijas galu. Varbūt tā. Bet varbūt ne gluži tā. Jo Pāvila VI svētrunā, tās kopumā kontekstuāli klātesošs bija būtiskais aicinājums pēc eksorcisma, šķiet, arī konkrētajā, Katehismā definētajā subjekta–objekta mijattiecību ziņā. Taču kopš 19. gadsimta vairs nekas neliecina, ka Romas pāvests būtu gadījuma cilvēks ar šauru, partikulāru skatījumu uz pasauli un viņpus tās. Pāvila VI brīdinājums reizē ir aicinājums “eksorcizēt” visu daudzējādā ziņā grēkpilno mūsdienu pasauli. Un pirmais eksorcisms, kā to kādā intervijā reiz sacīja katoļu priesteris Andris Kravalis, ir “cilvēka atgriešanās pie Dieva”. Ko ar to saprotam? Lai cik nepatīkami būtu to atzīt, kopš Apgaismības laikmeta sistemātiski individualizētajam, uz paštaisnību un lepnību orientētajam cilvēkam atgriešanās pie Dieva pirmām kārtām ir atgriešanās pie pazemīgas atskārtas par hierarhiju. Tā ir sapratne, ka mēs esam mazi, bet Visums – liels. Mūsu zināšanas un tehniskās iespējas ir ierobežotas, bet Radītāja atvēziens, no nekā “palaižot” kaut vai Lielo sprādzienu, – bezgalīgs. Jebkuras cilvēciskās, radošās, politiskās ambīcijas ir acumirklīgas, bet laiks, kurā tas viss uzzibsnī un pazūd kā gaistoši dūmi, – mūžīgs. Katehismā norādīts, ka eksorcismu praktizēja Jēzus. Kāpēc ebreji tik ļoti ienīda Jēzu, ka nodeva viņu savu apspiedēju – romiešu – varā un panāca, ka viņu pazemo līdz pēdējam – sit krustā? Vai tāpēc, ka šis konkrētais nācarietis darīja to, ko, kā domāja jūdu gudrinieki un augstie priesteri, drīkstēja darīt tikai, viņuprāt, kaut kad nākotnē gaidāmais Mesija? Protams, šāda atbilde daudzus apmierina. Taču naida iemesls ir daudz nopietnāks. Velns ļauno garu, ļaunas apsēstības formā ir klātesošs vienmēr un visur: ceļmalas diedelniekā, godprātīgā amatniekā, valsts ierēdnī, arī vissvētulīgākajā farizejā un augstajā priesterī. Pavērosim sevi, kad spēji sadusmojamies vai kad esam pabeiguši kādu labu darbu. Pirmajā gadījumā mums tik ļoti vajag kādam uzkliegt, kaut kur mesties, kaut ko nesakarīgu darīt, kaut vai iespert pa krēslu. Otrajā sirds vai pa muti kāpj laukā, kā gribas, lai kāds pamana paveikto, lai paslavē (un tad vēl tas: kaimiņam, kurš ir paveicis mazāk un turklāt pametis sievu un agrāk stipri dzēris, uz svētkiem iedots ordenis, bet mani – labo – vispār nepamana). Nesavaldība un paštaisnība, alkatība un skaudība, lepnība un augstprātība, gļēvulība un neizlēmība, vienaldzība un īgnums – tie ir tikai daži vārdi dēmoniem, kas mūs kūda diendienā un kas visi kopā arī veido Velna realitāti, kur svarīgs ir amats, postenis, karjera, varas atribūti, slava, bet nesvarīga tik vienkāršā patiesība, ka visi esam Dieva bērni, “psihofizioloģiski mikrokosmi”. Velna realitāte, ļauno garu klātbūtne nepārtraukti čukst, ka būt par “mikrokosmu” ir sīki, vecmodīgi, nepopulāri, tumsonīgi. Mēs gaidām Mesiju, kas vedīs cīņā par progresu, bet te, ziniet, kaut kāds Jēzus ar savām samiernieciskajām, moralizējošajām Kalna svētībām. Tā nu jūdi no sava vidus, kā lasām, Rakstus piepildīt nākušo Jēzu piesit krustā. Taču ar to vēl nav diezgan. Paiet daži gadsimti, un top tāds kā antievaņģēlijs Toledot Yeshu. Nav skaidrs, kāds īsti bija tā rašanās laiks, cēloņi un nolūki, taču sacerējums, kurā apšaubīts un ļauni izsmiets viss pozitīvais, kas rodams Evaņģēlijos, reāli eksistē. (1) Šeit un turpmāk cit. pēc: www.ewtn.com/library/papaldoc/p6devil.htm. | |
| Atgriezties | |
