VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Konkurētspējīgs Dita Birkenšteina, Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas zinātnes nodaļas studente “Laikam” 08.06.–14.06.2013. “Tabakas fabrika” Irīna Spičaka, Krišjānis Rijnieks, Platons Buravickis. Metasphere 18.05.–13.06.2013. “RIXC Mediju telpa” | |
| Jūnija pirmās nedēļas ir visai rosīgs un mākslas notikumiem piesātināts laiks, īpaši jaunākās mākslinieku paaudzes lokā – šajā laikā ik gadu aktīvi norisinās Latvijas Mākslas akadēmijas diplomandu izstādes. Arī šogad gan akadēmiju, gan Rīgas mākslas galerijas un citas radošiem projektiem atvērtas telpas spēji apdzīvoja tie, kuri šobrīd atrodas savas radošās karjeras sākumpunktā. “Tabakas fabrikas” telpas uz nedēļu bija ieņēmusi izstāde “Laikam”, kurā sevi pieteica vienpadsmit LMA Vizuālās komunikācijas nodaļas (VKN) diplomandi: Anete Dambrova, Madara Dzintara, Gatis Kurzemnieks, Madara Lesīte, Sabīne Moore, Jānis Straumēns, Inese Vēriņa, Konstantīns Višņevskis, Ksenija Zaķe, Marta Zariņa-Ģelze un Santa Zembaha. Savukārt šīs pašas nodaļas absolventes Irīnas Špičakas maģistra darbs Metasphere bija apskatāms atstatus no pārējo kolēģu kopīgās ekspozīcijas – “RIXC Mediju telpā”. Nebūt ne pārsteidzoši konkrētās nodaļas specifikai izstādes “Laikam” ekspozīcijā galvenokārt bija pārstāvēti multime- diju un instalāciju darbi, sākot ar Jāņa Straumēna veidoto hibrīdo ragu, Anetes Dambrovas sirreālo durvju instalāciju, Sabīnes Moores kaleidoskopu un beidzot ar interaktīvu 3D animāciju Gata Kurzemnieka darbā. Salīdzinot ar iepriekšējo gadu pieredzi, nākas secināt, ka šī izlaiduma mākslinieku interese ir darboties trīs dimensijās, un tas pamatojas novērojumā, ka šogad izpalikuši darbi plaknē (piemēram, sietspiedes grafika, grafiskā dizaina projekti un fotomāksla, izņemot Ineses Vēriņas darbu, kurā papildus objektiem un video iekļautas arī fotogrāfijas). Kompleksākais no izstādes darbiem – Konstantīna Višņevska instalāciju ansamblis “Materialitāte”, kura četrās daļās mākslinieks vizualizējis interpretācijas par materialitāti. Cik masīvs mehānisms slēpjas aiz trauslas skaņas? Kā uz papīra izskatās datu sistēma? Vai iespējams materializēt neredzamo? Kāda informācija slēpjas aiz objekta, un cik lielā mērā materiālais atšķiras no nemateriālā satura? Šie ir tikai daži no jautājumiem, ko pārdomāt vedina Konstantīns Višņevskis. Ineses Vēriņas darbs “Tikmēr” zināmā mērā turpina materializācijas tēmu, tiecoties notvert jeb restaurēt aizgājušā laika garu. Uz rimtas melnu balonu “elpošanas” fona skatāmas aiz tonēta stikla teju pagaisušas senas fotogrāfijas, apvalkātu apavu kalna ainava, kam kājām gaisā pretnostatīts tējas malkošanai klāts galdiņš, un video, kurā skatītājs seko tumsā aizejošai meitenei, ieskicējot kādu nenoteiktu privātu telpu, kurā tagadne savijas ar aizgājušo. Izstādē plaši izmantots video (medijs iekļauts astoņos no vienpadsmit darbiem), lielākoties gan kā videoinstalācijas ele- ments Dzintaras, Lesītes, Zaķes un Zariņas-Ģelzes darbos, taču Santas Zembahas “4M” izcēlās kā patstāvīgs videomākslas darbs. Četru projekciju instalāciju veido video ar dejotāju portretu tuvplāniem brīdī, kad, griežot pirueti, ar acīm tiek “turēts” skatpunkts, lai izdotos noturēt līdzsvaru. Autore centusies vizualizēt mirkļa garumu. Variējot laika dimensiju, kustība ir modificēta, sākot ar tikko saskatāmu kustību slow motion un beidzot ar fiziski neiespējamu paātrinājumu. Rezultātā kopā ar skaņas celiņu radīta bagāta noskaņu gamma – no absolūta miera līdz sirreālam baisumam, iezīmējot notikumu un emociju piesātinātību, kāda iespējama tik īsā laika sprīdī kā mirklis. | |
 Anete Dambrova. Pārvērtība. Instalācija. Fragments. 2013 Foto: Vents Āboltiņš Foto no publicitātes materiāliem Pateicība māksliniecei | |
| Jāpiebilst gan, ka bagātīgās ekspozīcijas kopskats šķita visai raibs, radot jautājumu, vai tas, kas izstādi satur kopā, ir tikai mākslinieku akadēmijas sienās kopīgi pavadītais laiks vai tomēr šeit paslēptas kādas smalkākas savstarpēji vienojošas saites. No vienas puses, izstādes sadrumstalotība šajā gadījumā ir sa- protama, ja ņem vērā, ka ikviens diplomdarbs ir individuāls pro- jekts ar mērķi pēc iespējas labāk reprezentēt autora radošās spējas, un visticamāk komandas darbs kļuvis aktuāls tikai īsi pirms izstādes iekārtošanas. Lai gan šis ir vērā ņemams arguments tam, kādēļ “Laikam” ieguvusi tādu kā skates formātu, no otras puses, gribot vai negribot izstāde kā veselums liek skatītājam uzdot jautājumus par kopsakarībām starp redzamajiem darbiem un to, kas īsti apslēpts zem nosaukuma “Laikam”. Tas tad laikam jāatmin katram pašam. Par veiksmīgu var uzskatīt Irīnas Špičakas izvēli savu pro- jektu izstādīt patstāvīgi – audiovizuālā instalācija Metasphere līdz 13. jūnijam bija apskatāma “RIXC Mediju telpā”. Instalācijas realizācijā koncepcijas autore sadarbojusies ar jauno mediju mākslinieku Krišjāni Rijnieku un skaņas mākslinieku Platonu Buravicki. Izmantota projection mapping1 tehnika, kas jau kādu laiku atrodas Irīnas Špičakas un viņas radošās sadarbības part- nera Krišjāņa Rijnieka uzmanības lokā. Metasfēras pamatā ir tel- piska projekcijas virsma (2x2 m) – no trijstūru moduļu karkasa veidots puslodes formas objekts, kam pielāgotas audiovizuālas projekcijas, tajās savukārt apspēlētas formas pamatvienības, no kā sastāv telpiskās projekcijas virsmas objekts (punkti, līnijas un trīsstūri). Ģeometriskās vienības veido lielāku objektu, kas sasaucas ar instalācijas nosaukumu Metasphere, – saliktenis norāda, ka tiek runāts par datu kopuma (sfēras) sīkdaļām, kas atrodas pārejas jeb pārmaiņu procesā. Metasphere satur an- tropomorfas ievirzes vēstījumu, proti: sfēru var attiecināt uz cilvēku un projekcijas mainīgās vienības – uz tā iekšējo pasauli, kas ir mainīga un atrodas nemitīgā kustībā. Izstāde tika noslēgta ar aptuveni divdesmit minūšu garu performanci, ko varētu salīdzināt ar ceļojumu viegli kosmiskās noskaņās. Skaņas un vizuālais materiāls bija veidots kā sinhronizēta cikliska kompo- zīcija, kas sākās ar klusinātu nelielu punktiņu uzplaiksnījumiem, pakāpeniski punktus nomainīja līnijas un trīsstūri, ģeometrisko zīmju pulsācijas enerģija pamazām uzņēma apgriezienus līdz iespējamam maksimumam un, kad jauda bija izsmelta, atgriezās sākumpunktā. Rezumējumā par abās izstādēs redzēto jāsecina, ka kopumā jaunie “vizkomi” ir pierādījuši sevi kā atjautīgus un laikmetīgās mākslas vidē konkurētspējīgus māksliniekus, un tas rada pārliecību, ka ar jaunāko mākslinieku paaudzi viss ir kārtībā. Atliek vēlēties, lai arī pēc diploma iegūšanas jaunie nepazūd no aktuā- lās Latvijas mākslas platformas un tikpat aktīvi turpina iesākto. (1) Projection mapping jeb 3D mapping ir tehniska metode, ar kuras palīdzību video vizualizācijas iespējams projicēt uz telpiskiem objektiem, un, deformējot ierasto projekcijas ekrāna virsmu, tiek paplašinātas vizuālās izteiksmes iespējas. Lai gan Rietumu mākslā projection mapping nav uzskatāma par jaunatklājumu (tehnikas pirmsākumi meklējami jau 20. gs. 60. gadu beigās), Latvijas laikmetīgās mākslas ainā šis paņēmiens nav plaši izplatīts, un Metasphere ir viens no retajiem projektiem, ar kura palīdzību to bijis iespējams novērtēt klātienē. | |
| Atgriezties | |
