VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Kā vecu draugu atkal satiekot... Jānis Borgs, mākslas kritiķis Janušs Goliks. “Būt īstajā vietā” 15.05.–31.05.2013. Agijas Sūnas mākslas galerija | |
| “Dievs radīja cilvēku un Mākslinieku. Pirmajam viņš iedeva prātu, bet otro apveltīja arī ar talantu.” Ar šādu moto savas izstādes buk leta ievadā manifestējas poļu grafiķis Janušs Goliks. Un šādā kon tekstā teiktais loģiski var zīmēties nevis vispār uz visiem pasaules māksliniekiem kopumā, bet vienīgi un tieši uz pašu izstādes autoru. Tas pat tā nedaudz uzbudina – meistars ir licis pie malas ierasti ko rekto pieticību (sak – ko nu es?) un nolēmis pats, negaidot kritikas un skatītāju iespējami svārstīgos viedokļus, jau savlaicīgi atgādināt par reiz saņemtajām unikālajām Dieva veltēm – prātu un talantu. Tad lai šaubām vairs nepaliek vietas. Tomēr, ja nu iebraucam bībeliskās dimensijās, atcerēsimies arī neticīgo Tomu un to, ko viņš sacīja: “Ja es neredzu naglu zīmes Viņa rokās un savu pirkstu nelieku naglu rētās, un savu roku nelieku Viņa sānos, es neticēšu.” Mākslu varam pielīdzināt dārglietai, kuras īstu mu pārbaudot jebkurš “neticīgais” var to paskrubināt, uz zoba likt, ar šaubu skābi testēt. Pat ja pirmais ieskats izstādē bez liekām rai zēm rosina pievienoties Januša Golika patētiskajai deklarācijai. Rau – te patiesi izpaužas talants. I tests – projekts "kopīgajā nometnē" Bet tas pirmais skats jau pirmajā acumirklī liek atcerēties arī kopīgi radniecīgo un pārdzīvoto pagātni. Mums reiz bija daudzējādi līdzīga jaunāko laiku vēsturiskā pieredze un komunistiskā totalitārisma esības fons. Atšķirības tikai niansēs un dažādu nošķirtu baraku režī mos mūsu kopīgajā sociālisma lēģerī. Šķiet, staļiniskie spaidi vismaz kultūras jomā Polijā bijuši nedaudz vaļīgāki un brīvības gailis še iedziedājies kādu stundu agrāk. Te mums vēsturisko procesu attīstībā veidojusies laika nobīde aptuveni desmit gadu robežās. Janušs Goliks tad vēl tikai dzima, kad “kopīgās nometnes” lielais pārvaldnieks un “brālīgo tautu” saule Staļins beidzot galīgi norietēja aizsaulē. Bet tajā tālajā 1953. gadā poļu zemē jau rosījās “pirmās stundas” aktīvisti, kas jauno kultūrausmu skaidri saskatīja Rietumu pusē. Un, protams, arī pašu bagātīgajā pirmskara pieredzē, ko sarkanie ideologi tolaik mēdza apzīmēt kā dekadentisku un “buržuāziski for mālistisku”. Kultūras renesanses asni dīga daudzās mākslu jomās, laužoties cauri padomiskās ideoloģijas un cenzūras asfaltbetonam. Polijas glezniecība, tēlniecība un grafika jau agrajā poststaļiniskajā periodā bija piesātināta ar ekspresionistisku kaisli un sirreālistiskām metaforām, kur vairs nevarēja rast ne kripatu no Maskavas kultivē tajām mākslas dogmām. | |
 Janušs Goliks. Kazanova. Audekls, digitāldruka. 50x70 cm. 2008 Foto no publicitātes materiāliem Pateicība Agijas Sūnas mākslas galerijai | |
| Pie mums kaimiņu modernā kultūra visspilgtāk parādījās retos poļu kino pārsteigumos. Bet zinātāju lokā nāca arī slavenās poļu plakātu (un grafikas) skolas atklāsmes, kas mūsu pusē uzradās tikai 60. gadu pirmajā pusē. Galvenokārt pateicoties oficiāli izplatītajiem Polijas Tautas Republikas periodiskajiem izdevumiem, ko nu jau varēja gan abonēt, gan iegādāties Союзпечать kioskos. Jo bija iestājies ideoloģisks atkusnis un visai nosacīta kultūras libera lizācija. Kremļa vara dzelzs aizkarā beidzot atvēra dažas svaigā gai- sa fortočkas. Jauna, neredzēta grafiskā izteiksme gāzās no žurnālu Польша, Przekój un Szpilki lappusēm, bet pāri visam mutuļoja māk slas žurnāla Projekt vulkāniski dumpīgie izvirdumi. Šis izdevums Polijā izveidojās jau 50. gadu vidū, kad pie mums modernisma ide jas vēl klīda kā ezītis dziļā neziņas miglā. Žurnāls plaši atklāja Rie tumu kultūrā sakņotās avangarda mākslas norises ne tikai mītnes zemē, bet arī abpus dzelzs aizkaram. Jau kopš 60. gadiem tas kļuva par katra laikmetīgi domājoša mākslinieka “galda grāmatu” teju visā padomijā. Projekt tapa par galveno logu skatā uz Rietumu mākslas panorāmu, un žurnāls izveidojās par vienu no būtiskākajiem avan- gardisma attīstības katalizatoriem visā PSRS teritorijā. II tests – kas esi, Januš Golik? Poļu grafikas un plakātu mākslā tolaik, poļu komunistu bosa Vladi slava Gomulkas ērā, jau staroja tādas supernovas kā Henriks Toma ševskis (Henryk Tomaszewski), Romans Ceslevičs (Roman Cieślewicz), Huberts Hilšers (Hubert Hilscher), Juzefs Mroščaks (Józef Mroszczak), Jans Lenica (Jan Lenica). Tā bija diža mākslas pionieru paaudze, kas, konsekventi sekojot modernisma kultūrtradīcijai, jaudāja tur sniegt vēl nebijušas novitātes un vienot mākslas vērtības ar lepna- jiem poļiem tik raksturīgā sociāla protesta un dumpīguma garu. Gan bikli jāpiebilst – arī ne bez varasvīru svētības un centieniem moder nisma enerģiju izmantot oficiālās Polijas “dzirnavu griešanai”. Janušs Goliks šajā kontekstā ir piederīgs pie tā dēvētās trešās poļu plakāta skolas ģenerācijas. Pie tās, kas jau visai mierīgi varēja baudīt arī iepriekšējo censoņu iekarojumu komfortu un sasniegu- mu augļus. Viņa studijas Varšavas Mākslas akadēmijā ritēja 70. ga dos. Tas jau bija pavisam cits laiks. Nesalīdzināmi atvērtāks pa saulei. Lai arī gana tramīgs, kad beigu beigās caur nemieriem brieda Solidarność, cēlās Lehs Valensa un pasaulei svēto vēsti nesa pirmais poļu pāvests Jānis Pāvils II. Lai gan valsts politiski vēl bija cieši saistīta ar Maskavas kontrolēto komunistisko bloku, kulturāli tā jau ilgi piederēja pie brīvās pasaules. Vēl vairāk – Polija daudzējādi jaudāja tur atrasties pirmrindas pozīcijās un pat uzdot globālu toni dažādās mākslas jomās. Grafika, arī plakāta māksla, bija viena no tām. Janušam Golikam patiesi laimējās ar iespēju gūt profesionālās zinības pie poļu plakāta mākslas dižmeistariem un internacionāli daudzinātiem klasiķiem – Maceja Urbaņeca (Maciej Urbaniec) un Henrika Tomaševska. Urbaņecs guva starptautiskus panākumus jau 50. gados, piemēram, 1957. gadā ar publikāciju Šveices slavenajā žurnālā Graphis. Ievērojams viņš kļuva ar teātra un cirka plakātiem. Urbaņeca slavenais cirka plakāts “Mona Liza” glabājas Ņujorkas MoMA. Savukārt profesors Tomaševskis plakātu mākslā pasaules atzinības laurus plūca kopš 1948. gada. Izstādē Agijas Sūnas mākslas galerijā Janušs Goliks “būt īstajā vietā” atklājās ar savu piederību pie jaunajiem klasiķiem, kas spēja pārņemt cildenā censonībā iekoptās tradīcijas stafetes kociņu. Fak- tiski mēs še redzējām ne tikai viena atsevišķa indivīda meistarību, bet arī skaidru uzticību noteiktai skolai. Īsteni poliskai, taču tās iespaidi atstājuši pēdas pasaules malu malās. Arī padomju gados uzplaukušajā Rīgas plakāta skolā. | |
 Janušs Goliks. Patiesība. Audekls, digitāldruka. 50x70 cm. 2013 Foto no publicitātes materiāliem Pateicība Agijas Sūnas mākslas galerijai | |
| Januša Golika ekspozīcijas sakarībā der atzīmēt vienu īpatnību – atšķirībā no mūsu ieraduma visai stingri nodalīt akadēmisku grafikas mākslu no grafiskā dizaina, tostarp arī plakāta, Polijā acīm redzami jēdzieni “grafiķis” un “grafika” dažkārt tiek traktēti “maigāk” un universālāk. Katrā ziņā to varam teikt par Janušu Goliku, kas pēc akadēmijas beigšanas 1978. gadā ar lietišķu enerģiju uzsāka komerc darbību un izveidoja savu studiju Grafik Janusz Golik, kur zem viena jumta tagad atrodas arī Galeria van Golik. Kāpināta humora izjūta spiežas cauri daudziem meistara darbiem, pat tiem nopietnajiem un ar pocer face veidotajiem. Šā vai tā, vārdā van Gogh viņam bija jānomaina tikai pēdējie divi burti, bet galerijas plakātā Goga auto portretā ar nogriezto ausi labi samanāma paša van Golika seja. Savu kārt jau minētā grafikas studija skaidri piedāvā izstrādāt logotipu, plakātu, bukletu, kalendāru, reklāmas kampaņu utt. dizainu. Sen dienās, “mūsu dārgā” Ņikitas Hruščova laikā, “pēeseresā” pēkšņi uz radās populāra spiegu filma “Kas esi, Rihard Zorge?”. Nu uzprasās līdzība – “kas esi, Januš Golik?”. Skaidrs, ka ne spiegs (lai gan, pa trinkšķinot paša Golika humora stīgas, kas un ko var droši apgalvot par tā Kunga gaitām un labirintiem?), bet arī ne gluži akadēmisks grafiķis. Te grafiķis ir tāds vīrs ar plašu darbības diapazonu. Gandrīz kā itāļu renesansē, kuras ģēniji sekmīgi ķērās klāt visam, pēc kā bija pieprasījums. Un tur bija kāda mistiska sakarība – kvatročento un činkvečento meistari lielā vairākumā bija vienoti ārstu un ap tieķnieku cunftes brālībā. Tālab nekautrēsimies Janušam Golikam piemērot grafiskā dizainera (graphic designer) titulu. Tas būtu pa matoti iegūts, teju 35 gadus kaldinot formas ziņā virtuozus darbus visās minētajās grafikas jomās un kategorijās. III tests – Golika līnija, krāsa, simboli Januša Golika “īstās vietas” izstādē grafikas lapas pirmajā mirklī varēja likties kā plakāti. Kompozīciju plaknes centrā kārtotas skaid ri definētas zīmes vai simboli uz tikpat plakātiski gludas virsmas signālsarkanā vai melnā krāsā. Stingri ierobežotā krāsu palete (sarkans, melns, balts) un plakātiski lakoniskā formas izteiksme še vedina uz asociācijām ar komercreklāmu un logotipu pasaules deklaratīvo uzstājību. Kaut arī, piemēram, atcerēsimies šo pašu krāsu kodu un formas askēzi Kazimira Maļeviča un viņa laikabied ru suprematismos vai Ļisicka slavenajā plakātā Бей белых клином красным!. Pērnā gadsimta 20. gados šāda revizteiksme nozīmē ja arī piederību pie kreisajiem un pretstatījumu visnotaļ nīdējamai buržuju kultūrai. Tomēr Januša Golika grafikās politiska motivācija tik klajā veidā nav rodama. Tā ir izteikti mākslinieciska – viņa per sonīgais krāsu minimālisms izteiksmības maksimālisma vārdā. Tikai tekstu vai saukļu trūkums it kā ļauj viņa piedāvātās grafiku lapas uztvert kā “lielo mākslu”, ja cītīgi pieturamies pie akadēmiski tradicionāliem uzskatiem. Un tieši tas šeit, šķiet, būtu galīgi ne vietā. Maldīgās kreisuma aizdomās turētais van Goliks pilnībā jāat taisno, ja sākam vētīt viņa zīmējumu formālo veidolu, kur tomēr teju jāpiekrīt veco boļševiku sirdsšķīstajam uzskatam – šis gan iz dekadences smēlies un izšķīlies. Golika plakātisko figūru līnijās drī zāk jaušama Obrija Bīrdslija vijība un jutekliskums, vietām pat per versitāte. To motivē tēlojuma uzsvērti erotiskie sižeti. Dramatisma piesātinātā kaisle gan tiek it kā inteliģenti ornamentalizēta. Gandrīz katrā grafikā atainoti divu figūru piktogrammiski samezglojumi ar vāji slēptiem akcentiem un mājieniem uz ģenitāliju daiļo klātbūtni. Atmiņā uzplaiksnī pubertātes vecuma puiku skaitāmpantiņš: “Ko šās krāsās laistās kakts, tur tiek apslēpts dzimumakts.” Januša Go- lika erotisms pat ar visu savu līniju perfekciju ir tālu no tā, ko rodam, teiksim, Botičelli, Engra, Klimta vai Muhas pasaulē. Tur viss balstījās uz “dzīvās rokas” jūtību un bija ieklāts ar akadēmisku iemaņu oderi. Savukārt Januša Golika līnijas ir tiešā nozīmē dizainētas kā rasēju mā, gandrīz kā ar lekālu palīdzību izvilktas. Un pat to esamība lie lākoties reducēta uz siluetu kontūrām. Līdzīgu bezkaislīga “rasē juma” traktējumu nācies vērot, piemēram, vairāku igauņu klasiķu (Leonhards Lapins, Teniss Vints u. c.) grafikās. Varētu teikt, ka tā ir tāda tehnokrātiskā laikmeta iezīme. Taču še nav vietas pagājības nožēlām un nav jāmeklē kādi attaisnojuma vārdi. Tā ir cita estētika, kur jūtu kaisle iemājo vēsā līniju plūdumā – kā lidmašīnas, tostera vai ledusskapja ķermenī. Cool – tāds ir laikmeta sauklis! Januša Golika plakātisko grafiku kompozicionālais risinājums allaž ir vienkāršs, skaidrs un lakonisks kā ceļa zīme. Uztverams kā blieziens pa pieri. Iespējamo šoka stāvokli gan mazina klusināta humora terapija un plāksteri. Ja mūsu pārkairinātie sensori tos vēl spēj uztvert. Viņa humanoīdo figūru traktējuma patosā un baletis kajās pozās brīžiem uzplaiksnī kaut kas “revolucionārs” – kā no Delakruā La Liberté guidant le peuple. Vispārinājums simbolā ir tā Januša Golika grafikas valoda, ko viņš, domājams, izmantojis plakātmākslas laukos. Grafikas lapās turpinās tur iekoptais un par labu atzītais. Eksakts un kodolīgs simbols aizstāj literāru vēstījumu pļāpības “nezāles”. Vērojot viņa cilvēkzīmes, prātā nāk arī mūsu gra fikas un plakāta lielmeistars un filozofs mākslā Ilmārs Blumbergs, kura firmas zīme un pastāvīgi atkārtots motīvs ir “embrijcilvēks” – turku pupas vai nieres silueta veidolā traktēts humanoīds. Nav šau bu, ka abi mākslinieki, gan Goliks, gan Blumbergs, studiju gados ir “barojušies” no viena kultūrtrauka – made in Poland. Viens tiešā veidā, otrs – distancēti un pastarpināti. Januša Golika izstāde patiesi iepriecināja kā neliela un neikdienišķa dārglietu kolekcija. Īsta un ar gara tuvinieka radniecības auru ap veltīta. Mākslinieks, gatavojoties izstādei Latvijā, izrādījis gluži neierastu cieņas reveransu mūsu publikai. Vairākos darbos, kur oriģinālos bijuši iekomponēti teksti poļu valodā, Rīgas izstādē tie bija lasāmi latviski! Tas nozīmē, ka mums tika sniegti darbi nevis no jau gatavo iestrāžu plauktiem, bet darbu oriģināli adaptēti speci fiski un īpaši ekspozīcijai Latvijā. It kā nieks, taču to mēs pamanām. Un neaizmirstam. Jo cieņa ir attiecību pamatvērtība. Bet meistara Januša Golika sakarībā apliecināsim savu cieņu pret talanta plaukumu. Tam patiesi bija lemts būt īstajā vietā. | |
| Atgriezties | |
