VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
 Modernisms Latvijas kino Sonora Broka, kino teorētiķe | |
| Inga Pērkone ar apskaužamu regularitāti rūpējas par jaunumiem Latvijas kino pētniecības izdevumu plauktiņā. Kopš 2008. ga da iznākušas grāmatas “Kino Latvijā. 1920–1940”, “Es varu tikai mīlēt... Sievietes tēls Latvijas filmās”, “Inscenējumu realitāte. Latvijas aktierkino vēsture” (līdzautore, arī zinātniskā redak tore) un, visbeidzot, “Tu, lielā vakara saule! Esejas par moder nismu Latvijas filmās”. Jaunākās grāmatas ievadā autore jau sniedz norādi uz nākamo, acīmredzot vēl tapšanas stadijā esošo pētījumu: “Nodaļa par Rīgas stilu – tā izveidošanos apstākļiem un poētiku – ir skatāma arī kā pieteikums jeb materiāli Latvijas dokumentālā kino vēsturei” (8. lpp.). Hronoloģiskās pieejas vietā Inga Pērkone izvēlējusies at raktīvāku Latvijas kino vēstures griezumu. Laikrakstam “Diena” viņa precizē: “Modernisma jēdziens kino ir ļoti dažādi traktēts, es esmu turējusies pie zelta vidusceļa, varbūt pie izplatītākā – gan hronoloģiskiem, gan teorētiskiem ietvariem.”1 Lai gan kā kopsaucējs rakstu kopumam izmantots termins “modernisms”, pētījums nebūt neaprobežojas ar 20. gadsimta 60. gadiem, ko ierasti uzlūko kā modernisma uzplaukuma laiku kino. Eseju un rakstu krājums atspoguļo autorei “personiski tuvākās moder nisma izpausmes Latvijas kinomākslā” (9. lpp.) laikposmā no pagājušā gadsimta 60. gadiem līdz pat mūsdienām. Inga Pērkone jūtas komfortabli kino vēstures un teorijas laukā. Atsevišķas grāmatas nodaļas tik blīvi aizpilda kino teo rētiķu darbu citāti un specifiski kino teorijas, kā arī filozofijas termini, ka iezogas šaubas, vai akadēmiskais rakstības stils tik pat lielu komforta izjūtu radīs arī lasītājam. Kā atbilde šīm šau bām lieti noder fragments no nodaļas “Pakalniņas paradigma”: “Pie viegli uztveramās masu kultūras radinātā Latvijas auditori ja Pakalniņas filmas uztver lielākoties negatīvi. Taču atkal citēšu Deividu Bordvelu un Noelu Bērču: “Kāpēc gan filmu veidotājiem nevērsties pie elites, tāpat kā komponisti to vienmēr darījuši dažādos laikos? Mēs definējam “eliti” kā cilvēkus, kas uzņemas grūtības skatīties un pārskatīt filmas (daudzas filmas), tāpat kā ir jāklausās atkārtoti daudz mūzikas, lai varētu novērtēt Bētho vena pēdējos kvartetus vai Vēberna (Anton Webern) darbus.” Tāpat kā mūzikas, arī parametriskās narācijas uztverei nepie ciešams treniņš, prakse un teorētiskās zināšanas.” (109. lpp.) Lielākais klupšanas akmens “Eseju par modernismu Latvijas kino“ pilnvērtīgam baudījumam visdrīzāk varētu būt gauži praktiskas dabas. Pati autore atzīst, ka “vislielākā problēma šīs grāmatas tapšanā, tāpat kā visos ar Latvijas kino saistītos pētī jumos, bija Latvijā uzņemto filmu nepieejamība” (11. lpp.). Tātad, lūk, bruņojoties ar treniņu, praksi un teorētiskām zināšanām (jo termini un jēdzieni grāmatā skaidroti netiek), iespējams gūt pavisam citu priekšstatu par it kā zināmo, pazīs tamo Latvijas kino. Inga Pērkone būtībā ir uzrakstījusi tādu kā kino skaidrojošo vārdnīcu, režisoru sapņu tulku. Kaut gan tikpat labi to varētu dēvēt par portretu galeriju. Lai gan aprakstīti tiek darbi – filmas, esejas pārsteidzoši precīzi ieskicē katra režisora personību, vēl vairāk: katras esejas forma sasaucas ar konkrētā režisora radošo rokrakstu. Kas bijis iedīglis šai mijiedarbībai – vai tas ir apzināts autores paņēmiens, tādējādi panākot spilg tāku teksta faktūru, vai arī, iedziļinoties tik detalizētā filmu ana līzē, radies kārdinājums neapzināti sekot attiecīgajiem spēles noteikumiem arī tekstā? “Rīgas stila poētika” un “Aivara Frei maņa laika kristāli” nopietnā, klasiski analītiskā valodā aplūko estētiska, dziļi latviska, labi audzināta, jūtīga modernisma kino periodu. Nākamās nodaļas, kā, piemēram, “Saistītu notikumu izmeklēšana”, būtiski attālinājušās no zvej niekciematu miera un analīzes shematis kuma, vadājot lasītāju caur haotisku un daudzslāņainu tēlu labirintu, kam tā arī ne tiek atrasta izeja, vien norādīts aptuvenais virziens. Nodaļas “Saistītu notikumu izmek lēšana” sākumu, kur, apskatot Anša Epnera filmu “Būris” (pēc Alberta Bela tāda paša nosaukuma romāna) un Jāņa Putniņa “Var mācības meditāciju” (abas filmas datētas ar 1993. gadu), autore pieskaras arī moder nisma un postmodernisma attiecībām kino, no pārējā grāmatas teksta atšķir sarakstes ar režisoru Jāni Putniņu fragmenti, kuri vērš tekstu mazliet personiskāku un piešķir pa pildu šķautnes filmas zīmju tulkojumam. Izdevumam “Esejas par modernismu Latvijas filmās” piemīt divas samērā pretru nīgas iedabas. Līdztekus izteikti analītiskiem pētījumiem ir emocionāli piesātināti raksti, kuros spilgti mitoloģiski tēlojumi un Gētes un Tomasa Manna citāti saaužas ar režisora radošās evolūcijas izpēti (“Podnieka poētika”). Esejas tapušas salīdzinoši ilgā laikposmā – senākā no tām datēta ar 2000.–2001. gadu. Lasot tekstus to tapšanas secībā, atklājas autores pētniecisko paņē mienu maiņa un attīstība gadu gaitā. Agrākajos no rakstiem – jau minētajā “Podnieka poētika” (2000–2001) un “Atvērtais logs” (2004) – ir vairāk vērojuma, vairāk domtelpas, savukārt jaunākajos, kas tapuši īpaši šai grāmatai, piemēram, “Rīgas stila poētika”, izteiksmes forma kļuvusi izteikti tehniskāka, askētiskāka, domtelpu aizstāj blīvs kino teorijas citātu lietojums, zinātniska kino valodas analīze. Grāmatu noslēdz izvērsts Lailas Pakalniņas daiļrades pē tījums. Tieši šīs režisores darbi pasaules modernisma kino kontekstā bijusi grāmatas sākotnējā iecere. Un tieši šīs divas esejas apvieno un izlīdzina izdevuma temporitmu. Grāmatu ie vada esejas, kas apskata modernismu vispirms kā formu, tad kā vēstījuma veidu, bet Pakalniņas filmām veltītās esejas “Raibā suņa paradokss” un “Marijas dzīve” visvairāk no visa teksta tuvinās kino vārdnīcas jēdzienam. Inga Pērkone mums piedāvā iepazīt Lailas Pakalniņas kinovalodas alfabētu, tās pamatliku mus, turklāt precīzi iezīmējot būtiskus šo pamatlikumu pavēr siena punktus. “Tu, lielā vakara saule! Esejas par modernismu Latvijas filmās” ir unikāls pienesums Latvijas kino vēstures pētniecības kontekstā, turklāt grāmatas elegantais veidols visticamāk ieinteresēs ne tikai rūdītus kino zinātājus. Grāmatas beigās atrodamā filmogrāfija var lieliski kalpot mājas kinovakaru sērijas ierosmei, protams, rēķinoties, ka pub liski pieejama būs vien niecīga daļa no tās. 1 Adamaite, Undīne. Zelta vidusceļš juceklī. Diena, 19.03.2013. Pieejams: www.diena.lv/kd/gramatas/zelta-viduscels-jucekli-13999224 (skatīts 22.04.2013.). | |
| Atgriezties | |
