VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Nakts muzejā Katrīna Teivāne-Korpa, kultūras teorētiķe | |
| Es piekrītu Alises Tīfentāles reiz kādā intervijā paustajam viedok lim, ka vārda “skaists” lietojums attiecībā uz mūsdienu mākslu varētu būt vai nu riskants, vai nevietā. Turpretī vārdam uzliktā spriedze, kas sevi liek manīt, runājot par laikmetīgo mākslu, strauji kūst, ieejot kādā senā muižā vai pilī, krāšņā muzejā, kur plauktos vizuļo inkrustēti zelta un sudraba grāli, rātni eksponējas izrakstīti porcelāna trauki, smalkgriezumotas kumodes un fantastiskiem audumiem tapsēti krēsli, skapjos putekļiem klājas princešu klei- tas un ik uz stūra gaida kas no ikdienas rutīnas tāls un brīnumam līdzīgs. Dekoratīvā māksla turpina pārsteigt un fascinēt ar savu radītāju meistarību, pakļauto materiālu plastiku un greznumu, bet blīvā vēsturiskā aura iedvesmo iztēli iedomātam ceļojumam laikā. Viena no vietām Latvijā, uz kurieni doties izbaudīt veco laiku glanci, protams, ir Rundāles pils. Jau vairāk nekā gadu tur ir atvērta jauna ekspozīcija, kas piedāvā aplūkot dekoratīvās mākslas izstādi ar vēsturisko mākslas stilu secīgu atspoguļojumu no gotikas līdz jūgendstilam. Pašreiz no 14 ekspozīcijai atvēlētajām zālēm ir apska tāmas septiņas (divas jaunākās tika atklātas nupat, 24. maijā), bet pēdējo telpu apmeklētājiem paredzēts atvērt 2016. gadā. Rundāles pils mājaslapā lasāms, ka ekspozīcija “No gotikas līdz jūgendstilam” ir iecerēta, lai daļēji aizpildītu Eiropas dekoratīvās mākslas muzeja trūkumu Latvijas muzeju vidū. | |
 Skats no Rundāles pils muzeja pastāvīgās ekspozīcijas “No gotikas līdz jūgendstilam” Foto: Imants Lancmanis Foto no publicitātes materiāliem Pateicība Imantam Lancmanim | |
| Pirmās piecas izstādes zāles, kuras man klātienē bija iespēja apskatīt, aptver stilistisko laikposmu no vēlās gotikas līdz vēlajam barokam un aicina apskatīt Latvijas, Vācijas, Holandes, Itālijas, Francijas un citu Rietumeiropas valstu dekoratīvās mākslas pa raugus ar datējumu no 15. gadsimta beigām līdz pat 19. gadsimtam. Tās ir saskaņoti un harmoniski interjerā kārtotas skaistas mēbe les, tie ir Kurzemes hercogu un hercogieņu portreti, sakrāli priekš meti, protams, pasakaini trauki, virtuves interjera piederumi un līdzīgi dārgumi. Viena no jaunatklātajām ekspozīcijas daļām rāda apjomīgo Rundāles pils krāšņu keramikas kolekciju no 18. gad- simta sākuma līdz beigām, apvienojot baroku, rokoko un klasicis mu, savukārt nākamā zāle noformēta kā baroka ornamenta un ba znīcas mākslas izpausmju telpa. Nākamgad ekspozīcijas jauno posmu piepildīs Latvijas rokoko paraugi. “Skaista un rūpīgi izpildīta sena mēbele izstaro harmoniju, mie ru, tā ir vēstnesis no laikmeta, kad viss apkārt bija māksla un tikai māksla.”11 Izstādes veidotājs un Rundāles pils direktors Imants Lancmanis bieži vērsis uzmanību uz to, ka senlietu eksponējumam telpā jāvelta īpaša vērība, veidojot simetrisku, unisonā baudāmu priekšmetu kompozīciju stilistiski atbilstošā noformējumā. Izstā dē “No gotikas līdz jūgendstilam“ priekšmetiem ļauts ne tikai uz mirdzēt kolektīvi, bet arī atklāties nedalītam skatienam. Tas lielā mērā ir risināts ar tumša fona palīdzību – melnas ir svečturus, trau kus, kausus, upurmakus u. c. vēsturiskās vērtības glabājošās stik lotās vitrīnas, savukārt telpas (vismaz manis redzētās piecas) apņem dziļa krēsla, bet izstādes apmeklētāja skatienu tajā gluži kā teātra izrādē vada uz priekšmetu virzītais gaismas stars. Vedot mūs ārā no “vēstures tumsas” un paspilgtinot dramaturģisko efektu, apgais mojums pakāpeniski pieaug no zāles uz zāli. Šāds risinājums vērš izstādes apmeklējumu necerēti interesantu. Aplūkojot vēsturiskas dekoratīvās mākslas ekspozīcijas, mēs parasti nedomājam par tām kritiski... Ja gribam, protams, varam skatīt šos amata prasmes šedevrus, pielietojot dažādas mūsdienu mākslas kritikas metodes (psihoanalītiska pieeja allaž noder it vi sam), bet visbiežāk paliekam pie patīk / nepatīk, vēl mēģinām iedo māties kāda priekšmeta iederēšanos mūsu mājokļa interjerā vai greznumlietas pārcelšanos uz mūsu bižutērijas lādīti, labākajā ga dījumā nedaudz iedziļināmies kādā no stiliem, ieinteresējušiem sensenajiem notikumiem vai personālijām. Pirmkārt tas ir vizuāla baudījuma gūšanas notikums. Lai cik aizraujoši arī būtu, vēsturiskie un neapšaubāmi nozīmīgie fakti visai drīz mēdz atstāt atmiņai par sevi ļoti neuzticamas liecības. To visu minu tāpēc, ka tieši šādu – pilnībā brīvu no “raizēm“ – es biju iedomājusies arī šo apmeklējumu, taču krēslainā noskaņa, izstādes veidotāju iecerētais intīmais apmeklējuma pārdzīvojums aizskāra manī kādu nemiera (lasīt – pārdomu) stīgu, kas vēl labu laiku lika par sevi manīt. | |
 Skats no Rundāles pils muzeja pastāvīgās ekspozīcijas “No gotikas līdz jūgendstilam” Foto: Imants Lancmanis Foto no publicitātes materiāliem Pateicība Imantam Lancmanim | |
| Tā kā mans muzeja apmeklējums norisinājās krietni ieilgušās ziemas laikā, pils bija klusa un patīkami tukša. Ekspozīcija (tai ir atsevišķa ieejas maksa) tika atvērta “pēc pieprasījuma”. Pirmā telpa, kurā skatāmi gotikas, renesanses un arī manierisma darbi, ne kavējoties ievilka retos viesus blīvajā naksnīgajā atmosfērā, kas šajā situācijā bija gan pārsteidzoši, gan intriģējoši. Skatienam aklima tizējoties, varēja sākt aplūkot krēslas apņemtos priekšmetus, kas kopumā radīja svinīgu pacēlumu. Stāvot pie norobežojošās bar jeras un cieši jo cieši lūkojoties izvietotajos eksponātos telpu diben plānā, dažus no tiem gan nebija iespējams pienācīgi aplūkot – vai nu gaismas stars līdz tiem netika, vai arī tos skatam aizsedza blakus stāvošās mēbeles ēna. Tāpat arī kāda vitrīna brīžiem pārlieku labi “sakodās” ar visur esošo ēnu, radot sajūtu, ka zālei jāiet cauri klusi ņām, lai nekas tās iemītniekus nepamodinātu no dziļā miega. Tādē jādi skatītājs tiek aicināts pārvarēt laika un telpas žņaugus un ļau ties seno laiku burvībai, bet tai pašā laikā tomēr ieturēt distanci. Jāpiebilst, ka apgaismojuma nepilnības tiks risinātas. Tomēr bija vēl kaut kas, un tas ir saistīts ar to, ka priekšmetu izgaismojums tik tiešām liek tiem koncentrēti pievērst uzmanību. Tu uz tiem raugies un savā ziņā gaidi tādu kā turpinājumu, dialogu, nevis tikai savu asociāciju plūsmu. Uzaust cerība, ka priekšmets sāks runāt, taču tas nenotiek. Katrā telpā atbilstoši pārstāvētajiem stiliem un valstīm ir rodams apraksts, kurā sniegtas vispārīgas vēsturiskas ziņas, kā arī ar reprodukciju palīdzību piedāvāts ie pazīties ar noteicošajiem ornamentu veidiem; uzsvars likts uz gro teskiem attēliem ar īpaši izteiksmīgiem manierīgiem savijumiem, kas uzrunās jebkuru sirreālisma cienītāju. Pie katra priekšmeta ir īss, kodolīgs paraksts, kas sniedz ziņas par lietas funkciju, datēju mu, izcelsmes valsti un autoru, ja tāds ir zināms. Viss ir korekti. Varbūt materiāls vietumis prasa no skatītāja priekšzināšanas par dekoratīvās mākslas un stilu vēsturi, taču kopumā – ir gluži tāpat kā parasti, un citkārt es noteikti par to nelauzītu galvu. Tomēr teatrālais efekts, uzvedumam sagatavotā “skatuve” un savas vietas ieņēmušie eksponāti gluži vai pieprasa vairāk teksta, rada vēlmi dzirdēt to stās tus, noskaidrot likteņus. Lai arī tikai pirms septiņiem gadiem beidzot bijis skaidrs, kuras pils telpas izstādei varēs atvēlēt, tās tapšanai ir visai gara priekšvēsture, kas iesniedzas 20. gadsimta 60. gados, tātad iet roku rokā ar pašas pils atjaunošanas gaitu. Meklējot barokālā in- terjera priekšmetus, dažādos veidos tika iegūtas un iegādātas arī senākas un jaunākas lietas, kas, gadiem ritot, veidoja lielu daļu ekspozīcijas klāsta. Vairums vērtīgā inventāra muzejā nonāca ļoti sliktā stāvoklī, daži eksponāti ar pārtraukumiem tikuši restaurēti pat 30 gadus. Daudzas senlietas ir izglābtas no padomju laikā nojaukšanai paredzētām muižām un baznīcām vai iegūtas no “buržujiem” konfiscētām kolekcijām un tamlīdzīgā šodien grūti iedomājamā veidā. Protams, ilgstoši tapušo krājumu papildina arī rūpīgi izvēlēti, nesen izsolēs iegādāti priekšmeti un citu Latvijas muzeju un baznīcu deponējumi. Ekspozīcijas veidotāji bieži ņēmuši personisku dalību eksponātu likteņos 20. gadsimtā un var atklāt ne vienu vien piedzīvojumu vai detektīvromāna cienīgu sižetu. Es iedomājos pastaigu izstādē “No gotikas līdz jūgendstilam”, piemēram, ar ārzemju muzejos tik ierasto audiogidu, kur pats pils kungs ar savu patīkamo balss tembru un vijīgo runas plūdumu varētu ievadīt apmeklētāju aizraujošā ceļojumā, atdzīvinot vai ikkatru ekspozīcijā redzamo senlietu. Turklāt šāda pieeja ne tikai ļautu labāk uztvert faktoloģisko materiālu par eksponātu vēsturi, bet piedāvātu arī kvalitatīvu skatījumu uz mūsu valsts salīdzinoši neseno pagātni. Galu galā ne tikai modernisma izpausmēm un pa- domju perioda laikmetīgās mākslas centieniem ir ko teikt par to. Jautājumi tā vai citādi atrod ceļu pie atbildēm. Gluži necerēti man radās iespēja klātienē aprunāties par ekspozīciju ar Imantu Lancmani, kurš padalījās ar vairākiem ievērības cienīgiem stās tiem: gan par pašlaik vērtīgāko eksponātu – 15. gadsimta sudraba kausu no Sv. Jāņa baznīcas, gan pa dzītiņai restaurēto 17. gadsimta gobelēnu “Ķēniņš Zālamans un Sābas ķēniņiene”, gan par viduslai- ku mēbeļu deficītu Latvijā, Kurzemes hercogieni Elīzabeti Magda lēnu un viņai piederošo lietu brīnumainajiem likteņiem, kā arī citām bezgala interesantām lietām. Katrs no vēstījumiem ir esejas cienīgs, un es ceru, ka šie, tāpat kā vēl citi, kaut kad pievienosies sa viem varoņiem pils zālēs, jo tieši to tur pietrūkst. Pirmais priekšmets, kam skatītājs pievērš uzmanību, ieejot izstādē, un kas, ja tā padomāju, bija mana “nemiera“ sākotnējais cēlonis, ir burvīgā viduslaiku lustra ar vāravas figūru. Tai tad arī veltīts īss noslēguma stāsts. | |
 Lustra ar vāravas figūru. Kurzeme. 1596 Foto: Imants Lancmanis Foto no publicitātes materiāliem Pateicība Imantam Lancmanim | |
| Lustra ar vāravas figūru. Kurzeme, 1596 (Pierakstīts no sarunas ar Imantu Lancmani.) Šādas lustras ir liels retums. Tās galvenokārt bija sastopamas gotikā un ir ļoti maz saglabājušās. Ir tikai viena īpaši veidota kolekcija Šveicē. Renesanses un manierisma laikā šīs lustras jau izgāja no modes un faktiski kļuva par arhaismu. Vāravas lustra pirmkārt ir interesanta ar to, ka nāk no Gramz das baznīcas. 1596. gadā tika izgatavota visa dievnama iekārta, no kuras mums ir vēl vairāki priekšmeti. 1746.–1747. gadā, rokoko laikā, notika baznīcas pārbūve, un vārava no lustras tika pārveidota par kristāmā trauka sastāvdaļu. Baroka laikā ļoti bieži kristāmais trauks tika griezts kokā, dažkārt ar figūrām, piemēram, eņģelīšiem, kas tur pamatni, kurā ir ielikts kristāmais trauks. Tajā brīdī, kad kristības nenotika, priekšmets ar virvju palīdzību tika pievilkts pie baznīcas griestiem. Tā bija tāda trošu sistēma: parāva vienu trosi – tas nonāca lejā, parāva otru – atkal pacēlās augšā. Parasti vēl virsū bija vāks – arī tas pacēlās. Viss bija samontēts kopā tā dēvētajā kris tību mašīnā. Tas viss atradās Gramzdas baznīcā pirms kara. 20. gadsimta 30. gados Pieminekļu valde virkni lietu, kas baz nīcai vairs nebija vajadzīgas, pārveda uz Liepājas muzeju, tādējādi tās izglābjot. Kara laikā Gramzdas baznīca pilnībā nodega. Pāri palika tikai tas, kas bija Liepājas muzejā, un no tā savukārt lielāko vairumu mums atdeva jau aptuveni pirms 35 gadiem. Mēs skatījāmies uz šo vāravu un sapratām, ka tā nav vis kris tāmā trauka sastāvdaļa, bet gan lustra. Ja nemaldos, 1934. gadā Pie minekļu valdes inspektors bija bijis Gramzdas baznīcā un aprak stījis visu, ko redzējis. Vadoties pēc viņa ziņojuma, arī tika nolemts, ka visi priekšmeti jāved uz muzeju. Tur ir tāds interesants apraksts, ka altārim bijis piestiprināts brieža rags, apkrāsots ar sarkanu un zilu. No tā vēl jo vairāk mums bija skaidrs, ka tajā brīdī, kad 1746. ga dā lustra tika pārveidota par kristāmtrauka sastāvdaļu, šo ragu no lauza nost, bet neaizmeta un piestiprināja pie altāra. Savukārt 20. gad simta 30. gados Pieminekļu valdē tā arī nesaprata, kas tas par ragu, turklāt vēl apkrāsots, un tā tas acīmredzot arī tur palika un diemžēl sadega. Mēs nolēmām, ka ir jāuztaisa Latvijā vienīgā šā tipa viduslaiku lustra un ir vajadzīgs rags. Meklējām, vai tas nav kādā brīnumainā kārtā tomēr nonācis Liepājas muzejā vai kur citur... Pats intere santākais, ka analoģijās neatradām nevienu brieža ragu, kas būtu krāsots. Brieža rags ir obligāta šādu lustru sastāvdaļa. Un vienmēr ir figūriņa. Bieži – madonna. Nu, arī vārava... Parasti tā ir īsta vārava, bet, ja tā ir viena tālaika dāma tālaika modes tērpā ar apkaklīti, fri zūru un cepurīti, kā toreiz nēsāja, – tas vispār ir vienreizēji! Tā nekur nav! Un vēl piedevām krāsains rags! Mēs sākotnēji domājām, ka kaut kā atrisināsim raga krāsojumu, bet pēc tam atmetām ar roku un atstājām, kā ir pašreiz. Brieža ragu pielikām pēc analoģijām ar citām lustrām. Tā mēs savā ziņā to radījām no jauna. Pirmajā tel pā šī lustra ir ļoti būtiska. Tā ievada šajā noslēpumainajā pasaulē. Lustra it kā lido pret zāles melnajiem griestiem, un tu uzreiz jūti pacēlumu. Reizē, protams, tur ir arī manieristiskais akcents: viena traka ideja – iedomāties, ka vārava var būt moderni ģērbta dāma. 1 Pīra-Rezovska, Baiba. Dzīvoklis vakara mijkrēslī. Deko, 2010, aprīlis-maijs, 34. lpp. | |
| Atgriezties | |
