VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Uzkrāt enerģiju Egle Jocevičūte, mākslas kritiķe, kuratore Lietuvas ekspozīcija “oO” Venēcijas biennāles 55. starptautiskajā mākslas izstādē 31.05.–24.11.2013. | |
| Tas viss saslēgsies kāda galvā Venēcijā. Atsevišķi pasākumi, kas ir daļa no Lietuvas paviljona izstādes “Oo” (vai “oO”) 55. Venēcijas biennālē, jau bija notikuši pirms manas sarunas ar organizatoriem. Viņuprāt, daži notikumi risinājušies, iekams vispār radās ideja par ekspozīciju, un izstāde varētu arī nebeigties līdz ar paviljona slēgšanu novembrī. Šobrīd es nepretendēju sasiet visas sižeta līnijas vienā lielā mezglā un pasniegt jums kā plūstošu stāstījumu. Labākais, ko varu izdarīt, ir mēģināt atšķetināt iespējami daudz sižeta līniju un tad atsevišķas no tām sasiet mazos mezgliņos. Pirms dažām nedēļām “Oo” laika skala tika prezentēta Venclovas mājā – lietuviešu rakstnieka Antana Venclovas memoriālajā mu zejmājā, kur padomju gados dzīvoja viena no interesantākajām literātu ģimenēm. Pēdējā laikā tā kļuvusi par iecienītu vietu kon ceptuāla rakstura sanākšanām, jo ideāli kalpo kā laiktelpa, ļaujot aizbēgt uz intelektuālu oāzi no Viļņas ielu kņadas. Tās dienas prezentācijas sākumā divi zinātnieki no Viļņas Universitātes Lie tišķās izpētes institūta iepazīstināja ar savu ideju augli – cietvie- las iluminācijas sistēmu ar kontrolējamām un mainīgām krāsu reproducēšanas īpašībām. Vienkāršiem vārdiem runājot, mēs redzējām, kā iespējams paspilgtināt un pabalināt krāsas, izmanto- jot parastu baltu gaismu (kā tas acij šķiet). Manipulēšana ar to, kā mēs redzam lietas, radīja sajūtu, kas mīt kaut kur starp zinātni un paranormāliem spēkiem, – perfekts veids, kā iepazīstināt ar “Oo” kuratora Raimunda Malašauska loģiku. | |
 Roomba Pateicība "Oo" | |
| Kurators Raimunds Malašausks ir viszināmākais laikmetīgās mākslas kura- tors un autors no Lietuvas. Pēc Laikmetīgās mākslas centrā Viļņā no strādātiem 11 gadiem 2007. gadā viņš pameta šo darbu un sāka strā dāt par kuratoru Kalifornijas Mākslas koledžā Sanfrancisko, vēlāk – “Mākslinieku telpā” Ņujorkā. Nesen viņš bija aģents dOCUMENTA (13) kuratoru komandā. Raimunds ir pasākumu kurators, jo viņa izstādes parasti sastāv no performances, hipnotiskiem seansiem, hologrammām, ātri gaistošiem hepeningiem un tekstiem. Mākslinieki no dažādām mākslas disciplīnām, zinātnieki un parapsihologi parasti ir tie, kas veido darba grupu vai ir projekta īstenotāji Malašauska scenārija uzmetumā. Literāri izdomājumi, parapsiholoģija un zināt niskas inovācijas savienojas uz (ne)iespējamības mistiskās plat formas un liek mūsu iztēles zobratiņiem griezties. Viņa “Hipnozes šovs”, kas jau ir izrādīts Sanfrancisko, Ņujorkā, Parīzē, Amsterdamā, Mehiko, Turīnā un Kaselē, ir izstāde, ko skatītāji piedzīvo, esot hip nozes varā. Vairāki uzaicinātie mākslinieki profesionālam hipnoti zētājam Markosam Latjensam (Marcos Lutyens) iesniedz priekšli kumus, kas skatītājiem jāizpilda hipnozes seansa laikā. Tā ir teksta un apraksta galējā pieredze. Kas paliek pāri pēc izstādes? “Principu rekonfigurēšana attiecībā uz darbībām vai mākslu un prātu, kā tas netieši norādīts mākslinieku priekšlikumā,” atbildi sniedz “Hipnozes šova” projekta preses relīze. Es pati neesmu bijusi nohipnotizēta izstādē, un man neliekas, ka varētu piedāvāt labāku atbildi par šo. Tauta Lietuvas mākslas vēsturē jau kopš 1999. gada vērojami vairāki diez- gan veiksmīgi mēģinājumi Venēcijas biennālē izmantot Lietuvas paviljonu, lai risinātu nacionālas problēmas. Projekts Villa Lituania, kura autori bija Nomeda un Ģedimins Urboņi, 2007. gadā atsāka dis- kusiju par starpkaru Lietuvas vēstniecības ēku Romā, kas kļuva par Padomju Savienības diplomātu mītni pēc okupācijas 1940. gadā. Pēc tam kad Lietuva atguva neatkarību 1990. gadā, īpašuma tiesības neti- ka atjaunotas, un ēka, kas reiz tika dēvēta par Villa Lituania, kļuva par Krievijas vēstniecību. Projekta Villa Lituania laikā ar dažādu mākslas pasākumu palīdzību aktualizējās jautājums par Itālijas un Krievijas neiesaistīšanos šīs lietas risināšanā. Tikai 2013. gada februārī tika slēgta vienošanās par kompensāciju starp Itāliju un Lietuvu. Pēdējā biennāle tika izmantota kā diskusiju platforma par iekš zemes problēmu – kultūrpolitikas nostādņu trūkumu Lietuvā. Darjus Mikšis ar projektu “Aiz baltā aizkara” mēģināja atvest visu Lietuvas pēdējo divu dekāžu mākslas scēnu uz Venēciju, lai pieredzējušais biennāles apmeklētājs darbotos kā kurators un izlemtu, kam vērts pievērst uzmanību un kam ne. Lietuvas vizuālo mākslu pārstāvji, kas guvuši atbalstu no valsts dotācijām pēdējo 20 gadu laikā (un tā ir lielākā daļa Lietuvas mākslinieku), tika aicināti iesniegt projektam vienu darbu, kas radīts valsts dotācijas periodā. (Problēma ar valsts dotāciju sistēmu ir tāda, ka nav skaidri noteiktu kvalitatīvu kritēri ju, kas tiek piemēroti dotāciju piešķiršanā, pastāv tikai pēc tam ie sniegti kvantitatīvi ziņojumi.) Visa kolekcija tiktu novietota paviljonā aiz balta aizkara, un biennāles apmeklētājs, skatoties katalogā, iz vēlētos viņa / viņas izstādi, kas tiktu iekārtota īpaši viņai / viņam aiz aizkara. Projekts bija ļoti pretrunīgs: māksliniekiem bija vilinoši iz stādīt darbus Venēcijas biennālē, bet rezultātā viņi jutās izmantoti un nenovērtēti, jo viņu veikums bija tikai materiāls kāda cita māk slinieka projektā. Šogad jautājums par nacionālo nacionālajā paviljonā tika skatīts jaunā līmenī. “Oo” ir izstāde Lietuvas un Kipras nacionālajos paviljonos. Šo divu valstu sasaistei nav piemērojams nekāds loģisks vai vismaz acīmredzams iemesls. Pamatojums šādai izvēlei ir laimīga sagadīšanās. Īsi ieskicēšu notikumu gaitu. Malašausks tika lūgts būt kurators Kipras paviljona izstādei 54. Venēcijas biennālē, bet tajā laikā viņš jau bija piesaistīts darbam dOCUMENTA projektos. Kad 2012. gada aprīlī Briselē bāzētā Lietuvas galerija Tulips & Roses, ko vada šīgada paviljona komisāri Jons Žakaitis (Jonas Žakaitis) un Aurime Aleksandravičūte (Aurimė Aleksandravičiūtė), iesniedza Malašauska projektu Lietuvas paviljona konkursam, idejā nefigu rēja neviens Kipras mākslinieks. Bet 2012. gada rudenī Kipra atkal aicināja Malašausku par kuratoru, un tika nolemts iekārtot kopīgu izstādi. Dažas sižetiskās līnijas jau ir manāmas, un manu mēģinājumu sasiet mezglu var definēt kā “pārstāvja izvēles procesa pārvērtēšanu”. Lietuvā tikai iestāde ar trīs gadu pieredzi starptautisku projektu vadīšanā var pretendēt uz Venēcijas biennāles paviljona projekta konkursu. Uzvarētāju izvēlas ekspertu padome, kurā ir pieci māk slas speciālisti un kuru izveidojusi Kultūras ministrija. 2012. ga da novembrī pirmo reizi tika pausta neapmierinātība ar šo sistēmu, nosūtot atklātu vēstuli valdībai. Vēstuli parakstīja Lietuvas Starp disciplināro mākslinieku asociācija – mākslinieku vadīta organi zācija, kas tika nodibināta 1994. gadā, kad Lietuvas Mākslinieku savienība – relikts no padomju laikiem – nespēja veiksmīgi sekot pārmaiņām mākslas pasaulē. Vēstules galvenais arguments – konkurss tiek organizēts, lai izvēlētos iestādi, nevis mākslas darbus vai izstādes koncepciju. Igaunijas sistēma tika raksturota kā labs piemērs: viena un tā pati iestāde – Laikmetīgās mākslas centrs – organizē konkursus, izvēlas projektu un vēlāk vada sagatavošanas darbus paviljonā. Un tagad, zinot “Oo“ stāstu, mēs iepazīstam citu sistēmu – to, kas tiek izmantota Kiprā. Izglītības un kultūras ministrijas Māk slinieku un mākslas darbu atlases konsultatīvā komiteja, kas sa stāv no vairākiem neatkarīgiem mākslas profesionāļiem, izvēlas kuratoru (kā mēs redzam, tam nav obligāti jābūt kiprietim). Kad kurators ir definējis izstādes koncepciju, tiek izziņots par iespēju iesniegt mākslinieku priekšlikumus, un pēc tam kurators izdara sa vu izvēle. Šogad Kipru pārstāvēs pieci Kipras mākslinieki un četri mākslinieki no ASV, Nīderlandes un Norvēģijas. Paviljona komisāre ir Lūli Mihailizū (Louli Michaelidou). Kipras paviljons kā neatkarīga vienība tiek reklamēts kā tāds, kas “nebaidās būt starptautisks”, un tas savukārt nozīmē, ka nacionālais tiek pretstatīts starptautiska jam. No otras puses, Lietuvas paviljons ir daudz vairāk jaušams me dijos, un runāts vairāk tiek par visu izstādi kopumā, minot Kipras starptautisko aspektu un atsevišķi nenošķirot Lietuvas paviljonu un sešus lietuviešu māksliniekus kopā ar četriem starptautiska jiem māksliniekiem. Šķiet, ka nacionālo te ir izkausējis “ekshibicio nālais”, vairāk uzmanību pievēršot abstraktajam prāta universam bez kādas konkrētas nacionalitātes. | |
 Palasport Arsenale Foto: Marco Giacomelli Foto no publicitātes materiāliem | |
| Vieta “Oo“ notiks Palasport “Giobatta Gianquinto“ (Palasport Arsenale), mo dernisma manierē celtā sporta hallē, ko projektējis Enriketo Kapuco (Enrichetto Capuzzo) un kas uzcelta blakus vēsturiskajam Arsenāla rajonam 1977. gadā. Ēkas perimetrs tiecas pa vertikāli augšup kā monolīta betona siena, kurā nav logu, — modernisma arhitektūras žests uz vēsturiskā konteksta pusi. Atrašanās tieši blakus Arse nālam šķiet lieliska vieta tādas valsts paviljonam, kurai nav pavil jona Dārzos. Tomēr milzīgā struktūra šķiet pārāk moderna, pārāk liela, neviens no Venēcijas apmeklētājiem neuztver visu tās ap jomu un funkciju, un tikai daži no tiem izmanto ejas ap to. No otras puses, ēku aktīvi izmanto vietējie iedzīvotāji, izstādes iekārtošana te sākās bez problēmām, taču vēlāk prasīja milzums pūļu, lai pār liecinātu katras sporta skolas vadītāju, ka tā nebūs šķērslis sporta halles izmantošanā. Iepazīšanās ar vietējo kopienu un izstādes saplūdināšana ar sporta pasākumiem nebija organizētāju plānos, tomēr galu galā atsevišķas izstādes corpus norises tika tam pakār totas. Piemēram, jūnijā te notiks mākslas vingrošanas festivāls. Uzstāsies 120 meitenes vecumā no 4 līdz 12 gadiem, un tā būs eks pozīcijas daļa. Basketbola, futbola un citu sporta veidu aktivitātes notiks izstādes pavadījumā. “Nevenēcisku” telpu (nepavisam ne iespaidīgu un bez klasiskā stila un atmosfēras) apmeklēšana bija viens no dažiem elementiem, ko jau no paša sākuma organizatori vēlējās iekļaut izstādē. Palasport Arsenale bija jāsniedz šī sajūta, lai uz brīdi pamestu Venēcijas bien nāli un ieietu paralēlā, nezināmā ikdienas Venēcijas pasaulē. Sienas Palasport Arsenale iekštelpas, tās gaiteņi un lielā zāle tiks strukturēti, izmantojot Gabriela Lestera (Gabriel Lester) mākslas darbu. Tā būs tā sauktā “Oo“ ekspozīcijas arhitektūra, ko konstruēs no moduļu sienām, kuras tiks atvestas uz Venēciju no vairākiem Eiropas muze jiem. Elena Narbutaite (Elena Narbutaitė), viena no “Oo” māksliniecēm, nodēvēja arhitektūru par “Radiniekiem”. Tikai dažas no sienām tiks izmantotas, lai pieliktu pie tām faktiskos mākslas darbus. Sienas būs dažādās krāsās un dažādos stāvokļos, un tās apspēlēs eks pozīcijas pamatideju un darbosies kā sekvenču scenogrāfija. Katalogs Trīs 20. gs. 70. gadu stāsti, kuru autore ir populārā lietuviešu bērnu rakstniece Vītaute Žilinskaite (Vytautė Žilinskaitė), būs publicēti divās valodās kā izstādes katalogs. Kad mākslinieks Roberts Narkus (Robertas Narkus) lasīja šos stāstus, sēžot pie Venclovas galda, ko izgaismoja iluminācijas sistēma ar mainīgām krāsu reproducēšanas īpašībām (krāsas mainījās atkarībā no stāsta atmosfēras maiņām), kļuva skaidrs, ka Žilinskaites aprakstu precīzais stils, tāpat kā tehnoloģijas un paranormālu parādību sadursme stāstos, bijusi Malašauska redzeslokā jau pirms laba laika. Izskatās, ka izstādes organizētāji domas par katalogu mainīja pašā sākumā. Stāsti par kazlēnu, kas izlēca no multfilmas, tāpēc ka viņam apnika bēgt no vilku bara, par kaktusu, kas tika ievainots un sāka ziedēt, un par ru nājošu robotu, kas sabojājās pēc pāris sarunām ar taureni, ir vien laicīgi jautri un pilni dramatisma un ar vieglu roku piešauj šķipsni ņu paranormālas sirsnības 70. gadu normalitātei. Lai gan stāsti ir uzrakstīti pirms 40 gadiem un ainas balstītas uz ļoti laikmetīgu sce nogrāfiju, tie rada iespaidu par laika dimensijas zudumu vai vismaz paralēlām temporalitātēm, kā jau labai literatūrai pieklājas. Stāstu lasīšana Palasport Arsenale, kas tika celta 70. gados, tajā pašā laikā savieno skatītāju ar jau nostalģisko modernisma telpu un aizved tālāk uz izstādi bez konkrētas laika dimensijas. Koncepcija Kad Malašauskam lūdza paskaidrot izstādes koncepciju, viņš iz mantoja terminu “sekvencers”, kas jāsaprot kā izstādes konstruk cijas modelis, nevis koncepcija. Šo terminu visbiežāk izmanto mū zikā, datorinženierijā un mikrobioloģijā, apzīmējot rīku, ko lieto, lai veidotu automātiskas bungu bīta sekvences vai veiktu DNS lasī jumus. Kuratoru prakses diskursā tas ir (pus)automātisks instru- ments, lai radītu dažādus mentālus un fiziskus pavedienus izstādes apmeklētājiem. “Koncepcijas tiek radītas izstādē vai atmestas pēc tam,” apgalvo kurators. Sekvencers ģenerē zināšanu kopas un sek- vences atkarībā no apstākļiem. Šie apstākļi ir nepārtrauktā kustībā, un līdzīgs kļūst arī izstādes saturs. Malašauska projekts “Atkārtojumu sala” Pompidū centrā 2010. gada jūlijā bija šāds sekvences uztveres pētījums. Veselu nedēļu notika konferences, filmu demonstrēšana, performances, lekcijas un mākslinieku sniegti koncerti, kas katru dienu tika atkārtoti – it kā treniņa pēc un lai izmantotu iespēju ikreiz uzstāties citādāk (“labāk” būtu pārāk spēcīgi teikts). Cik es zinu, “Oo” izstādē atkārtojums netiek plānots, bet longue durée pieredze, ko iegūs skatītāji, joprojām ir organizētāju mērķis. Lai gan visas koncepcijas var veidoties pašas, tomēr pastāv arī noteikts ietvars, kurā sekvenceram jāsāk darboties. Liktenīgi dzīves notikumi, kas no pirmā acu uzmetiena nešķiet konceptuāli, visi sā kumi un beigas, kā arī periodi, kuros mēs mācāmies, lai sagatavotos kaut kam, kas tiek plānots, – tie visi ir enerģētiski uzlādēti mezgli, kuri satur kopā vismaz dažus no stāstiem. Šī interese par liktenīgiem notikumiem un fatālām nejaušībām ir jauki aprakstīta preses relīzē, kur projekta “laimīgās sagadīšanās” jeb liktenīgie piemēri savienoti vienā kopīgā laika nogrieznī. Relīzē, piemēram, teikts, ka 2012. gada 8. novembrī Raimunds Malašausks ieradās Nikosijā, lai izmēģinātu divu nacionālo paviljonu telpas izstādes “Oo” nolūkiem. Steļoss Vocis (Stelios Votsis), viens no cienītākajiem un revolucionārākajiem māk sliniekiem Kiprā, mirst nākamās dienas rītā. Šis ir visburtiskākais liktenīguma piemērs, pārējie ir vairāk konceptuāli fatāli, piemēram, 2013. gada 1. aprīļa atmosfēras mērījums, kad saskaņā ar Kiprā dzīvojošā grieķu izcelsmes fotogrāfa Hodora Zalavras (Thodoris Tzalavras) teikto atmosfēra Nikosijā, Kipras galvaspilsētā, bija tik ļoti piesātināta ar Sahāras putekļiem, ka bija iespējams filmēt sauli ar C8+ teleskopu bez solārā filtra. Tajā pašā dienā Ļudviks Buklis (Liudvikas Buklys) devās uz Prieni, lai filmētu lielāko sniegavīru Lietuvā. Ar putekļiem pildīts gaiss un sasalis ūdens – labākās lietas, uz ko raudzīties un sākt domāt, kas aiz tām slēpjas. | |
 Palasport Arsenale Foto: Marco Giacomelli Foto no publicitātes materiāliem | |
| Mākslinieki Mēnesi pirms atklāšanas zināt, kā mākslas darbi izskatīsies un kas tiks rādīts, tikai sabojātu skatīšanās pieredzi, atzīst Jons Žakaitis. Sa raksts ar galvenajiem dalībniekiem ir zināms: Ļudviks Buklis, Ģintars Didžapetris, Džeisons Dodžs (Jason Dodge), Lija Haraki (Lia Haraki), Marija Hasabi (Maria Hassabi), Fanoss Kirjakū (Phanos Kyriacou), Mirjama Lefkovica (Myriam Lefkowitz), Gabriels Lesters, Elena Nar butaite, Mortens Nūrbijs Halvošens (Morten Norbye Halvorsen), Aļģirds Šeškus (Algirdas Šeškus), Dexter Sinister, Konstantīns Taļotis (Constantinos Taliotis), Kazis Varnelis (Kazys Varnelis), Natālija Jahi (Natalie Yiaxi) un Vītaute Žilinskaite. Dažus no mākslas darbiem var apskatīt paviljonu mājaslapās oooo.co (Lietuva) un oooo.bo (Kipra). Te jūs varat atrast Antana Gerlika (Antanas Gerlikas) sapni par “saspiesto” Lietuvas paviljona versiju vai interviju ar Darju Mikši par viņa bērnību. Lielākā daļa darbu, tāpat kā pasākumi, ko skatītāji varēs baudīt “Oo” izstādē, tapuši tieši tai. Tomēr daži no tiem radīti vēl pirms idejas par izstādi, piemēram, slavenā lietuviešu fotogrāfa Aļģirda Šeškus fotogrāfiju sērijas un lietuviešu trimdas mākslinieka Kaža Varneļa glezna “Pēdējais kadrs” (2007–2008). Aļģirda Šeškus fotogrāfiju sērijas, kas uzņemtas 1983. gadā, ir tematiski saistītas ar “Oo” norises vietas funkciju. Fotogrāfijās redzami vingrojumi, kas izpildīti Padomju Lietuvas TV raidījuma rīta programmā. Šeškus ir vēlreiz minēts “Oo” sekvencerā – 90. gadu vidū viņš pameta fotogrāfiju un pievēr sās bioenerģētiskās ārstēšanas praksei. Savukārt Varneļa “Pēdējais kadrs” bija mākslinieka apzināts lēmums mest gleznošanu pie malas, bet šajā gadījumā viena enerģijas forma nav transformējusies citā, jo Varnelis mirst 2010. gadā. Tā kā es uzrakstīju rakstu par kaut ko, kas vēl nav noticis, es varētu vienīgi mēģināt teikt, ka tūliņ kaut kas izrausies brīvībā un kaut kas notiks. Tas nozīmē, ka tas būs treniņš bez konkrēti piedēvējamas nacionalitātes, bez Venēcijas atmosfēras un bez noteiktas laika dimensijas un tā būs enerģijas uzkrāšana kaut kam, kas varētu notikt. No angļu valodas tulkojusi Laine Kristberga | |
| Atgriezties | |
