VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Trīs pavasara un vasaras ceturtdienas Egle Jocevičūte, mākslas kritiķe, kuratore Tima Klikoita, Karoļa Vaivadas un Rūtas Songailaites projekti “Ceturtdienu pārskatos” galerijā Vartai Viļņā | |
| Pirmajā Viļņas galerijas Vartai rīkotajā mākslinieku portfolio skatē “Ceturtdienas pārskats”, kas notika 2011. gada 17. novembrī, nedz “izlūkiem” (mākslas pētnieki, kas meklē un atklāj talantus – Red.), nedz galerijai un māksliniekiem līdz galam nebija skaidrs, kādā projektā viņi iesaistās. Samērā vienkāršā ideja ir pietiekami spraiga – ik ceturtdienu galerijā publiskā pasākumā notiek iepazīstināšana ar viena mākslinieka jaunākajiem darbiem, kuru izpildījums, tāpat kā autora potenciāls, tiek sarunās analizēts. Konstruktīvās, stundu ilgās apspriedes mērķis ir padarīt mākslu saprotamāku un tuvāku. Nedēļu pirms pasākuma “izlūka” rakstītais teksts, kurā viņš iepazīstina ar mākslinieku un interpretē tā darbus, parādās nedēļas laikrakstā Literatūra ir menas (“Literatūra un māksla”). Vairāk nekā gadu pēc projekta uzsākšanas un teju pēc 50 pasākumiem “Ceturtdienu pārskati” nepārprotami kļuvuši par samērā universālu tribīni jaunajiem māksliniekiem un jauniem projektiem. Ņemot vērā mākslinieku atšķirīgos mērķus, “Ceturtdienu pārskati” var iegūt ļoti dažādas formas. Tiem, kuri savus darbus pirmo reizi eksponē komerciālā galerijā, ir iespēja tos izrādīt tīrā un kārtīgā baltā vai melnā kubā. Bet tiem, kas jūtas ierobežoti galerijas baltajā kubā, šis pasākums var kļūt par eksperimentālu interaktīvo telpu vai institucionālās kritikas un attiecību estētikas notikumu. Paturot prātā, ka projekts bija paredzēts kā lietuviešu esošo un jaunpienākušo kolekcionāru izglītības programma laikmetīgajā mākslā, ar šodienas pieredzi varam secināt, ka patiesībā šie pārskati nav nedz radījuši brīnumu, nedz arī iekustinājuši lietuviešu mākslas tirgu. Taču veidojas ievērības cienīga jaunākās vizuālās mākslas (ne tikai attēlu, bet arī darbu interpretāciju) datubāze, ko tagad izmanto Vartai un citas ar laikmetīgo mākslu strādājošas institūcijas. Iespējams, šie dati drīz kļūs saistoši kolekcionāriem, kas pagaidām uz projektu raugās samērā bikli. | |
 Tims Klikoits (Tim Kliukoit). Dzintara brilles. Objekts. Brilles, spoguļstikla elementi. 2012 Foto no publicitātes materiāliem Pateicība māksliniekam | |
| Par trim 2012. gada pirmo mēnešu “Ceturtdienas pārskatos” iepazītajiem māksliniekiem – Jurgitu Žvinklīti, Justi Venclovaiti un Arnu Anskaiti – rakstīju 2012. gada aprīļa/maija “Studijas” numurā. Arī šoreiz esmu izvēlējusies trīs “Ceturtdienu” māksliniekus, kam, manuprāt, ir vērts pievērst uzmanību: Tims Klikoits (Tim Kliukoit), Karolis Vaivada (Karolis Vaivada) un Rūta Songailaite (Rūta Songailaitė). Pārdomājot, kas viņu darbos piesaista manu uzmanību, sapratu, ka, pat ja jauno mākslinieku diplomdarbos netiek runāts par telpisku formveidi, viņi veido objektus un instalācijas, kas faktiski ir samērā liels retums mūsdienu lietuviešu mākslā. Ar glezniecības, fotogrāfijas un video palīdzību mākslinieki demonstrē dažādas pieredzes un rada alternatīvu izpratni par objektu tēlnieciskumu. Viņu darbus vēlreiz varēja apskatīt no 2013. gada 10. līdz 17. janvārim galerijas Vartai izstādē 27 Thursdays (“27 ceturtdienas”), kurā vienkopus bija eksponēti kopš aprīļa notikušo “Ceturtdienu pārskatu” labāko mākslinieku sniegumi. Atklāšanas ceremonijas laikā Rūta Songailaite tika godalgota ar balvu New Horizon (“Jaunais horizonts”), kas dod viņai tiesības pārdot vienu no saviem darbiem galerijai Vartai. Tims Klikoits Lietuvas laikmetīgajai mākslai ir tendence būt, sacīsim, skandināviskai: tīrai un minimālai. Tajā pašā laikā izstāžu zālēs un profesionālajos medijos atzinību vairāk gūst poētiskā un tēlainā vizuālā valoda. Tas nenozīmē, ka milzīgi apjomi, pārpilnība un antiestētika mākslas darbos tiek pilnībā noraidīta, taču ar šādām mākslas izpausmēm ir jāsarod, kritiķiem un kuratoriem ar šiem uzstādījumiem zināmā mērā būtu jāsamierinās un mākslinieka unikālais stils jāpieņem. Runājām ar Timu Klikoitu (dz. 1984) par lietuviešu vizuālās mākslas specifiku, un, pirmo reizi apskatot viņa darbus, atzinos, ka tie man liek justies neērti. Objekti paši par sevi ir tēlaini, poētiski un pietiekami akurāti nostrādāti, tādēļ acis, kas meklē lietuviešu standartu, citu pēc cita tos apskatot, nemaz nav pārsteigtas. No otras puses, objektu izmēri raisa savādas izjūtas – tos visus varētu paņemt vienā rokā. Tims to dēvē par “kameras formātu” un saka, ka viņš apzināti šādu formātu sāka izmantot pēc iepazīšanās ar Nīderlandes laikmetīgās mākslas valodu, atskārstot, ka “maza” māksla ir lieliski piemērota mazām valstīm. Taču vairāk nekā paši objekti mani mulsināja ekspozīcijas kopējais skats, jo tā nebija balstīta uz vizuālo vēstījumu. Objekti bija piestiprināti pie sienām vienādos attālumos, tikai dažādā augstumā. Ekspozīcijai apzināti nebija intriģējoša sākuma, dramatiskas kulminācijas un moralizējoša nobeiguma, jo Tima mērķis bija nevis stāstīt noteiktu stāstu, bet drīzāk rekonstruēt neizstāstītus mirkļus, ikdienas dzīves brīnumus. Šie ikdienišķie brīnumi ir tie brīži, kad atskārsmes vai īpaša dvēseles stāvokļa dēļ mums labi pazīstamais uz mirkli kļūst svešs un kaut kas jauns. Šie īsie apgaismības mirkļi formāli nav saistīti cits ar citu, tie parādās un pēkšņi pazūd bez jebkāda ievada un nobeiguma, un vienīgā saikne, tos izbaudot, esi tu pats. Šo mirkļu burtiskas ilustrācijas ir Tima objekti Untitled (Red Cloth) (“Bez nosaukuma (Sarkanā drāna)”, 2011) un Untitled (The Flying Stick) (“Bez nosaukuma (Lidojošā nūja)”, 2011), kuros viņš rekonstruē fiksētu plivināšanās un lidošanas epizodi. Gaisā brīvi plīvojošā, it kā nepiestiprinātā (stiprinājums ir apsegts ar audumu) sarkanā satīna drāna un uz caurspīdīga stikla loksnēm guļošā nūja noliedz fizikas likumus kā neapstrīdamu pasaules kārtību un vedina uz domām par to, cik brīnumainie mirkļi varētu izskatīties vienkārši. Skatītāja taustes sajūtām pievērstā uzmanība ir viens no līdzekļiem, lai radītu apgaismības mirkļu pārliecinošu rekonstrukciju. Izmantojot dažādas virsmas un piespiežot mūs gribēt pieskarties darbiem, kas sabiedrībā pieņemtā mākslas darba statusa dēļ nav atļauts, Tims rotaļājas ar vizuālo taustāmību. Tai viņš pievērš uzmanību savas mākslinieciskās sagatavotības jeb gleznotāja kvalifikācijas dēļ. (2010. gadā Tims absolvēja Viļņas Mākslas akadēmijas Monumentālās glezniecības nodaļu, bet, atklājis, ka viņu vairāk saista objektu veidošana, 2012. gadā maģistrantūras laikā pārgāja uz Tēlniecības nodaļu.) Tima gleznotāja instinkti sāk darboties, kad viņš kombinē materiālus – dabisko un krāsoto koku, mākslīgo ādu, satīnu, stiklu, kažokādu, metālu utt. Šos objektus vajadzētu uztvert ar kādu orgānu, kas atrastos starp mūsu acīm un rokām. Par to burtiski liecina instalācija The Best Old Games (“Labākās vecās spēles”, 2011) – viena tās daļa ir glezna, kurā mēs redzam pie galda sēdošu cilvēku, kurš darbojas ap caurumu, kas ir starp viņa/viņas seju un rokām. Otra daļa ir objekts, kas veidots no ķīļiem, kurus parasti lieto, lai audekla nostiepšanas nolūkā nospriegotu rāmi, taču šinī gadījumā spēlētos ar caurumu starp cilvēka acīm un rokām. Objekti Sugar and Salt (“Cukurs un sāls”, 2011) un Pocket (“Kabata”, 2011) liecina par ko līdzīgu. Pirmais objekts ir ar cukura un sāls sajaukumu pildīta metāla atvilktne. Šajā maisījumā ir “iestādīta” špaktele, aicinot rakt un uz brīdi liekot aizdomāties par cukura un sāls banālajām, taču spēcīgajām metaforiskajām nozīmēm. Objekts Pocket radīts no melnas mākslīgās ādas frenča kabatas daļas izgriezuma. Uz rāmja uzvilktā kabata kārdina ar tās iekšpusē esošo noslēpumaino telpu, ko nevar redzēt, bet var tikai sataustīt. Šie objekti ietver aizliegtas (“mākslas darbam nedrīkst pieskarties”) rakņāšanās vai rokas bāšanas kustības. Savukārt darbā Untitled (Sandpaper) (“Bez nosaukuma (Smilšpapīrs)”, 2012) smilšpapīra loksne ar gandrīz vidū izdurtu zīmi ir ierāmēta un nosegta ar stiklu. Līdz ar to, pat ja darbs provocē vērot caurdurto nospiedumu un pieskarties smilšpapīra raupjajai virsmai, spīdošais stikla aizsegs ļoti uzskatāmi norāda uz aizliegumu to aiztikt. | |
 Rūta Songalaite (Rūta Songalaitė). Ievads. Instalācija. 2012 | |
| Tima darbiem būtiska ir arī “atraušanās” no sienas. Objekti karājas pie sienas, un, lai gan daži ir uzvilkti uz rāmja vai ierāmēti, tie ir un paliek objekti, jo vairāk vai mazāk iespiežas telpā. Darbā Step (“Solis”, 2011) caur gludu un šauru organiskā stikla veidni var ieraudzīt attēlu ar lejā kāpjoša cilvēka kāju. Šī taisnstūrveidņa sāni ir necaurredzami, lai “solis” būtu redzams, tikai stāvot tieši objekta priekšā, it kā veroties lakotā eļļas gleznā vai kādā citā no viena skatpunkta apskatāmā mākslas darbā. Darbs A Few New Toys (“Dažas jaunas rotaļlietas”, 2011) ieguva otro vietu konkursizstādē “New Vanguard” Object (“Jaunais avangarda objekts”), ko 2012. gada aprīlī organizēja galerija “AV17” Viļņā (pirmā vieta netika piešķirta). Krāmu tirgū atrastās kolekcionēšanai un krāsošanai paredzētās 18. gadsimta franču galma miniatūrās alumīnija figūriņas kā pieaugušo rotaļlietas uzjautrināja Timu. Maliet aizrāvies, viņš centās tās salodēt kopā pa pāriem, un to formas sāka asociēties ar nerātnām pieaugušo spēlēm. Aplūkojot rotaļīgās figūriņas, var iztēloties franču galma izvirtības ainu pirmsrevolūcijas laikā. Izteikta kultūras konteksta apspēlēšana ne pārāk bieži sastopama citos Tima darbos, taču A Few New Toys pievieno mazliet asumu viņa metaforiski rotaļīgajai jaunradei. Pēc veiksmīgā projekta 2012. gada maijā galerijā Vartai Tims tika uzaicināts piedalīties kuratora Valentīna Klimašauska (Valentinas Klimašauskas) veidotās Viļņas Laikmetīgās mākslas centra izstādes Lithuanian Art 2012: 18 Exhibitions (“Lietuviešu māksla 2012: 18 izstādes”) sadaļā Sparrows (“Zvirbuļi”). 2012. gada oktobrī Timam sadarbībā ar fotomākslinieku Polu Peiperu (Paul Paper) bija izstāde projektu telpā Malonioji 6 space Viļņā. Karolis Vaivada Cits gleznotājs, kas arī veido instalācijas, ir Karolis Vaivada (dz. 1987). Galvenā maņa, uz kuru tiek mērķēts arī viņa darbos, ir redze, taču par māksliniecisko līdzekli te kalpo nevis formas vai virsmas, bet gan gaisma, kuras dēļ mēs vispār spējam redzēt. Karolis stāsta, ka, studējot glezniecību Viļņas Mākslas akadēmijā, viņu ieinteresēja attēla galveno sastāvdaļu atdalīšana. Viņš izvēlējās krāsu kā elementu un pēc rūpīgas krāsu teorijas izpētes pieņēma lēmumu strādāt ar visu krāsu spektru ietverošo balto gaismu. Studējot pēdējo gadu bakalaura programmā, Karolis sāka eksperimentēt ar objektiem, kas darināti no fluorescējošām jeb dienasgaismas lampām un piestiprināti pie sienas. Skatoties uz šiem objektiem, pirmajā acu uzmetienā tie var atgādināt klasiskos Dena Flevina un Džeimsa Tarela darbus minimālisma stilā. Atsakoties no tehniskajām iespējām, ko izmantoja minimālisti, Karolim nācās lietot lietuviešu low-tech valodu. Tas ir iemesls, kādēļ, vērojot Karoļa veidotos objektus, sajūta ir daudz intīmāka un omulīgāka, nekā skatoties klasiskos minimālistu darbus. Drīz vien Karoli sāka nodarbināt ideja, ka, neskaitot mākslīgo, simulēto lampas apgaismojumu, jābūt kādam vēl labākam veidam, kā, izmantojot vizuālās mākslas līdzekļus, runāt par gaismu. Viņš izvēlējās daudz sarežģītāku, lai arī pirmajā acumirklī varbūt ne tik iespaidīgu metodi – sāka strādāt ar dabiskās dienasgaismas atstarojumu. Pēc pietiekami ilgas šādu darbu aplūkošanas dabiskās dienasgaismas atstarojums kļūst gan par fiziskās, gan mākslas pasaules daļu. Gaismas kliedēšanu un fokusēšanu ir samērā vienkārši izskaidrot ar fizikas terminiem, taču mākslas mīļotāja acij tas noteikti izskatās brīnumaini un metafiziski. Domājot par tēlotājmākslu tās klasiskajā izteiksmē, mākslas darbs nudien ir tikai no gaismām un ēnām sastāvoša skulptūra, kas mainās gaismas svārstību dēļ. Tādēļ Karolis atsakās no gaismas imitācijas gleznās un spēlējas ar savām gleznām, izmantojot tēlniecības valodu. Karoļa maģistra darbs sastāv no divām dažādām atstarojošām virsmām – spoguļa un organiskā stikla plāksnēm, kas vienmērīgi pārklātas ar sudraba aerosola krāsu. Tās novietotas atbilstoši noteiktajam dienasgaismas virzienam telpā. Spoguļu izvietojums darbā Spot of Light (“Gaismas punkts”, 2012) netiek izmantots skaidram apkārtnes atspulgam, bet gan lai atspoguļotu un savāktu izkliedēto dienasgaismu tiešā gaismas starā, kas beidzas vienā punktā uz sienas. Tajā pašā laikā ar sudraba aerosolkrāsu klātajā organiskajā stiklā ir paredzēts skatīties tieši. Tā virsma atstaro tikai apkārtnes galvenās gaismas un tumsas zonas, atspoguļo nevis lietas, bet telpu. Uz šiem darbiem var raudzīties kā uz gleznām, kas mainās atkarībā no tā, kur stāv skatītājs. Šīs gleznas ir abstraktas refleksijas, un to virsma paredzēta, lai radītu dziļuma ilūziju. Piemēram, instalācijā Shining Darkness (“Spilgtā tumsa”, 2012) pie sienas piekārtā plāksne izskatās tumša, taču plāksnē uz grīdas tā atspoguļojas kā kaut kur gleznas dziļumā esošs spilgtas gaismas avots. Darbā Decomposed Planes (“Sadalītās plaknes”, 2012) Karolis atkal rotaļājas ar vertikālo un horizontālo plakņu savstarpējo mijiedarbi, taču šoreiz plaknes ir noteiktā veidā sabīdītas kopā, līdz ar to gaismas un tumsas atspulga kompozīcija uz stateniskās plaknes ir daudz sarežģītāka. Darbā Plane that Envelops (“Plakne, kas apņem”, 2012) sudrabotais organiskais stikls ir saliekts puslokā, un šī vienkāršā pārveide padara to interaktīvu. Tuvojoties darbam no dažādām pusēm, jūs sākumā varat redzēt tikai izklīdinātu galerijas telpas atveidu, tad normālu sevis atveidu, pēc tam atspulgs sāk izstiepties, un beigu beigās, kad esat ticis līdz “gleznai”, tā sagriež jūsu atspulgu ar kājām gaisā. Saliekto plakni turošā metāla stieņu konstrukcija vienlaikus izskatās gan tehniski pamatīgi nostrādāta, gan kā omulīgs roku darbs. Pat ja sarežģītā izskata konstrukcija ir apgūto mācību un eksperimentu rezultāts, tā vienalga izskatās rūpīgi nostrādāta. Tā kaut kādā veidā ne tikai uzjautrina, bet arī liek apstāties uz brīdi, skaidri apjaust fizisko galerijas telpu un metafizisko atspulga telpu, kurā jūs atrodaties. Ir grūti novērtēt Karoļa režisētās refleksijas un mūsu piedzīvotā proporciju. Viņš vairāk vai mazāk noteikti liek atspulgam tikai rasties, taču tas mainās atkarībā no skatītāja atrašanās vietas, dienas laika, laikapstākļiem, konkrētās telpas krāsas un logu izvietojuma. Lai vai kā, pieredze, ko varētu saukt par metafizisku, sākas ar noteiktu atstarojošu un izkliedējošu pelēcīgumu, kas mūsu galvā raisa asociācijas ar 60. gadu meklējumiem kosmosā. Šī estētika ir līdzstāvoša noteiktam kosmosa un ārpus tā esošam romantismam un centieniem sasniegt būtību, kas ir aiz visa pasaulīgā un materiālā. Rūta Songailaite Priežu mežs vasaras dienā. Skaļi čab gara zāle. Viegli šūpojas priedes, un dzied putni. Tālumā redzams cilvēka stāvs, kas ienāk kadrā no kreisā stūra. Tam mugurā ir kaut kas oranžs. Cilvēks pienāk pie priedes nedaudz no labās kadra puses un sāk kāpt pa koka stumbru uz augšu. Viņš kāpj lēnām diezgan ilgu laiku, kā nekā tā ir priede, nevis ābele. Sasniedzot divas trešdaļas no priedes garuma, cilvēks apstājas. Priede sāk šūpoties nedaudz vairāk. Cilvēks kādu brīdi sēž priedē un tad sāk kustēties, it kā vingrinātu rokas un kājas. Viņš sāk kāpt lejā. Sasniedzis priedes vidu, cilvēks, zariem krakšķot, krīt lejā un pazūd zālē. Viņš pieceļas kājās, notīra drēbes un pazūd mežā, atkāpdamies kadra labajā pusē. Aprakstīto Rūtas Songailaites (dz. 1989) videodarbu sauc I Lost My Memory the Day I Was Born (“Es zaudēju atmiņu dienā, kad piedzimu”, 5’58’’, 2011). Pēc tā noskatīšanās tu atstāj tumšo telpu klusumā, kaut esi kopā ar draugu. Tur nav ko piebilst, jo, lai ko arī tu teiktu, tas visu sabojās. Pēkšņs salīdzinājums ar Basu Janu Aderu (Bas Jan Ader) un viņa “Apturētais kritiens (organisks)” (Broken Fall (Organic)) palīdz uztvert īpašo darba noskaņu. Tā nav nemaz tik šausmīga un bezcerīga, tai ir savs iekšējais miers un savā veidā laimīgas beigas. Iespējams, tas tādēļ, ka Rūta, veidodama šo videodarbu, bija jaunāka nekā Bass Jans Aders savulaik, vai varbūt tās ir krāsas, kas padara tos atšķirīgus. Katrā ziņā Bass Jans Aders izskatās drīzāk kā pesimists, kas meklē neveiksmes, kamēr Rūta to parāda kā optimistisku neveiksmi. Minētais kritiens viņai ir tikai sākums, ar savveida iniciācijas rituālu viņa mēģina atgūt zaudēto atmiņu. Šāda mērķa sasniegšanai nav tik daudz racionālu līdzekļu, jāpaļaujas uz paša intuīciju, ko vajadzētu bagātināt ar pieredzi un zināšanām, lai tā pāraugtu atjautībā. Laikmetīgajā mākslā bieži var sastapt dižošanos ar zināšanām, kas rupji piesegtas ar patiesumu, taču tās ir maz saistītas ar īsti asprātīgām lietām. Ir nepieciešama pastāvīga domu, jēgas un rīcības ekoloģija. Man šķiet, ka Rūta ir viena no nedaudzajiem dabiski atjautīgajiem māksliniekiem. Lai gan viņa tikai 2012. gadā absolvēja Viļņas Mākslas akadēmijas bakalaura programmu, jaunās mākslas scēnā viņa ir kopš 2010. gada. Rūta ir zināma kā neatkarīga domātāja. Viņas darbus varētu iedalīt grupās, balstoties uz ideju īstenošanas veidu. Pirmajā grupā iekļautos jau aplūkotais videodarbs. Arī Sea Here (“Jūra šeit”, 4’44’’, 2010), kur Lietuvas drūmās pludmales smiltīs Rūta ar rokām rok bedres. Viņa rok, līdz sasniedz esenci – ūdeni, tad pavirzās mazliet tālāk uz jūras pusi un, sēdēdama pie iepriekš izraktās bedres, rok jaunu. Otrajā grupā varētu ierindot instalācijas – Apskritai (“Kopumā”, 2011) un diplomdarbu Įžanga/Intro (“Ievads”, 2012). Apskritai ir site-specific instalācija, kas paredzēta eksponēšanai akadēmijas mācību telpā. Pie dēļu sienas augšējā stūra Rūta pielīmēja apaļas formas plakātus – optiskus trikus –, kuros minēts, ka tie palīdzēs iemācīties ieraudzīt cilvēku auru. Studentiem, skatoties uz pasniedzējiem un ar perifēro redzi vienmēr redzot šīs uzlīmes, ar katru dienu vajadzētu arvien labāk saskatīt viņu auru. Iedomājieties, kā tas varētu iedarboties uz katru studentu: dodot kādu neapstrīdamu papildu informāciju par profesoru, tiktu mazināta izglītības sistēmas mazliet nospiedošā atmosfēra. Darbā Įžanga/Intro tumšā telpā pakārtā stikla plāksne palielināta dimanta formā bija izgaismota ar “dimanta” pašā galā piestiprinātu diožu gaismu. Spīguļojošais “dimants” bija reizē gan tīrības, gan klusēšanas, gan arī akadēmijas beidzējas, atkal no nulles punkta startējošās Rūtas, sākotnes zīme. Trešo grupu es nodēvētu par ierāmētiem sienas objektiem, kas tika eksponēti galerijā Vartai: fotosērija Untitled (“Bez nosaukuma”, 2010) un speciāli “Ceturtdienas pārskatam” veidots objekts A Tree (“Koks”, 2012). Untitled ir fotoeksperiments – Rūta uzņēma savu mākslas skolas laikā tapušo akadēmisko zīmējumu fotogrāfijas un nodrukāja tās uz fotopapīra, ko atrada vecmāmiņas pagrabā. Zīmējumos bija attēlots ģipša lauvas galvas reljefs, izbāzts krauklis un trusis un ģipsī veidots zēna krūšutēls. Rūtu interesēja, kā, topot akadēmiskam zīmējumam, tas, ko vajadzētu tikai uzskatīt par dzīvu būtni, zīmētājam patiešām sāk šķist dzīvs. Viņš/viņa pavada vairākas stundas pie zīmējuma, zina katru līniju un līkumiņu un beigu beigās dāvā tam acis, lai zīmējums varētu skatīties virsū. Līdz ar to fotografēt zīmējumus bija tas pats, kas portretēt. Fotogrāfija pat piešķīra tiem vēl vairāk dzīvības, jo vecā fotopapīra nelielais bojājums teica priekšā, kā tiem būtu jāizskatās fotogrāfijās. Ierāmēti kā tauriņi dabas muzejā, fotogrāfijās attēlotie pilnīgi noteikti izskatījās kā reiz bijušas dzīvas radības. Darba A Tree struktūra veidota no arhetipiskiem ģeometriskiem simboliem, kādi sastopami lielākajā daļā pasaules kultūru. Taisnstūra rāmī ievietots ar dzīvības koka rakstu dekorēts izšuvums apļa formā, kas piestiprināts pie sienas esoša nokrāsota trijstūra. Kādas dziļas un viedas tēlainās valodas dēļ, cenšoties atrast visas pasaules arhetipiskos simbolus, Rūta Songailaite meklē tīru dzīvības formu, kas jāizdzīvo tagad, un atmiņu, kas zaudēta piedzimšanas dienā. No angļu valodas tulkojusi Elīna Dūce | |
| Atgriezties | |
