VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
 Mākslas darbs “Latvijas Mākslinieku savienība” [27.01.2015. 09:08] Diāna Kaijaka, LMA mākslas zinātnes nodaļas 3. kursa studente | ||||||||||||||
| Igors Dobičins (dz. 1958) ir viens no ievērojamākajiem Latvijas tēlniekiem un nesen otro reizi pārvēlēts Latvijas Mākslinieku savienības vadītājs. 2015. gada 10. janvārī ar mākslinieku tiekamies viņa kabinetā Latvijas Mākslinieku savienībā. Aicinot Igoru Dobičinu uz sarunu, sāku ar domu iztirzāt viņa radošo darbību. Mākslinieks uzreiz norāda, ka viņa darbs kā māksliniekam un Mākslinieku savienības vadītājam jāuztver vienoti – tie nav atrauti viens no otra. Diāna Kaijaka: Cik bieži tev sanāk pievērsties saviem projektiem? Šobrīd apskatāmajā “Rudens 2014” izstādē ir arī tavs pēdējais darbs, vai ne? Igors Dobičins: Nu, ja ņemam vērā pēdējās definīcijas, kas ir māksla, tad Mākslinieku savienības projekts arī ir patreizējais mākslas objekts, ieskaitot visas detaļas. Tas jau ir mākslas objekts. D.K.: Viss Mākslinieku savienības uzdevums kā tāds? I.D.: Tās uzbūve un eksistēšana – tas ir vairāku gadu mākslas projekts. Tas ir telpisks objekts ar happeningiem, body artiem, flukšiem un citām formulētām un neformulētām mākslas izpausmēm. D.K.: Tava pēdējā personālizstāde bija Jūrmalas pilsētas muzejā vai ne? I.D.: Jā, kā daļa no lielāka cikla izstādes notika vairākos muzejos. D.K.: Cikls “Gaiss. Zeme.”? I.D.: Jā – izstādes notika Rīgā, Jūrmalā, Varšavā. Šie projekti ir tas, kas attiecas uz manas darbības vielisko izpausmi. Tas, kas reducējas uz vienu no mākslas eksistences izpausmēm. D.K.: Šajā ciklā tu veidoji alumīnija darbus. Citās intervijās esi minējis, ka strādā dialogā ar materiālu. Gribēju jautāt vai tu sāc ar ideju un pielāgo to materiālam vai materiālu pielāgo idejai? I.D.: Tas ir abpusējs process, kur liela loma ir arī nejaušībai. Dažreiz nejaušība piedāvā materiālu, nejaušība piedāvā tos formveides paņēmienus. Ir sakarības un nejaušības, un pati formula jau nemainās. Man ir metode, kā strādāt un tās izpausme sastāv gan no iespējamām, gan neiepējamām lietām. D.K.: Šis cikls kā arī daudzi citi tavi darbi ir saistīti ar dabu. Kādu lomu tavā darbā spēlē vide? I.D.: Noteicošo. Darbi top sakarībā ar vidi, ar vietu kur tie atrodas. Nu teiksim, ja arī darbs tiek radīts atsevišķi, vienalga, adaptējot to vidē, iespējamas izmaiņas un papildinājumi. Tu jau tagad sašuarini to mākslas definīciju. D.K.: Taisnība, bet gribēju zināt vai daba ir viens no tiem elementiem, kas tevi iedvesmo. Precīzāk – kas ir tas, kas tevi iedvesmo? I.D.: Kā jau runājām, pēdējais lielais ilgtermiņa un lieformāta darbs man ir Mākslinieku savienības projekts, kuram pat nav konkrēta materiāla un izpausmes formas. Tā iemiesojums ir vide, cilvēku vide un sabiedriskā, publiskā telpa. Šeit meteriāla robežas jau ir pārvarētas un nav definējamas. Te jau jārunā par citiem kritērijiem. Kādi tad ir šie kritēriji? D.K.: Piemēram, vispār laikmetīgās mākslas telpa Latvijā? I.D.: Droši vien. Kaut kas tāds, kas sevī ietver jau tādus ilglaicīgus procesus, kur tas materiāls ir radies jau pirms manis. Kuru zeme jau ir nesusi sen iepriekš un šobrīd ļauj veidot kaut kādu adekvātu, šī brīža sapņiem, tēliem un ilūzijām pilnu objektu un modeli. D.K.: Kādā senākākā intervijā minēji, ka vēlētos veidot skulpturālus objektus tikai no gaismas, un tas man sasucās ar to, ko tu izdarīji “Rudens” izstādē. I.D.: Jā, tāda sasauce ar 80. gadiem. Tas man ik pa brīdim parādās pat pastarpinātā izteiksmē. Gaisma jau ir viens no veidojošajiem elementiem. Gaisma un tumsa kā pretstati, ir tas, kas padara darbu redzamu. D.K.: Tevi pievelk pretstati – zeme un gaiss, gaisma un tumsa? I.D.: Droši vien tāda 80. gadu modernisma ietekme. D.K.: Runājot par saviem darbiem, bieži esi minējis dinamiku un kustību. Kaut kādā ziņā tas arī attiecas uz tavu darbību, iekārtojot izstādes LMS galerijā. Mākslas darbi bieži ir atrauti no zemes un izkārtoti negaidītā, dinamiskā veidā. Vai šī ir viena no tām idejām, kas tevi virza? I.D.: Jā, šī modernisma estētika man ir neatņemama sastāvdaļa. Tādā veidā tiek definēta, teiksim, mākslas objektu atrašanās telpā un izteikta arī mana personīgā attieksme, varbūt garstāvoklis, emocijas. Katra mākslas darba veidošana ir fiksācija – telpas un darba fiksācija noteiktā mirklī. Un tad tur būtu arī šie telpas fragmentējošie elementi. D.K.: Kā tu šobrīd skaties uz procesiem Latvijas mākslas vidē? I.D.: Tie ir ļoti interesanti. Interesanti ar to, ka notiek paaudžu maiņa tādā izpratnē, ka nomainās mākslinieku personālijas, aktivitātes, materiāli un mākslas veidi. Mainās eksponēšanas veidi un telpas. Kopumā profesionālajā Latvijas mākslas vēsturē ir manāmi divi vai trīs pagrieziena punkti, droši vien 20./30. gadu šķirklis, tad 50./60. gadi, un laikam arī tagad. Tāpēc liekas, ka šis posms iet tā ilgstoši un varbūt mokoši – šo procesu kopumā tā grūti pārredzēt. Tā aizsākumi varētu būt meklējami jau 70./80. gados, un risinājums vēl tagad īsti nav parādijies. Daudz kas sakrīt ar vizuālās mākslas vērtību pārmaiņām kuras kavē vai pastiprina ģeopolitiskās izpausmes. Tas arī ir sakritis ar dažādām paaudzēm, dažādiem māksliniekiem. Tur jau vajadzētu dziļāku izpēti. D.K.: Šobrīd ir arī daudzi dažādi notikumi mākslā – tā pati Purvīša balva, “Rudens” izstāde, “Gada glezna”, utml. Vai Tev pašam ir kādi svarīgākie šāda veida mākslas notikumi? I.D.: Tie, ko tu minēji, noteikti ir notikumi kaut vai tādā izpratnē, ka viņu realizācijā ņem dalību ļoti daudz cilvēku. Vairāk vai mazāk tie ir pētijumi. Pētijumi, analīze par to, kas ir uz noteikto laika mirkli svarīgs, kas tiek akcentēts. Kurai no vizuālās mākslas norisēm tiek pievērsta uzmanība. Tomēr tie ir ļoti fragmentāri izvilkumi no tās kopējās izmaiņu virzības. Tur jāatzīmē ka mākslas veidu, pat nedefinēto mākslas izpausmju skaits šķietami paplašinās. Protams to grūti pateikt, jo nav tādu ekonomisko pētījumu teiksim, cik Latvijā mākslas proecesos cilvēki bija iesaistīti 1970. gadā., 1990. gadā un tagad, 2015. gadā. Līdz ar to grūti konstatēt kāda ir tā pienesuma produkcija – skaitliski izsakāma. Cik mākslas vērtības ir radītas, cik mākslas procesu šķietami notiek. Protams, tagad viņi notiek skaitliski neiedomājami vairāk kā tas bija, tieksim 1919. gadā. Tas ir nesalīdzināmi. Un tajos ir iesaistīti arī daudz vairāk dažādu paaudžu cilvēku. Tas liek domāt arī par to, kas šobrīd ir mākslas darba kvalitāte. Kas ir kvalitāte? Mēs pārņēmām vairākus rietumeiropas kritērijus, līdztekus 90. gados jau esošajiem, kas bija jau radušies Padomju savienībā. Šo kritēriju adaptācija prasa diezgan ilgu laiku un tam vajadzīgs liels mākslinieku un finansētāju, kritiķu darbs. Šie procesi ir tik lieli, ka ar esošajiem resursiem viņus liekas grūti aptvert. Var tikai daudz maz konstatēt atsevišķus momentus, fiksēt fragmentus. Ja tomēr 90. gados, lai uzveidotu mākslas darbu, bija noteikts apjoms līdzekļu – tas bija jārealizē eļļas glezniecībā, tēlniecības materiālos, lielizmēra supergrafikā, koka vai stikla objektos – šis ieguldītais līdzekļu skaits uz šo brīdi ir sarucis. Šiem darbiem pēc tam bija jāglabājas arī kādā muzeju kolekcijā, bija jābūt nofiksētiem. Tagad šādas fiksācijas nav. Tā tagad ir atstāta laikabiedru, autora un nejaušā garāmgājēja kompetencē. D.K.: Kad medijos tiek pieminēta LMS, vienmēr atgriežas arī jautājums par LMS muzeja kolekciju. Vai ir plāns akreditēt šo muzeju vai kā savādāk to attīstīt? I.D.: Tas, ka šāda kolekcija ir – tā ir unikāla parādība visā Baltijas areālā, otras līdzvērtīgas situācijas nav. Varbūt vienīgi Krievijas pusē, kur vēl daļēji vai pilnīgi saglabājušās kādreizējās, teiksim “lielā uzņēmuma”, mākslas fonda kolekcijas. Bet pārējā postpadomju areālā tās praktiski visas ir pārfinansētas un vairākkārt pārdalītas, nododot šīs kolekcijas gan valstij, gan atdodot māksliniekiem. Ir bijuši dažādi risinājumi – kādi bija, tādi arī tika realizēti. Mēs esam lepni, ka mums ir šāda kolekcija. Tā ir vienreizēja iespēja un vienreizējs izaicinājums veidot šo kolekciju. Līdz ar to mēs esam tādi paši privātkolekcionāri kā citi. Mums ir tas, kas mums ir – tas krājums ir jāpēta, jāpopularizē, tas ir darba materiāls ar pievienoto vērtību. D.K.: Vai notiek arī kolekcijas papildināšana? I.D.: Līdz šim tas notiek neregulāri. Bet no pagājušā gada, pieņemot lēmumu, mēs pieņemam darbus dāvinājuma formā. Iepirkumi nenotiek, bet dāvinājumu formā mēs darbus pieņemam. Protams, tas ir diezgan absurdi, ja mūsu kolekcija beidza papildināties ar 1991. gadu un tagad, pēc 25 gadiem, pēkšņi jāsāk veidot kaut kādas sakarības – tas ir diezgan grūti. D.K.: Tāds jauns atzars sākas? I.D.: Jā. Nu tie autori paši vēl ir un strādā, bet ar tādu laika posmu – ar tik milzīgu atrāvumu! Atzīmēt daiļrades sākumu un tagad jau daiļrades briedumu, vidusposmu neredzot. Tā ir diezgan grūti veidot šo daiļrades hronoloģiju par kādu autoru un arī par laikmetu kopumā. Tas ir jauns izaicinājums mūsu muzejam – tikt galā ar šo uzstādijumu. D.K.: Latvijas Mākslinieku savienība ir arī tā, kas turpina šīs, Latvijas mākslas vēsturē tik nozīmīgās tradīcijas, kā “Rudens” izstādes un Mākslas dienas. Tomēr bieži sabiedrībā izskan arī viedoklis, ka šīs izstādes ir novecojušas. Kā tu redzi šo parādību tālāko attīstību un nākotni? I.D.: Domāju, ka ļoti pozitīvi, jo šīs izstādes, vismaz pašlaik, ir vienīgais objektīvais pētījums par vizuālās mākslas attīstību šobrīd. Jo veidojot, teiksim, atsevišķu autoru, vai atsevišķu, ļoti smalki atlasītu, autoru klāsta izstādes neveidojas objektīvs pārskats. Tāpēc arī šis Ziemassvētku pārskats (šobrīd apskatāmā “Rudens 2014” izstāde, kas tika atklāta 15. decembrī – D.K.) ir kā vērtējums atskatoties. Jo tā ir, ka izstādēs skatāmie darbi pamatā veido sava veida atsuces uz notikumiem vizuālajā mākslā, tos dažādi adaptējot, un šajā 25 gadu periodā, varbūt tas ir arī no tā, ka nav šī noturīgā kolekcija. Mēs respektējam visu autoru, profesionālo mākslinieku pienesumu, to kā viņi domā, respektējam viņu viedokļus, un izsakam arī savu viedokli. D.K.: Vai tāpēc ir arī šis demokrātiskais atlases process LMS izstādēm? I.D.: Nopietnāka atlase jau varētu būt, ja mēs veidotu selekciju. Šobrīd selekciju veidot ir salīdzinoši grūti, ja ņem, teiksim, no 70 autoriem 10 – pārāk nelīdzsvarots ir šīs pieejas moments. Pie tam, mūsu mērķis ir dot iespēju mūsu biedriem, pirmām kārtām, un arī citiem māksliniekiem šīs divas reizes gadā izteikties. Dot iespēju viņiem izteikties un citiem uzklausīt, ko tad viņi saka savā mākslā. Nu, protams, viņiem tad nav jāapvainojas uz to, ja viņu teiktais, ir varbūt tāds vai savādāks – viņš jau tiek vērtēts. Jo nav cita demokrātiska veida šai mākslas politikai. Mākslinieks izsaka savu viedokli un pretī viņš arī kaut ko saņem, arī kādu izvērtējumu. Nu, teiksim, runājot ar mākslinieci Baltijas ceļa izstādē Tallinā (Tanja Muravskaja – D.K.) viņa, runājot par šiem rimeiku meistariem, teica, ka šobrīd eksistē “sūnu mākslinieki”. D.K.: Kāpēc “sūnu”? I.D.: Nu, ka viņi darbojas kā sūnas, kā skudras un apaudzē pagātnes mākslas darbus. It kā paliek tās aprises, bet viņi uzliek to savu “tīkliņu” virsū. (atbild smaidot) D.K.: Vai ir arī kādas idejas par nākamajām Mākslas dienām? Kā tu veido šos konceptus gan Mākslas dienām, gan “Rudens” izstādēm? I.D.: Pieteiktais lielais nosaukums, ir “Mākslas kņada”. Kā tas tieši izpaudīsies, šobrīd ir grūti teikt. Vienkārši interesanti, kā paši mākslinieki to redzēs un kādi arī būs tie ģeopolitiskie notikumi uz to brīdi, tajā situācijas spriedzē. Latvija ir arī prezidējošā valsts Eiropā – vēl šis bonuss. Nav beidzies arī šis “Rudens” izstādes izvērtējums. Vajadzētu tomēr arī veikt tādu precīzāku slēdzienu šai izstādei un tad ar to kā, iespējams, motivējošu vai degradējošu uzsaukumu turpināt nākamo projektu. D.K.: Tu pats arī minēji, ka skaties uz LMS projektiem kā daļu no savas radošās darbības. Tas jau nemaz nav viegls darbs, birokrātisks un varbūt, kaut kādā ziņā, pat neraksturīgs māksliniekam... I.D.: Tagad, jau pēc jaunākajiem mākslas atzinumiem, māksliniekam nav joma, kurā viņš nevar būt. Mākslas darbus var veidot jebkurā materiālā. D.K.: Kas ir tā koncepcija, kas vada tevi, domājot par LMS kā mākslas darbu? Kas bija tas, ko tu vēlējies izdarīt, tava motivācija? I.D.: Nu, uzrunājošais elements drīzāk bija, kā tā var tā notikt, ka liela organizācija ar milzīgiem resursiem, ar bagātību gan mākslas darbu veidā, gan ēku un citu uzkrājumu veidā – kā viņa var atrasties tik bezpalīdzīgā situācijā? Kā viņa var atkāpties no aktīva līdzdalībnieka lomas, veidojot valsts kultūrpolitiku un dodot savu pievedumu. Tā bija tāda izpratne. Vai tiešām tas ir iespējams? Tā jau tas ir normāli, ka vienmēr pastāv konkurence un cīņa starp maziem un lieliem uzņēmumiem – tā ekonomiski. Bet kā var tik liela mākslas darbus producējoša un mākslas nozari pārstāvoša organizācija, kā LMS būt ārpus kultūrpolitikas? 1992. gadā ar ministru kabineta lēmumu tika izlemts, ka teātri un opera paliek valsts apgādībā. Jo tie ir tie resursi, kur tad top attiecīgā, teiksim, kultūrpolitika. Un LMS ar savu darbību un procesiem palika māksliniekiem. Es tā nestādos priekšā, kā bez šī “lielražošanas uzņēmuma” var pastāvēt vizuālā māksla. 1000 vai pat vairāk, 3000 mākslinieki, vai pat vēl vairāk – tas skaits jau nav konstatēts, droši vien jāpapētī, cik beidzēji ir Mākslas akadēmijai katru gadu – viņi jau nevar visi kļūt par mācībspēkiem Latvijas Mākslas akadēmijā un izmantot tos resursus. Tas nav iespējams. Šī ļoti kroplā sitācija, kad mākslinieki, glābdamies un cīnīdamies par saviem eksistences līdzekļiem, izkropļo kultūrvidi, pieķerdamies pie valsts uzturēta finansu avota. Pilnīgi skaidrs, ka mākslinieks nevarēs nodrošināt ne iztiku, ne mākslas procesus ar to kapacitāti, kāda šobrīd ir – tas nav viņa uzdevums. Ir jābūt citām, valstiskām vai nevalstiskām struktūrām, kas nosedz visu šo lauku, kur tad tie cilvēki lai darbojas, un kādā veidā darbojas. Es tā domāju, ka tā ir svarīga nākotnes diskusija par to, kur meklējams risinājuma avots. Teiksim mūziķi – ir orķestri, ir Mūzikas akadēmija. Es tā ceru, ka arī aktieri “uzkaras” uz vairākām valsts struktūrām, kas spēj viņus pabarot. Ja mākslai vienīgais finansētais avots ir Mākslas akadēmija, vai teiksim Rozīši (Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskola – D.K.) un Lietišķā skola (Rīgas Dizaina un mākslas vidusskola – D.K.), cik tad tur var “salīst” to mākslinieku? Absurdi, ka nav loģiska risinājuma. D.K.: Tad arī LMS mērķis ir iesaistīties šajā diskusijā? I.D.: Es domāju, ka LMS ir tajā iesaistīta un ir daļa no šī procesa. | ||||||||||||||
| Atgriezties | ||||||||||||||
| ||||||||||||||
