VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
 Intervija ar Marutu Raudi [23.01.2015. 08:15] Kristīne Mateja, LMA mākslas zinātnes nodaļas 3. kursa studente | ||||||||||
| Apgleznotam porcelānam piemīt trauslums, īpašs sievišķīgums un aristokrātisks skaistums. Lai kaut mazliet ielūkotos tā pasaulē, uz sarunu aicināju Marutu Raudi. Maruta Raude ir porcelāna māksliniece, dzimusi 1965. gadā Varakļānos, 1992.gadā beigusi Latvijas Mākslas akadēmijas Dizaina grafikas nodaļu, 2000.gadā ieguvusi arī maģistra grādu. Sarīkojusi vairākas personālizstādes, piedalījusies daudzās grupu izstādēs, vairākos porcelāna apgleznošanas simpozijos gan Latvijā, gan citās valstīs, ilustrējusi grāmatas. Viņas darbi reproducēti arī dažādos ar keramiku saistītos mākslas izdevumos, kā arī aplūkojami kolekcijās Latvijā, piemēram, Rīgas Porcelāna muzejā, Zvārtavas pilī, muzejos Turcijā, Austrālijā un privātkolekcijās Krievijā, ASV, Honkongā, Lielbritānijā u.c. Saruna par Marutas Raudes radošās attīstības ceļu mākslā, daiļradi un viņai nozīmīgām lietām kopējā mākslas dzīvē notiek Mārupē, mākslinieces darbnīcas mājīgajā atmosfērā starp grāmatām, darba procesā esošām lietām un dažādiem porcelāna darinājumiem, klātesot arī viņas ģimenes mīlulim – sunim Lotei. Kristīne Mateja: Lūdzu, pastāstiet mazliet par saviem skolas gadiem un to, kā izlēmāt pievērsties mākslai, izvēloties tieši keramiku kā savu radošo ideju izpausmes veidu? Maruta Raude: Skolā es ļoti labi mācījos. Mācoties Viļānu vidusskolā, biju pat teicamniece. Ļoti labi padevās matemātika, bet pēc 8. klases es kaut kā nekā nevarēju izdomāt, ko darīt tālāk, un izlēmu turpināt mācības vidusskolā. Mācījos matemātikas klasē, kur saņēmu vienus pieciniekus (vērtēšanas sistēma piecu baļļu skalā – K. M.). Matemātikas skolotāja man bija ļoti stingra un ļoti labi mācīja. Bet tad man tas tā kaut kā apnika. Es atšķīru tādu grāmatiņu, kur bija augstskolu saraksts un, skatoties to, sapratu, ka man nekas no tā neinteresē. Tad es gada vidū vienkārši izdomāju, ka vairāk nevaru izturēt to vidusskolu, un pieteicos kursos Rēzeknes Lietišķās mākslas vidusskolā – un iestājos. Tēvs tikai pajautāja, vai ar to vispār var maizītei nopelnīt. Rēzeknē mācījos Dekoratoru nodaļā. Ar savu tagadējo pieredzi es uzskatu, ka cilvēki pieņem kaut kādus ārprātīgi svarīgus dzīves lēmumus mirkļa iespaidā, to pat kārtīgi neapdomājot. Arī jūtu dzīve ļoti ietekmē mākslu. Tas vienmēr tā ir bijis. Tā dīvainā lieta manā mākslinieces karjerā ir tā, ka mani visi uzskata par keramiķi, bet es keramiku neesmu mācījusies nevienu dienu. Pat keramikas pulciņā neesmu gājusi. Tās visas ir tādas nejaušības. Latvijas Mākslas akadēmijā es mācījos Dizaina grafikas nodaļā. Tas bija tāds profesora Aleksandra Dembo veidojums. Nodaļā ļāva apgūt visādas tehnikas, un mēs tur mācījāmies arī grafiku. Vienkārši pieļāva to, ka jaunieši izpaužas dažādā veidā. Reklāma jau tajā laikā nebija tāda, kādu mēs to saprotam mūsdienās. Tajā nodaļā strādāja keramiķe Valda Podkalne, viņa strādāja arī ar porcelānu, un mēs viņai palūdzām pamēģināt to tehniku. Viņa parādīja kā sajaukt melno krāsu, un es uzkrāsoju savu pirmo šķīvīti. Tā jau es to daru 25 gadus. Pēc piecu gadu mācībām ieguvu bakalaura grādu. Pēc tam 2000. gadā ieguvu maģistra grādu. Maģistra darbs bija pētījums par dārziem. Faktors tam visam, kāpēc man tik ļoti patika porcelāna apgleznošana, bija tas, ka gan lietišķajos, gan akadēmijā mēs visu laiku taisījām projektus, tādas planšetes, kur tu strādā vienkārši mežonīgi, bet beigās tā manta bija tāda, ko iemet papīrgrozā, bet šeit man liekas forši tas, ka tā ir māksla, kur vēl kotletīti var uzlikt. | ||||||||||
 Maruta Raude. Šķīvis ar pelikāniem Foto no mākslinieces personīgā arhīva | ||||||||||
| K.M.: Jūs pati gatavojat arī traukus? M.R.: Sāku es ar apgleznošanu. Trauku gatavošana ir nākošais stāsts. Es un divas manas kursa biedrenes kopā sarīkojām izstādi galerijā „Jāņa Sēta” („Apgleznots porcelāns, apdrukāts audums, mode varbūt...” 1992. gads. – K. M.) un uz šo izstādi atnāca keramiķe Inese Brants. Pēc tam mani uzaicināja uz simpoziju 1993. gadā Dzintaros. Un tas bija pēdējais simpozijs, kas notika Dzintaros. Pēc tam sekoja simpoziji Zvārtavā. Nesenākais no tiem notika 2011.gadā. Var radoši darboties, un lielākoties es pie tās mākslas paliku tieši caur simpozijiem. Man tie ļoti patīk, jo tur satiek cilvēkus. Arī tehniskā ziņā tur var daudz ko iemācīties. Un tā... tās ir mākslinieku dzīves labākās puses. Porcelāns ir tāds kā grūtākais no materiāliem, tā tīri tehniskā ziņā. Es nesaku, ka man nepatīk māls un citi materiāli. Man patīk porcelāna baltums, patīk skaistas, košas krāsas. Un man bija tā, ka es gleznoju, gleznoju un gleznoju. Pirmie šķīvji, ko es un mani kursa biedri apgleznojām, bija akadēmijas kafejnīcas šķīvji. Bet nozīmīgs bija tas brīdis, kad es pati saku darināt traukus. Negleznoju uz gataviem, bet sāku pati taisīt formas. Ir cilvēki, kas ir nozīmīgi manā karjerā, piemēram, Inese Brants. Es braucu uz simpozijiem, un viņa man parādīja kā uztaisīt formu un kā notiek porcelāna liešanas process. Kad pienāk īstais brīdis, tad uzrodas skolotājs. K.M.: Kur jūs smeļaties iedvesmu saviem darbiem? Kādas ir galvenās darbu tēmas? M.R.: Būtībā tēmas tā kā sakompilējas no visa, kas man patīk. Viena lieta, ko es vienmēr saku, ir tā, ka mani darbi ir kaut kas pretējs tam, ko man mācīja Dizaina grafikas nodaļā. Tas bija tāds vairāk skandināvu dizains. Bet es sāku gleznot tā krāšņi, krāsaini, un tas ir kaut kas pilnīgi pretējs. Tad es domāju no kurienes man tas, un viena mana draudzene teica, ka tās tādas Latgales rozes. Bērnībā, kad mani veda uz baznīcu, es skatījos un apbrīnoju to visu - zelts, baroks... Taču dažreiz liekas, ka mana dvēsele ir no kādas siltākas zemes. Principā manos darbos vairāk ir sastopami dabas motīvi. Man ļoti patīk augi, un, ja es nebūtu māksliniece, tad varētu būt dārzniece. Man tas tiešām ļoti patīk. Vasarā es daudz ņemos pa dārzu, un iedomājos, ka es tiešām to arī varētu darīt, piemēram, veidot dārzu ainavas. Kā iedvesmas avots darbiem man patīk ēģiptiešu, asīriešu māksla, tā stilizācija. Tāpat iedvesmo arī kādi atsevišķi mākslinieki. Visiem māksliniekiem jau ir kādi mākslas radinieki. K.M.: Cik ilgs ir process no idejas rašanās brīža līdz tās īstenošanai? M.R.: Par idejām mans formulējums ir tāds, ka idejas ir gaisā, un tu pieslēdzies kādam noteiktam egregoram. Bet idejas lielākoties rodas tieši procesā, tad, kad tu strādā un ieej tādā foršā kreatīvajā stāvoklī, un tad rodas sajūta, ka varētu izdarīt to un to un vēl kaut ko. Tādās reizēs es to sazīmēju uz lapiņām un pierakstu, un daļu no tā arī realizēju. Reizēm man ir bijis arī tā, ka rodas ideja kaut ko izdarīt, bet kāds cits to ir jau realizējis. K.M.: Ar ko jums pašai labāk patīk strādāt - apgleznot lielāka izmēra objektus vai mazākas formas priekšmetus? M.R.: Porcelānam nav ļoti liela izmēra, darbus ierobežo krāsns izmēri. Šobrīd man ir lielāka krāsns. Iepriekš bija vidēja izmēra krāsns, un priekšmetu formas, šķīvju un citu trauku, man bija izveidotas maksimālā izmērā, kas ietilpst krāsnī. Būtībā, ja man prasa, ko man patīk darīt, - man patīk taisīt konceptuālās izstādes. K.M.: Jums ir bijušas arī vairākas personālizstādes. Pastāstiet mazliet par 2014. gadā rīkotajām. M.R.: 2014. gadā bija divas personālizstādes. Viena no tām bija martā Valmierā („Porcelāns un citi darbi”, Valmieras Valsts ģimnāzijas galerijā. – K. M.) un Rīgā, dizaina studijā „Laimes Lāde” Miera ielā („Ķiršu lietus” – K.M.). Skaistākā izstāde, šķiet, man bija 2004. gadā LU galerijā „Bastejs”, kur es izstādīju nevis apgleznotu porcelānu, bet gleznojumus uz finiera. K.M.: Jūsu darinātie objekti ir diezgan dažādi – trauki, vāzes, suvenīri u.tml. lietas. M.R.: Jā, tie ir dažādi. Es arī kombinēju materiālus. Esmu veidojusi arī, piemēram, pulksteņus. Dažreiz notiek tā – gribas uztaisīt kaut ko lielu, bet krāsns ir neliela, un tad to lielo darbu var salikt no detaļām. | ||||||||||
 Maruta Raude. Galds zālē Foto no mākslinieces personīgā arhīva | ||||||||||
| K.M.: Kā norit darbs pie gatavošanās personālizstādei? M.R.: Vispirms ir ideja, kas ir tā kā projekts. Tad tu sāc plānot, meklē vietu. Taču mēdz būt arī tā, ka kāds uzaicina. Galerijas arī mēdz uzaicināt. Bet mani nopietnākie projekti ir bijuši tādi, ka es tiem meklēju speciālu telpu. Man visu laiku prātā ir vairāki temati, kurus es gribētu īstenot. K.M.: Jūs izdomājat tēmas un atbilstoši tiem veidojat darbus? M.R.: Apmēram jā, bet to es stāstīt negribu. Tad, kad tu nosauc to vārdā un visiem izstāsti, tad nav vairs spēka to realizēt. Tās idejas tā kā pazūd, tas ir tāpat kā ar idejām gaisā, piemēram, es tagad izstāstīšu un droši vien pēc tam neko neuztaisīšu. Protams, ir citādi gadījumi, piemēram, rīkojot izstādi Valmierā, - viņi nav redzējuši manus vecos darbus, un es savācu savas mājas muzeju, savu kolekciju, un viņi var to apskatīt. Man pašai liekas, ka izstāde ir tāda nopietna, svēta lieta, kur jābūt kaut kam jaunam, jaunai idejai, kādam jaunam tehniskam risinājumam, kaut vai lielāka izmēra darbiem. Man šķiet neētiski rādīt vienu un to pašu, bet vienmēr jau ir tā, ka kāds to nav redzējis. | ||||||||||
 Maruta Raude. Kauss ar priedēm Foto no mākslinieces personīgā arhīva | ||||||||||
| K.M.: Kādi ir galvenie ieguvumi, ko sniedz dalība simpozijos? M.R.: Tieši simpoziju dēļ es arī paliku pie mākslas. Pēdējais simpozijs, kurā biju, notika Kiprā (Starptautisks simpozijs Kiprā, 2014. – K. M.). Sēdējām, runājām ar vienu meiteni, kura tikko pabeigusi tēlniekus, viņa strādā darbnīcā, kas ir piesaistīta universitātei. Liekas, ka māksliniekam nekas labāks nevar būt kā būt vienam pašam un strādāt darbnīcā, kas arī ir labi. Bet cilvēkam ir nepieciešami iespaidi. K.M.: Kas ir tas galvenais, kas notiek simpozijos? M.R.: Simpoziji ir dažādi – naudas ziņā, pēc uzbūves. Ir triju veidu simpoziji. Ir tādi, kuros tu maksā, ir tādi, kur tev visu samaksā, un ir tādi, kur tev maksā algu. Parasti simpozijos ir arī kāds tehnisks ierobežojums. K.M.: Un arī kāda konkrēta tēma? M.R.: Jā, kādam ir arī tēma. Īstenībā pēdējā simpozijā, kurā es piedalījos, galvenā tēma bija terakotas figūras, un mēs gatavojām vēsturisko figūru kopijas. Visi dalībnieki būtībā veidoja tā kā vienu darbu, lika to kopā. Bet, piemēram, porcelāna apgleznošanas simpozijos ir kaut kādi baltie priekšmeti, kāds zināms to daudzums, un notiek vienošanās par darāmo. Piemēram, Zvārtavā pēc tam veidoja kolekciju no vāzēm. Viena vāze paliek kolekcijā, bet pārējais pašam. Saistībā ar simpozijiem būtiski ir arī tas, ka laiki mainās, piemēram, Dzintaros simpozijs ilga pusotru mēnesi, bet tagad tie ilgst nedēļu vai desmit dienas. K.M.: Vai simpozijos parasti ir vērojams liels skaits dalībnieku no dažādām valstīm? M.R.: Jā, tā aprite ir pietiekoši liela. Es 2014. gadā aizbraucu uz Kipru un, ja agrāk bija tā, ka neviens nezināja, kur Latvija atrodas, tagad visi šeit ir bijuši, redzējuši, un viņiem patīk. Bija arī daudz tādu, kas bijuši Zvārtavā. Pēdējā simpozijā iepazinos ar puisi no Daugavpils, keramiķi Valentīnu Petjko. Viņš ir jauns puisis, kurš Daugavpilī organizē nopietnus keramikas simpozijus. Rojā arī notiek keramikas pasākumi un arī citur. Ik pa laikam kaut kas notiek. Man porcelāns tomēr ir mīļāks. Bet kas notiek simpozijos? Nu būtībā, kas ir simpozijs? Ēšana, dzeršana un runāšana, tas kļūst skaidrs kaut vai paskatoties vārdnīcā simpoziju nozīmi. Taču simpozijs ir arī dalīšanās pieredzē. Zvārtavas simpoziji ir forši ar to, ka tur ir tā viena māja, kur ir darbnīcas, ir arī ezers, viss būtībā ir vienā vietā. Savukārt, ārzemēs ir viesnīca, strādāt jābrauc uz citu vietu. Tas ir tā citādāk. Piemēram, Zvārtavā tu dzīvo vienā mājā un jebkurā brīdī vari aiziet un pastrādāt, bet ārzemēs ir tā, ka tevi kaut kur aizved un tur tu strādā. Bet citam patīk naktīs strādāt, citam no rīta. Tādā ziņā Zvārtava ir tāda savdabīga. K.M.: Jūs organizējat arī kādas nodarbības savā darbnīcā? M.R.: Jā. Mana māja ir celta ar mērķi, lai man būtu sava darbnīca. Ir diezgan daudz cilvēku, kas nākuši pie manis uz nodarbībām. K.M.: Vairāk bērni vai pieaugušie? M.R.: Dažādi. Tie ir bērni, pieaugušie un profesionāli mākslinieki. K.M.: Ko tieši viņi vēlas apgūt? M.R.: Man ir bijis tā, ka nāk veselas bērnu klases, un viņiem es stāstu tā vispārīgi, lai viņi zinātu, kas vispār ir keramikas mākslas darbs. Notiek iepazīstināšana ar materiālu. Parasti ir tā, ka bērni apglezno traukus un kaut ko arī veido. Bet tie, kas nāk uz studiju, pārsvarā grib tieši apgleznot porcelānu, piemēram, tagad man pieteicās viena sieviete, kas vēlas apgūt veidošanu, saprast kā tas notiek. Runājot par bērniem, es to uztveru savā ziņā kā misijas darbu, jo bērns, kurš ir iepazinies ar keramiku, neteiks, ka viņam nepatīk māksla. Viņš varbūt sapratīs kaut ko no tā visa. Ir cilvēki, kuriem pašiem jau ir ideja un skaidrība, ko viņi grib, bet lielākā daļa ir tādu, kas nezina. Saistībā ar maziem bērniem, ir tādi brīži, kad es priekš sevis atrodu kādus risinājumus caur viņu darbību. Pavisam maziem bērniem, tā ir kā tāda augstākā pilotāža - nonākt līdz rezultātam. Uz studiju var nākt cilvēki no pieciem gadiem līdz neierobežotam vecumam. Bet pensionāri nenāk, taču es būtu priecīga, ja viņi nāktu, piemēram, Anglijā kundzītes to noteikti dara. Tā lieta jau ir arī tāda kā meditācija. Pie manis pārsvarā apgleznot nāk sievietes, es priecātos, ja būtu vīrieši. Bet tā apgleznošana jau ir vairāk tāda sievišķīgāka padarīšana. Starp cilvēkiem, kas nāk, ir tādi, kas ir ļoti veiksmīgi savās profesionālajās jomās un, ja viņiem vēl atliek laiks darīt kaut ko tādu, visu cieņu. Savā darbībā es esmu sapratusi to, kas mākslā ir tas foršais – ka tas nav amats un tas nebeidzas. Caur mākslu notiek komunikācija, un iespējams kontaktēties ar ļoti foršiem cilvēkiem, un kolēģiem. Komunikācija notiek visu laiku. K.M.: Jūs esat veidojusi arī grāmatu ilustrācijas. Piemēram, ilustrācijas Laimas Muktupāvelas grāmatai „Totēmi”, kas tika izdota 2007.gadā. Pastāstiet nedaudz par to. M.R.: Grāmatu ilustrāciju nav daudz. Man patika strādāt pie Muktupāvelas grāmatas „Totēmi” ilustrācijām. Laima mani uzrunāja, bija nopirkusi kādu kartiņu ar manu darbu un gribēja, lai veidoju ilustrācijas viņas grāmatai. Ir kaut kādi projekti, no kuriem pēc tam kaut kas izriet, un šis bija tāds. Šajās ilustrācijās attēloti dzīvnieki. Liekas tur nekas daudz nav uzzīmēts, bet īstenībā tas ir kā tāds izstrādāts logo. Notika grāmatas prezentācija, un pēc tam man radās ideja par latviešu suvenīriem – laimes akmentiņiem. Tādas mazas porcelāna lietiņas, uz kurām attēloti visi ilustrācijās redzamie dzīvnieki. Pirms tam es tās mazās lietiņas netaisīju. K.M.: Ir vēl kādas grāmatas ar jūsu ilustrācijām? M.R.: Esmu vēl ilustrējusi grāmatu „Atver un dziedi!: labas dziesmas labiem cilvēkiem” (2008. gads. – K. M.). Grāmatās redzami dažādi darbiņi. Piemēram, gleznojumi uz finiera. Šajā grāmatā redzamas ilustrācijas, kur izmantots fakturēts finieris, lietais papīrs un krāsaina grafika. Grāmatu ilustrēšana ir arī sadarbība ar izdevniecību. K.M.: Kādas šobrīd ir galvenās porcelāna apgleznošanas tendences Latvijā? M.R.: To tā grūti pateikt. Ir mākslinieki, kas strādā šajā tehnikā, un notiek dažādi procesi. Rīgas Porcelāna muzejs rīko izstādes un radošās darbnīcas, tiek strādāts arī ar mūsdienu mākslu. K.M.: Vai mūsu mākslas tirgū ir pieprasījums pēc šādiem darbiem? M.R.: Katram ir kaut kāda sava niša. Tās ir dažādas lietas. Jaunie mākslinieki arī strādā, piedalās tirdziņos. Man ir kaut kāda sava niša. Es nevaru sūdzēties. K.M.: Pie kā jūs šobrīd strādājat un kādi ir jūsu nākotnes plāni? M.R.: Nākotnes plānos ietilpst mērķis uztaisīt lielajā krāsnī liela izmēra darbus, kā arī plānot jaunas personālizstādes. | ||||||||||
| Atgriezties | ||||||||||
| ||||||||||
