VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
 Zitti, zitti moviamo a vendetta (1) [20.12.2014. 14:17] Anete Ulmane, LMA mākslas zinātnes nodaļas 3. kursa studente Pārdomas par LNO iestudējuma "Rigoleto" labirintiem | ||||||||||
 Rigoleto. Fondazione Teatro La Fenice | ||||||||||
| Džuzepes Verdi operas "Rigoleto" jauniestudējumā Latvijas Nacionālajā operā Margo Zālītes režijā, kas savu pirmizrādi pieredzēja šī gada 18.septembrī, savienota klasiska ar pretenzijām uz skandalozitāti. Viktora Igo drāmā "Karalis uzjautrinās" balstītais Frančesko Marijas Pjaves (1810-1876) operas librets par grimšanu savu vēlmju, noslēpumu un atriebības tumsībā ir ļoti pateicīgs materiāls dažādām interpretācijām. Viktors Igo savā romānā bija aprakstījis reālus personāžus – galma ākstu Tribulē (Triboulet)(2) (1479-1536) un karali Fransuā I (1494-1547), kurš tika parādīts kā cinisks sieviešu pavedinātājs. Džuzepe Verdi bija nelokāmi pārliecināts, ka vēlas savas operas libretu veidot tieši uz šīs drāmas motīviem, veidojot pilnīgi jauna veida operu, kur galvenais tēls ir kropls āksts, nevis skaists iemīlējies jauneklis. Taču Itālija tolaik ietilpa Hābsburgu impērijā un Austrijas cenzors Karls Gorckovskis fon Gorckovs šo stāstu atzina par amorālu un pretīgu. Vēsturiskais karalis tika aizvietots ar vārdā nenosauktu hercogu un Tribulē ar Rigoleto (no fr. vārda rigoler – smieties, jokot). Šāda maksimāla vēsturisku atsauču izskaušana tikai palielināja operas tendenci būt par sava laika sabiedrības kritiku, veidojot sarunu ar katra skatītāja sirdsapziņu. | ||||||||||
 Rigoletto. Dresden Semperoper | ||||||||||
| Modināt sirdsapziņu un kritizēt sabiedrību var dažādos veidos, taču viens no efektīvākajiem paņēmieniem ir šoks un pārsteigums. Ir jāiznīcina skatītāja komforta zona, jārada nemiers un jānovērš snauda, kas operas ložu pustumsā mēdz pārņemt ne tikai pensionārus. Iestudējuma režisori Margo Zālīti iedvesmo baroks. Intervijā viņa minējusi: "Man liekas, ka baroka laiks ir vislīdzīgākais mūsdienu pasaules izjūtai. Tieši ar virskārtas virmuļošanu. (..) Cilvēki bija īslaicīgas dzīves rūdīti, tālab vēl jo spilgtāk viņi prata izdzīvot mirkli"(3). Šo interesi pret barokālo virskārtas virmuļošanas paņēmienu centies izmantot iestudējuma sievišķīgais trio – režisore Margo Zālīte, kostīmu māksliniece Liene Dobrāja un scenogrāfe Aīda-Leonora Gvardija. Ar spilgtu šova elementu iesākas jau 1. cēliens, kur uz mirkli par skatuvi kļūst balkona ložas. Prožektori, acu apžilbināšana un karnevāliskā balle var sākties. Tutto è gioia, tutto è festa!(4) Skatuvi pārņēmusi barokam raksturīgā dinamika un spožums. Dinamiska ir Daces Kravales veidotā horeogrāfija, kur tēli gan ballē, gan vēlāk ir nepārtrauktā kustībā. Uz Karavadžo izteikto gaismēnu atgādinošās, neona gaismās vizuļojošās vairākstāvu struktūras, kas galma dzīru ainās ienes sarkano lukturu ielas vai naktsklubam līdzīgus momentus, horeogrāfe Dace Kravale tēliem likusi atrasties nepārtrauktā kustībā. Ārišķību un dzīves baudīšanas momentu pastiprina kostīmi - pils dzīru ainās, kur skatuves dēļus klāj sarkanie paklāji, hercogs kā monarhs ir tērpies zeltītā mantijā, kas līdz ar dimantiem rotātajām kulītēm uz galma kungu bikšu priekšām norāda uz varu, spēku un vīrišķo brutālo seksualitāti. Rigoleto dzeltenmelnais kostīms ar akanta lapu ornamentu un melnbaltām horizontālām svītrām ir arlekīna un cietumnieka ģērba hibrīds, kodolīgi efektīga galma āksta likteņa vizualizācija. Barokālās izvirtības rimstas līdz pat 2. cēlienam, kad nākas attapties, ka Monterones meita kļuvusi par daļu no mielastgalda. Tikusi pasniegta uz sudrabotas paplātes, un zvilnot reibumā starp augļu krāvumiem, viņa raisa žēlumu. Īpaši tiem, kuri zin, kas notiek Vecrīgā tūrisma pārpildītajā sezonā, vai tiem, kuriem uz skatuves notiekošais nešķiet tāla un fantasmagoriska pasaule. Tieši šīs galma ainas, šķiet, ir izteiktākā šī iestudējuma laikmeta kritikas liecība. | ||||||||||
 Rogoletto. Teatro Regio Torino. 2012 | ||||||||||
| Ar šova elementiem pirmajās sekundēs, neona apgaismojumu un reibuma pārņemto dzīrotāju kostīmiem visa veida izsalkumu remdinošā mielastā šoks tad arī beidzas. Konservatīvāku skatītāju uzkurinoši elementi noplok, izplēn turpmākajā scenogrāfijas tumsībā, kur sāk izšķirties Rigoleto un viņa meitas Džildas likteņi. No Latvijas Nacionālajai operai neierasta, reizēm pat ar bezgaumību balansējoša košuma un prasta, vulgāra karnevāliskuma, skatuves ainas atkal atgriežas acīm tīkamākajos pasteļos un naksnīgu debesu zilgmes vai elles sārtu nokrāsu tumsībā. Operas librets un manipulācija ar skatītāja uzmanību prasa pārdomu pilnu, rāmu un draudīgu tumsu, taču šī visapņemošā tumsa arī laupa iestudējumam potenciālu saukties par skandalozu vai šokējošu laikā, kad sava laikmeta, sabiedrības un izvirtības kritizējoši vai ironizējoši iestudējumi ir aktuāla parādība uz Eiropas lielāko operas teātru skatuvēm. 2013.gadā par īpaši krāšņiem var minēt "Rigoleto" iestudējumu Strasbūras operā, kur skatītājus no dziļdomības pusmiega modināja kailas jaunkundzes un iestudējumu Ņujorkas Metropolitēnā, kur skatuvi pārņēmusi Lasvegasas un kabarē dzīves svinēšanas kāre un baltā smokingā tērpies hercogs – Frenks Sinatra. Latvijas Nacionālās operas iestudējuma režisore Margo Zālīte intervijā teikusi: "Es cīnos par tām dažām sekundēm, kad skatītājs zaudē laika izjūtu un aizmirstas. Par šīm nieka sekundēm es stāvu un krītu. (..) Mēs mīlam tikt pavedināti. Brīdis, kad skatītājs ir gatavs tapt ierauts stāstā un pavedināts, ir tas, pēc kā es dzenos.” Šajā "Rigoleto" iestudējumā patiešām neizbēgama kļūst attapšanās pastaigā pa sevis paša pārdomu labirintiem. Hercogs savā jūtu kvēlē dzied: "Mīlestība ir dvēseles saulesgaisma”. Šī gaisma piepildījusi Rigoleto meitu Džildu un atspoguļojas viņas vienkāršajā, baltajā tērpā, kā arī scenogrāfijā, kas iztiek bez šoka, bet ne bez pārsteigumiem. Video māksliniece Ineta Sipunova ir parūpējusies par efektīgu videoprojekciju, kas šķietami banālā sižetā (taureņi, kurus pamazām aprij tumsa) atspoguļojusi Džildas dvēseli, draudīgo ārpasauli un galminiekus, kas pamazām tuvojas viņas istabas durvīm. | ||||||||||
 Rigoletto. Drama Operaballet Maribor. Slovene National Theatre. 2012 | ||||||||||
| Orests Silabriedis savā recenzijā hercogu un Džildu nosaucis par visvienkāršākajiem tēliem. Hercogs,viennozīmīgi, nav sarežģījis savu dzīvi un vaļsirdīgi ļaujas sieviešu pavadināšanai, taču vai savu domu un pirmās mīlestības pārņemtas meitenes tēlu var uzskatīt par vienkāršu? Džilda ir tikpat neizbēgami sevī un savā iekšējā pasaulē traģiski sapinusies, esot gatava sevi upurēt pieviltas mīlestības vārdā, cik viņas atriebības pārņemtais tēvs. Iestudējuma dramaturģe Johanna Mangolda operas programmā Džildu salīdzina ar Latvijas tēlu vēstures kontekstā. Viņa uzdod jautājumus par sevi un pasaules kārtību, viņai vēl ir neskaidra apziņa par savu vietu pasaules struktūrās. Neskatoties uz to, ka operas dramaturģe nav latviete, rodas pārdomas par to, kā mēs uztveram Latviju un kā mūs uztver pasaulē. Vai tiešām nav pienācis laiks izrauties no bikluma un kompleksiem, kas nepārtraukti liek mums sevi asociēt ar vēl nenobriedušām personībām, trešajiem tēva dēliem vai cietējiem? Un vai nav pārdroši mūsu dzimteni asociēt ar Džildu, kas izrādes laikā tiek nolaupīta un mirst sava tēva atriebības kāres dēļ? Johanna Mangolda saka, ka viņas acīs Džilda nemirst, bet tāpat kā Latvija izdzīvo milzīgu apziņas attīstību. Vai tie nav pārāk skaļi un domu trūkumā, ne liekvārdībā sakņojušies izteikumi? Vai pats par sevi paradums Latviju saistīt ar fēniksu, kas arvien sadeg un dzimst no saviem pelniem vai ar Baibu no "Pūt vējiņiem" nav sevis žēlošana? Latvijas 2. neatkarība ir pāraugusi "saldos 16" un pilngadības posmu. Mums kā nācijai ir pienācis laiks apzināties savu spēku, savu lomu vēstures procesos un savu gara bagātību. Atsauces uz 19.gs. beigu Mūlenrūžu un sieviešu raganīgo valdzinājumu iestudējumā ienes Sparafučiles māsa, rudmatainā Madalēna, kura par samaksu līdzdarbojas noziegumos. Sirds viņai liek apžēlot hercogu, taču pieļauj dzīvības vārdā ziedot jebkura garāmgājēja dzīvību. Pats slepkava, tumsnējais Sparafučile - melnā tērpusies ēna, kas uz skatuves asina dunci un smēķē cigāru. Viņš atgādina skatītājam par atriebību, kas uzzied dvēselēs kā ļaunuma puķes un nāvi, kas vienmēr ir līdzās. Kā iespējama atsauce uz 2008.g. Drēzdenes operas "Rigoleto" iestudējuma tērpiem, Sparafučilem uz pleca sēž baltgalvas ērglis – spēka, varas un arī brīvības simbols. Dzīvojot augstu klintīs, ērglis iemantojis brīvību, vienalga vai planējot ielejās zemāk, vai savu spēcīgo spārnu vēzieniem uzlidojot augšup debesu plašumos. Iespējams, arī uz šīs skatuves, lai cik tas nebūtu amorāli, vienīgais brīvais ir tieši šis slepkava. | ||||||||||
 Rigoletto. Strasbourg opera Rhine. 2013 | ||||||||||
| Rigoleto pats sevi salīdzina ar Sparafučili sakot: "Mēs ar viņu esam vienādi – es valdu pār vārdiem, viņš pār dunci; es par visiem ļauni smejos, viņš nogalina!.." Šīs traģiskās personības atspulgs ir Alīdas-Leonoras Gvardijas veidotā scenogrāfija. Āksts maldās kā labirintā starp drūmo esību hercoga galmā un vienīgo mierinājumu – meitu. Viņš atrodas iesprostots ikdienā starp hercoga mīlas dēkām un savas meitas sargāšanu no galma bezgožiem. Skatuviskais risinājums vienmēr iezīmē uz strupceļu vedošas ejas, tumšas sienas un trepes uz nekurieni. Jau pirmā Sparafučiles un Rigoleto tikšanās vieta - kāds nomaļš, tumšs pilsētas nostūris, glabā sevī drūmas nākotnes priekšnojautu. Alīdas-Leonoras Gvardijas noslēgtā skatuve ir tumša un drūma kā snaudā iegrimušas priekšpilsētas mūri. Nekas, izņemot operas personāžus, neliecina par dzīvību. Sakaltuši ir pat retumis redzamie koki, kas līdz ar tumsu un zibens atblāzmām ir traģēdijas vēstneši. Taču šādas daudzstāvu konstrukcijas un drūms, reizēm pat ellīgi sārtas gaismas pārņemts skatuves veidols nav jauns "Rigoleto" scenogrāfiju paņēmiens. Līdzīgas telpas bijušas redzamas, piemēram, Turīnas Teatro Regio 2012.g. iestudējumā un Venēcijas Fondazione Teatro La Fenice. Savukārt, Mariboras Operas un baleta teātra (Slovēņu nacionālā teātra) 2012.g. iestudējumā redzama vairākstāvu skatuve kā naktsklubu un striptīza vides pielāgošana operas sižetam. Scenogrāfija Latvijas Nacionālajā operā tiek pielāgota katrai no ainām, tādējādi izmantojot iestudējumā noteicošo barokālo paņēmienu - dinamiku. Alīda-Leonora Gvardija vairākstāvu struktūru ar skatuves ripas palīdzību transformē neona izgaismotā, izvirtību akcentējošā atmosfērā, nomaļās priekšpilsētās, Džildas istabā vai miglas apņemtā krastā, kas kļūst par "nāves salu", pēdējo ostu tiem, kas miruši no Sparafučiles dunča. Kā minēts LNO programmā, scenogrāfe savu skatuves uzbūvi veidojusi, iespaidojoties no slavenā opārta mākslinieka Morisa Kornēliusa Ešera darbiem. Jāatzīst, šāds iedvesmas avots robežojas ar tādu pat banalitāti kā Džildas salīdzinājums ar Latviju. Taču skatuves risinājums, būvējot to kā labirintu, veiksmīgi sasaucas ar tēlu psiholoģisko stāvokli, likteņa nenovēršamību un zemapziņas labirintiem, kuros maldās cilvēka prāts liktenīgos brīžos. Operas scenogrāfija patiešām atgādina Ešera darbus, piemēram, 1953.g. litogrāfiju "Relativitāte". Tajā attēlota arhitektoniska struktūra, ko veido nebeidzamu sienu un kāpņu labirinti, kuros viņš vizualizē gan gravitācijas likumus, gan cilvēka pasaules relativitāti – pa vienām un tām pašām kāpnēm personas kāpj gan augšup, gan lejup, un, lai cik neierastā pozīcijā katra no personām atrastos, tās vienalga atrodas atbilstoši savam gravitācijas avotam. Šāda notiekošā relativitāte redzama arī libretā – lai cik amorāli katrs no stāsta personāžiem nerīkotos, katru no viņiem vada savi apsvērumi, kuru cēlonis meklējams viņu dzīvesstāstos. | ||||||||||
 Rigoletto. Metropoliten Opera. 2013 | ||||||||||
| Uz Latvijas Nacionālās operas skatuves izveidotā pasaule patiešām veiksmīgi mudina klausītāju vērot un iegrimt pārdomu labirintos. Ne velti režisore Margo Zālīte teikusi: "Mans uzdevums - sastādīt līmeņus: jo vairāk, jo labāks darbs. Tas ir brīnišķīgākais labirints, kurā dodamies kopā ar skatītāju."(5) Džilda izpērk stāsta tēlu grēkus, mirstot sava tēva rokās. Grēki un lāsti paceļas gaisā kā asinssārtas rudens lapas vējā. Galma āksts ir zaudējis to dzīves daļu, kas viņam vēl deva gaišas nākotnes cerību un mīlestību. Rigoleto nu pienācis laiks atbildēt uz savu iepriekš uzdoto jautājumu: "Bez tevis, kas man būtu uz pasaules?" (1) it.val. "Klusu, klusu, atriebība ir tuvu" (teksts no operas "Rigoleto" libreta) (2) Tribulē tēlu izmantojis arī Fransuā Rablē satīriskajā romānā "Gargantija un Pantagriēls", kur katrs pa savam Panurgs ar Pantagriēlu ākstu slavē, taču vienojas, ka Tribulē ir "neapšaubāms neprātis... izcils un nemainīgs". Būdams, iespējams, tieši tik izcils neprātis kā rakstījis Rablē, āksts pārkāpa Fransuā I pavēli, kas aizliedza uzjautrināties par karalieni vai galma dāmām un tika notiesāts ar nāvessodu. Par labu kalpošanu karalis jautāja kā Tribulē vēlas mirt, uz ko viņš atbildējis: "No vecuma". Pēc asprātīgās atbildes karalis (3) Intervija www.arterritory.com [Skat. 01.12.2014] (4) No itāļu val. "Tāda līksme! Tāds svinību gars!" (teksts no operas libreta) (5) klasika.lsm.lv [Skat. 01.12.2014] | ||||||||||
| ||||||||||
| Atgriezties | ||||||||||
| ||||||||||
