VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
 Kristālu svētlaime [23.08.2014. 11:24] Luīze Lismane, LMA mākslas zinātnes nodaļas 4. kursa studente Kate Krolle. Mūsu sirds pieder mums 01.08.–31.08.2014. LNMM izstāžu zāle “Arsenāls” | ||||||||||
| Kate Krolle (dz. 1984) ir ieguvusi maģistra grādu Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļā un gadu studējusi Strasbūras Dekoratīvo mākslu augstskolā Francijā. Strādājot daudzveidīgos medijos – grafikā, instalācijā un video, Kate Krolle ir paspējusi sevi apliecināt vairākos starpdisciplināros projektos – 2010. gadā tapis viņas un režisora Valtera Sīļa kopdarbs – izrāde "Hipnotizē mani", māksliniecei piedaloties projektā ne tikai kā satura un telpas iekārtojuma autorei, bet arī kā aktrisei. 2012. gadā par laikmetīgās mākslas festivālam Survival Kit 4 veidoto videoinstalāciju "Patiesība ir vienkārša" Kate Krolle kopā ar Ati Jākobsonu tika nominēti Purvīša balvai. Savukārt 2013. gada Survival Kit 5 bija skatāma Kates Krolles un Anetes Vanagas performance Gourmands.(1) Pati māksliniece šobrīd dzīvo Francijā, kur studē Le Fresnoy Nacionālajā laikmetīgās mākslas skolā, kamēr viņas video instalācija no Kirgizstānas caur Franciju ir atceļojusi līdz "Arsenāla” Radošajai darbnīcai un ir skatāma līdz 31. augustam. Kāpjot augšup pa izstāžu zāles kāpnēm, gandrīz kā sasniedzot sniegotās virsotnes, apmeklētāju stāsta ievadā sagaida mākslinieces radīti kristāli, dzidri, uz melnotu kalnu fotogrāfiju fona. Ārpus novietota Kates radītā galvas rota, kas tika izmantota šamaniskajam rituālam Kirgizstānā, ko var aplūkot galvenajā darbnīcas kamerzālē - īpaši būvētā arhitektoniskā konstrukcijā, kas radīta kā atsevišķa, neliela telpa, neregulāras formas ar slīpu grīdu, kur katra vīle ir izslīpēta kā kristāla šķautne. Sākotnēji nav saprotams, kā labāk apsēsties vai stāvēt, cauri instalācijai tiek pūstas vēja brāzmas, lai veidotu Kirgizstānas video atbilstošu sajūtu. Kadros parādās pēdas sniegā, kalni, dzirdamas aukas un cilvēki, kas iet un dara noteiktas darbības, rituālus sev vien zināmu iemeslu pēc. Pret grīdu atkārtoti atspoguļojas ainas, un deformētā telpa rada svešatnes sajūtu, pievēršot uzmanību neierastās kultūras pieredzei un attiecībām ar dabas pirmatnējo spēku. Instalāciju papildinoši ir gleznojumi pie sienas un izstādi ievadošais teksts "ir pagājis ilgs laiks, kopš viņš mežā sāka runāt. Es klausījos dienu un nakti. Tā bija visklusākā vibrācija, kāda jelkad dzirdēta. Viss bija piepildīts ar neko. Es ticu, ka tas bija klusuma karalis, kas ar mani runāja. Es sāku iztēloties viņa klusuma pārņemto karaļvalsti. (..) Vieta, kur nekam nav nozīmes, taču viss ir vērtīgs. Un viss ir balts, un viss ir vērtīgs. Tas, kas notiks, notiek tagad. Tu esi satraukts, un tādam tev arī jābūt. Neviens tevi neredzēs. Tu esi uz pasaules delnas. Viss ir klātesošs. Tev ir jāuzticas”(2) modina apmeklētājā pašas autores klātbūtnes sajūtu, no kuras uzmetas patīkama zosāda. Šajā izstādē patiešām nav nekā lieka, viss ir pārdomāts līdz pēdējai taisnei un leņķim, saglabājot siltu attieksmi, tuvību ar skatītāju, uzrunājot viņu ļoti personiski. Vienlaikus "Mūsu sirdis pieder mums" ir no retajiem mākslas darbiem, kas neizraisa sarunas, nerada jautājumus un nesniedz atbildes, spējot noturēt klusuma pilnu sarunu vērotājam pašam ar sevi. Augsta vizuālās estētikas esence, kur katrs var apaudzēt sevi ar trauslu, kristālskaidru kārtiņu, dzidru un skaisti skanošu. Jo vienmēr taču "pastāv iespēja piedzīvot arī svētlaimi".(3) (1) www.lnmm.lv (2) Izstādē izmantotais teksts; autore: Kate Krolle (3) No izstādē izmantotā Džozefa Kempbela citāta | ||||||||||
| Atgriezties | ||||||||||
| ||||||||||
