VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
 Saruna ar mākslinieci Agnesi Matisoni [24.04.2014. 10:34] Luīze Lismane, LMA mākslas zinātnes nodaļas 3. kursa studente | ||||||||||
| Agnese Matisone ir liepājniece. Savulaik rakstīja literatūru, šobrīd audzina meitu un turpina meklēt savu radošo ceļojumu cauri visam. Veido mākslas darbus grafikā – gan melnbaltus ar teju zinātnisku precizitāti, gan absolūti rotaļīgas un raibas ilustrācijas. Radījusi radoši ģeogrāfisku projektu „Mr. Fox”, kur viņas radītās lapsas – rotaļlietas apceļo pasauli un cilvēkus. Uz intervijas pēdējo jautājumu par nākotnes plāniem viņa atbild: „Labi, ka esmu sievietes ķermenī, jo tad spēju veikt vairākas darbības vienlaicīgi. Darba daudz, un šis fakts man patīk tikpat ļoti kā pirmdienas rīti. Jāiesniedz pieteikumi dažām starptautiskām izstādēm, jātur īkšķi par manu darbu kādā nozīmīgā izsolē. Vēl jāpiestrādā pie projektiem auduma apdrukās, video jomā, interjerā. Gan jau kāds konkurss pa vidu iesprauksies.” Par radošajiem ceļojumiem pa starpai Agneses laikam aicināju mākslinieci uz sarunu. Pastāsti par savu biogrāfisko pusi, no kurienes nāc, kā tas ir ietekmējis tavu personību un radošo garu? Nāku caur savu ģimeni, savu mammu un vecvecākiem. Caur viņu likteņiem un pieredzējumu. Caur zibeni, milzu sniegpārslām, caur siena laika tveici. Caur bērnību, caur ozolu sīkstumu un liepas maigumu. Caur krāsām. Gan uzartas zemes, tikko izdīgušas labības toņiem, gan saulrieta oranžo, rozā un violeto. Kur sākas tavs radošais ceļš? Pēc vidusskolas devos uz Rīgu apgūt rotkales amatu, tad atgriezos Liepājā un ieguvu bakalaura grādu mākslā, ar specialitāti datordizainā. Divus gadus papildināju savas zināšanas dzimtajā valodā, vēsturē un literatūrā. Kopš 2014. gada esmu Liepājas Universitātes Humanitāro un mākslas zinātņu fakultātes maģistrante programmā “Māksla”. Savukārt izstādēs, konkursos un meistarklasēs piedalos kopš 1995. gada. Mani darbi savu mājvietu atraduši Nīderlandē, Japānā, Lietuvā. Darbs "Dream About the Piccadilly Circus" ticis izstādīts Londonas Transporta muzejā ikgadējā Ilustratoru izstādē. Darbojos biedrībā “Sabiedrības attīstības centrs”, kā arī “Mākslas, kultūras un vēstures atbalsta fondā”. Tāpat bijušas gan grafiska rakstura darbu, gan foto izstādes, viena – „Trallalla” tepat Rīgā, kafejnīcā „Get Smart Cafe”, kas tagad uzsāks savu ceļu pa citām Latvijas pilsētām. Vēl es daudz ceļoju – zināšanas mākslā un pasaules skatījumā esmu bagātinājusi ne tikai Liepājā un Rīgā, bet arī Nīderlandē, Vācijā, Japānā. Kura vieta tevi ir iedvesmojusi visvairāk? Japāna mani pieņēma, un man ir sajūta, ka mēs abpusēji iemīlējāmies viena otrā. Pirms vairākiem gadiem Nīderlandē piedalījos ar kino jomu saistītā projektā un iepazinu sirsnīgus cilvēkus, kuri šobrīd nodarbojas ar eko ciemata izveidi un visa dabiskā ieviešanu savās dzīvēs, viņus ieinteresēja manis veidotais papīrs. Savukārt Vācijā smēlu iedvesmu no daudznacionālas sabiedrības un mākslas, mūzikas sintēzes. Lietuva ir manos radu rakstos, turp mani allaž vilktin velk. | ||||||||||
 Agnese Matisone. Rožu laukums Foto no Agneses Matisones personīgā arhīva | ||||||||||
| Un Liepāja, kā tava šī brīža atrašanās vieta tevi iedvesmo? Patiesībā mani spēj iedvesmot jebkas. Koka miza, garāmskrienošs šunelis, logā sēdošs kaķis, lidojoša lapa, nolupusi krāsa, sakaltuši ziedi. Kā tad bez rotaļāšanās momenta? Dzīvi var uztvert dažādi – kā cīņu vai kā rotaļu, spēli. Nopietnībai, vēlmei analizēt pretī likt „trallallā”. Vismaz mākslā. Konkrētu iedvesmas objektu nosaukt un izcelt ir grūti. Varbūt vienīgi tad mans atklājums jau no pamatskolas – vācu biologs, ārsts, filosofs, profesors un mākslinieks Ernst Haeckel. Tavu interesi par bioloģiju var just, piemēram, "Terra Tiliae” – pastāsti, kas slēpjas aiz nosaukuma. Grafiskā zīmējumu sērija "Terra Tiliae” nozīmē "dzīvību”. Grafiku sērijas un izstādes galvenā ideja bija aktualizēt Liepājas ģerbonī redzamo simbolu – liepu, mudināt skatītājus doties dabā, vērot pilsētā augošos kokus, ieskatīties, cik katra nokritusī lapa ir īpaša. Attēloju liepas lapu kā dzīvības simbolu, ļaujot liepas lapai izdzīvot dzīves ciklu no jaunības līdz satikšanās brīdim ar zemi – dzīvības klēpi, šūpuli. Ja skatītājs zīmējumu sēriju sāk apskatīt apgrieztā secībā, viņš piedzīvo augšāmcelšanās brīnumu, atdzimšanu. Šis tika izstrādāts, kā mans maģistra darbs. Manā radošajā darbībā ir divi virzieni. Grafiskais, kurā risinu ozola – vīrišķā – un liepas lapas – sievišķās enerģijas – attiecības. "Terra Tiliae”, latīņu valodā nozīmē "Liepas zeme”, manu Liepāju, pilsētu zem liepām. Man garšo liepziedu medus un salīdzinoši nesen Džūkstē sastapu dižliepu, kas iedvesmoja un iedrošināja vizualizēt kādu laiku loloto sapni. Soli pa solītim. Tu pieminēji divus virzienus – precīzais dabas atainojums ar latīnisko nosaukumu un tad tik nenopietns mākslas "trallallā”. Šobrīd audzini meitu, vai viņas piedzimšana radīja kādu pavērsienu tavā mākslas daiļrades attīstībā? Meitas nākšana pasaulē manī radīja jaunus vērojumus un atklāsmes par sevi, par laiku, par cilvēkiem, par atbildības uzņemšanos. Bija daudz jautājumu, uz kuriem cītīgi meklēju atbildes. Izteikti naiva neesmu bijusi nekad, bet, ja ticību un uzticēšanos cilvēkiem var dēvēt par naivumu, tad no šīs īpašības nekaunos. Līdz ar meitu neviļus atklāju rozā krāsu, kaut gan „rozā” brilles labu laiku vairs nenēsāju. Varbūt "Trallallā” ir alkas pēc viegluma. Bērniem nav rāmju, lai gan vienmēr uzrodas kāds, kas jau pavisam maziņus viņus vēlas ierāmēt, tāpēc manai meitai ir brīva pieeja dzīvokļa sienām, lai ar laiku varētu izsekot viņas mākslinieciskās izpausmes attīstībai - Polloka brīvā vēziena krāsu prieki, dažādas sejas. Šķiet cilvēka piedzimšana ir jaunas planētas rašanās. Šāds notikums noteikti maina ierasto lietu kārtību. | ||||||||||
 Agneses Matisones grafika no sērijas "Terra Tiliae" Foto no Agneses Matisones personīgā arhīva | ||||||||||
| Agnes, kas ir māksla? Šķiet, ka māksla, skaistums, gan visa vērtība ir tik saprotamas parādības... Tajā pat laikā vārdos nepasakāmas. Vai māksla ir skaista? Kā to vērtēt, pēc kādiem sabiedrības pieņēmumiem, stereotipiem, šabloniem? Vai vēsturiskais laika nogrieznis atdalīs skaisto no neglītā, īsto no nepatiesā. Iespējams, ka pretstatiem ir jānolīdzsvarojas. Cilvēks var noteikt mākslai cenu, bet diezin vai vērtību. No mana skatu punkta, māksla ceļ dzīves kvalitāti. Mākslai jāuzrunā sirds. Labi, precizēšu – ko māksla nozīmē tev? Mākslinieks ir atbildīgs par to, kādu iespaidu atstāj viņa darbi. Mana aizrautība ir daba. Dabā nav likumu un kanonu, jo tā ir pati par sevi. Man ir jautāts, kāpēc uz manis attēlotās lieplapas ir dažādi izaugumi, vai tas ko nozīmē. Nav viegli atbildēt uz šo jautājumu, jo radīšanas procesā zīmējums tā izveidojas un iegrožot to nav nepieciešams. Uzmanību pievēršu lapu un koku “dzīslu” vijumiem, rakstiem, tās uztveru kā artērijas cilvēka rokās, kā upju gultnes, kā zibens ceļus padebesī. Izaugumus, caurumus kā rētas, brūces vai dzīves laikā iegūtas smieklu krunciņas. Mans mērķis nav "bliezt no lielgabala” jeb šokēt. Mākslas darbiem jābūt estētiski baudāmiem, acis priecējošiem, ar savu domu un zemtekstu. Iespējams, tādēļ, ka gribu draudzēties ar savu skatītāju, mērķauditoriju. Vēlos prieku, gaišumu un veselību apkārt, to arī cenšos nodot ar saviem darbiem. Veikalā taču arī patiesībā nepērkam produktus, bet sajūtas. Vai tev ir sava noteikta vieta, kur top darbi, īpašs dienas laiks, rituāli? Man ir vīzija par savu darba vietu, radītavu. Tā būtu gaiša telpa ar svaigu gaisu. Ideālā variantā tai nebūtu stūru, tāpēc apaļa vai ovāla. Pa logu kāptu iekšā, ja ne gluži mežs, tad parks. Aiz sienas vai ēkas pirmajā stāvā čalotu mani tuvie un mīļie cilvēki, mani raidītāji, gara un dvēseles radinieki. Kāds ceptu pankūkas, kāds muzicētu, kāds lasītu grāmatu, kāds gleznotu. Dotajā dzīves posmā darbnīca, dzīvojamā telpa, bērnistaba viss ir vienā veselumā. Nākas laipot starp meitas rotaļlietām, tikko izlietiem, žūstošiem papīriem, rāmjiem. Vēl es vēlos ietilpināt miniatūru juvelierdarbnīcu, lai gatavotu sudraba pogas ar iegravētiem dabas motīviem. Varbūt arī mini grafikas prese varētu atrast savu novietojumu starp plīti un dušas kabīni… Tā kā savulaik rakstīja literatūru, vai tai ir sava saistība ar vizualizāciju, tās ir attālas paralēles tevī, vai savstarpēji cieši saistītas, papildinošas? Pa šiem gadiem ir sarakstīts pietiekami. Ik pa laikam ko atveru, pārlasu, iesniedzu publicēšanai. Mākslā esmu apzinājusi savus spēkus un prasmes, tādēļ uz literatūras jomu raugos ar cieņu un patīkamām atmiņām. Mana sirdslieta bija dramaturģija. Radošās meistardarbnīcas pie Līvijas Akurāteres un Daiņa Grīnvalda. Dainis ir viens no tiem cilvēkiem, kas ļoti pietrūkst. Katru elektronisko vēstuli viņš beidza ar vārdiem – lai labās lietas notiek! Tad lai labās lietas notiek! | ||||||||||
| Atgriezties | ||||||||||
| ||||||||||
