VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
 Par Vijas Zariņas personālizstādi "Sniegs un nauda" [16.02.2014. 16:25] Agnese Pundiņa, LMA mākslas zinātnes nodaļas 3. kursa studente 09.01.–11.02.2014. Galerija "Māksla XO" | ||||||||||
| Sniegs ir cieto atmosfēras nokrišņu veids, kas krīt no lietus slāņmākoņiem, augstajiem slāņmākoņiem un gubu lietusmākoņiem. Tas veido sniega segu un tas sastāv no dažāda lieluma sniega kristāliem jeb sniegpārslām. (1) Nauda ir līdzeklis, ar ko var izteikt visu citu preču un pakalpojumu vērtību un ko pēc vispārējas vienošanās izmanto parādsaistību nokārtošanai. Parasti to izdod valdība vai kāda finanšu iestāde (banka), taču naudas funkcijas īpašos apstākļos (ekonomiskas stabilitātes trūkums, karš, cietums) var pildīt arī plaša patēriņa preces, piemēram, cigaretes vai alkohols. (2) Dabas parādība un cilvēka izteikts līdzeklis, lai norēķinātos par citu cilvēku sniegtajām precēm un pakalpojumiem. It kā pavisam nesaistītas lietas, bet abas pietiekami abstraktas, un ir iespējams ieraudzīt to, cik patiesībā abas parādības ir līdzīgas. Tās bijušas arī ārkārtīgi aktuālas Latvijas vēsturē pēdējo mēnešu laikā. No 9. janvāra līdz 11. februārim galerijā “Māksla XO” bija skatāma Vijas Zariņas personālizstāde “Sniegs un nauda”. Līdzīgi kā izstādes nosaukums, tā arī pati izstāde tiek sadalīta divās vienībās-divās telpās. To kopīgais vienojošais elements ir Bossa Nova mūzika, kas viesmīlīgi aicina izstādes apmeklētāju droši doties tālāk un vērot mākslu. Galvenajā zālē, kas pēc savas būtības ir gaiša, tiek izstādītas sniegotas ainavas, kuras tapušas eļļas tehnikā, savukārt tālāk – otrajā zālē, skatāma otrā izstādes daļa – Nauda. Tumšajā zālē tiek izstādīti darbi, kuros kā materiāls izmantoti samalti lati. Galvenajā telpā gleznas skatītājam liek aizsapņoties par burvīgajiem Latvijas laukiem, uz kuriem dažkārt cilvēks dodas, lai izrautos no galvaspilsētas nemiera. Kā viens no centrālajiem darbiem, kas pievērš uzmanību ir triptihs "Zūdošais sniegs". Visos trijos darbos māksliniece izmantojusi paaugstinātu horizontu. Tālumā attēlota ir perfekti apsnigusi ainava ar mājiņu un meža siluetu, kaut kas skaists un idillisks. Savukārt priekšplānā, kas aizņem lielāko plaknes daļu, attēlota patiesā šī gada ziema – zeme, uz kuras ar lieliem, retiem triepieniem parādīts sniegs. It kā skatītāja deguna priekšā būtu attēlota patiesā aina, ar kuru nācās samierināties, sagaidot šī gada Ziemassvētkus. Savukārt tālumā skatoties, var iedomāties to ideālo ainavu, pie kādas pieraduši mūsu sentēvi. Lai gan darbos savā veidā tiek pretstatīta ilūzija realitātei, māksliniece ārkārtīgi veiksmīgi radījusi savu harmonisko noskaņu, kas liek ikkatram pilsētniekam doties uz lauku mājiņu un ieiet pirtiņā, pat ja tādas nemaz nav. Arī pārējos darbos, kuros attēlotas ziemas skati, tiek apspēlēts plūstošais laiks, jo sniegs nekad nebūs mūžīgs – tas uzsnigs un pavasarī atkal izkusīs. Un tomēr šie darbi rada paradoksālu mūžīgo mieru, kas būs ilgstošs brīnums, to būs iespējams skatīt arī pēc desmit gadiem atgriežoties konkrētajā meža izcirtumā. Tālāk dodoties uz otro zāli, nedaudz šūpojoties galerijas izvēlētajā Bossa Nova mūzikas ritmā, pārņem pavisam citādas sajūtas. Pēkšņs nemiers un ņirboņa, kas neļauj nofokusēt acu skatienu konkrētā punktā. Tikai pieejot pie darbiem tuvāk, ar lēnu nopūtu nākas secināt: Tad, re, kur tā nauda aprakta... bet kā? Siltie divdesmitnieki, zaļie piecīši, sārtie simtnieki un nedaudz violetie desmitnieki veido savu samtaino materialitāti. Nauda ir sasmalcināta, savā veidā laužot tās patieso būtību. Uzirdinātais materiāls ir pamats dēmoniskām un šausmīgām bērnu sejām – līdzīgi kā amerikāņu šausmu filmās, kur nelabo apsēstajiem bērniem, nekad nav acis, to vietā parasti ir melns dobums. Kā mēdz teikt, acis ir ceļš uz dvēseli, šajā gadījumā, tiem nav dvēseles. Līdz ar to nākas secināt, ka māksliniece, attēlojot naudas dēmoniskumu, parāda arī to, ka naudas aspektā trūkst jebkāds dvēseliskums. Pelēkajā zālē izvietotie darbi pilnīgi vibrē no enerģijas, iemiesojot mūsdienu pasauli, kur tik reti ir atrodams miers. Darbi vilina un biedē, bet nauda dara tāpat. Tā ir vara, kas biedē visus, bet ikkatrs tiecas pēc tā. Un katru reizi tiecas pēc tās ar vien vairāk un vairāk, lai alkatīgi apmierinātu līdz galam, iespējams, ka nekad neapmierināmo gribēšanu. Un tomēr darbiem piemīt skaistums, jo tas ir kaut kas netverams un zūdošs- kā laiks un sniegs. Darbiem piemīt savs enerģijas nezūdamības likums, jo laikā to enerģija nemainās, neatkarīgi no tā, kādi procesi norisinās. Un tad arī parādās kopsaucējs, ka nekas no tā ko mēs redzam nav mūžīgs. Tas nāk un iet, un aizslīd jeb izkūst starp mūsu pirkstiem. Izstāde tiek veidota kā pretstats starp mieru un haosu, mūžību un mirkli, kuros tiek ierauts parastais cilvēks kā starp diviem dzirnakmeņiem. 1 http://lv.wikipedia.org/wiki/Sniegs 2 http://lv.wikipedia.org/wiki/Nauda | ||||||||||
| Atgriezties | ||||||||||
| ||||||||||
