Ieva Iltnere. Izstāde “Astoņas istabas”
Vilnis Vējš, mākslinieks
|
| |
Par Ievas Iltneres izstādi "Astoņas istabas" (2007) ir teju neiespējami runāt atrauti no tās turpinājuma - "Skaistā trauslā daba" (2008). Pēdējos gados māksliniece šķietami atļaujas piepildīt daudzu Latvijas mākslinieču sapni - gleznot tieši to, ko labprāt vilktu mugurā vai ieraudzītu, pārlaižot skatienu savai viesistabai. Iltnere pati atzinusies, ka viņai patīk gleznot visu, kas pūkains... Pats esmu saticis Ievu pavisam reālā ekskluzīvu mēbeļu veikalā. Kritiķes runā par pārlaicīga skaistuma klātbūtni Iltneres darbos ("Skaistuma infūzija" - Aiga Dzalbe). Es tomēr labprātāk viņas gleznu sižetus (bīstama mājsaimniece uz zvērādas, izmisusi - uz tapešu fona) traktētu kā sarkastisku rekviēmu aizejošā laikmeta konceptam par dzīvi kā absolūto dizainu. Tomēr tie ir tikai minējumi.
|
| |  Ieva Iltnere. Bilbao. Audekls, eļļa, akrils. 2007. Foto no publicitātes materiāliem |
| |
Pēc kritiska vēstījuma Iltnere netiecas, pēc programmas - šķiet, arī ne. Pēc noskaņas (tagad modē teikt - metafizikas) gan. Melanholija, atsvešinātība, mazliet ironijas... tomēr ne tik skaidri un gaiši, lai pirmajā acu uzmetienā saprastu, kas īsti autorei kremt. Es gribētu izvirzīt hipotēzi par Iltneri kā dziļi latvisku mākslinieci. Sākot jau ar jaunsudrabiņisko tieksmi saskatīt "sauli rasas pilienā", respektīvi, rast vispārinājumu ikdienišķajā, kas guvis jo plašu izvērsumu latviešu glezniecības sievišķīgajā virzienā - no "mazajām tēmām" padomju mākslā, ar ko tolaik tika asociēts viss sievišķais, līdz, piemēram, Katrīnas Neiburgas jaunākajiem video. Turpinot ar metaforisku kodējumu jebkura emocionāla impulsa pārraidē, kas latviskajā izpausmē nozīmē atklātības iegrožošanu zināmā splīnā, un beidzot ar uzticību figuratīvās glezniecības konvencijai, kura Latvijas Mākslas akadēmijā ilgstoši gājusi roku rokā ar "gleznieciskuma" uzsvērumu, virtuozitātes prioritāti pār "motīvu" saceri (kad ir gluži vienalga, gleznot grieķu dievus vai "Fermas brigādi"). Iltnere gleznu sižetos pārliecinoši atvasina vispārīgus mājienus no mūsdienu tuvākās apkārtesamības, tādēļ viņas glezniecības esence meklējama mikrolīmenī - pigmenta plūdinājumā uz audekla un sedzošām kārtām, kas veido difūzu un striktu formu saspēli, niansētā laukumu tukšumā un ornamentālā piepildījumā, gandrīz viena toņa vēsākos un siltākos sarežģījumos.
|
| | | Atgriezties | |
|
