VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Kam no Ģirta Korpa bail? Krišs Salmanis, mākslinieks Ģirts Korps. Video: M, T & Untitled 15.11.-06.12.2008. RIXC Mediju telpa | |
| Man bail. Vismaz kādu laiku bija.
Manam tramīgumam nebija iemesla, tas bija kā neskaidru aizdomu un aizmirstu pārdzīvojumu sajaukums. Ja mēģinātu aprakstīt kādreizējās nedrošības ierosinātāju, diez vai sanāktu kas ļaunāks par moderna mākslinieka portretu - gara auguma tumšmatis, kas, likās, nekad nesteidzas, nesmaida un nesajūsminās. Iespējams, vienīgais patiesi biedējošais elements šai kombinācijā bija nojausma, ka Ģirts Korps neizliekas par mākslinieku ar pasaules sāpju rievu pierē, bet tāds patiešām ir. Jergs Heizers (Jörg Heiser) grāmatas All of a Sudden. Things that Matter in Contemporary Art videomākslai veltītajā daļā, minot traumatiskas pieredzes izraisīto atmiņu fragmentāciju, raksta: "Ja sadrumstalotība tiek mērķtiecīgi sakārtota, ja to pārveido gan intuitīvi, gan apzināti, tad trauma kļūst par redzējumu, bloķēta pagātne - par iespējamu nākotni." Kad pēc vairākiem gadiem iepazinu Korpu tuvāk, klausījos viņa stāstus par bailēm un alternatīvo mūziku, smējos līdz asarām par negaidītiem jokiem un beigu beigās pat fotografējos rozā rododendru gubās ēverģēlīgu mākslinieku sabiedrībā, manas nojausmas apstiprinājās - Korps ir "pa īstam". Viņš neslēpjas aiz ironijas, necenšas būt uzskatāmi laikmetīgs un uzbūvēt rentablu zīmolu. Viņš tikai (!?) rūpīgi strādā ar savu pieredzi, fragmentu pa fragmentam pārvēršot to saliedētā un pārliecinošā mākslas darbā. Es ceru, ka bijāt uz Ģirta Korpa personālizstādi Video: M, T & Untitled RIXC telpās. Es ceru, ka tā jūs uzrunāja. Ja ne, tad ceru, ka sekojošā saruna liks jums to nožēlot. | |
 Ģirts Korps video "T" tapšanas laikā. Foto no personiskā arhīva | |
|
Krišs Salmanis: Kas ir Ģirts Korps? Kā tevi saukt - par videomākslinieku, mediju mākslinieku, varbūt konceptuālo mākslinieku? Ģirts Korps: Nav svarīgi, kādu mediju izmanto, kaut vai ar dakšām uzroc kaut ko. Tādēļ apzīmējums "videomākslinieks" vai "mediju mākslinieks" nav īsti piemērots. Tas sniedz norādes par autora darbu formu, bet saturiski tam nekādas jēgas nav. K.S.: Bet tomēr - ko rakstīt aiz komata? Ģ.K.: Tīri formāli tā ir mediju māksla, bet saturiski es nezinu, kā to dēvēt. K.S.: Ja tehnikai nav tik lielas nozīmes, vai tu varētu strādāt arī citā materiālā? Ģ.K.: Tāda doma ir. Līdz šim lietotie izteiksmes līdzekļi man vienkārši šķita ērtākie domas ietērpšanai formā. Tā kā šīs tehnoloģijas izmantoju ikdienas darbā, tad to lietojums mākslā neprasa īpašu treniņu. Jebkura jauna tehnika prasa jaunas zināšanas. Es zinu, ko no video var dabūt ārā, tas ir vienkāršāk. K.S.: Vārda "vienkāršāk" lietojums tava darba kontekstā mani dara aizdomīgu. Miks Mezītis, runājot par tevi, saka: "Viņa darbi nereti ir uz tehniskas neiespējamības robežas. Bet tas nav pašmērķis. Viņš neseko modei, netaisa tā, kā liekas stilīgi, bet tā, kā pats jūt." Vai tiešām var teikt, ka tu meklē vienkāršāko ceļu? Ģ.K.: Nē, drīzāk laikam būtu jāsaka - jebkā īstenojamu ceļu. Visbiežāk manas domas nav kā video - ar sākumu un beigām. Man patīk interaktivitātes iespēja, kad saturs it kā mazliet izplešas. Kad skatītājs var nedaudz iejaukties un darbs līdz ar to sāk dzīvot pats. Tādēļ video man īsti nepatīk, šķiet stīvs. K.S.: Kad sāki strādāt ar kustīgo attēlu? Ģ.K.: Uzreiz pēc Rīgas lietišķās mākslas vidusskolas. Akadēmijā iestājos Keramikas nodaļā, bet pārgāju uz Vizuālās komunikācijas nodaļu, jo mani kaitināja māla neatgriezeniskums un neprognozējamība. Man patīk, ka viss ir skaidrs. Uz to arī tiecos. K.S.: RLMV diplomdarbā tu esot taisījis neticami sarežģītu māla servīzi. No desmit šķīvjiem, ko uztaisa, tikai trīs izdodas veiksmīgi apdedzināt. Tādas formas, ko parasti no māliem nemēdz taisīt. Ģ.K.: Tas bija sarežģīti tajā laikā, kad nebija importa materiālu. Tagad būtu vienkāršāk. K.S.: Kāpēc izdomāji tik sarežģīti? Ģ.K.: Es nevaru citādāk. Man ir gluži vai mānija - ja neesmu pārstrādājies, tad ir nepilnvērtības sajūta. Mani jau toreiz interesēja apvienot tehnikas, uztaisīt kaut ko vairāk nekā vienkārši keramiku. Rezultātā "Sakrālais galds" sastāvēja no trauku komplekta, metāla galda, interneta mājaslapas un skaņas. Sarunu galds. Ne gluži altāris, bet trauku kompozīcija bija veidota pēc mandalas principa. K.S.: Tu teici, ka tiecies uz skaidrību, bet vienlaikus tevi saista arī nelineāra kustīgā attēla iespējas. Ģ.K.: Jā. Tas varētu būt saistīts ar to, ka mani interesē darbs ar paša murgiem, nevis tīri formas meklējumi, kā ar mālu strādājot. K.S.: Kad mākslinieku grupa F5 bija popularitātes virsotnē, intervijās viņi mēdza teikt, ka ne no viena neesot ietekmējušies. Vai, tavuprāt, tas ir iespējams? Ģ.K.: Viņi pilnīgi noteikti bija svarīga strāvojuma aizsācēji pie mums. Bet es domāju, ka diezgan daudz viņu pirmajos video bija arī aizgūtā. Manas ietekmes vairāk saistītas ar skaņu, nevis vizuālo mākslu. Man liekas, izstādē redzamajos trīs darbos varēja visai skaidri nolasīt konkrētas atšķirības. Viena lieta ir saturs, bet var redzēt arī, kas man darbu veidošanas laikā paticis tīri vibrāciju un skaņu jomā. Varētu teikt, ka mūziķi, kas mani ietekmējuši, ir no visurienes. Šīs ietekmes arī mainās. Tagad daudz ir no Amerikas, no Zviedrijas. Tie cilvēki, kas šo mūziku klausās, vairāk vai mazāk cits citu pazīst, tirāžas ir mazas. Pēdējo gadu laikā mans virziens ir krietni mainījies. Drone country, new weird America. | |
 Skats no izstādes "Video: M, T & Untitled". Foto: Katrīna Teivāne | |
|
K.S.: Vai ir iespējams noteikt, kas tavos darbos ir primārais - skaņa vai vizuālais materiāls? Ģ.K.: Skaņai ir ļoti liela nozīme. Murgi ir paši par sevi, bez skaņas, bet darbos tā ļoti palīdz. K.S.: Un vizuālie mākslinieki? Vai ir tev radniecīgi autori? Ģ.K.: Ir šis tas redzēts, bet es ne par vienu nefanoju. Nejūtu arī nepieciešamību. Man patīk Tomasa Kēnera (Thomas Köner) video, Kristīnas Kubišas (Christina Kubisch) daiļrade. No latviešiem patīk mākslinieki, ko tagad dēvē par robežpārkāpējiem. Ir jau, protams, arī citi. K.S.: Un pasniedzēji? Ģ.K.: Skaidrs, ka Ojārs Pētersons ir autoritāte. Un Raitis Šmits. Birzkopa "lietišķajos". K.S.: Tu mēdz sadarboties ar citiem māksliniekiem - mūziķiem, programmētājiem. Kāda ir viņu ietekme uz rezultātu? Ģ.K.: Ar skaņu ir ļoti paveicies, jo Laurins Jukonis, mūziķis no Lietuvas, uzreiz uztaisa tā, kā man vajag. Mums saskan. Latviešu projektam Antireality arī ļoti labi sanāca. Zviedru mūziķis Kristians Ulsons gan mani gandrīz atstāja bez materiāla, bet kaut kā tomēr vienojāmies. Ar programmētāju Nilu Austrumu arī labi sa-protamies. Skaidrs, ka vecums nāk un aizvien mazāk gribas kaut ko uz entuziasma bāzes darīt. K.S.: Vai entuziasma deficītu izjūt programmētājs, vai tu par sevi runā? Ģ.K.: Par sevi. Ir grūti vakarā piesēsties un kaut ko darīt. K.S.: Tad kāpēc tu to tomēr dari? Ģ.K.: Šķiet, ka mūzika mani sapurina. Ja ir kāds termiņš, tad ar to, protams, jārēķinās. Bet vispār - ja dara, tad dara. K.S.: Ko tu darītu, ja termiņu nebūtu? Ģ.K.: Droši vien kešotu (nodarbotos ar geocaching - visā pasaulē noslēptu nelielu kapsulu meklēšanu, izmantojot GPS aprīkojumu pēc internetā pieejamām koordinātām - K. S.). K.S.: Kā tas sākās? Ģ.K.: Vācu draugs ierādīja. Man tas liekas baigi emocionālais pasākums. Nepieciešamo izjūtu bāzi kešojot iegūstu daudz labāk, nekā aizejot, piemēram, uz izstādi. Līdzīgi kā no mūzikas. Meklēšana ir diezgan tehnisks pasākums, bet emocijas sniedz pašas vietas. To vajag pamēģināt. K.S.: Tu daudz fotografē. Vai kešojot vāc materiālu arī mākslas darbiem? Ģ.K.: Jā, tās lietas nav nodalāmas, viss notiek paralēli. K.S.: Tu esi izdevis divus industriālajai subkultūrai veltītus multimediju diskus - semema.org/Claustrum: Isolato 2001. gadā un semema-industrial.net/ comrades in lost... 2004. gadā. Ģ.K.: Tie bija skolas darbi. Te gan jāpiezīmē, ka atbildes pieticībā nevajadzētu līdz galam ieklausīties, jo diski ir rūpīgi izstrādāti, pamatīgi produkti un atzinīgās ārzemju underground kultūras apskatnieku atsauksmes ir godam pelnītas. Vairāk par šiem projektiem lasiet: www.semema-industrial.net un www.semema.org. K.S.: No kurienes rodas darba ideja, un kā tu ar to strādā? Ģ.K.: Tas ir diezgan liels čakars. Nav tā, ka sēžu, kaut ko domāju un pierakstu. Tas, kas līdz šim ir bijis, vairāk vai mazāk pats atnācis. Savā ziņā pusmiegā. K.S.: Vai tad, kad esi izdomājis, ko gribi taisīt, ir skaidrs arī rezultāts un to atliek vien īstenot materiālā, vai arī darba process ievieš korekcijas un darba formulēšana notiek līdz pašām beigām? Ģ.K.: Līdz beigām, līdz beigām. Protams, sākumā jābūt zināmai skaidrībai, bet daudz kas mainās darot. K.S.: Vai ir konkrētas tēmas, kas tevi īpaši interesē? Ģ.K.: Mani interesē emocionāli stāvokļi. K.S.: Fēlikss Zīders tevi uzskata par vienu no spēcīgākajiem Latvijas māksliniekiem trīsdesmitgadniekiem emocionalitātes dēļ. Ar konceptuālo un formālo risinājumu pārējiem viss plus/mīnus kārtībā, bet tavu darbu sāpe un daudzslāņainība viņam likusi pat mazināt skepsi pret interaktivitāti mākslā. Emocionālie stāvokļi - vai tu tos mēģini fiksēt vai radīt apmeklētājā? Ģ.K.: Negribu līdz galam atklāties, bet varētu teikt, ka man ir svarīgi akcentēt pusnezināmo. | |
 Skats no izstādes "Video: M, T & Untitled". Foto: Katrīna Teivāne | |
|
K.S.: Ko nozīmē darba "M" aprakstā minētā mītiskā domāšana? Ģ.K.: Kaut ko senu un mums visiem kopīgu. Mītiskais mēdz atklāties sapņos, bērna domāšanā, arī ikdienā... Toreiz mīta tēma bija kopīga visai izstādei. Es gan beigās biju viens no retajiem par to informētajiem autoriem. Tekstus man parasti Katrīna raksta. Viņa man ļoti palīdz. Visi darbi būtībā ir kopdarbs. Viens es neko nevarētu paveikt. Viņa man palīdz arī apkopot domas, piešķirt tām papildu formu. Katrīna Teivāne: Viņā ir savijušās divas lietas. Pirmām kārtām ārkārtīgi liela mīlestība uz tehnoloģiju. Viņam noteikti nebūs labi bez problēmas, ko risināt. Kaut ko taisīt viegli viņš vispār nemāk. Bet tehnika nav pašmērķis. Nekad. Otra lieta ir tāds kā intuitīvisms. Tīri saturiski viņa darbi nāk no iekšpuses. Tur ir tas moments par neapzināto/apzināto un kolektīvo/personisko - viņš vienkārši ļauj tam nākt. Par sevis pētīšanu es to negribētu nosaukt... daļēji, protams, bet tā vairāk ir kā savveida dokumentācija. K.S.: Skatoties uz taviem darbiem, man ir kārdinājums tevi nosaukt par latviešu klasiskās pelēkās glezniecības mūsdienīgu mantinieku. Ikdienišķi motīvi, smalks kolorīts, personisks vērojums, kas mākslinieciskiem līdzekļiem novests līdz cilvēciskam vispārinājumam. Ģ.K.: Forši, tas man patīk. Krāsai ir liela nozīme. Man patīk tā klasiski, retro. Un attēlu saturs neveidojas, man mēģinot atcerēties un tad precīzi attēlot savus murgus, tie tikai piešķir virzienu. Personiskās fobijas ir darbu pamatā, bet tā nav manu baiļu dokumentācija vai māksla kā terapija. Nav tālu no tā, bet uz sava pārdzīvojuma bāzes man tomēr jārada kaut kas cits. Tas, ko es gribētu, ir, lai skatītājs sasniegtu kādu konkrētu emocionālu stāvokli, skatoties manu darbu. Pie tā es strādāju. K.S.: Vai cilvēki arī nāk un saka, kādu iespaidu tavi darbi rada? Ģ.K.: Ir gadījies. Anglijā, piemēram, kāda kundze gados man visu savu bērnību izstāstīja. K.S.: Es, protams, vulgarizēju, bet vai nesanāk, ka ar veiksmīga darba palīdzību tu it kā atbrīvojies no sava pārdzīvojuma, toties skatītājā radi līdzīgas intensitātes stāvokli, kas pēc tam atgriežas pie tevis un uzveļ jaunu emociju nastu? Mēģinot strādāt ar saviem murgiem, tu kļūsti par biktstēvu jau divām personām - sev un skatītājam. Ģ.K.: Tik traki arī nav. Transā nevienu neesmu novedis. K.S.: "T" gan dažbrīd uzdzen tirpas. Toties jaunākais darbs, interaktīvais sapnis Untitled, jau šķiet ja ne gluži izklaidējošs, tad draudzīgs gan. Ģ.K.: Nu jā - tā, lai var papriecāties. K.S.: Vai "M" tiešām bija trīsdimensiju video animācija? Ģ.K.: Jā, kustīgie elementi ir 3D objekti ar tekstūrām. Un kustības impulss nāk no skaņas faila. Tieši skaņa veido kustības raksturu, nervu. Bet to vēl var izdarīt neprogrammējot. Šis darbs renderējās nedēļu. K.S.: Man likās, ka šis darbs ir vienkārši kompozītings. Ģ.K.: Savā ziņā tā arī ir, tikai to neveicu es ar savām rokām, bet skaņas faila līkne. Jo izteiktāki vektoru mērījumi, jo straujāka rotācija. Arī videomateriāls bija filmēts, nepārtraukti griežot kameru. Kopā tas rada īpašu iespaidu. Bet tas nav obligāti jāzina, lai darbu varētu skatīties. K.S.: Vai tevi gandarī apziņa, ka lielākā daļa skatītāju nenojauš, cik sarežģīts darbs ieguldīts? Ģ.K.: Man svarīgākais ir, ka kāds pēc noskatīšanās man pienāk uz pasaka, ka redzētais atstājis iespaidu. Ka tiešām kādi bērnības murgi panesušies. Tad no manas puses uzdevums ir izpildīts. K.S.: Kad sāki darbu pie savas izstādes Video: M, T & Untitled? Ģ.K.: Pirms gada Andrejsalā notika konference, kuras ietvaros es rādīju sava jaunākā darba ievadu. Tajā pašā dienā Raitis Šmits piedāvāja, ka varētu to izstādīt RIXC telpās, kad būs gatavs. Jautāts par sadarbību ar Korpu, Šmits pauž apbrīnu par šī neuzbāzīgā cilvēka spējām mobilizēt tik dažādus citu jomu speciālistus savu projektu īstenošanai un atzīst, ka arī pašam bijis patīkami strādāt ar viņu. Ģirta Korpa darbi uzmanību pievērsuši jau mācību laikā. Ar īpašu patiku Raitis Šmits atceras kādu īslaicīgu subversīvu interneta darbu, kura skatītāji tika ievilināti tolaik populāra TV šova viltotā mājaslapā. Apmeklējums piedāvāja plašākai publikai šķietami nepieejamu datu apskati, vienlaikus draudot ar elektroniska vīrusa lejuplādi. K.S.: Kas iekārtoja tavu izstādi? Ģ.K.: Kad apskatījāmies telpu, es Raitim uzreiz pateicu, ka no iekārtošanas maz ko saprotu. Viņš to uzņēmās izdarīt. Man ļoti patika, kā tika izstādīti daži darbi izstādē "Jukas" (LNMM i/z "Arsenāls" 2005. gadā - K. S.), kurus, lai apskatītos, bija jālien kastēs. Tur gan bija citādāk, nekā es iedomājos savam darbam. Būra konstrukciju izdomāja un realizēja Raitis. Viņam ir liela pieredze izstāžu iekārtošanā, tādēļ manu darbu izvietojums tapa, kopīgi domājot. Bet vispār gan izstādes iekārtojuma ideja, gan izpildījums bija Raita un RIXC. K.S.: Kādas atsauksmes esi saņēmis par Video: M, T & Untitled? Ģ.K.: Presē ir bijuši pāris teikumi par to, ka šāda izstāde notiek, bet recenzijas neesmu redzējis. Grupu izstāžu apskatos gan ir bijis pa kādam teikumam arī par mani. (Sarunas ieraksta laikā vēl nebija iznācis "Studijas" iepriekšējais numurs ar Alises Tīfentāles recenziju - K. S.) K.S.: Vai tas ir svarīgi? Ģ.K.: Man? Nav. Atzinība, protams, ir patīkama, bet tā nav mans mērķis. K.S.: Kādi ir tālākie plāni? Ģ.K.: Pagaidām nekā konkrēta. Ir noslēgts zināms posms, pa galvu viss kas maisās, un jācer, ka kaut kas būs. Bet tas droši vien būs kas pavisam atšķirīgs. Pēdējos gados mana gaume ir tik krasi mainījusies, ka grūti prognozēt tālāko. Mans raidījums radio "Naba" ir radikāli mainījies. Pašreizējās vibrācijas, lai arī nav pārāk tālu no industriālā konteksta, tomēr ir citādākas nekā pirms diviem gadiem. Vairs nav tā baigā melnuma... Ir pazudis minorīgais. | |
| Atgriezties | |
