VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Gaumīgās ieturētības tukšais smalkums Maija Rudovska, mākslas zinātniece Ieva Iltnere. "Skaistā trauslā daba" 04.12.-31.01.2009. "Rīgas galerija" | |
 Ieva Iltnere. Skaistā trauslā daba. Audekls, akrils, eļļa. 190x230. 2008. Foto: Martins Vizbulis | |
| Ievas Iltneres izstāde "Skaistā trauslā daba" turpināja pirms pusotra gada personālizstādē "Astoņas istabas" redzēto tematisko ievirzi, kas toreiz ar savu estetizēti pārsmalcināto formālo manieri un androgīnajiem tēliem sajūsmināja Rīgas mākslas publiku. Ar bezemociju būtnēm, kuras ievietotas skaistu lietu dizainētos, tukšos un vientulīgos interjeros, Iltnere centās pavēstīt par mūsdienu cilvēka izjūtām - to tuksnešaino dzīvesveidu, kas mūs pārņēmis, daudziem patiesi mentāli un fiziski ceļojot no viena bezpersoniska interjera uz citu un nekur nerodot vietu. Iltneres gleznu tipāži - vēsie, atsvešinātie un nehumānie cilvēki, drīzāk gan dizaina mēbeles, - atgādina tos datorgrafikā darinātos "cietos" tēlus, kas pirms dažiem gadiem bija tik populāri dažādās ēstuvju, kafejnīcu, bāru utt. reklāmās. Vizuāli Iltneres radītā telpa raksturojama kā metafora cilvēka iekšējai pasaulei, kas cenšas pavēstīt par to izmisuma sajūtu, kura viņu pārņēmusi informācijas pārpilnajā laikmetā.
Ieva Iltnere ir viena no tām māksliniecēm, kuras izsmalcinātais un rafinētais rokraksts un pārdomātais tēls plaši zināms Latvijas mākslas vidē un jau ieguvis savu zīmolu. Iltneres glezniecība vienmēr veiksmīgi sasaukusies ar pašas mākslinieces veidolu - nedaudz ēterisku, arī snobisku un vēsi atturīgu, gaumes un pēdējo modes tendenču iemiesojumu. Kādu laiku apbrīnoju to, kā Iltnere vienmēr spējusi pilnveidot un mainīt savu rokrakstu, vienlaicīgi pieturoties un saglabājot nemainīgu stilu. Gaumīga ieturētība ir tas vārds, kā šis stils būtu raksturojams, - to apliecina gan tas, kā viņa izvēlas saskaņot krāsu nianses un tās savstarpēji savietot, pietuvojoties gandrīz monohromai krāsu gammai (augstākā pilotāža), gan tas, ka tēli izvēlēti kā atskaites punkti un tad dekorativizēti, tos "pieslīpējot". Plus pārmērīga aizraušanās ar materialitāti, precīzāk - tekstūru attēlojumiem, kas ir bezgala smalki un acij tīkami, taču vienlaicīgi nu jau kādu laiku kļuvuši pašmērķīgi un bezjēdzīgi. Pēdējās izstādes acīmredzami pierāda to, ka "sava" izveidotā tēla/stila uzturēšana ir grūts uzdevums un nobraukt no ceļa ir vieglāk nekā noturēties uz tā. "Astoņas istabas" sajūsmināja ar visai precīzu (vai vismaz daļēju) trāpījumu mūsdienu cilvēka dzīves izjūtas slāņos, turpretī jaunajā izstādē bija tikai garlaicīgi formāla atkārtošanās, kas jau, šķiet, vairs nav pat aktuāla. Pārāk uzskatāma sāk kļūt mākslinieces iegremdēšanās sīkumu un detaļu akcentēšanā, nianšu apspēlēšanā, tādos kā cakainos smalkumos un modīgās lietās (kā viņa pati teikusi, esot sajūsmināta par visu, kas saistīts ar kažokādām un pūkainām lietām), zaudējot gan vitalitāti, gan saturiskus un gleznieciskus uzdevumus. Sākotnēji tēli sasaucās ar vizuālajā kultūrā redzamajiem tipāžiem, kas radīja vēlmi uzgleznoto interpretēt kā refleksiju par attēlu kultūru, bet jaunākie darbi uzskatāmi vēsta par strupceļu, kurā šī tēma nonākusi. Par to liecina dekadentiskas noskaņas un tematiski "traucēkļi", piemēram, plūdi ("Jauna un skaista" u. c.), kā arī tīri gleznieciski risinājumi, piemēram, tecinājumi, kas pēdējā laikā kā eks-perimentāli kuriozi parādījušies vairāku Latvijā zināmu mākslinieku darbos. | |
| Atgriezties | |
