VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Ko Amālijas ielas 5a iedzīvotāji stāsta par sevi Alise Tīfentāle, mākslas kritiķe Inta Ruka. "Amālijas iela 5a". 2004-2008 09.01.-08.02.2009. Latvijas Nacionālais mākslas muzejs | |
 Inta Ruka. Rita Štībele, Uģis Štībelis. Papīrs, sudraba želatīna druka. 2005. | |
|
Neatkarīgi no tā, ko raksta un domā kritiķi un skatītāji, Intas Rukas melnbaltās fotogrāfijas ir Latvijas mūsdienu kultūras pērle. Ar autores neatkārtojami draudzīgo un cieņpilno attieksmi pret portretētajiem cilvēkiem un vidi, ar tehniski nevainojami uzņemtajām fotogrāfijām un tikpat perfekti izgatavotajām sudraba želatīna kopijām, ar tikai viņai raksturīgo tēmu izvēli. Izstādes kuratore Irēna Bužinska izstādes katalogā piemin Augusta Zandera 20. gs. 20. gados aizsākto tipoloģisko dažādu profesiju pārstāvju portretu ciklu jeb "Vācijas iedzīvotāju fotokatalogu" (kā to dēvē Sūzena Sontāga). Asociācijas ar Zandera darbiem raisa Rukas cikla zinātnisku pētījumu atgādinošā pieeja. Savukārt paņēmienu fokusēties uz kādu konkrētu mikrokopienu dokumentālajā fotogrāfijā vēsturiski pazīstam no grāmatas "Lai slavēti slavenie" (1941) ar Volkera Evansa fotogrāfijām un Džeimsa Eidžija tekstu. Turpmākajās desmitgadēs līdzīgu metodi izmantojuši daudzi, bet lielu daļu fotogrāfu ietekmējusi Evansa pieeja: fotogrāfiju cikla centrā ir trīs ģimenes, viņu dzīvesvieta un darbs. Cikla "Amālijas iela 5a" centrā ir vienas mājas iedzīvotāji ("(..) tikai viens vienīgs nams. Sākumā mazlietiņ senu burinieku atgādinošs. Vēlāk ne, toties iedzīvotāji - tik raibā pulkā kā pasažieri kādā laikam un bezlaikam pietauvotā kuģī," - tā izstādes katalogā raksta Jānis Rokpelnis). Toties meklēt saturisku līdzību ar Intas Rukas fotogrāfijām ir lieki - Evanss bija sociāli kritisks un centās "atklāt" baiso patiesību, t. i., pēc iespējas pārliecinošāk uzsvērt savu varoņu nabadzīgos dzīves apstākļus, bet Rukas darba stils nav sociāli orientēts un neparedz kritisku pozīciju, te nekas netiek nosodīts vai atmaskots. Uzmanības centrā ir indivīds, ko respektē un vēlas iepazīt, nevis vērtē vai kataloģizē. "Kā vienmēr, māksliniece perfekti māk saglabāt līdzsvaru starp tēlu morāli ētisko satvaru jeb, viņas vārdiem, "dziļi personisko iekšējo lepnumu" un tiem tikpat lielā mērā piemītošiem ļoti cilvēciskiem, it kā pašsaprotamiem trūkumiem un vājībām," raksta Irēna Bužinska. Tas nozīmē, ka cilvēki portretos var būt tieši tādi, kādi viņi vēlas būt iemūžināti. Kaut arī foto teorijās nereti tiek piesaukta "fotokameras agresivitāte", šis ir pilnīgi pretējs gadījums: lielā mērā fotogrāfiju saturu un noskaņu nosaka modeļi, nevis fotogrāfe. Amālijas ielas nama iedzīvotāji paši ir izvēlējušies, kā izskatīsies, kur stāvēs vai sēdēs, vai pozēs savā dzīvoklī vai labāk pagalmā pie zaļumiem un cik nopietni vai smaidīgi viņi būs. Unikālais "kuģis" jeb māja Amālijas ielā ir atsevišķa pasaule, savā ziņā pilsētas vai valsts mikromodelis. Dzīvi, kas tur risinās, mēs vizuāli iepazīstam caur Intas Rukas melnbaltajām fotogrāfijām, bet saturiski - caur pašu iedzīvotāju "stāstiem", jo viņi ir tie, kas izvēlas portreta fonu, ielūdz fotogrāfi uz viesībām vai svētkiem, sapucējas un uzsmaida, ielaiž (vai neielaiž) autori savās privātajās telpās utt. Tādēļ "Amālijas iela 5a" ir gan Intas Rukas fotogrāfiju izstāde, gan mājas iedzīvotāju izstāstīts stāsts par sevi. | |
| Atgriezties | |
