VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Elizabetes Melbārzdes personālizstāde "Absolūtais skaistums” Mākslinieku namā Bulduros Antra Priede, māklas zinātniece Dodoties apskatīt jaunāko Elizabetes Melbārzdes personālizstādi Mākslinieku namā Bulduros, ceļš tiek veikts ar vilcienu, ļaujoties sniegotajai pavasara ainai aiz logu un noskaņojot prātu uz kaut ko smalku, sievišķīgu un skaistu. | ||||||||||
 Elizabete Melbārzde. Saulaina diena. Audekls, eļļa. 70x100 cm | ||||||||||
| Mākslinieces vārds jau vairs neprasa īpašus paskaidrojumus par to kāda ir viņas daiļrades galvenā sižetiskā tēma un motīvi. Arī formālie aspekti mākslinieces gleznās ir ātri nolasāmi, norādot uz spēcīgu un patstāvīgu rokrakstu, ar ko būtu grūti sajaukt kādu citu. To apzinoties un atceroties izstādes pretenciozo nosaukumu, tomēr neatstāj jautājums – vai balerīnu nebūs par daudz? Šoreiz noteikti, nē. Skaitliski nav būtiski uzskaitīt, cik ir trauslo būtņu, kas ierāmētas noteiktos izmēros, jo vispirms tā ir sievišķība, kas plaukst no katra pumpura, lai pārvērstos par rozi. Vai par rozi uz balerīnas kleitas vai par ziedu, kas ir viņa pati. | ||||||||||
 Elizabete Melbārzde. Koši sarkanā. Audekls, eļļa. 24x30 cm. 2012 | ||||||||||
| Patīkama ir sajūta, ka glezna vēlas turpināties ārpus rāmja. Gan grafiskajos balerīnu zīmējumos, gan gleznās neatstāj vēlme kaut kā mēģināt noņemt rāmjus un atļaut viņām izstaipīt kājas un iztaisnot slaikās rokas. Tāpēc grūtāk runāt par absolūto skaistumu, bet vieglāk par iesprosto, kas mīt katrā no mums, ļaujot to vairāk vai mazāk parādīt pārējiem. Taču arī iesprostotās sajūtas var būt mānīgās. Ļaujoties pilnīgi subjektīvām sajūtām, nezināmās sievietes portrets ar pavērto muti, no kuras spraucas ārā taureņi, vienlaikus ir izteikti sievišķīgs, palaižot brīvībā vēdera taureņus, bet tajā pašā laikā sajūtas atdzīvina noskaņu no Tarsema Singa filmas „Iztēles valstība” (The Fall), kad pa muti spraucās ārā putni, pametot savainotu ķermeni. | ||||||||||
 Elizabete Melbārzde. Rožu kleita. Audekls, eļļa. 65x90 cm | ||||||||||
| Divdabīgas sajūtas rodas apskatot spriegoto kompozīciju „Tandēms”, kur no anatomijas zīmēšanas stundas izkāpis spēcīgs vīrieša stāvs pabalsta balerīnu atlieties sarežģītā pozā. Vai tomēr tas ir maskulīns spēks pār sievietes būtību? Abos variantos apzīmējums tandēms netiek izslēgts, jo tā pasaule turpina pastāvēt. Atsevišķu darbu grupu veido darbi, kuru atslēga slēpjas rožu ziedos vai darbos, kuros šis spilgti rozā ziedu tonis tiek turpināts dejotāju tērpos, krūtīs vai lūpās. Tādejādi piešķirot šim duālajām sajūtām smalku devu trausluma, plaukstošas un nevīstošas femīnās dabas. Un šo sajūtu pat negribas nevienam ne skaidrot, ne izstāstīt, atstājot to kā savu mazo noslēpumu, ko var saskatīt šajos darbos. Kā noslēpumu, par kuru zinās ikviena no viņām. | ||||||||||
 Elizabete Melbārzde. Tandēms. Audekls, ogle, akrils. 160x120 cm | ||||||||||
| Kā to komentējusi pati māksliniece, nemaz jau arī nav iespējams definēt – kas ir absolūtais skaistums. Tomēr atļaušos to nosaukt par uzdrīkstēšanos šādi nosaukt personālizstādi, jo skatītājs tiek pietiekoši saintriģēts, gaidot, ka atbilde tiks uzrādīta acu priekšā. To, kas tiek piedāvāts, varētu nosaukt par iespēju skatītājam redzēt, ar kādiem līdzekļiem mākslinieks ir ceļā uz šī jēdziena apjausmu, iespēja uzskatāmi redzēt daudzu mākslinieku radošā dzinuļa galveno vaininieku – mēģināt apjaust absolūto skaistumu. | ||||||||||
 Elizabete Melbārzde. Par mīlestību. Audekls, eļļa. 30x30 cm | ||||||||||
| Atgriezties | ||||||||||
| ||||||||||
