VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Brigita Zelča-Aispure Santa Mičule, Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas zinātnes nodaļas studente Klausies | |
| Brigita Zelča-Aispure (dz. 1986) šīgada jūnijā ieguva maģistra grādu Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļā. Pirms tam viņa apguvusi stikla mākslu Latvijas Mākslas akadēmijā (2010) un Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā (2006). Jau kopš 2006. gada Brigita aktīvi piedalās gan Latvijas, gan Eiropas izstāžu dzīvē. 2009. gadā “Stikla galerijā” notika viņas personālizstāde “Smilškaste”, viņa bijusi dalībniece arī nozīmīgos Latvijas mākslas festivālos – “Staro Rīga” (2010) un Survival Kit 3 (2011). Lai gan pēdējos gados, pievēršoties konceptuālākai izteiksmei, Brigita distancējusies no darbošanās stikla mākslā kā pārāk ierobežojošas jomas, viņas darbos jaušams formu perfekcionisms, kas apgūts, strādājot ar smalko stikla matēriju. Idejiski šos darbus gribas uztvert kā novērojumos balstītu likumsakarību dažādas fiksācijas, kurās vizuālu simbolu veidā tiek konfrontēti pagātnes un tagadnes pasaules skatījumi. Šo konfrontāciju varētu salīdzināt ar plašu koordinātu sistēmu, ko veido Rietumu kultūras mantojuma un modernās dzīves elementu saskares punkti: arhetipiski, nozīmju piesātināti vizuālie tēli tiek emocionāli iekļauti mūsdienīgos naratīvos. | |
 Brigita Zelča-Aispure. 2012 Foto no Brigitas Zelčas-Aispures personiskā arhīva | |
| Lielāko daļu no Brigitas stiklā izstrādātajiem darbiem gribas dēvēt par stikla tēlniecību, nevis stikla dizainu – interesi par tēl nieciskajām formām atzīst arī pati māksliniece. Stikls viņas dar bos funkcionē ne tikai kā mākslinieciskajai iecerei pakļauts materiāls, bet arī kā plastiski aktīvs struktūrelements. Tēlnieciskā formu izjūta lieliski atklājas Latvijas Nacionālā mākslas muzeja suvenīru – glāžu sērijā “BB”, ko Brigita izstrādāja kopā ar dizaineru Kristapu Grundšteinu, 2008. gadā par to saņemot gada balvu dizainā nominācijā “Stikls un stils”. Kristāla glāzes tika veidotas brīvi pūstā stikla tehnikā čehu stikla mākslinieka Petra Novotnija uzraudzībā, glāžu formās iemiesojot Brigitas augstu vērtētajam Latvijas glezniecības klasiķim Borisam Bērziņam raksturīgo formu plastiku un līniju ritmus. Bakalaura darbs “Villendorfas Venera 21. gs.” Brigitas radošajā attīstībā iezīmē ko līdzīgu pārejas punktam – estētiski pašvērtīga skulptūra funkcionē kā neordinārs vides objekts. Rīgas 21. gadsimta Venera kičīgajā disko bumbas ietērpā disonē ar vispārpieņemtajiem sabiedriskās ārtelpas iemītnieku labas uzvedības noteikumiem, par šo uzdrošināšanos saņemot nomināciju “Dienas” gada balvai kultūrā (2010). Brigita radījusi koķetu akmens laikmeta un mūsdienu sievietes koptēlu kā odu tādai sievišķībai, kas paceļas pāri ārišķīgiem gaumes jautājumiem un mainīgajai sievietes lomai sabiedrībā, tajā pašā laikā noliedzot objekta tiešu saistību ar feminisma idejām. Paralēli sievišķības oreolam, kas virmo ap darba idejisko slāni, tā fizisko veidolu raksturo monumentalitāte un pamatīgums, ko izstaro gan skulptūras izmērs (augstums – 3 metri), gan tās komplicēto formu risinājums. Šis nedaudz agresīvais vaibsts Rīgas publiskajā telpā izrādās visnotaļ draudzīgs un atvērts. Glamūrīgajā disko bumbas virsmā jeb salīmētajos spoguļa polistirola gabaliņos tiek ietverta arī mūždien mainīgās apkārtnes fiksācija, kas Veneru pietuvina savdabīgai vides instalācijai. Darba interaktivitāte atšķir Brigitas veikumu no visai plašā līdzīgu laikmetīgās tēlniecības stratēģiju piedāvājuma, proti, klasiskās tēlniecības formas bieži tiek citētas tīri mehāniski, pasīvi rekontekstualizējot mākslas vēsturi, savukārt Brigita Villendorfas Veneras tēlu reabilitē kā sev nozīmīgu, personiski tuvu stāstu modernās tēlniecības valodā. | |
 Brigita Zelča-Aispure. Villendorfas Venera 21.gs. Skulptūra. Jaukta tehnika. h 4,5m. 2010 Foto: Didzis Grodzs Foto no publicitātes materiāliem Pateicība māksliniecei | |
| Brigitas maģistra darba izstāde “Kustība. Migrācija” tika veidota kā multimediāla instalācija, kas simboliski imitē meža atgriešanos pilsētā. Izstādes stāstam piemīt rituāla struktūra: no briežu barības (siens) izveidotas ģeometriskas figūras – trijstūris, četrstūris, aplis –, kas simbolizē pilsētu jeb visu civilizēto un kultivēto un tiek ienestas dabā jeb briežu dārzā, vidē, kura joprojām funkcionē, balstoties uz mūžseniem, nepakļaujamiem instinktiem. Interese par ģeometriskām struktūrām vērojama daudzos Brigitas darbos, savukārt maģistra darbā tās ietver gan atsauci uz 20. gs. mākslas virzieniem, kuros ģeometrijai bija nozīmīga loma kompozīciju vai objektu organizācijas principos (piem., konstruktīvisms, minimālisms, zemesmāksla utt.), gan atgādinājumu par ģeometrijas likumiem kā Rietumu klasiskās estētikas pamatelementiem. Nejaušas asociācijas veidojas arī ar Kaspara Podnieka 2011. gada izstādi “Savienotie trauki” “kim?” laikmetīgās mākslas centra izstāžu zālē, kur tādas pašas ģeometriskās formas tika izmantotas kā izstādes darbus formāli vienojošais kopsaucējs. Otru Brigitas maģistra darba daļu veidoja izstāde Rīgas Doma dārza galerijā (07.06.– 08.07.2012.), kurā tika eksponēts: 1) mednieku skatu tornis ar rotējošu brieža galvas butaforiju; 2) 15 minūšu video, kurā dokumentēta briežu uzvedība un siena notiesāšana visos gadalaikos; 3) briežu radītu skaņu ieraksta instalācija un 4) akmenī gravēts psalmu citāts. Lai arī visus objektus vieno brieža motīvs, kā atsevišķi darbi katrs no tiem ietver ļoti dažādas nozīmes (garīgās slāpes, ekoloģiskā domāšana, novērošanas un ieslodzījuma stāvokļi, dzīvnieku instinkti un uztveres specifika), radot daudzslāņainu noskaņu tīklu, kas nepakļaujas viennozīmīgai formulēšanai. Idejisko daudzveidību saliedēja Doma dārza un krustejas telpas, kuras ne tikai funkcionēja kā perfekti piemērota ekspozīcijas vide, bet arī piešķīra darbu kopumam vēl spēcīgāku garīgo dimensiju, nopietnību un cēlumu, kas pazustu jebkurā citā vidē. Brigita uzsver, ka maģistra darba realizācijas atslēgvārdi ir komunikācija un sadarbība, līdz ar to rezultāts vērtējams nevis kā statisks mākslas objektu inscenējums, bet drīzāk kā konkrētas komunikatīvās pieredzes atspoguļojums audiovizuālā stāstījumā. | |
 Brigita Zelča-Aispure. Mednieku skatu tornis. Instalācija no izstādes "Kustība. Migrācija". 6x25 m. 2012 Foto: Didzis Grodzs Foto no publicitātes materiāliem Pateicība māksliniecei | |
| Zināmas paralēles ir saskatāmas ar zemesmākslas pārstāvju un Roberta Smitsona koncepcijām, taču Brigitas projektu un domu gājienu atšķir un raksturo novērojoša, nevis manipulējoša attieksme pret dabu. Arī izstādes un maģistra darba mērķis – simboliska dabas atgriešanās pilsētā – saistās ar neoromantiski tēlaino domāšanu, iekļaujot Brigitas daiļradi tā dēvētā romantiskā (subjektīvi emocionālā) konceptuālisma ietvaros. Brigitas “subjektīvajā emocionalitātē” galvenā loma piešķirta tādām vērtībām kā mūžīgais, skaistais, dabiskais un harmoniskais. Darbā “Kustība. Migrācija” tās aktualizētas, ne tikai lai izgaismotu stāstu par nostalģiskām ilgām, bet arī lai norādītu uz migrācijas universālo dabu: cilvēku migrācijas virzieni un alkas pēc pārmaiņām saistās ne vien ar ģeogrāfiskām trajektorijām, bet arī ar psiholoģiskiem meklējumiem pēc harmoniskā. | |
| Atgriezties | |
