VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Perpetuum mobile Barbara Feslere, māksliniece Saruna ar mākslinieku Vavžiņecu Tokarski par viņa glezniecību kustībā | |
 Vavžiņecs Tokarskis. 2012 Foto: Barbara Feslere | |
| Kā iespējams radīt bezgalīgu viegluma deju, nepārtrauktas šaubas un mūžīgas kustības iespaidu ar visstatiskāko un materiālāko mākslas veidu, ja neskaita tēlniecību, proti – ar glezniecību? Berlīnē dzīvojošais poļu gleznotājs Vavžiņecs Tokarskis (Wawrzyniec Tokarski) sarunā skaidro savus mākslinieciskās darbības principus, kas attiecināmi uz trauslu robežu starp abstrakto ekspresionismu un reklāmas plakātu, starp vizuālu poēziju un kritisku lozungu. Viņa glezniecība ir kā nepārtraukta izziņa, kā apziņas un atklāsmes attīrīšanas process, kur no masu mediju absolūti trakās pasaules paņemtie elementi tiek pārkārtoti, lai radītu jaunas nozīmes, kas teju brīnumainā kārtā parādās uz gleznas virsmas… Barbara Feslere: Kas jūs interesē mūsdienās samērā retajā un nemainīgajā, tradicionālajā mākslas veidā – glezniecībā? Vavžiņecs Tokarskis: Ciktāl es vien varu atminēties, par glezniecību runā kā par mirušu, precīzāk – kopš manā acu priekšā tādu uzskatu veidoja Jozefs Košuts, ar kuru es studēju kopā deviņdesmito sākumā. Taču šajā mākslas veidā joprojām ir daudz darāmā, lai arī ne tajā izpausmes stilā, kādā es mēdzu darboties. Es nedomāju, ka glezniecība būtu ļoti novecojusi, nedz arī tā salīdzinājumā ar citiem mākslas veidiem būtu uzskatāma par īpaši tradicionālu izteiksmes līdzekli. Viss, kas mākslā tiek izmantots, laika gaitā iesakņojas, un šajā kontekstā tādi izteiksmes veidi kā instalācija, video vai performance pat pēc dažiem gadiem savā ziņā kļūst vienveidīgi. Glezniecības trumpis no laika gala ir bijis tas, ka tai ir vieglāk izvairīties no burtiskuma jeb precīzas atkārtošanas. Fotogrāfijā, piemēram, ir iespējams manipulēt ar izvēlēto tēmu, bet, to darot, grūti palikt neviennozīmīgam. Glezniecībā ir dažādi līdzekļi, lai secinājumu skatītājam atstātu atvērtu bez acīmredzamas skaidrības. Tā es saprotu izsmērējumu (blur) lietojumu Gerharda Rihtera gleznās. Tas mani glezniecībā saista visvairāk. Es varu nenostrādāt attēlu līdz galam, un tie baltie laukumi ļauj skatītājam to pabeigt. | |
 Vavžiņecs Tokarskis. Nu un? Audekls, akrils. 220x220 cm. 2010 Foto no publicitātes materiāliem Pateicība māksliniekam | |
| B.F.: Es pamanīju, ka jūs gleznojat ļoti ātri, ar veikliem triepieniem un nopilinājumiem, kādus mēs pazīstam no abstraktā ekspresionisma, neoekspresionisma vai pat no tā sauktās sliktās glezniecības. Kādi ir jūsu paša kritēriji par to, kas ir “laba” glezniecība? V.T.: Nav nemaz labi, ja sākumā ir kritēriji, kas ir “laba” glezniecība, lai gan patiesībā no tā ir grūti izvairīties. Es, cik vien varu, cenšos nepievērst vērību tam, kas varētu būt “laba” glezniecība, nedz arī apzināti mēģinu taisīt “sliktu” glezniecību. Man šķiet, ka es arī negleznoju īpaši ātri. Līdzīgā veidā abstraktā ekspresionisma darbi, lai gan tā izskatās, nekad nav uzgleznoti ātri. Man strādājot patīk novērsties, lai iegūtu distanci. Šī viena soļa speršana uz priekšu un divus atpakaļ palīdz man izvairīties no iestrēgšanas atkārtošanās mantrā un pašpārliecinātībā. Tas, ka gleznas top ātri, ir bezrūpības vai koncentrētības kvalitātes radīts iespaids. Uzskatu, ka tīrs, nesarežģīts attēls ir labs. No otras puses, nejaušība un neskaidrība joprojām ir svarīga manas darba metodes daļa… B.F.: Vai gleznojot no neskaidrības iespējams iegūt skaidrību un vienkāršību? V.T.: Protams, tas ir viens no aspektiem, kādēļ es esmu izvēlējies šo mediju. Īstenībā gleznošanas laikā tev ir laiks un līdzekļi, lai visu rūpīgi apdomātu. To nav iespējams izdarīt kādā momentānā medijā, kurā galarezultāts tiek panākts ar vienu klikšķi. Reizēm, lai gūtu panākumus glezniecībā, ir jāpakļaujas nogurdinošam un nepatīkamam apskaidrības procesam. Mazāk ir vairāk… B.F.: Kad es apskatīju jūsu darbus pirmo reizi, nodomāju, ka tos varētu būt radījuši dažādi cilvēki, jo jūs izmantojat plašu dažādu stilu spektru – no abstrakcijas līdz figurālismam, no zīmējuma līdz burtu uzdrukāšanai. Kas jūsu darbus satur kopā? V.T.: Man patīk par tiem domāt kā par visu Visumu. Tam ir dažas robežas, bet tas ir bezgalīgs. Es nesaprotu, kāpēc man vajadzētu sevi ierobežot. Mums ir tikai viena dzīve, bet tās laikā mēs neaprobežojamies ar vienu viedokli. Labāk izvēlos izpētīt vairākas perspektīvas, nevis aprobežojos ar taisnu vienvirziena ceļu. Mani interesē viss. Es nejūtos spiests pildīt kādu pienākumu. B.F.: Es vairāk domāju formālos aspektus kā tēmas. Jūs, iespējams, ietekmējaties no mākslas vēstures, izmantojat dažādus stilus un formālos kodus. V.T.: Protams, jūs manus darbus varat apskatīt vienkārši kā citātus, bet, kopumā ņemot, nav iespējams izvairīties no personīgām piezīmēm, tāpēc es tīši savā mākslā neuzsveru neko īpašu un atpazīstamu, jebkāda veida personīgo rokrakstu. Cenšanās būt īpašam vienmēr tevi ierobežo. Paskatieties uz Boisu vai Vorholu, viņu darbi neierobežo sevi ar ārpasaules mākslinieciskiem līdzekļiem, tieši otrādi. | |
 Vavžiņecs Tokarskis. Lieta pati par sevi. Audekls, tuša. 240x300 cm. 2010 Foto no publicitātes materiāliem Pateicība Galerie Wentrup, Berlin | |
| B.F.: Vai darbā aplūkotā problēma jums ir daudz svarīgāka nekā forma? V.T.: Saturs, protams, ir būtisks, forma ir tikai raksturlielums. No otras puses, tu no sevis kā tēmas ar grūtībām vari izvairīties savā darbā. Tas spiežas cauri. Tā kā es neesmu spējīgs sevi izjust tieši, man ir jāmēģina sevi saprast caur pasauli kā caur spoguli, tāpēc man nav vajadzības izcelt sevi pašu. B.F.: Pirmais iespaids par jūsu darbiem ir tāds, ka tie ir milzīgos, gandrīz monumentālos izmēros. Jums nepieciešams lielāks vizuālais iespaids, jūs vēlaties atdarināt reklāmas efektu uz ielām vai jūs cenšaties kā zem kupola ieskaut un tā iesaistīt skatītāju? Vai jūs varētu izskaidrot savu izvēli? V.T.: Katrs no jūsu pieņēmumiem ir daļa no atbildes. Es nesauktu darbus par monumentāliem, jo vārds “monumentāls” man izklausās kā zvērests – tas ir kaut kas tāds, kas mēģina būt lielāks, nekā patiesībā ir, kamēr es visu laiku cenšos palikt samērīgs. Attēla izmērs vienmēr ir saistīts ar kontekstu, kurā tas parādās. Man lielas formas patīk, jo tās nav tikai atslēgas caurums, caur kuru palūrēt, bet kļūst par daļu no ainavas, tikpat ieraugāmu kā arhitektūra. B.F.: Esmu ievērojusi, ka ļoti bieži jūsu gleznas izstādēs ir novietotas vienādā augstumā, lai telpā iegūtu savveida izkārtojumu, kļūtu par regulāru režģi. Vai jūs izskaitļojat izstādes ekspozīcijas uzbūvi, kad izlemjat par mākslas darba izmēru? V.T.: Nē, bet es cenšos saglabāt darbus modulārus. Tas palielina manas variāciju iespējas un pakļaujas pārveidei. Es mēģinu neaizrauties ar pārāk lielām ārējās formas variācijām šajā vienādojumā, jo pašās gleznās jau ir pietiekami liela dažādība. Mākslinieks taču nav nekāda visuvarenā objektīvā būtne, un viņam nepieciešama iespēja pārdomāt un, ja vajadzīgs, darbu pielāgot. B.F.: Es gribētu atgriezties pie jautājuma par reklāmu. Jūs pielietojat reklāmas vizuālās un komunikācijas metodes, bet jūsu vēstījums bieži vien ir divdomīgs, nevis tiešs vai pat ironisks. Kā jūs veidojat savus attēlus, un kā jūs radāt gleznu jēgu? V.T.: Reklāmai ir skaidrs mērķis pārdot jums kaut ko, bet forma, kā reklāma veidota, ir ļoti mainījusies pēdējo divdesmit gadu laikā. Reklāma pati par sevi nav bez ironijas. Patiesībā es pat teiktu, ka tajā pasaulē nav iespējams būt nopietnam. B.F.: Tātad jūs domājat, ka beigu beigās tas nemaz nav tik atšķirīgi? V.T.: Es domāju, ka manu darbu no reklāmas atšķir tas, ka es pārdodu kaut ko citu. B.F.: Ko? V.T.: Ja es zinātu… Katru dienu tā ir cita lieta. | |
 Vavžiņecs Tokarskis. Arhitektu kļūda. Audekls, guaša. 240x440 cm. 2006 Foto no publicitātes materiāliem Pateicība Galerie Vera Munro, Hamburg | |
| B.F.: Jūs pārdodat vēstījumu vai gleznu? V.T.: Tas ir kaut kas līdzīgs jautājumam, vai gaisma ir radusies no viļņiem vai skaliem. Vēstījums gleznā parādās materiālā veidā, līdz ar to, ja es pārdodu vēstījumu, es varētu pārdot arī gleznu. B.F.: Kāda ir saistība starp tekstu un attēlu? Vai mēs varam teikt, ka viens plus viens ir trīs? Vai rodas trešā nozīme no diviem sākotnējiem elementiem? Kā jūs aprakstītu šo mehānismu? V.T.: Elementu summai vajadzētu būt lielākai nekā tikai to kombinācijai. Piemēram, ja jūs būvējat mašīnu, rezultātā rodas kaut kas vairāk nekā tikai skrūvju un detaļu savākums, jo mašīnai būs radies vairāk funkciju nekā tad, ja šos elementus jūs noliksiet vienā rindā citu citam blakus uz grīdas. Aritmētiskais jautājums, cik ir viens plus viens, ir arī jautājums, kādu aksiomu jūs izvēlaties. Atceros kādu 80. gadu poļu karikatūru, kurā pūlis nēsā uzrakstus “2x2=5”, kas, lai cik dīvaini būtu, varētu būt labs pamats, uz ko mēs esam raduši balstīt aritmētiku. Problēma ir tajā, ka ikdienas pasaule nebūs spējīga empīriski apstiprināt rezultātus, kas sasniegti ar šādas sistēmas palīdzību, tādējādi tā tiks padarīta praktiski nelietojama. Taču zinātne konstanti izgudro dažādus instrumentus, lai izprastu pasauli ārpus mums pieejamās miesiskās pieredzes, un es ticu, ka mākslai ir tādas pašas tiesības radīt jaunus rīkus, kas tiek lietoti tiem pašiem mērķiem. B.F.: Runājot par pretrunām, vai domājat, ka jūs ar tekstu, kas ir kā paraksts zem fotogrāfijas, didaktiski neizceļat attēla nozīmi? Teksts var iedarboties kā skatāmā attēla burtisks apraksts vai gluži pretēji – teksts var atvērt citu jēgas dimensiju, kas var radīt spriedzi starp abiem iepriekšminētajiem. V.T.: Es saprotu, par ko jūs runājat, bet es nezinu, vai šo daļu visās situācijās konsekventi un apzināti kontrolēju. Attēlam blakus esošam tekstam vajadzētu to papildināt. Tas nozīmē, ka attēls satur kādu informāciju un teksts šo vēstījumu papildina, precizē vai ir pretrunā ar to. Tas būtu optimāli, taču komercpasaulē, piemēram, pārāk liela iztēlošanās ir lieka. Paskatieties mūzikas video, kur mūzika ir galvenā un video parasti ir tikai papildinājums. Reklāmā jūs bieži redzēsiet bildes, kuru vienīgais mērķis ir noķert jūsu uzmanību – “pārdod seksu” un tādā garā… B.F.: Mākslas pasaulē parasti ir citi noteikumi nekā reklāmas pasaulē, kurā ir ļoti skaidri mērķi un komunikācijas stratēģija, tās funkcija ir noteikta, pat ja tā ir ironiska. Mākslā ir daudz poētiskāks konteksts un atvērtāks vēstījums. Manuprāt, jūs savos darbos pārbaudāt šīs robežas, izmantojot reklāmas tematus un stratēģijas, transponējot to mākslas pasaulē. Jūsu dzēlīgos un nepārprotamos vēstījumus varētu uztvert kā provokāciju mākslas sfērā. V.T.: Šī iemesla dēļ es sākotnēji nebiju mākslā. Bet, no otras puses, neesmu pirmais mākslinieks, kurš ķēries klāt šiem jautājumiem. Tādi cilvēki kā Barbara Krūgere, kas izturas pret mākslu kā pret saziņas līdzekli, sāka savu karjeru reklāmas nozarē. Māksla kā no pārējās pasaules izolēta zona mani nekad nav interesējusi. Es to nevērtēju kā kaut ko tādu. Man tā ir kā kaut kam noderīgs instruments. Daudzi uzskata, ka mākslai vajadzētu būt transcendentālai, bet, manuprāt, tā ir ilūzija. Tev ir jāņem labākais no abām pasaulēm. Uzgleznotā attēla “neprecīzais” tēls nonāk sadursmē ar skaidro vārda apgalvojumu. | |
 Vavžiņecs Tokarskis. Vispilnīgākās krāsas. Audekls, guaša. 300x300 cm. 2006 Foto no publicitātes materiāliem Pateicība Galerie Wentrup, Berlin | |
| B.F.: Jūsu gleznas ir vizuālās un verbālās valodas citātu kolāža. Vai mēs varam pieņemt, ka attēlu straume, ar kuriem mūs bombardē masu mediji, ietekmē vai, prezīcāk, veido mūsu pasaules uztveri? V.T.: Jūs no tā nevarat izvairīties. Es domāju, ka daļēji mēs apzināmies šo ietekmi, no otras puses, mēs esam tik ļoti pakļauti šai pastāvīgai informācijas plūsmai, ka lielākā daļa no tās izgaist no mūsu uzmanības. Es neredzu mākslinieku kā radošu būtni, tā ir reliģiska kategorija. Pēc katoļu definīcijas radīt nozīmē izgatavot kaut ko no nekā. Tas būtu pretrunā ar termodinamikas likumiem, tāpēc es negrasos to nopietni apspriest. Vienīgā lieta, ko mēs, mākslinieki, varam izdarīt, pēc mana pazemīgā viedokļa, ir tas, ka mēs varam pastāvošo matēriju un informāciju pārstrādāt. B.F.: Jūs bieži savās gleznās līdztekus attēliem un tekstiem iekļaujat dažus logo, kur daudznacionālās kapitālistiskās kompānijas ir noliktas vienlīdzīgās pozīcijās ar nevalstiskām organizācijām Vai ar šo rīcību jūs paziņojat, ka viss tāpat ir firmas zīme, piemēram, Virgin, Ferrari, karogs vai mākslas darbs, un tas varētu būt arī uzskatāms par simbolu, ikonu vai kulturālu paradigmu? V.T.: Beigu beigās mani vairs neinteresē, kas ir logo un kas nav. Es pret pieejamo vizuālo tēlu valodu izturos vienādi – nav svarīgi, vai pamatā ir starptautisku korporāciju, valstu vai nevalstiskās humānās palīdzības organizācijas attēli. Es tikai gribu uzsvērt, ka viss ir apšaubāms. B.F.: Tātad vai mēs varam definēt to kā sociālo simbolu iztirzāšanu, uzskatot Ferrari un Virgin par mūsu kultūras “logo”? V.T.: Protams, krusts, jaunava, zivs, pusmēness… tie visi kaut ko atspoguļo noteiktā kontekstā. Mēs uztveram projekcijas visur, vai nu mēs to apzināmies vai ne. Koka zīmējums ir tā projekcija uz papīra virsmas. Objekts kļūst par subjektu, un virsma ir konteksts. Teorijas un vispārinājumi nebūtu pat iespējami bez šādi ieviestas abstrakcijas. B.F.: Tagad es gribētu uzdot jums daudz praktiskāku jautājumu. Kā jūs radāt tēmas, par kurām runājat savās gleznās? Tās nosedz gandrīz neierobežotu jautājumu loku, sākot ar metafiziku un beidzot ar mūsu pasaules, laika vai iespēju atspoguļojumu un, protams, ar mākslas pasauli pašu par sevi. Kā darbā, kur jūs uz abstraktā ekspresionisma stilā radītas gleznas rakstāt “Lai iegūtu plašāku informāciju, zvaniet +49 (0) 179 50 20 885”, piedāvājot personīgu palīdzību mākslas darba skatītājam. V.T.: Es savu pieeju nosauktu par pseidonejaušu. Es vienkārši cenšos spontāni reaģēt uz jebkuru tēmu, kas mani tajā brīdī piesaista. Kā jau es jums iepriekš teicu, esmu nežēlīgs pretinieks jebkurai sistēmai, pat ja tas ne vienmēr nostrādā. Cenšos izvairīties no ieradumiem. Es cenšos neveidot principus, izņemot tādus, lai sasniegtu mērķus pa īsāko ceļu. Personīgi es to uzskatu par vissvarīgāko, lai iespēju robežās saglabātu brīvību, lai jau rīt nonāktu pretrunā ar paša šodien teikto. /No angļu valodas tulkojusi Elīna Dūce/ | |
| Atgriezties | |
