VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Bezgalīgais latviešu sapnis Kauguru kultūras namā Barbara Goba Kauguru kultūras namā līdz 31. janvārim apskatāma mākslinieces Agneses Bules personālizstāde „Latviešu sapnis ziemā”. Tajā aplūkojami apmēram 40 digitālā tehnikā veidoti darbi. Kā izstādes centrālais darbs ir skatāma liela Latviešu sapņu skaidrojošā vārdnīca un turpat kārdinoši karājas sapņu maiss, no kura katrs apmeklētājs ir aicināts izvilkt savu sapni. Izstādes kopskats ir monohroms, ko papildina vēsā zilā ziemas krāsa, bet vietvietām iedegas siltā sveču liesmu un saules krāsa. Pie ieejas skatītāju sagaida zaļa eglīte, kas no galvas līdz kājām rotāta „Latviešu ziemas priekos” un turpat blakus lasām par šiem priekiem gan latviešu, gan krievu valodā. | ||||||||||
| ||||||||||
| Kāpēc tieši Kauguros ir radusies iespēja iepazīties ar A.Bules daiļradi? Pagājušā gada beigās Jūrmalā dažādās vietās notikušās konkursa izstādes „Jā/NeATKARĪBA" laureātiem ir piedāvāta iespēja parādīt savus darbus Kauguros un kā pirmā šo iespēju izmanto A.Bule. Minētā konkursa žūrija ir piešķīrusi viņai balvu „par mūža ieguldījumu tēmas risināšanā”, tēmas, kuras viens no atspulgiem ir apskatāms arī pašlaik Kauguros. „Latviešu sapnis ziemā” ir plašāka mākslas projekta sastāvdaļa. Mākslas projekta elementi, kā mozaīkas gabaliņi ir ienākuši mākslinieces pasaulē jau pagājušā gadsimta beigās, 1999. gadā iegūstot apvienojošo nosaukumu „Latviešu sapnis”. Līdz mūsdienām nonākušais apjomīgā projekta variants, gluži kā cilvēks savā dzīvē, piedzīvojis vairākus attīstības posmus, no kuriem pēdējo pārstāv izstāde Kauguru kultūras namā. Ar mākslinieces radīto spilgto un oriģinālo metaforu palīdzību ir „uzrakstīta” cita latviešu tautas vēsture, ietiecoties tās domāšanā un stereotipos kā spēcīgos avotos, kuri, mākslinieces radoši pārveidoti, iegūst jaunu jēgu un iespējamu pielietojumu. Kaut gan šī vēstures daļa Kauguru skatītājam paliek ārpus piedāvātā uztveres lauka, tomēr interesentam ar to iespēja iepazīties izlasot turpat atrodamo Maģistra darbu „Latviešu sapnis 1999-2010”, kā arī pārlapojot „Latviešu mītus”. | ||||||||||
| ||||||||||
| Latviešu sapņa daudzveidīgās ziemas variācijas kultūras tēlu un metaforu ziņā spēj līdzināties latviešu mākslas labirinta bīstamo taku vilinājumam, kur kopā saaudušies folkloras, poēzijas un radošuma Ariadnes pavedieni. Izstādes autore ir atbrīvojusi realitātes elementus un vēlāk tos ir sakārtojusi citā, mākslinieciskā realitātē, kuras tēli mūs uzrunā gan ar vieglu ironiju („Skuju latvieši”, „Latvietis – Saulgriezis”, „Latvietis – televizors”), gan poētiski liegi („Sniega dziesma”, „Nāk sniegs”). Varam lasīt pasaku „Ledus laikmets”, kas vienā no variantiem izskaidro latviešu sēdēšanu kokos un citas raksturīgas dīvainības. Kopējā noskaņa ir prieka pilna, aicinot izmēģināt un skatīt „Latviešu sapnī” dažādus latviešu ziemas priekus, piemēram, kļūt par sniega putras maisītāju, sniega pūtēju, var gadīties ar sevi izrotāt egles zaru un nedēļām uzturēt Adventa garu. Tādējādi „Latviešu sapnis ziemā” piedāvā izklaidēties un vienlaikus domāt par tā nesaprotamo un daudzveidīgi interpretējamo daļu. Pēc vienas no interpretācijām sapnis ir pretstats nomoda dzīves cēloņu-seku diktētai loģikai. „Latviešu sapnim”, gluži kā citiem sapņiem, piemīt tikai tam raksturīga īpaša „sapņa loģika”. Kā zinām no sapņošanas pieredzes, kas sapnī ir loģisks, pamostoties var izrādīties absurds malds, tomēr uzmanīgam vērotājam sapnis sniegs vērtīgu materiālu par nezināmo, tumšo realitātes pusi. Tādējādi sapņa aplamai loģikai piemērojot kādu personīgu interpretāciju, sapņotājs negaidīti var piedzīvot atklāsmi. Izstādes skatītājam dažādie kultūras tēli, iespējams, sakārtosies unikālā jēdzieniskā kārtībā un varbūt neapstājoties pie Kauguru kultūras namā sapņojamā ziemas sapņa, „Latviešu sapnis” sapņosies bezgalīgi, jo tāda ir sapņa daba. „Latviešu sapņa” vizuāli un tekstuāli universālā vēstījuma forma padara to sapņojamu ikvienam – latvietim visupirms un arī ebrejam un grieķim. | ||||||||||
| Atgriezties | ||||||||||
| ||||||||||
