VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Šogad labākais Jūrmalā Barbara Goba Jūrmalas Mākslinieku namā 2012. gada 12. decembrī atklāta Jūrmalas fotostudijas „Aspazija” tradicionālā gada izstāde ar nosaukumu „Šogad labākais”, kurā piedalās 23 autori ar 47 darbiem. Izstādītas ļoti dažādas gan melnbaltās, gan krāsainās fotogrāfijas. Daudzveidīgi ir žanri un tēmas, kurām šogad ir pievērsušies fotostudijas dalībnieki – aplūkojami portreti, ainavas, akti, dabas studijas, arhitektūras formas, kontrastaini ceļojumu iespaidi eksotiskās zemēs, kā arī nejauši tverti neparasti ikdienas mirkļi un dokumentāli kadri no Jūrmalas dzīves. Kaut gan izstādē darbi neveido vienotu skatuvisko „uznācienu” un tie uztverami vairāk kā atsevišķi vērtējami fotokadri, to apvienojošais mezgls veidojas ap izstādes nosaukumu. | ||||||||||
 Andris Sīmanis. Anniņa | ||||||||||
| Saskaņā ar principu, ko atbalsta daļa fotomākslinieku, fotogrāfija var kļūt par mākslas darbu, ja tās autors izvēlas individuāli unikālu kameras skatījuma leņķi (pielietojumu) attiecībā uz savu inscenēto māksliniecisko realitāti, pretstatā realitātes beznosacījumu fiksēšanas metodei, kur notikums netiek radīts, bet fiksēts tas, kas notiek bez fotogrāfa aktīvas iesaistīšanās. Kā piemērus pēdējam var minēt J.Pugina „Ziemas ainava” (kas gan datēta ar 2008.g.?), Inas Intas Liniņas Ozoliņas „Waldenzee”, I.Klīves „Rīta migla”, kuru var vērot kā no fotogrāfa neatkarīgi pastāvošu „notikumu”. Kā citi notiekošā beznosacījumu fiksēšanas piemēri minami A.Sīmaņa „Mūzika”, I.Krūmiņa „Prīma” un V.Simonenkovas „Portreti”, kur fotokamera fiksējusi kādu mākslas notikuma brīdi. Paturot prātā gleznotāja Ģ.Eliasa izteikto domu, ka mākslā visaugstākais princips ir patiesība, pretstatā pilnības ideālam, var teikt, ka izstādē gandrīz visi izstādītie darbi tiecas uz patiesību – gan dokumentālu, gan mākslas patiesību. Vienlaikus skatītāju uzrunā mūsdienu Rietumu sabiedrības klišejiskie tēli. Kā īpaši iemīļota tēma izstādē vērojama diāde „sieviete/daba”, kur neapšaubāmi vienas skaistums izceļ un papildina otru. Daudzi no autoriem ir sapludinājuši sievietes un dabas tēlu, ko nevar teikt par vīrieša tēlu. Kā spilgts piemērs minama I.Kalniņas fotogrāfija „Pavasara brīnums”. Paralēli kā viens no populārākajiem sastopams jaunas pievilcīgas sievietes tēls, kas raisa asociācijas ar iekārojamu un izmantojamu objektu (A.Ligera „IV”, A.Sīmaņa „Anniņa”). Kā šķietams pretstats tam ir veca sieviete (O. Griķa „Nostalģija I”), kas apvieno ideju par novecošanas „skaistumu” ar kosmētisku un gaumīgu sakoptību, atbilstoši Rietumu sabiedrībā pieņemtajiem jaunības kulta principiem. Savukārt vīriešu tēli fotogrāfijās tiek pasniegti kā lietišķi kungi vidējā (nenosakāmā Dž.Bonda) vecumā, piemēram, V.Simeļnikovas „Portrets” un O. Griķa „Nostalģija II”. | ||||||||||
| ||||||||||
| Daudzi autori savu fotostāsta dziļumu papildinājuši ar daudzslāņaina nosaukuma izvēli, te jāmin V.Popravko „Jaunās mājas?”, „Nesteidzies, gaidu”, V.Jauča ”Galvenais virziens”, „Eirokrīze” un G.Freimaņa „Dubultmākonis”. Ievirzot vērotājā uzdzirkstošās asociācijas fotogrāfijas autora izvēlētājā jēdzieniskajā virzienā, nosaukums darbam tādējādi var piešķirt jaunu kvalitāti un kontekstu, piemēram, „Nostalģija I”. Zināms, ka autoriem ir sarežģīti atrast nosaukumus saviem darbiem un tie šķiet pat nevajadzīgi, taču no skatītāju puses raugoties, ir vērtīgi, ka autors devis kādu mājienu, norādi uz sava darba plašākas izpratnes dimensiju par vienīgi vizuāli tveramo. Daļa autoru pievērsušies gaismēnu, faktūru un noskaņu meklējumiem un arī veiksmīgiem atradumiem, te kā spilgts piemērs jāmin G.Rutka fotogrāfijas I-IV, V.Popravko darbi, kā arī A.Ligera fotogrāfijas I-IV , kas aizņem galveno izstādes sienu un, kā redzams pēc izstādes izkārtojuma, arī fotostostudijas biedru acīs ir nozīmīgākie izstādes darbi, jo tieši A.Ligera fotogrāfija izvēlēta šīs izstādes plakātam. Cik noprotams no fotostudijas mājas lapā atrodamās informācijas, tās dalībnieku mērķis nav lauzt tradicionālo: „Pagaidām nemēģināsim arī rast izeju "no pastāvīgās stagnācijas, kurā atrodas Latvijas fotogrāfija jau vairākus gadu desmitus". Tālāk teikts, ka fotostudijai būtiskāk ir biedroties, parādīt sevi un paskatīties uz citiem, citiem vārdiem sakot, pati svarīgākā ir iespēja domubiedru kopā nodarboties ar savu hobiju. | ||||||||||
| Kā jēdzieniski atšķirīga no pārējiem izstādes fotodarbiem jāmin mākslinieces A.Bules nelielā fotogrāfija „Meža māte”. Izmantojot fotogrāfiju kā tehnisku paņēmienu, tajā radīta jauna, mākslinieciskā realitāte, radīts simbolisks mākslas darbs. Tā iespējāmā interpretācija ir gandrīz bezgalīga un atkarīga no intereses par to domāt. Darbs ir izvietots uz pilnīgi melna fona, kur Meža māte sargājoši izstiepusi rokas uz sāniem, tās it kā saplūst ar koka zariem, asociējoties ar hinduisma dievības Šivas sievišķo izpausmi, viņa sievu Kālī, kas simbolizē dzīvības radīšanu un iznīcināšanu. Iespējams, ka, kļūstot mežonīga un nekontrolējama, latviešu Meža māte jeb hinduistu Kālī, spēs mūs pasargāt no alkatīgajiem Latvijas (valsts) mežu izcirtējiem? Izstāde priecēs ikvienu savu skatītāju ar neviengabalainu un tāpēc pievilcīgu un negaidītu vizuālo baudījumu, ko ir iespējams izteikt, balsojot par „Skatītāju balvu” – interesantu un piesaistošu jauninājumu Mākslinieku nama dzīvē. | ||||||||||
| Atgriezties | ||||||||||
| ||||||||||
