VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Laimdota Steķe Santa Mičule, LMA Mākslas zinātnes nodaļas studente Klausies | |
| Laimdota Steķe (dz. 1988) ir Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļas studente, kas piedalījusies dažās grupu izstādēs, kā arī sarīkojusi nelielu personālizstādi Ģertrūdes ielas teātrī un šobrīd gatavojas nākamajai. Līdzīgi kā daudzi citi jaunie gleznotāji radošās darbības sākumā, Laimdota vēl atrodas savas gleznieciskās valodas meklējumos – viņas darbos jūtama pašlaik daudziem akadēmijas studentiem un beidzējiem raksturīgā tendence gan uz ļoti naturālistisku formu traktējumu, gan neitrālu un nesarežģītu, ikdienai tuvu realitātes tēmu izmantošanu. Laimdotas darbos pagaidām grūti atrast un definēt vienu konsekventu māksliniecisko paņēmienu un interešu virzienu, taču oriģināla un aktīva glezniecisko izteiksmes līdzekļu izmantošana niansētā un intuitīvi smalkā reālistisku formu pārveidē varētu būt viens no mākslinieces radošās darbības kopsaucējiem, kas balstās interesē par materiālo (fizisko) pasauli, pierasto un neparasto tajā. | |
 Laimdota Steķe. 2012 | |
| Viens no Laimdotas spēju un talanta apliecinājumiem ir uzvara 2012. gada konkursā “SEB stipendija glezniecībā”. Laimdotas darbus skatot konkursa kontekstā, iezīmējas kāda neliela, bet būtiska atšķirība. Šādos konkursos bieži jūtama jauno mākslinieku vēlme izpatikt, pielāgojot savas mākslinieciskās spējas un intereses tobrīd aktuālajam, skaļi efektīgajam un izklaidējošajam, – nenoliedzot šādas stipendijas pozitīvo nozīmi un vispārīgo labumu, jāpiebilst, ka “SEB bankas” mecenātisms gribot negribot uzsver glezniecību kā to mākslas jomu, kura visvairāk pakļauta luksusa preces statusam un kuras kvalitātes bieži vien nosaka sabiedrības elites gaume un estētiskā izpratne. Laimdotas Steķes godalgotie darbi “Vieta I”, “Vieta II” uz kopējā piedāvājuma un tendenču fona savā vienkāršībā un introvertumā šķiet pat dumpīgi (daudzsološākā jauna mākslinieka īpašība), tie atšķiras ne tikai ar smalkumu un apcerīgumu, bet arī ar inovatīvu tehnisko izpildījumu – abi darbi veidoti kā telpiska instalācija: koka kastē ierāmētas vairākas caurspīdīga auduma kārtas, uz kurām ar akvareli gleznoti dažādi ainaviskie plāni, ko izgaismo dziļumā iemontēta lampa. Lai arī šīs kompozīcijas iziet ārpus glezniecības rāmjiem gan tiešā, gan pārnestā nozīmē, to pamatos tiek risināti klasiskiglezniecības uzdevumi, liekot atcerēties, piemēram, Andrē Derēna izteikumu par gaismu kā gleznas substanci vai Rembranta audeklu zeltainās gaismas. Darbos “Vieta I” un “Vieta II” neparastais gaismas izmantojums ne tikai piešķir vizuālu efektivitāti attēlotajam, bet arī rada pārdabiskā klātbūtnes sajūtu. Izgaismojums un šķērsgriezuma struktūra veido gleznieciski smalkas triepienu un gaismēnu nianses, padara iluzorāku darba telpisko dziļumu, tādējādi pārkāpjot glezniecības robežas arī scenogrāfijas virzienā (to pastiprina kastes kā attēlotā ietvara formāts). | |
 Laimdota Steķe. Miers III. Audekls, eļļa. 140x60 cm. 2011 | |
| Laimdotas Steķes pašreizējos darbus raksturo pievēršanās galvenokārt ainavām un figurālajam žanram, pārveidojot attēlotā fizikālās īpašības plastiskos formālajos efektos un radot inertu māksliniecisko realitāti, kurā reālistiski ievirzītu tēlojumu dekonstruē atsevišķi ireāli kompozīcijas elementi. Tādējādi realitāte kā attēlojamā kategorija neaprobežojas ar pasīvu fiksēšanu. Reālistisko dabas formu pārveide optiski ornamentālās, strikti organizētās formās lieliski atklājas autores t. s. atspulgu sērijā, kurā ainavas radītas, balstoties uz simetriskiem, pat heraldiskiem kompozīcijas principiem. Nelielas atkāpes no simetrijas kompozīcijas detaļās pārvērš gleznas par ko līdzīgu avīžu spēlei “Atrodi 10 atšķirības”, kas apspēlē gan harmonijas koncepciju, kuru iemieso atspulgi, gan vizuālās uztveres nosacījumus un ierastos ainavu uzlūkošanas veidus. Radoša ainavu interpretācija (ar radošumu saprotot spēju pasniegt informāciju neparasti, piešķirot tai jaunu vērtību, kas redzams arī gleznās “Vieta I”, “Vieta II”) Laimdotas kompozīcijas atdzīvina, padarot tās par “domas nospiedumiem”, nevis mehāniskām dabas kopijām. Uzteicama ir mākslinieces spēja pārkāpt tā dēvētā dokumentālā (neo)reālisma robežas, kas šodien ne tikai šķiet banalizējies, bet bieži vien arī vienkāršots līdz ilustratīvai frāžainībai un arogantas atsvešinātības pozai (bažas par šādu ievirzi rada arī iepriekš minētā konkursa “SEB stipendija glezniecībā” izstāde, kurā daudzi darbi ilustrē jauno mākslinieku spēju tehniski veikli attēlot saturiski tukšas un neizteiksmīgas masu kultūras frāzes). Balstīšanās uz fotogrāfiska reālisma efektiem, aprobežojoties ar savu “glezniecības muskuļu” demonstrēšanu, iespējams, liecina par zināmu jaunās paaudzes nedrošību un nepatstāvību – prasme operēt ar reālistiskiem elementiem var tikt izmantota kā aizsegs nespējai pārvarēt vispārpieņemtos, drošos mākslas un skaistuma standartus, kas, neraugoties uz modernās mākslas revolūciju vēsturē, joprojām atdzimst kā fēnikss no pelniem. | |
 Laimdota Steķe. Miers I. Audekls, eļļa. 140x60 cm. 2011 | |
| Līdzīgus māksliniecisko tēlu un formu pārveides paņēmie¬nus Laimdota Steķe izmanto arī figurālajās kompozīcijās. Darbā “Grēku atlaišana” anatomiski precīzi atveidotās kailfigūras daļēji saplūst ar pārējo gleznas plakni, kas tādējādi rada asociācijas ar Visumu, skatītāja prātā pārvēršot tēlojumu reliģiskas ekstāzes metaforā. Ķermeņu uzsvērtais miesiskums, ko pastiprina sejas neesamība, savdabīgi saspēlējas ar nosaukumā ietverto reliģisko atsauci, saistot gleznojumu ar miesiskā un garīgā nošķīrumu kristietībā un šī nošķīruma iespaidu uz Rietumu kultūru, kailuma izpratni tajā utt. Glezna “Vieta un laiks”, kas ieguva skatītāju simpātijas balvu konkursa “SEB stipendija glezniecībā” izstādē 2011. gadā, apliecina mākslinieces spēju atjautīgi interpretēt nosaukumā ietvertās līdz apnikumam plašās kategorijas (darbs radīts kā LMA kompozīcijas uzdevums ilustrēt vietas un laika tēmu). Plūstošā laika metafora iemiesota modīgajos krāsas tecinājumos, kas padara gaistošas gleznotājas pašportreta aprises, tām pretstatīta matemātiski stingrā, noteiktā telpas uzbūve. Saplūšanas un izgaišanas motīvi atkārtojas arī citos mākslinieces darbos, demonstrējot autores spēju operēt ar reālistiski tiešu tēlojumu, ko atsevišķas kompozīcijas detaļas transformē subjektīvā tēlojumā. Laimdota Steķe atrodas radošo meklējumu sākumā – par to liecina viņas darbu daudzveidība un lokālās mākslas ainas ietekmes, taču māksliniece spēj sakausēt aktuālās mākslas tendences ar lielisku formas un satura attiecību izjūtu, kas paver ceļu drosmīgiem glezniecības pavērsieniem, kuri, cerams, turpināsies. | |
| Atgriezties | |
