VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Mūsdienīguma dzelmes Elīna Dūce, vizuālo mākslu teorētiķe Eiropas laikmetīgās mākslas biennāle Manifesta 9 Klausies | |
| Eiropas laikmetīgās mākslas biennāles Manifesta 9 izstāde no 2. jūnija līdz 30. septembrim notiks Genkā, Limburgas reģionā, Beļģijā, un, kas neparasti, šīgada notikums pretēji visiem iepriekšējiem norisināsies vienuviet – pamestā industriālā teritorijā Waterschei, kura bijusi viena no lielākajām 20. gadsimta ogļapstrādes vietām Eiropā. Pašā karstākajā darba cēlienā – izstādes The Deep of the Modern (“Mūsdienīguma dzelmes”) iekārtošanas sākumā – aicinājām kuratoru Kvautemoku Medinu (Cuauhtémoc Medina) uz epistulāru sarunu. | |
| |
| “Studija”: Manifesta ir pazīstama kā laikmetīgās mākslas notikums. Jūs esat pirmais kurators, kas tās ietvaros, atskaitot laikmetīgās mākslas skati Poetics of Restructuring (“Restrukturēšanas poētika”), pievērsies pagātnes nogrieznim – ekspozīcijas daļā The Age of Coal (“Akmeņogļu laikmets”) būs darbi, kuri datēti, sākot ar 19. gs., savukārt ekspozīcijā 17 Tonnes (“17 tonnas”) būs atspoguļotas vēsturiskas liecības. Kas jūs pamudināja veidot to šādā šķērsgriezumā? Kvautemoks Medina: Es šo projektu redzu kā laikmetīgās mākslas, mākslas vēstures un mūsdienu kultūras mantojuma savienojumu. Šādā izpratnē projekts nemaz nav vērsts tik ļoti pagātnē, cik tajā ir spriedze starp dažādiem ražošanas vēstures laikmetiem un veidu, kā tie pēc kārtas formē kultūras produktus. Šāds salikums izriet gan kritisku, gan stratēģisku iemeslu dēļ. Mēs gribam izveidot projektu, kurā laikmetīgie mākslas darbi mijiedarbojas ar plašāku kultūras kontekstu un attiecas uz jautājumiem, kas piemēroti mākslinieciskai darbībai ilgtermiņa perspektīvā. Vēsturiskā daļa The Age of Coal, kuru es kūrēju kopā ar Dounu Eidsu (Dawn Ades), ir kā eseja par mākslas vēsturi materiālā plānā, kas, kā mēs uzskatām, aptver samērā nezināmas teritorijas un uzvedina uz tiešu saikni starp laikmetīgo mākslu un varbūtējām izmaiņām mūsu domāšanas paradumos attiecībā uz pagātnes mākslu. Mēs gribētu ticēt, ka jautājumi, ko apskatām mākslas vēsturiskajā sadaļā, uzsāks dialogu ar mākslas darbiem, kurus esam atlasījuši laikmetīgajai izstādei, un iedrošinās skatītājus uztvert mūsdienu mākslas darbus organiskā sociālā un vēsturiskā sasaistē. Tādā pašā veidā mēs gribējām kultūras vērtības, ko laikmetīgās mākslas darboņi pieskaita kā pašsaprotamu savai sfērai, pārcelt uz 17 Tonnes kultūras mantojuma sadaļu, norādot, ka šodien strādājošie veic tādu kā pagātnes un nākotnes savienošanu. Mums abiem ar laikmetīgās sadaļas līdzkuratori Katerinu Gregosu (Katerina Gregos) ir sajūta, ka pēdējās laikmetīgās mākslas megaizstādes lielā dalībnieku skaita dēļ riskē ar oriģinalitātes trūkumu un apzināti izjauc mākslas darba pienācīgu novērtējumu, līdz ar to centieni iekļaut jaunus māksliniekus nav tie jautājumi, kas būtu izstāžu dienaskārtībā. Ņemot vērā, ka visā pasaulē ir saradies ievērojams skaits institūciju un biennāļu, nolēmām, ka mēs varētu koncentrēties uz daudz pretenciozāku izstādi, kas veidotu vienotu kultūras parametru kopumu. | |
 Bijusas oglraktuves Waterschei. Genka. Belgija | |
| “Studija”: Sarunās par Manifesta 9 izstādes konceptu jūs bieži atsaucaties uz kolektīvo atmiņu. Kādā izpratnē jūs to lietojat? K.M.: Mēs šo jēdzienu visbiežāk lietojam “atmiņas enerģijas” izpratnē, attiecinot to uz nepieciešamību pārnest noteiktu paaudžu pieredzi, kurai uzmanību ir pievērsuši akmeņogļu ieguves rūpniecības mantinieki, bijušie kalnrači un viņu pēcnācēji. Lai nu kā, man ir skaidrs, ka rūpniecisko sistēmu pārveides sekas un pasaules industrializācijas vēstures gaita vispār rada sociālo atmiņu, kas attiecināma ne tikai uz priekšstatiem un stāstiem, kurus cilvēki nodod no paaudzes paaudzē, bet arī uz tiem, kas ierakstīti ģeogrāfiskajās teritorijās, mākslas darbos, dokumentos un materiālos. Visi kultūras mantojuma sadaļas 17 Tonnes eksponāti un kultūras fakti nes līdzi noteiktas atmiņas, kā arī artefaktus, mitoloģiju, dokumentus vai mākslas darbus – sākot ar modes dizaineres Evas Gronbahas (Eva Gronbach) putekļiem iekrāsoto audumu, kas darināts no pārstrādāta kalnraču apģērba, un policijas dokumentiem par 1966. gada sadursmēm Zvartbergā (Zwartberg) starp policistiem un raktuvju strādniekiem, beidzot ar Genkā novārtā pamestas zemes saudzējamiem augiem Laras Almarsegi (Lara Almarcegui) darbā un leģendu par raktuvju raganu, kas cēlusies no komiksu žurnāla. Tie ir piemēri, kuros mēs visi esam iesaistīti ar dažādā veidā – vai tie būtu priekšmeti vai priekšstati, idejas vai cilvēki – iekodētu vai nogulsnējušos pagātni. “Studija”: Art Salon diskusijā, kas notika Art Basel Miami ietvaros pagājušā gada decembrī, jūs teicāt, ka viens no kapitālisma rezultātiem ir tāds, ka mums nav skaidrības, kam domāta vēsture un ko ar to iesākt, pamatojot domu, ka ar vēsturi saistīto mākslas darbu pieejamības sistēma ir pazīme, ka vēsture nedarbojas. Biznesā strādājošie lielākoties dzīvo ar ideju par nākotni. Kāpēc, jūsuprāt, ir pienācis laiks atskatīties pagātnē? K.M.: Mans apsvērums galvenokārt ir izzīmēt kultūras stāvokļa paplašināšanu. Kapitālisms ir teleoloģisks, balstīts nepārtrauktās prasībās pēc apsolītās nākotnes un, šķiet, ir pilnīgi imūns pret kritiku. Man nav jāpārliecina par pagātnes nepieciešamību, piemetinot, ka kapitāla spēks ir viens no pirmajiem varas veidojumiem, kam nav nepieciešama nekāda tradicionālā autoritāte, nekādi spriedumi par izcelsmi, ne mantojuma jēdzienu, un tādā nozīmē tas ir loģiski. Markss parāda, kā visrevolucionārākā šķira vēsturē – buržuāzija – ir saistīta ar totalitārisma modernizāciju, kas, neraugoties uz mūsu postmodernajiem akadēmiskajiem un kultūras argumentiem, parādās kā naiva pārliecība par nākotnes sociālās sistēmas idejām un nesaprātīgu ražošanu. Es necenšos projektā ietilpināt pret pastāvošo futuroloģiju vērsto laikmetīgās mākslas un kultūras protestējošo formu. Mūsu kā kuratoru uzdevums saistībā ar šo tēmu ir, mobilizējot spēkus, parādīt mākslas darbus un citas kultūras formas, kas apcer veidus, kā sabiedrības atmiņa aptver dažādas sociālās telpas, kā arī darbus, kuri pēta tagadnes nepastāvību. Šādas rīcības nepieciešamība balstās jautājumos, ko izvirza paši darbi. Kā to izmantot ārpus prasībām, ko šīs kultūras formas no mums paģēr, ir kas tāds, kas atkarīgs no publisko un sociālo normu transformācijas. Un es nedomāju, ka mans kā kuratora uzdevums ir ko tādu uzspiest. | |
 Bijusas oglraktuves Waterschei. Genka. Belgija | |
| “Studija”: Jūs esat bijis kurators Teresas Margoljesas (Teresa Margolles) projektam What Else Could We Speak About? (2009) Meksikas paviljonā 53. Venēcijas biennālē, kura īstenošanai bija politiski šķēršļi, jo jūs aizskārāt jūtīgus jautājumus saistībā ar narkotiku biznesu. Arī Manifesta ir piedzīvojusi nepatikšanas, kas raisījās politiskajās aprindās (2006. gadā izstāde tika slēgta). Vai jums, strādājot pie Manifesta 9 tēmas, nav radies iespaids, ka politiski izdevīgi ir “apklusināt” vēsturi? K.M.: Politiskais saspīlējums Teresas Margoljesas projektā bija ne tik daudz saistīts ar narkotiku tirdzniecību kā tādu, cik ar to, kas, atskatoties pagātnē, izrādījusies viena no maldīgākajām Meksikas valdības politikām pēdējos gados. Pielāgojoties ASV politikai, narkotiku tirdzniecību centās apkarot ar varas palīdzību, radot bezspēcību un apkaunojumu. Kas attiecas uz kuratora darba daļu, šāda iejaukšanās lika apšaubīt paviljona kā oficiālas valsts kultūras pārstāvniecības motīvus. Margoljesas projekts toreiz aktivizēja gan politiķus – ar tā saukto karu pret narkotikām opozicionāri vērsās pret Meksikas prezidentam Kalderonam apkārtesošo viltus vienprātību –, gan poētisko un nepārvaramo, neredzamo spēku, ko viņa iekustināja līdz ar askētisko estētiku un mirušās matērijas izmantošanu, mākslinieciski tajā iejaucoties pavisam nedaudz. Manifesta 9 politika nav izstrādāta tādā pašā veidā. Mēs mēģinām risināt sasāpējušus un strīdīgus jautājumus par Genku, par akmeņogļu ieguves vietas atstāto mantojumu, bet ceram parādīt tēmas sarežģītību, neuzņemoties opozicionāra lomu. Manifesta 9 mēģina izcelt bijušo raktuvju darbinieku organizāciju un institūciju lomu, piešķirot tām telpu izstādē un palīdzot izveidot kongresu – simpoziju, kurā tiks apspriesti jautājumi par kultūrpolitiku, kas saistīta ar industriālo mantojumu. Izstāde iejaucas viedokļu telpā un ietekmē attiecības starp laikmetīgo kultūru, atmiņām un industrializācijas pieredzi un tajā pašā laikā savā paspārnē uzņem sarežģītus vietējos kultūrpolitikas meklējumus. Te ir atšķirīgs uzstādījums, un es kā kurators esmu ļoti pateicīgs, ka man ir ļauts strādāt ar šīm īpašajām sociālajām kategorijām, kurām, par spīti tam, ka šī tēma nav mana, ir analoģijas ar jautājumiem, kas mani aizrauj. “Studija”: Ar Manifesta 9 komandu jūs esat pētījis, kā pārmaiņas ražošanā atspoguļojas laikmetīgajā mākslā. Kādi ir jūsu novērojumi un secinājumi? K.M.: Lai gan mēs ar Katerinu Gregosu esam strādājuši ar mērķi atrast darbus, kam būtu vienota tēlaina struktūra, esmu pārsteigts par atspoguļojumu un alegoriju daudzveidību, kā dažos mūsu atlasītajos darbos tiek risināta sociālo un ekonomisko pārmaiņu pieredze, un to, kādi tēlainības savienojumi iespējami ģeogrāfiski un vēsturiski nesaistītos mākslas darbos. Ir daži darbi, kas sasaista drupas ar ilgtermiņa sociāliem un dabiskiem procesiem, akcentējot atkritumu un pārpalikumu jautājumus rūpniecības jomā – sākot ar Mārtena fan den Eindes (Maarten Van den Eynde) plastmasas atkritumu vākšanu jūrās un beidzot ar Rosellas Biskoti (Rossella Biscotti), Līnas Selanderes (Lina Selander) vai grupas Claire Fontaine utopiskajām atmiņām par kodolenerģiju un tās atstāto atkritumu pārstrādi un Antes Timmermansa (Ante Timmermans) performatīvo meditāciju par birojos “sastrādātajiem” atkritumiem. Hotas Iskjerdo (Jota Izquierdo) Yellow Capitalism (“Dzeltenais kapitālisms”), Ni Haifena (Ni Haifeng) Paraproduction factory (“Pārprodukcijas fabrika”) un Paolo Vudsa (Paolo Woods) darbos pētīti ļoti attālināti sociālie procesi, kas patiesībā ir saistīti globālajā ražošanas telpas, patēriņa un izplatības mērogā. Mani aizkustina darbi, kas liek pārdomāt dažādu strādnieku kustību ģenealoģiju, sākot ar nesaskaņām, kas virmo Viktora Serges un Trocka vidū Magdalenas Hitrikas (Magdalena Jitrik) gleznās, un beidzot ar Nikolines van Harskampas (Nicoline van Harskamp) veikto anarhisma pārmaiņu izpēti, Nemanjas Cvijanoviča (Nemanja Cvijanović) darbiem ar internacionālisma rēgiem vai Beas Šlingelhofas (Bea Schlingelhoff) Simonas Veilas godināšanu. Esmu pārsteigts par veidu, kā mākslinieki atsakās no uzspiestās informācijas un faktu izziņas procesa, liekot priekšā zināšanu un pieredzes variācijas un turpinot par vēsturi stāstīt tādā veidā. Es šos virzienus varētu nosaukt par “secinājumiem“ kā norādēm uz domāšanas veidu, kas ir interesants ar atteikšanos no zināšanu loģikas. | |
 Bijusas oglrakstuves Waterschei. Genka. Belgija | |
| “Studija”: Jūs līdz pēdējam mirklim esat slēpuši mākslinieku vārdus, kas piedalīsies laikmetīgo darbu izstādē. Kādus projektus mēs varam sagaidīt Manifesta 9 sadaļā i? K.M.: Patlaban, kā jūs zināt, saraksts ar mākslinieku vārdiem ir jau publicēts. Mēs mēģinājām darbus atlasīt pēc neviendabīguma principa, lai tie būtu piemērojami izstāžu telpai –raktuvju gruvešiem, savstarpēji saspēlētos un būtu saskanīgi ar ēkas drupām. “Studija”: Manifesta ir pazīstama kā notikums, kurā var atklāt jauno mākslinieku veikumu. Vai arī šajā pasākumā būs jauni vārdi? K.M.: Protams, un ne tikai laikmetīgās mākslas, bet arī kultūras mantojuma un vēsturiskajā sadaļā. Es nedomāju, ka tādi mākslinieki kā, piemēram, Mihaels Matīss (Michaël Matthys), Marge Monko (Marge Monko), Goldin+Senneby, Tomažs Furlans (Tomaž Furlan) vai Bens Keins (Ben Cain) ir bijuši pienācīgi pārstāvēti citās izstādēs. Bet Aglajas Konrādes (Aglaia Konrad), Anas Torfsas (Ana Torfs) un Karlosa Amoralesa (Carlos Amorales) vai Kendela Gīrsa (Kendell Geers) darbus mēs izrādām nepierastā, neikdienišķā vietā. Eksponējot ar rūpniecību un mākslu saistītās dizaineres Irmas Bomas (Irma Boom) vai Raula Faneihema (Raoul Vaneigem) un Nikolasa Kozaka (Nicolas Kozakis) sadarbībā tapušos darbus, tiks pavērts negaidīts skatījums uz laikmetīgo kultūru. Katrā ziņā viena apņemšanās šajā izstādē ir piepildījusies – neizdabāt vecuma, dzimuma vai mākslas disciplīnas nodalījumam kā galvenajam atlasīto darbu kritērijam, jo izstāde ir balstīta uz koncepciju, nevis reprezentāciju. “Studija”: Jūs esat apmeklējis aptuveni 250 mākslinieku darbnīcas, lai izraudzītos Manifesta 9 dalībniekus izstādei Poetics of Restructuring. Vai savā izpētes lokā iekļāvāt arī Baltijas valstu mākslinieku veikumu? K.M.: Marge Monko un Visible solutions ir no Igaunijas. “Studija”: Kāds būtu jūsu novēlējums Manifesta 9 apmeklētājam? K.M.: Es vēlētos, lai viņi izbauda un kaut ko iegūst no šī daudzveidīgā pasākuma, ko esam radījuši, un lai viņi arī kļūst par heterogēnu auditoriju, vietējo un starptautisko nozīmi uztverot vienādi. Un ceru, ka viņi sapratīs tās intelektuālās, politiskās un estētiskās kaislības, uz kurām mēs esam centušies atbildēt šajā projektā. /No angļu valodas tulkojusi Elīna Dūce/ | |
| Atgriezties | |
