VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Svētgleznas privātajam tuksnesim Pēteris Bankovskis, mākslas kritiķis Rudīte Dreimane. “Gleznas” 12.04.–13.05.2012. Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zāles “Arsenāls” Radošā darbnīca | |
| Sen jau nepiederu pie čaklākajiem izstāžu apmeklētājiem, uz to atklāšanas pasākumiem vairs neeju vispār. Tāpat kā tas ir miljoniem citu, arī man, gadiem ritot, laiks kļuvis tāds kā sapresētāks, vienā labi apjaušamā punktā mērķēts. Un daudz no tā, kas senāk likās pašsaprotami svarīgs, tagad šķiet vien pārpratums, traucēklis, īslaicīga pasaules grimase. Arī citkārtējā darbošanās, mākslas izstādes aprakstot laikrakstos, izraisa smaidu: “Nu, labi, bija šāda vai tāda izstāde, uzrakstīju to un to, kāds cits – kaut ko citu; kāds mākslinieks apvainojās, kāds cits papriecājās, viens rakstīja sūdzību uz “ceku” vai “čeku”, cits paklapēja uz pleca. Un tad?” Šādas banālas pārdomas piezagās, 24. aprīlī “portālā” Satori lasot, kā vienas nepiesardzīgas, subjektīvas refleksijas dēļ Vilnis Vējš uzklūp Martai Krivadei un katrs parauj līdzi frāžu apmaiņā veselu baru līdzjutēju. “Mīļie cilvēki,” es nodomāju, “kur gan visi šie jūsu “dedzīguma” augļi būs pēc nedēļas! Tie taču pazudīs, neatstājot nekādas pēdas.” Sevišķi jau “portālā” – mūslaiku cilvēks, iespējams, redzot vai dzirdot šo vārdu, visbiežāk iedomājas par fantāzijas žanra sacerējumos visai izplatīto ierīci, tādiem kā vārtiem, caur kuriem varoņi ieiet citās telpas, laika vai sajēgas dimensijās. | |
 Rudīte Dreimane. Putni. Audekls, eļļa. 140x140 cm. 2012 | |
| Todien biju saņēmies uzrakstīt kaut ko par Rudītes Dreimanes gleznu izstādi. Viņas glezniecība ieinteresēja uzreiz, kad to pamanīju – pirms kādiem 24 vai 25 gadiem. Tā atgādināja aplikācijas: robusti apveidi, vienlaidu krāsoti laukumi, nekādas perspektīvas, telpiskuma ilūzijas, “gaismēnu”, “valēru”, nekā no tā, par ko mīlēja parunāt norietošās Padomju Latvijas mākslas kritika. Bet tur nebija arī kaktu avangardisma, “nonkonformisma”, ko tik ļoti grib meklēt un par varītēm atrast padomju perioda mākslā dažs labs tagadnes cilvēks. Rudītes Dreimanes gleznās bija tēlu, simbolu un noskaņas veidots stāstījums: par Mārupīti, Torņakalnu, atmiņās dzīviem laukiem, par sadzīviskiem vērojumiem, piemēram, skandalējoša dzērāja aizturēšanu vai gleznotāju Heinrihsonu dzīvi. Un vēl lakoniskistāstījumi par to, ka ir ģimene, bērni, jūtas, priekšnojautas, attiecības, nogurums. Bez sakāpinātas ekspresijas, uzspēles, bez virtuozitātes un izrādīšanās. Par viņas gleznām neviens neko īpaši nerakstīja, drusciņ ieskanējās kaut kas par saistību vai nesaistību ar tā dēvēto naivismu. Man Dreimanes gleznas laikam gan šķita kā kaut kas ikonām (svētgleznām) pielīdzināms, tikai toreiz nemācēju to tā noformulēt ne sev, ne citiem. Tas varētu būt tā: glezna, šis nokrāsotais četrstūris nav un nedrīkst būt pielūgsmes objekts, jo tad tā ir vistīrākā elkdievība. Pielūdzam (izdzīvojam, pārdzīvojam, vispār dzīvojam) kaut ko citu, daudz lielāku un būtiskāku, bet glezna ir tikai zīme (vai upuris) šim daudz lielākajam: bērnu, ģimenes mīlestībai, attiecībām ar pasauli, pasaules attiecībām ar tās Radītāju. | |
 Rudīte Dreimane. Māte. Kartons, eļļa. 99x109 cm. 1987 | |
| 1992. gadā, īsi un neveikli rakstot par Rudītes Dreimanes darbu izstādi, izteicu šādu apgalvojumu: “Anahroniskais, bet aizvien atsāktais strīds par eņģeļu dzimumu viņas glezniecībā ir gluži lieks.” Tobrīd tā gribējās apgalvot par viņas figurālo tēlu sistēmu. Šodien to pašu varu teikt, pamājot uz mākslas apspriešanas itin bieži bezjēdzīgo un gandrīz vienmēr neglābjami gaistošo iedabu, par ko dažs itālis varbūt teiktu: Stanno discutendo sul sesso degli angeli. “Es virzos uz vienkāršību, uz ļoti lielu vienkāršību… bezgalība kā doma (..) mani interesē… dzīve (..) minimālismā mani apmierina… man šķiet, ka vismaz pusi no tā, ko cilvēks sacer, ko domā sevī, otrs nesaprot… vienreiz kaut kur aizeju, pēc tam piecus gadus atkal nekur… negatīvās emocijas, ciešanas manī rada darbošanās dziņu…” – tā man sacīja Rudīte Dreimane 1989. gadā. Gadus četrus pēc tam viņas gleznas vēl parādījās izstādēs, bet tad māksliniece gluži vienkārši pārtrauca gleznot. Ceturtā gadsimta mūks vientuļnieks Makarijs Lielais reiz tuksnesī saticis kādu matiem un bārdu apaugušu vīru, kurš, viņu pamanījis, tūlīt pat meties bēgt. Makarijs viņu tomēr panācis un sapratis, ka vīrs ir pilnībā atteicies no šīspasaules mantības, pat no drēbēm. “Kā lai glābju savu dvēseli?” Makarijs jautājis. “Bēdz no cilvēkiem un klusē,” atbildējis vīrs un aizskrējis. Rudīte Dreimane nav tuksneša vientuļniece, viņa to nekad nav varējusi atļauties. Viņas tuksnesis, uz kuru bēgt, bija un ir ģimene. Viņas glezniecība ir viņas bēgšanas un klusēšanas ceļazīmes. Ļoti drošas un pārliecinošas zīmes. Par to pārliecinājos, šīs gleznas aplūkojot “Arsenālā” atkal pēc gandrīz ceturtdaļgadsimta. Jā, tās ir viņas ticības, cerības un mīlestības ceļa svētgleznas, kam aizvadīto divdesmit gadu pasaules jezga ir tikai puteklis. Un kas gan ir šis puteklis pret patieso prieku, kurš šķiet starojam no šogad uzgleznotajiem putniņiem. | |
| Atgriezties | |
