VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Romana Sutas (1896–1944) scenogrāfija Natālija Jevsejeva, mākslas zinātniece | |
| Romans Suta pieder pie daudzpusīgi apdāvinātu mākslinieku tipa, kurš veiksmīgi sevi īstenoja dažādās mākslas jomās - gan glezniecībā un grafikā, gan dizainā un dekoratīvajā mākslā. Ar tik plašām dotībām apveltītā mākslinieka pievēršanās scenogrāfijai liekas visai likumsakarīga, bet zīmīgi, ka tas viņa daiļradē notika ļoti agri. Tatjana Suta monogrāfijā par savu tēvu raksta, ka viņš jau 1918. gadā veidoja dekorācijas Alūksnes pašdarbnieku izrādēm un 1919. gadā noformēja inscenējumu "Pirmais vilnis" Rīgas operteātrī.(1) Par šo dekorāciju ārējo veidolu ziņu nav. Toties par Sutas teorētiskajiem uzskatiem scenogrāfijas jautājumos un zināšanu bagāžu daļēju priekšstatu ļauj veidot viņa 1920. gada raksts "Piezīmes par dekoratīvo mākslu", kas publicēts vienā no Raiņa kluba dramatiskās studijas biļetena numuriem.(2) Šajā rakstā, pieskaitot dekoratīvajai mākslai arī teātra dekorāciju mākslu, Suta spriež, ka dekorators nedrīkst "ierobežoties tikai ar zināma laikmeta, stila elementu savienojumu", viņam jāmēģina sniegt arī "lugas, operas garīgo sabiezējumu".(3) Pēc publikācijām presē Romans Suta labi pārzināja dažādu Eiropas un Krievijas scenogrāfu darbus. Viņš noteikti arī apmeklējis teātrus un kabarē daudzajos ārzemju ceļojumos. Braucienu iespaidus, literatūrā smeltās atziņās un praksē gūto pieredzi Suta koncentrēti izklāstījis lekcijās, ko viņš lasīja Rīgas Tautas augstskolas zīmēšanas un gleznošanas studijā un savā mākslas privātstudijā.(4) Ar konkrētiem piemēriem, analizējot kompozīciju tipus, kolorīta nianses un pat to, kādus emocionālus efektus rada dažādu koku lapotnes formas, Romans Suta skaidrojis, kā veidot skatuves dekorācijas atkarībā no izrādes muzikālās dramaturģijas rakstura un iestudējuma kopējās noskaņas. | |
 Romans Suta dekorāciju darbnīcā. 20.gs. 20.gadu beigas - 30.gadi. Fotogrāfs nezināms. Foto no Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzeja | |
|
No agrākajiem zināmajiem Romana Sutas darbiem teātrī ievērojamākā ir viņa veidotā scenogrāfija Karlo Goci lugai "Princese Turandota" (rež. Jēkabs Zaķis), kuras pirmizrāde notika 1926. gadā Jelgavas Latviešu teātrī. Šī traģikomiskā pasaka, Goci fantāzija par ķīniešu tēmu, kur darbojas arī tradicionālās dell'arte komēdijas maskas, scenogrāfa traktējumā pārvērtusies košā feerijā. Ķīniešu mākslas motīvi aizrāva Romanu Sutu, un arī delartiskajiem personāžiem kostīmus viņš veidoja kā īpatnējas ķīniešu un itāļu tērpu elementu kombinācijas. Skatuves dekorācijām izmantotajās ģeometrizētajās, vienkāršotajās formās nolasāma mākslinieka modernista pieredze. Tomēr šīs izrādes scenogrāfijas novatorisms vairāk vērtējams viņa paša daiļrades kontekstā. Savos eksperimentos Suta nebija tik drosmīgs kā citi avangarda mākslinieki vai scenogrāfi konstruktīvisti. Viņa dekorācijas ir tikai plakans fons uz skatuves notiekošajai darbībai, nevis sarežģītas konstrukcijas, kas pārveido skatuviskās telpas struktūru. Sākot ar 1931. gadu, Romans Suta visai regulāri tika pieaicināts kā viesdekorators Nacionālajā operā. Kopīgam darbam pie Ludviga Minkusa baleta "Dons Kihots" (insc. Aleksandrs Gorskis, Aleksandra Fjodorova) viņu uzaicināja Sigismunds Vidbergs. Kaut gan Suta izpildīja pietiekami lielu darba daļu, kā šīs izrādes mākslinieks dekorators minēts tikai Vidbergs.(5) Iespējams, tajā pie vainas bijis Sutas raksturs. Operas dekoratoru nebija parasts redzēt bez baltās, sastīvinātās apkaklītes, bet Suta ar nevīžīgo ģērbšanās manieri un diezgan vaļīgo izturēšanos neiederējās operteātra kolektīvā.(6) Tomēr pēc "Dona Kihota" veiksmīgās pirmizrādes attieksme pret viņu, šķiet, uzlabojās. Ar savām darba spējām un talantu viņš iemantoja autoritāti kolēģu vidū. | |
 Romans Suta. Dekorāciju skice Karlo Goci lugai "Princese Turandota". Papīrs, guaša. 1926. Foto no Rakstniecības, teātra un mūzikas muzeja arhīva | |
|
1933. gadā Romans Suta scenogrāfijā Igora Stravinska baletam "Pulčinella" atkal pievērsās itāļu komēdijas dell'arte tēliem. "Pulčinellas" inscenētājs Anatols Vilzaks, 1932. gadā pēc darba Marijas teātrī Pēterburgā un Djagiļeva trupā kļūstot par Rīgas Nacionālās operas baletmeistaru, repertuāram izvēlējās baletus, ko labi pārzināja, un pats turpināja izpildīt atsevišķas partijas. Tā "Pulčinellas" izrādē viņš dejoja Pulčinellu. Lai gan modernās kustības un soļu kombinācijas, džeza ietekme un jaunie mūzikas ritmi Rīgas publikai nebija visai saprotami un pieņemami, jādomā, ka Romana Sutas dekorācijas ļoti labi saskanēja ar izrādes mūziku un saturu. Arī personāžu kostīmos viņš veiksmīgi apspēlēja delartisko tēmu. Pirmā opera, kurai Romans Suta darināja skatuves ietērpu, bija Aleksandra Jurasovska liriski romantiskā opera "Trilbi" (1932, rež. Pēteris Meļņikovs), kas stāsta par Parīzes bohēmas dzīvi. Sutas veidotās dekorācijas - smalks, moderns interjers - pilnīgi atbilda iestudējuma kopējai gaisotnei. Pats autors savu darbu uzskatīja par pietiekami izdevušos un, būdams Rīgas grafiķu biedrības biedrs, biedrības ceturtajā izstādē 1932. gadā eksponēja operas dekorāciju metus. 1935. gadā Romans Suta sāka darbu pie Džakomo Pučīni operas "Manona Lesko" (rež. Jānis Zariņš). Šis viņa sniegums izceļams kā viens no interesantākajiem. Atveidojot franču rokoko laikmeta vidi, Suta nemēģināja atdarināt vēsturiskus interjerus, bet piedāvāja brīvu stilizāciju par tēmu. Viņa dekorācijas neradīja realitātes ilūziju, tās pārsteidza ar gleznieciskumu. Dekorācijās otrajam cēlienam, kurās attēlota grezna pils zāle, katrā interjera detaļā nolasāms Sutas mākslinieciskais rokraksts. Sienu dekoratīvajiem gleznojumiem pēc attēloto figūru raksturīgās stilizācijas iespējams atrast vairākas ana-loģijas viņa trauku apgleznojumu kompozīcijās. Uz palodzes redzamajai vāzei ir izteikti "sutiska" forma, un tas, ka tai maz kopīga ar rokoko stila traukiem, Sutu šajā gadījumā nav mulsinājis. Viņš uzrāda spējas apvienot to, kas pirmajā brīdī šķiet nesavienojams, un apliecina savas universālā mākslinieka dotības. 1939. gadā Romanam Sutam radās iespēja atkal pievērsties Austrumu tematikai. Viņš veidoja scenogrāfiju Pjetro Maskanji operai "Īrisa" (rež. Jānis Zariņš) par jaunas japāņu meitenes traģisko likteni. Zinot Sutas attieksmi pret ķīniešu un japāņu mākslu, cik augsti viņš to vērtēja, kā var spriest pēc viņa izteikumiem un mākslas darbiem, īpaši tušas zīmējumu sērijām, domājams, ka pie šī uzveduma viņš strādāja ar pastiprinātu entuziasmu un iedvesmu. Gan smalkajos interjeros ar izteiksmīgām drapērijām un apgleznotiem aizslietņiem, gan ainaviskajos skatos ar sniegoto Fudzijamas virsotni Sutam izdevies atveidot operas nacionālo kolorītu un parādīt tās liriski dramatisko noskaņu. Līdzīgus uzdevumus viņš risināja arī tajā pašā 1939. gadā iestudētās Pētera Čaikovska operas "Mazepa" (rež. Voldemārs Pūce) scenogrāfijā. Strādājot pie operas personāžu kostīmiem, Suta radīja neskaitāmas ukraiņu etnogrāfisko tērpu variācijas. Romans Suta scenogrāfijas jomā strādāja ne tikai Latvijas Nacionālajā operā, bet noformēja atsevišķas izrādes arī citos teātros. Tā, piemēram, 1930. gadā Pārdaugavas teātrī viņš radīja māksliniecisko ietērpu Elzas Egles komēdijai "Zelta ādere" (rež. Pēteris Ozols), bet 1932. gadā tapa scenogrāfija Austras Ozoliņas-Krauzes lugai "Katrīna" Latvijas Nacionālajā teātrī (rež. Jānis Zariņš). Spriežot pēc atseviš-ķiem metiem, Suta veidojis scenogrāfiju arī dažām bērnu lugām, bet pagaidām trūkst informācijas, kādos teātros tās uzvestas. | |
 Romans Suta. Divu sieviešu kostīmu skice Pētera Čaikovska operai "Mazepa" Papīrs, guaša. 1939. Foto no Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzeja | |
|
Romana Sutas scenogrāfa devuma izpētē vēl ir daudz baltu plankumu, kas ar laiku būtu jāaizpilda. Viņa darbiem piemīt savdabīgs stils un īpašs rokraksts. Mākslinieks labi orientējās pasaules mākslas vēsturē, interesējās par teātri un citu scenogrāfu darbiem. Tas viss paver plašas iespējas viņa scenogrāfijas interpretācijai. (1) Suta, Tatjana. Romans Suta. Rīga, 1975, 86. lpp. (2) Suta, Romans. Piezīmes par dekoratīvo mākslu. Skatuves Studija, Nr. 2/3, 1920, 20.-21. lpp. (3) Turpat. (4) Lekciju pieraksti saglabājušies Romana Sutas skolnieka, vēlāk teātra dekoratora Ērika Riņķa (1907-1979) ģimenē. Šo pierakstu kopijas ir Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzeja rīcībā. (5) Bite, Ija. Latvijas balets. Rīga, 2002, 61., 591. lpp. (6) Suta, Tatjana. Romans Suta, 87. lpp. | |
| Atgriezties | |
