VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Saruna par dizainu Latvijā [08.06.2012. 09:33] LMA Mākslas zinātnes nodaļas studentes Martas Reihmanes saruna ar LMA Funkcionālā dizaina nodaļas studenti Vitu Meieri. 2012. gada maijs | ||||||||||
 Skats no Latvijas ekspozīcijas "React!" Stokholmas mēbeļu mese, 2012 Publicitātes foto | ||||||||||
| Ik gadu Latvijas dizaina izglītības iestādēs ir skatāmas unikālas jauniešu diplomdarbu ekspozīcijas, kuru vizuālā un funkcionālā kvalitāte liek vaicāt – kāpēc Latvija vēl nav kļuvusi par dizaina lielvalsti? Mums taču ir tik daudz talantu! Lai rastu atbildi uz šo jautājumu, uz sarunu aicināju Latvijas Mākslas akadēmijas Funkcionālā dizaina nodaļas studenti Vitu Meieri, kas kopā ar vēl trīs jauniešiem atrodas uz jaunas dizaineru firmas dibināšanas sliekšņa. Marta Reihmane: Pastāsti par jaunizveidoto dizaineru apvienību, jūsu idejām un mērķiem! Vita Meiere: Šajā apvienībā mēs esam četri cilvēki – trīs dizaineri, mani kursa biedri no Latvijas Mākslas akadēmijas, un viens kultūras menedžeris. Pēc bakalaura studiju beigšanas mums kā jaunajiem dizaineriem reālākās nākotnes iespējas bija darbs kādā reklāmas aģentūrā vai mēbeļu firmā. Tad sapratām, ka ir pienācis brīdis sākt kaut ko darīt pašiem. Dizainā galvenais ir laba ideja, un mēs negribējām būt tie, kas uztaisa kārtējo krēslu, tāpēc daudz diskutējām, veicām tirgus izpēti un nonācām pie lēmuma nodarboties ar upcycling(1). Šī ideja man radās, studējot Bukarestē, jo tur pētīju mūsdienu patērētājsabiedrības radīto problēmu – atkritumus. Ir tik daudz lietu, ko mēs izmetam un nopērkam vietā jaunas, pat ja izmestā lieta vēl kaut kam der, mēs vēlamies piešķirt šādām lietām jaunu dzīvi, dizaina pievienoto vērtību, kā arī veidot interjerus upcycled stilā un noformēt tos, izmantojot netradicionālus materiālus. Vēl plānojam sadarboties ar uzņēmumiem, lai iegūtu iespēju izmantot ražošanas pārpalikumus jaunu priekšmetu radīšanai. Mūsu mērķis ir samazināt jaunu materiālu ražošanu, tā vietā izmantojot šķietami nederīgus pārpalikumus, kā arī veicināt sabiedrības domas attīstību, caur saviem darbiem stāstot cilvēkiem par šo milzīgo problēmu. Lai gan firma oficiāli vēl nav nodibināta, mēs jau esam izstrādājuši dažādus dizaina konceptus un jau gatavus objektus. Manuprāt, lai laba ideja tiktu attiecīgi realizēta, ir svarīgi nepārsteigties un visu rūpīgi pārdomāt un izplānot. M.R.: Cik grūti vai viegli ir Latvijas dizaina vidē izveidot kaut ko jaunu? V.M.: Ir jauni dizaineri ar lieliskām idejām, kuriem patiešām ir izdevies izveidot savu uzņēmumu, bet viņu ir salīdzinoši maz. Uzskatu, ka, ja ir laba ideja un uzņēmība, tad iespējas to realizēt arī atradīsies. M.R.: Kā sabiedrība, izplatītāji, pasūtītāji uztver jaunumus dizainā? Tavuprāt, priekšroka tiek dota pārbaudītām vērtībām vai jaunām, drosmīgām idejām? V.M.: Latvieši lielākoties ir konservatīva tauta, kas labāk izvēlas pārbaudītas vērtības, tomēr ir pietiekoši liela sabiedrības daļa, galvenokārt jaunieši, kas aizraujas ar šādām zaļām idejām un ir gatavi samaksāt par kādu priekšmetu nedaudz lielāku summu, zinot, ka tas ir videi draudzīgs. Ir, protams, firmas, kas šādi pārveido jau lietotus priekšmetus un pārdod to kā mākslu par ļoti augstu cenu. Mēs esam reālisti un saprotam, ka šajos ekonomiskajos apstākļos nav daudz cilvēku, kas to varētu atļauties, tāpēc mūsu cena būtu nedaudz augstāka kā masveidā ražotam tādam pašam priekšmetam, bet tas nemaksātu tik dārgi kā daži oriģināldizaina priekšmeti. M.R.: Kāpēc, tavuprāt, Latvijas dizaina vidē ir salīdzinoši maz spožu personību, firmu un produktu, ja katru gadu LMA un RDMV palaiž pasaulē tik daudz talantīgu jauniešu ar lieliskām idejām? V.M.: Te atkal jāatgriežas pie jau minētā uzņēmības trūkuma. Kā arī pie finansiāliem apsvērumiem, jo ir taču skaidrs, ka pašu radītais uzņēmums tik drīz peļņu nenesīs, bet līdzekļi, kaut lai izdzīvotu, ir nepieciešami. Tāpēc lielākā daļa aiziet strādāt uz reklāmas aģentūrām, jo tur ir stabils atalgojums. Tā arī, baidīdamies riskēt, uzsākot ko jaunu, viņi tur paliek un nereti nostrādā visu mūžu kādam citam. Šādā darbā visbiežāk vairs neatliek laika savu ideju radīšanai un realizēšanai. Arī man nesen bija jāizdara līdzīga izvēle un tā vietā, lai piekristu strādāt lielā uzņēmumā un veidotu dizainu viņu objektiem, es izvēlējos strādāt sev, nevis citiem. M.R.: Kā tu vērtē dizaina izglītību Latvijā? V.M.: Šobrīd dizaina izglītībā Latvijā notiek lielas reformas – lēna pāreja no konservatīvā uz moderno. Pasniedzēji ir iesaistījušies kopīgā darbā ar studentiem, lai veidotu jaunu mācību vidi. Kā arī mums tepat blakus ir lielisks piemērs, no kā mācīties, – igauņi. Līdz ar to līmenis aug, un mūsu studenti, kas brauc studēt ārzemēs, tur tiek ļoti augstu vērtēti. M.R.: Tu esi bijusi Erasmus apmaiņā Bukarestē. Ar ko atšķiras dizaina izglītība tur un šeit? V.M.: Mācījos Bukarestes Nacionālajā universitātē pie lieliskiem pasniedzējiem, kuri ir ļoti ieinteresēti studentu darbos, viņu idejās, cenšas palīdzēt. Bet, ja skatās no otras puses, ir labi, ka LMA pasniedzēji dod mums kā studentiem diezgan lielu brīvību, neseko katrai darbībai, tādā veidā iemācot patstāvību un liekot domāt pašam. Savukārt pašā studiju procesā atšķiras, pirmkārt, temps – ja LMA mums semestra laikā ir jāizveido divi dizaina koncepti, tad Bukarestē tie bija pieci. Ar šādu tempu, nebija iespējams katru no konceptiem radīt pietiekoši kvalitatīvu. Lai gan Rumānijā ir krietni vairāk iedzīvotāju un attīstītāka rūpniecība, arī viņu studenti sūdzas par darba iespēju trūkumu pēc studiju beigšanas. Gluži tāpat kā Latvijas, arī lielākā daļa Rumānijas dizaina studentu strādā reklāmas aģentūrās, un līdzekļu trūkuma dēļ neuzsāk savu biznesu. Bet atšķirība ir tāda, ka latvieši nebaidās strādāt ar rokām un veidot nelielus priekšmetus, kam nav nepieciešami milzīgs finansiālais ieguldījums, rumāņi vairāk ir maksimālisti – vai nu kaut ko lielu, vai neko. M.R.: Tavuprāt, Latvijas dizainam ir kāda vienojoša iezīme, kaut kas tāds, kas ļautu pasaulē to pazīt kā Latvijas dizainu? V.M.: Tas varētu būt roku darbs un dabīgu materiālu izmantošana, dizaineri ir uztvēruši Eiropas prasību pēc unikālām, kvalitatīvām, ar rokām darinātām lietām. Manuprāt, latviešu dizaina tendences lieliski atklājās ekspozīcijā "React!", ar kuru Latvijas jaunie dizaineri piedalījās Stokholmas mēbeļu mesē. (1) Upcycling ir process, kad materiālu, ražošanas vai sadzīves pārpalikumus un nelietderīgus, nolietotus priekšmetus pārveido jaunos augstākas kvalitātes materiālos vai produktos ar augstāku vērtību apkārtējās vides kontekstā. | ||||||||||
| Atgriezties | ||||||||||
| ||||||||||
