VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Saruna par mākslas tirgu Latvijā [07.06.2012. 01:24] LMA Mākslas zinātnes nodaļas studentes Lindas Teikmanes saruna ar mākslinieku Edmundu Lūci. 2012. gada maijs | ||||||||||||||
 Edmunds Lūcis. Art Basel gadatirgus Šveicē. 2009 Foto no mākslinieka personīgā arhīva | ||||||||||||||
| Linda Teikmane: Labdien! Nelielam ievadam pastāstiet, lūdzu, kādās valstīs esiet bijis un kā šajās valstīs izpaužas nepieciešamība pēc mākslas? Edmunds Lūcis: Vācija, Šveice ir tās valstis, kur esmu darbojies visaktīvāk: izstādes, izsoles un mūsdienu mākslas aktivitātes. Veidojas lieliski sakari ar Krieviju – grupas "Voina" (Вoйна – "karš" latv. val.) cilvēkiem. Mūsdienu māksla (contemporary art, Zeitgnosische Kunst) nav “masu” māksla. Rietumeiropā tā saņem valsts institūciju un privātfondu atbalstu, jo tā ir māksla, kas iezīmē nākotnes perspektīves, un māksla, kas reflektē par ikdienas aktualitātēm. L.T.: Vai sabiedrība ir atvērta mākslai ne tikai kā hobijam, bet arī kā profesijai? Raksturojiet nedaudz šo situāciju. E.L.: Mūsdienu māksla, kas runā par šodienas aktualitātēm, diemžēl nevar pastāvēt bez sabiedrības, valsts vai kādu citu institūciju materiāla atbalsta. Nabadzīgā valstī atbalsts ir minimāls, līdz ar to problēmas ir ar kritērijiem, ar atlasi, kam dot un kam nedot. Jāsaprot, ka nevar prasīt kvalitatīvu produktu, ja lēmējs ir nekompetents. Te es nemēģinu kādam personīgi aizrādīt. Man nav sarežgīti par to runāt, jo neesmu pretendējis, tātad neesmu saņēmis un necentīšos saņemt kādu daļu valsts “kultūras naudas”. Pilnīgi pretēja situācija ir Šveicē, kur mūsdienu māksla tiek atbalstīta valstiskā, municipālā līmenī un nevienam ierēdnim nenāk prātā lemt, kas ir labi vai kas ir slikti mākslā. Tiek lemts vienkārši par finansējuma apjomu kopumā, tā sadalījums tiek uzticēts profesionālām organizācijām. L.T.: Kādas, jūsuprāt, ir galvenās atšķirības starp Rietumeiropas un Austrumeiropas praksi mākslas tirgū? E.L.: Rietumeiropā un pasaulē ir no mums atšķirīga informatīvā telpa. Tur tiek nolasītas zīmes, un viņi saprotas savā starpā, runājot par lietām, kas mums ir ”melna bilde”. Ilustrācija ir slavenā ielu mākslinieka Benksi (Banksy) darbs. Viņam ir grafiti ar vienu raudošu, pliku meitenīti. Pie vienas rokas viņai ir Makdonalda klauns, pie otras Mikimauss. Latvijas laikabiedri “nenolasa” šo ziņu, jo nav zināms “stāsts”, vēsture. Grafiti pamatā ir fotogrāfija no Vjetnamas kara laika, kurā redzams ar amerikāņu napalma degbumbām nodedzināts ciemats un meitenīte ar nodegušām drēbēm šīs elles viducī. Oriģinālā viņa ir redzama World Press Photo 1972. gadā. Ar šo pašu fotogrāfiju kādam jaunajam vācu māksliniekam bija veidots vides objekts – viņš visus personāžus, kas bija fotogrāfijā, bija dabiskā lielumā izdrukājis un izvietoja publiskās un omulīgās vietās, vairs ne Saigonā, bet, piemēram, Amsterdamā, Berlīnē parkā, uz ielas. Mūsdienu mākslas viena no pazīmēm arī ir tāda, ka tā spēj runāt ar līdzvērtīgiem sarunu partneriem, kuriem ir gana zināšanu un kuri runā vienā tēlu valodā. Tāpēc ļoti bieži sanāk tā, ka ne mēs īsti saprotam Rietumeiropas mūsdienu mākslu un vēl jo vairāk pasaules, ne viņi saprot mūs. Austrumeiropa un Rietumeiropa ir dzīvojusi katra savā informācijas telpā, dažāda ir sapratne par mākslas uzdevumiem un funkcijām, 1950. gados mūsu ceļi šķīrās un nav savienojušies vēl arvien. Profesionālisms (amatnieciskums) pie mums, un radošā gara attīstīšana “tur”. L. T.: Kādas ir jaunākās novitātes par to, kas tiek pieprasīts? Un vai pieprasījums jaunajai mākslai mainās (dažādu faktoru ietekmē)? E.L.: Ar mūsdienu mākslu pasaulē nodarbojas mazāk par 0,5 % no iedzīvotājiem, kas to atbalsta, aktīvi lieto, pērk, rīko izstādes, piedalās dažādās citās aktivitātēs, atbalsta māksliniekus. Tas liekas neticami maz, bet Latvijā tie būtu 10'000 cilvēku. Mums pilnīgi pietiktu ar 10'000 mūsdienu mākslas patērētājiem. Tie 80% vai 90% no mākslas, ko sastāda arī profesionālā māksla un ko varētu nosacīti var nosaukt “bilde uz sienas”, ir neapšaubāmi vajadzīga un sabiedrība bez tās nevar pastāvēt. Tā apkalpo vislielāko sabiedrības daļu. Šī mākslas daļa sastāda aptuveni 99,9% latviešu tēlotājmākslas, latviešu māksla šinī jomā ir absolūti konkurētspējīga. Tas ir, viņa mierīgi varētu piedalīties dažādās mākslas mesēs, kas saucas “bilde pie sienas”. Tas jau veiksmīgi notiek. Piemēram, Avotiņš, kādu ļaužu iedrošināts, konkurē ar vāciešiem par vietu uz sienas vāciešu dzīvokļos un ofisos. L.T.: Vai mākslinieka, laikmetīgās mākslas lauciņā strādājoša, vārdam mūsdienās ko dod skandāls? Vai publicitāte ir sinonīms reputācijai un līdz ar to sniedz pieprasījumu? E.L.: Aplami uzskatīt, ka skandalozais mūsdienu mākslā ir galvenais. Bet te nu ir jāsaka, ko jau teicu, ka mūsdienu māksla reflektē par aktuāliem notikumiem. Protams, tas nav humora žurnāls “Dadzis” . Tā nav mūsdienu māksla tādā sapratnē. Bet, ja tiek kritizētas kādas sabiedrībā pieņemtas viltus vērtības, tā ir mūsdienu māksla. Protams, tas tiek darīts ļoti aktīvā un pamanāmā formā, lai to ieraudzītu. Viena no iespaidīgākajām mākslas instalācijām, ko es apskatīju Minhenes Kunstverein, bija Tērnera balvas ieguvējas Ketijas Vilkes (Katie Wilkes) darbs, kurā tika runāts par mietpilsonības zūdošajām vērtībām. | ||||||||||||||
| ||||||||||||||
| L.T.: Konkrēta mākslinieka daiļrades un darbu novērtējums paliek fiksēts mūža garumā vai tam ir iespējas vai tendence mainīties? E.L.: Jāsaprot, ka finansējums un atbalsts māksliniekam nav domāts un parasti netiek lietots, lai nopirktu jaunu mašīnu vai pat kurpes. Tas tiek lietots tikai lai būtu iespēja strādāt. Un nekam citam. Kas arīdzan māksliniekam ir augstākā laime. Iespēja strādāt tādā apjomā un mērogā, kā viņam vajag tajā brīdī, lai kalpotu mākslai, sabiedrībai vai sev. Sabiedrības vērtējums vai pašnovērtējums... Katrs mākslinieks ik dienu satiekas ar trīs neticami smagiem, neticami grūti risināmiem uzdevumiem. Pirmais, ar ko viņš saskaras, strādājot savu profesionālo darbu, ir cīņa ar to, ka vienmēr gribas labāk nekā līdz šim. Tātad ir cīņa ar savu talantu. Talants tiek izdzīts līdz pēdējam, jo māksliniekam nekad nebūs apmierinājuma ar to, ko viņš vakar darījis. Otrs – viņam ir nepārtraukta cīņa ar sabiedrību, jo viņam ne tikai tehniski vai mākslinieciski, vai idejiski gribas arvien labāk, bet gandrīz vienmēr ir tā, ka īsts talants ir solīti vai pussolīti priekšā sabiedrībai. Parastais stāsts par atzīšanu vai neatzīšanu. Tas, kas mums tagad šķiet neprātīgi skaisti, savulaik lamāti par neglītuma ienešanu mākslā. Visi tie, kas ienesuši jaunu soli mākslā, dabūjuši pa galvu no sabiedrības. Ļoti tieši un ne pārnestā nozīmē. Trešais, ar ko nākas sastapties, ir materiālā dzīve. Profesionāli un atbildīgi strādāt, darot citu profesionālo darbu, ir praktiski neiespējami. Esmu izmēģinājis. Tikko sāku darīt kaut ko citu, ir cita problemātika galvā. Nav iespējams koncentrēties radošam darbam, radošajam darbam vienmēr paliekot otrajā plānā mirklī, kad jānodarbojas ar sadzīvi. Mēs redzam, kādi fantastiski radoši uzrāvieni ir bijuši māksliniekiem, kas atteikušies no piedalīšanās sadzīvē vai tikuši balstīti. Viņi ir bijuši brīvi, un darbi nelika sevi gaidīt. L.T.: Kā definētu to, vai mūsdienās ir aizliegtās tēmas? E.L.: Tā būtu gana interesanta saruna par Latvijas mākslinieku pašcenzūru. L.T.: Nedaudz par hierarhiju mākslas dzīvē. Klasiskā shēma – galerija, muzejs, izsoļu nams – variējas, apvieno funkcijas un rodas jaunas institūcijas. Gleznotājs šajā situācijā ko iegūst? E.L.: Mākslinieks iegūst vienmēr, kad vien ir iepēja parādīt savus darbus. Domāju par to, cik daudz kvalitatīvas mākslas paliek nepamanīts. Nelielā valstī vajadzētu katru zelta graudu meklēt, kad atrasts, mīlēt. Tomēr šai ziņā viss ir kārtībā. Tā notiek un tā notika arī agrāk, kad saulaik caur Maskavu uz ārzemēm tirgoja mūsu māksliniekus. Gan arī šobrīd, kad caur kaut kādām galerijām vecāka vai jaunāka gadagājuma mākslinieki, kas rada pieprasījumam atbilstošus darbus, tiek eksponēti šeit un citur. Humors slēpjas faktā, ka bieži šie mākslinieki pretendē uz mūsdienu mākslas sadaļu. Vai tiešām mūsdienu mākslas alga tik salda? L.T.: Mākslas tirgus ir autoritatīvs? E.L.: Mākslas tirgus ir tirgus. Tas nozīmē to, ka tajā netirgo jaunumus, bet aprobētas vērtības. Mērķis ir pelnīt, cita mērķa tirgum nav. Viņam nav mērķis popularizēt mākslu vai nest “gaismu tautā”. Varbūt kādam atsevišķam tirgotājam parādās kāds blakus mērķis atkarībā no peļņas gūšanas iespējām. Tātad mākslas tirgū nonāk mākslas darbi, kas ir spējīgi tirgotājam nest peļņu. | ||||||||||||||
| ||||||||||||||
| L.T.: Mākslas kritikas loma šajos procesos? E.L.: Teksts nav paskaidrojošais elements mākslas darbam, tie ir kopā un nav atdalāmi. Budapeštā Kunsthaus ir brīnišķīga mūsdienu mākslas izstāde Europai utasok (European travelers – "Eiropas ceļotāji" latv.val.) ar video instalācijām. Tā varētu būt skatāma arī bez teksta, bet kopā viņi veido to vareno spēku. Mūsdienu māksla un teksts ir vienība. Mākslas kritikas loma ir neticami milzīga, jo jebkuram cilvēkam, gribas kvalitatīvu vērtējumu un vadlīniju, kam viņš varētu uzticēties. Par Vilkes izstādi, es aizeju uz to un esmu apmulsis. Bet tā ir tādā vietā un tādu kuratoru radīta, ka man vienkārši ir jānotic, ka tas ir kvalitatīvi. Ja es to nesaprotu, tad problēma ir manī nevis mākslā. Ir mākslas kolekcionāri, kuru vērtējums vien ir gandrīz leģenda, piemēram, Leo Kastelli. Tas ir internacionāli pie kam. Ja Minhenes Kunstverein direktors, apmeklējot mūsu Octopus (Octopus mākslas grupas mājaslapa www.octopusartprojects.eu – L.T.) Rīgā, saka, ka tā ir laba māksla, tad, jā, tas ir svarīgi. Ja šāda līmeņa speciālists to saka, tad paliek mazsvarīgi, ko riņķī apkārt saka vietējie kritiķi. Tur ir skaidra hierarhija. L.T.: Vai pārvadāt mākslas darbus šodien ar Latvijas iestāšanos Šengenas zonā ir tapis vieglāk vai nekas nav mainījies no laika pirms Latvija iestājās Eiropas Savienībā? E.L.: Pārvadāt gleznas un citus mākslas darbus nav nekādu problēmu. Sūtot bildi ārpus Eiropas Savienības, tāpat ir jākārto visi izvešanas dokumenti kā agrāk Padomju laikos, sūtot kaut vai uz Ameriku vai Ķīnu. Pie kam ļoti nopietni, man atnāca bilde no Pekinas olimpiādes izstādes, un tad bija piedzīvojums, kā es no Rīgas muitas nevarēju to dabūt ārā. Garš un smieklīgs stāsts. Ļoti daudzus māksliniekus attur piedalīties ārpus Eiropas šī birokrātijas kārtošana, Eiropā vienkārši paņem bildi un brauc. Kad mēs izstādi vedām uz Minheni, mēs tā īsti neatradām, pirmkārt, nevienu apdrošinātāju sabiedrību, kas būtu ar mieru mums viņas vērtēt un drošināt, otrkārt, neatradām nevienu specializētu mākslas transportfirmu. L.T.: Māksla ir bijusi un ir tā joma atkarībā no laikmeta situācijas, kurā var rasties netradicionāli risinājumi. Gan formāli, gan tematiski. Līdz ar to var teikt, ka mākslai ir radošuma potenciāls, kuru šobrīd izceļ kā galveno aspektu dažādu mediju un žanru mākslai. E.L.: Tas ir komiski. Mēs tagad vienosimies, ka būsim traki radoši un tad mums uzreiz būs... Tieši tāpat kā neesmu redzējis lielāku murgu jeb absurda teātri, kad bija valodas referendums. Jāpiemin, jo tur ir praktiski tās pašas darbojošās personas, kuras darbojas arī radošuma jomā. Visi traki cīnās. Bibliotēkai latviešu grāmatu iegādei fondā ir iedots nulle, terminu izstrādei latviešu valodā ir iedots nulle. Latvijas Mākslas vēstures institūta cilvēkiem algās sanāk laikam 18 lati mēnesī. Kāds referendums par valodu? (Smejas.) Tieši tāpat par radošumu, tur jau var pieņemt vai nepieņemt nez ko vien gribi. Kad vienam cilvēkam iedod 2 latus un saka, ka tagad viņam ir jābūt traki radošam, tas ir smieklīgi. Mūsdienu mākslā redzam visu kopumu, kas mulsina sabiedrību. No Rembranta laika mēs zinam 5–10 māksliniekus. Nevar taču iedomāties, ka tajā laikā bija desmit mākslinieki. Vienkārši ir notikusi laika atlase. Mūsdienu māksla ir visneizdevīgākajā pozīcijā, jo skatītāji redz visas kļūdas, visus meklējumus. Jo esam laikabiedri. Tas jāapzinās ar zināmu labvēlības un atvērtības devu. L.T. Kāda būtu Jūsu vārdiem mākslas specifika saistībā ar ekonomiku? Tradicionālajās uzņēmumu shēmās, zināms, mākslu ietilpināt nav iespējams. Tai pašā laikā mākslinieks loģiski nevar būt persona, kas strādā bez atlīdzības uz viena entuziasma. Šī dilemma, ja tā var teikt, nosaka to, ka jāmeklē risinājumi procesā. Vai var just to, ka šis ir dinamiskākais tirgus? E.L.: Mākslas tirgus nestagnē arī šobrīdējos krīzes apstākļos. Lai cik dīvaini nebūtu pie šobrīdējās sociālās iekārtas, kas valda aptuveni 90% no attīstītās sabiedrības, krīze nav paredzēta visiem. Pagājušogad miljardieru skaits ir pieaudzis par 117 pasaulē. Vienmēr ir sabiedrības daļa, kas izmanto mākslu kā garantētu investīciju objektu. Bieži ir investīciju kompānijas, kas savāc no dalībniekiem naudu, nopērk vienu van Gogu, tas bankā glabājas un tur ir teikts: “Pēc desmit gadiem pārdos”. Pēc 10 gadiem viņš maksās aptuveni 150% dārgāk, 15% gadā nedod neviens ieguldījums. Tajā ir iesaistīti neticami daudz naudīgu cilvēku, tā sistēma vienkārši nevar sagrūt. Tad ir tuvu pie investīciju mākslas, kad kāds ar to nodarbojas, cerot, ka ar laiku kaut kas kļūs par investīciju mākslu. Veiksmes stāsti no sērijas, ka vectētiņš iepircis no klejojoša mākslinieka bildi, vēlāk tas izrādījies Gogēns. Tā ir milzīga industrija. Ja kādreiz Padomju laikos teica, ka māksla pieder tautai, tā bija tīra muldēšana. Vēl arvien netieku vaļā no dīvainas sajūtas, kad Šveicē Lucernas Brokenhausā stāv kaudzē 16. gadsimta gleznas, ko ikviens vidusmēra cilvēks var nopirkt un pielikt pie sienas. Pie mums visa 16. gadsimta māksla stāv muzejā. Un tad ir milzīgā pamatmasa, cilvēki pērk, jo viņiem patīk. Viņš neredz iemeslu, lai nepirktu, jo pa īstam patīk. Tāpat kā n-tās mākslas biedrības bagātajā Bavārijā, Kunstvereins, kuru goda biedri maksā neticamas naudas, 10'000 – 5'000 eiro gadā, pretī nesaņemot neko. Bet viņi nevar iedomāties, ka varētu nemaksāt, jo tas ir normāli pie viņa ienākumiem un pie viņa sociālā statusa. Viņiem ir jāmaksā un jāpiedalās, jo viņus tas interesē, viņu tēvi to ir darījuši un vecietēvi, un vecvectēva tēvs ir dibinājis šo Kunstverein. Tā ir sabiedrība, kur šī struktūra darbojas gana precīzi. Viņi ir arī tie, kas lieto šo jauno mākslu, apvienojušies institūcijās, biedrībās. Piemēram, mūsu izstādi Minhenē atbalstīja Robert Bosch Stiftung. L.T.: Nedaudz par autortiesību nozīmi, atributējot un pārdodot darbus. Vai reproducēšana ietekmē mūsdienu mākslu klasiskā veidā, ka no autora nepērk oriģinālus? E.L.: Reproducēšana skar to sadaļu, kas saucas “bilde pie sienas”. Starp minētajiem skaitļiem paliek tie 10%, kas neinteresējas ne par ko, un viņu intereses loks ir reprodukcija. Tā ir iedzīvotāju daļa, kas aktīvi nepatērē mākslu, nekad neiet uz vienu izstādi, nekur nav bijuši. Tā ir iedzīvotāju daļa, kuru mākslas pieprasījumu spēj apmierināt reprodukcija. Līdz ar to tas ir normāli. Par autortiesībām un publisko lietojumu, tas bija gana labs mehānisms, kā stājmāksliniekiem, performatoriem un citiem cilvēkiem, kas nodarbojas ar mākslu, iztikt pašiem ar savu mākslu, neprasot maizes naudu no malas. Ja tiktu pildīti visi Latvijas Republikas līgumi, ko ir parakstījusi valdība un attiecīgās ministrijas, tad šobrīd par bildēm, kas ir publiskajā telpā un ir apskatāmas publiski, man mēnesī sanāktu 150–170 lati. Ar to man pietiktu, lai būtu maize. Šā gada janvārī izsolēs tika pārdotas vairākas manas bildes, no katras pārdošanas man pienākas procents caur Autortiesību aģentūru. Tā nav liela nauda, bet kopā ar 150 latiem sanāk 200 lati. L.T.: Vai darbībai gadatirgus laikā ir kādas īpatnības attiecībā pret to, kad pārdod gleznas galerijā vai izsoļu namā? Laikam un telpai šai gadījumā ir kāda nozīme? E.L.: Starpības nav. Gadatirgos parasti arī piedalās galerijas. Pat visaugstākajās mākslas mesēs tādās kā Art Basel atlase notiek ar materiālo cenzu. Dalības maksa ir ļoti augsta, ja nemaldos, bija jāiemaksā ar pieteikumu 4'000 eiro. Ja netiec akceptēts, naudu atpakaļ nedabū. Ir galerijas, kas to var maksāt un viss kārtībā. Nopietni arī šķir, vai tā ir galerija, vai projekts. Octopusam Berlīnes listes (Berliner Liste) rīkotāji “uzsauca“ Vācijas PVN nomaksu, liekus kvadrātmetrus, rezultātā mēs atradāmies izstādes sākumā izdevīgā vietā. L.T.: Ko jūs ieteiktu mūsdienu māksliniekiem un nozarē strādājošajiem speciālistiem? E.L.: Mācīties. Aptvert, ka nezināmais, neskatoties uz sirmu galvu, ir okeāns. Viss, ko es šodien runāju, ir mana dziļa pārliecība, bet es nezinu, vai tā runāšu pēc pieciem gadiem. Tāpat es neticu daudziem kolēģiem, kas iesāka gleznot pirms daudziem gadiem Padomju Savienībā. Ir mainījusies sabiedriskā iekārta, cita valsts, cits karogs, ir parādījies internets. Cilvēki jau uz mēness gurķus stāda. Vai tiešām tam vīrietim vai sievietei galvā nekas nav mainījies? Un, ja ir mainījies, tad ko viņš dara, kāds tam sakars ar viņa sirdi un dvēseli? | ||||||||||||||
| Atgriezties | ||||||||||||||
| ||||||||||||||
