VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Par Enzo Fjores izstādi "Genesis: the Legends of History" Romā [03.06.2012. 12:11] 29.03.–27.05.2012. Viktora Emanuela II kompleksa izstāžu telpās, Roma LMA Mākslas zinātnes nodaļas studentes viedoklis | ||||||||||
| Elīna Pastare, LMA 3.kursa studente Bēgot no Romas sakarsušajām ietvēm, tikpat iekarsušajiem cilvēkiem un rozā gumijas cūku pārdevējiem pie Kolizeja, īstajā vietā un laikā laimējās atklāt Milānā dzimušā itāļu mākslinieka Enzo Fjores retrospektīvo izstādi, kas gandrīz jau divus mēnešus apskatāma pašā Romas centrā – Viktora Emanuela II memoriālā kompleksa telpās, Risordžimento (Itālijas apvienošanas) muzejā. Enzo Fjore (Fiore, dz. 1968) augstāko mākslas izglītību ieguvis Brēra Mākslas akadēmijā un ir mācījies pie Lučāno Fabro (Luciano Fabro), kas bija Arte Povera (tulk. Nabagu māksla) virziena atbalstītājs. Šī 20. gadsimta 60. gados Itālijā tapušā virziena atskaņas, kurš radīja sociāli un politiski izaicinošus darbus, kas tika veidoti no viegli pieejamiem un lētiem materiāliem, ir arī sajūtamas Fjores darbos. Pēc augstskolas pabeigšanas, mākslinieks kādu laiku ir strādājis scenogrāfijas un restaurācijas nozarēs, taču kopš 90. gadu beigām ir pievērsies sava mākslinieciskā stila attīstīšanai, veidojot oriģināldarbus īpašā autortehnikā. | ||||||||||
| ||||||||||
| Enzo Fjores darbu specifika slēpjas izvēlētajā materiālā. Mākslinieks izmanto saknes, koku zarus, zemi, sveķus, akmeņus un reizēm pat kukaiņus. Variējot ar šo organisko materiālu, top dažādi darbi, sākot ar figurālu tēlniecību, beidzot ar izcilu šedevru kopijām, kas veidotas, izmantojot autora izstrādāto tehniku. Konkrētajā izstādē ir vērojama darbu, to formu dažādība un spēja ar dabisko materiālu stāstīt atšķirīgus stāstus. Katra darba kontekstā materiāls spēlē citādu lomu, savā vienkāršībā (jo kas gan var būt vienkāršāks par zemi zem kājām) apliecinot arī savu universalitāti. Radīto slaveno personu portretu (Frīda Kalo, Džons Lenons, Maikls Džeksons, Gandi u.c.) un izcilo mākslas šedevru īpatnējo "kopiju" ( Rembranta "Dr. Tulpa anatomijas stunda", Velaskesa "Las Meninas" u.c.) gadījumā, kultūra un daba tiek rādīti kā nesaraujamā simbiozē apvienojies pretstatu pāris. Kultūra kā tieksme sakārtot vērtības, normas, un paplašināt savas garīgās iespējas, pēkšņi šķiet kaut kas pilnīgi pretējs dabā sastopamai kārtībai. Skatoties uz izcilo baroka laika meistaru darbiem, veidotiem no zariem un vabolēm, skatiens klīst no paša materiāla uz pazīstamajām, pirms vairākiem gadsimtiem radītajām kompozīcijām, vienā brīdī aptverot, ka šie elementi ir kļuvuši par neatdalāmu veselumu. | ||||||||||
| ||||||||||
| Fjores veidotie tēlniecības objekti, rada pavisam citu iespaidu. Viņa skulptūrās zari un saknes, kas uztur augu dzīvības sulu cirkulāciju, tiek modelēti kā cilvēku un, atsevišķos gadījumos dzīvnieku, artērijas un muskuļi. Veidotās skulptūrās šķiet dzīvības pilnas, gatavas ieelpot un kustēties. Šo darbu kontekstā svarīga ir līdzība starp dažādu dzīvo organismu uzbūvi un eksistenci – saknes nodrošina augiem dzīvību, tāpat kā vēnas šo funkciju pilda dzīvniekiem un cilvēkiem. Mākslinieka Fjores darbi iedarbojas uz skatītāju caur gandrīz nemanāmi strukturētu organisko materiālu izmantošanu un pārsteigumu, ko tas sevī ietver. Taču, lai arī izstādē un darbos dominē dabiskais, nepamet sajūta, ka tieksme pēc dabas un tās materiāliem ir butaforiska, un īstenībā, tas ir mēģinājums kārtējo reizi apkārtējo vidi ielikt mums ērtos rāmjos un normās. Gluži kā ģeometrisks baroka laikmeta dārzs, kur ideja dominē pār dabisko lietu kārtību, Enzo Fjores darbi ir cilvēka un dabas pretrunīgo attiecību pierādījums. | ||||||||||
| Atgriezties | ||||||||||
| ||||||||||
