VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Stokholmas sindroms Kasars Groševs, mākslinieks | |
| OMD Fonā skanot tiešraidei no Stokholmas Bervalda zāles, kur norisinās Baltijas jūras festivāla atklāšanas koncerts, kurā akcentēta Baltijas valstu neatkarības atjaunošanas divdesmitā gadskārta, smagi elšot, domās mēģinu atgriezties vienā no Andrejsalas apsūbējušajām ēkām. Tur augusta otrajā pusē notika Kaspara Rolšteina “eksperimentālās operas” “Stokholmas sindroms” izrādes. Regnāra Vaivara režijā tajā darbojās bariņš jauno aktieru un izpildītāju (man par pārsteigumu arī Aija Vītoliņa jeb Amber, kuru līdz šim nez kādēļ bijis grūtības iztēloties dziedam par “sūda maliņām” un līmes ostīšanu), kā arī paša Rolšteina kunga izauklētā grupa Orchestral Magnetophones in the Dark. SS Latviešu valoda ir viena no tām retajām Eiropas valodām, kurā par Stokholmas sindromu nav atsevišķa skaidrojoša ieraksta “Vikipēdijā”. | |
 Kaspars Rolšteins un "Orchestral Magnetophones in the Dark". Skats no operas "Stokholmas sindroms". 2011 | |
| OMG Paies vairāk nekā mēnesis, līdz šos teikumus papīrā iespiedīs krāsa, un visu iesaistīto un klātesošo iespaidi būs nogludinājušies, mazliet pabalējuši un izšķīduši laika plūdumā. Fotogrāfijās iemūžināti vairāk vai mazāk veiksmīgi stopkadri: šur tur pa kādam puskailam dibenam, izvalbītas dziedātāju acis, pa malām “izšķīduši” skatītāji un daudz, daudz plastmasas maisiņu visās malās – augšā un lejā. Tos nākas pamanīt pirmos, ieejot pustumšajā notikuma / nozieguma vietā, ko vietumis caurdur nepiekāpīgi prožektori. Kā klusi dūcošā basa frekvence, tā skrandainās dekorācijas sāk barot vai grauzt priekšnojautas, kas rodas, ļaudīm neilgā laika sprīdī kopīgi samazinot telpas dimensijas un ieņemot vietas zālē, kura, kā drīz atklājas, ir arī spēles laukums. Iepriekš kaut kur izlasīta informācija vēsta, ka izrādes laikā drīkst fotografēt, filmēt, runāt pa telefonu, kā arī iespējamas citas komunikācijas formas. Bet, kas būtiskāk, kaut kur esot arī tualetes. Puiciskā sajūsmā izdaudzinātie brīdinājumi par gaidāmo iespaidīgo skaļuma līmeni un pie ieejas izdalītie ausu aizbāžņi visdrīzāk paredzēti šī iestudējuma ideālajam skatītājam – pārsteigtam, šokētam, varbūt pat aizvainotam, kas ar rokām izmisīgi aizspiež ausis neviltotā riebumā. Uz to vedina domāt gan atkritumu estētikas spēcīgā deva ietērpos un scenogrāfijā, gan trokšņainākie mirkļi operas muzikālajā daļā, gan klaigājošie aktieri un tiem ierādītās darbības. Ap izrādes vienpadsmito minūti nevilšus vai drīzāk likumsakarīgi nākas atcerēties britu komiķa Stīva Kūgana (Steve Coogan) slavenāko tēlu – britu mietpilsoni, gaužām stīvo “TV personību” Elanu Pārtridžu (Alan Partridge). Viņa sarunu šovā, kura nosaukums Knowing Me Knowing You, starp citu, aizlienēts no grupas ABBA, visneērtākos brīžus sagādā viesu – Francijas “laikmetīgā cirka” – priekšnesums, kurā ierastā klaunāde sajaukta ar pamatīgu devu vardarbības un seksa, vienlaikus kļūstot par “laikmetīgās mākslas” klišeju un aprobežotā Pārtridža verdošā sašutuma detonatoru. Plastmasā satīto “Stokholmas sindroma” asasinu ļodzīšanās un klaigāšana, mīmiski pārspīlētā kopošanās un daudzi citi izrādes elementi tā vien brēc pēc “Delfu” anonīmo komentētāju kolektīva apmeklējuma ar savlaicīgu ierašanos sasmakušā ikarusā no vistālākā nostūra. Tā vietā sanākuši visai pieklājīgi cilvēki – daži smaida, daži nesmaida, bet vēl citi mēģina izvairīties no dažādu izrādes ķermeņa daļu nepārtrauktiem uzbrukumiem. LOL Tiem, kas gatavojušies cītīgāk, iemeslu smaidam varētu būt vairāk – iepriekš internetā publiskotajā Rolšteina kunga libretā atrodams dažs labs asprātīgs vārdu salikums, ko, saprotams, priekšnesuma laikā visbiežāk ir tā grūtāk saklausīt. Tiem, kas vēlas šajā garadarbā vilkt paralēles ar 1997. gada iestudējumu Rolstein on the Beach, librets tam varētu šķist vispateicīgākais materiāls. Formā vienlīdz krāšņs, brīžam uzjautrinošs un lielākoties visai murgains, teksts veidots līdzīgā raupji sirreālā manierē, tomēr ar to līniju vilkšanu varētu arī beigt. Arī šoreiz tas viss nodēvēts par operu, un mācību grāmatās šādus gadījumus ērti ieslidināt nodaļā par postmodernismu. Mūzikā vairs nav ne smakas no sintezatoriem, saprogrammētiem ritmiem un Hardijam Lediņam raksturīgās nedaudz ļodzīgās kārtības, aiz kuras stūrgalvīgi svilst haosa bezdibenis. Tā vietā OMD galvenie ieroči ir ģitāras, kā arī gongs, flauta un, iespējams, vēl kādi nieciņi, kamēr to cietoksnis būvēts kā prāva ģitāras “kabinetu” grēda. Muzikāli viscaur jūtama grupas Sunn O))) un to aizkurtā drone žanra dvaša, ģitārām lielākoties vienmuļi un dobji dunot, pāri klājoties dažādiem papildelementiem, tostarp efektīvam asfalta drupinātāja solo. Internetā publicētajos mēģinājumu ierakstos OMD dārdošo dūkoņu pārliecinoši papildina arī Regnāra Vaivara rīkles dziedāšana, īdēšana, rūkšana un gārgšana. Taču operā neapšaubāmi svarīga vieta atvēlēta tekstam, ko aktieri ar visu centību cenšas izdziedāt, instrumentālām atkāpēm atstājot pavisam nedaudz. Citam sanāk labāk, citam – sliktāk, tomēr visi kā viens balss saites netaupa, brīžiem izklausoties gluži pēc rokoperas “Lāčplēsis” pazudušajiem varoņiem. Rezultātā no trokšņu draudiem un draudīgajiem trokšņiem palicis pavisam nedaudz, korektajiem dziedājumiem esot gandrīz kā svešķermenim ar nesaderīgu asinsgrupu pret minimālistisko, pat visai askētisko muzikālo pavadījumu. Rodas jautājums, kādēļ uzvedumā, kas pasniegts kā operas žanra krietni mūsdienīgāka, pat radikālāka versija, balsis karājas kaut kur pa vidu starp tradīcijām un neizteiksmību. Diemžēl galu galā Vaivars izrādās vienīgais, kam ļauts rūkt un gārgt, turklāt vien neredzamajos mēģinājumos, kamēr izrādē viņam iedalīts tikai sērīgs elektroniskais cigārs. Varētu teikt, ka gan Rolstein on the Beach, gan “Stokholmas sindroms” ir mēģinājumi caur mūziku pavēstīt visai pamatīgus un krāšņus stāstus. Te vietā būtu pieminēt Robertu Ešliju (Robert Ashley), kura mūzikā būtiska loma arī ir tekstam un vizualitātei. Viņš savās nedaudz sirreālajās un smalkas ironijas cauraustajās operās nekautrējās personiski ķerties pie nesteidzīgas stāstu atšķetināšanas, nosvērtā un mierīgā balss tembrā saplūdinot askētiskos muzikālos vaibstus ar izjustu rečitatīvu (Perfect Lives, 1977–1983). Zināmā mērā radniecīgais vieglums un teju aizkustinošā vienkāršība, ko iespējams sadzirdēt arī Rolstein on the Beach mūzikā, gan sagumst zem klamzīgajām celtniecības konstrukcijām, kas ar kaitinošu regularitāti caurdur “Stokholmas sindroma” darbības vietu. | |
| |
| O___O Neattapīgākie skatītāji veikli tiek ierauti notikumu jūklī, scenogrāfijas galvenajiem elementiem stalažām veikli ceļojot no viena telpas stūra uz citu, kamēr no visām pusēm virsū gāžas aktieri, tādēļ klātesošie ir ne tikai aicināti mainīt savas pozīcijas, bet arī spiesti to darīt. Līdzīgi kā vasaras sākumā izrādītajā Ibsena lugā “Heda”, kuras scenogrāfs Reinis Dzudzilo bija uzbūvējis iespaidīgu scenogrāfiju – māju ar daudziem lodziņiem, dodot skatītājiem iespēju notiekošo vērot no vairāku metru augstuma vai dažu centimetru attāluma, arī “Stokholmas sindroms” nojauc ierasto kārtību. Vietā, kur citkārt atrastos skatuve, visu izrādes laiku sparīgi kārpās OMD dāmas un kungi, kamēr telpa, kas ievīstīta plastmasā kā apšaubāmas izcelsmes gaļa piemājas mazveikalā, kļūst par virpuļojošu spēles laukumu. Tomēr, neraugoties uz visai brīvo, lai neteiktu – haotisko izkārtojumu, dažās pirmajās izrādes minūtēs apmulsumu vai pat zināmu atsvešinātības sajūtu var radīt vēršanās kalsnā Bjorna Dugamla-Dufrias mēmajā mutē un izvalbītajās acīs. Zviedru Finansinspektion finanšu stabilitātes daļas darbinieka skanīgā balss, šķiet, kaut kur noklīdusi un skan no pavisam citas puses, aiz muguras, lūdzot noticēt galvenā varoņa misijai nolēkt no kāda Imantas kioska jumta. Izsvaidītajai scenogrāfijai pretim nepielūdzams stājas STEREO, visu skaņu – kā instrumentālo pavadījumu, tā aktieru balsis – koncentrējot vienā telpas galā, tādēļ pirmos mirkļus ir grūti pierast pie mēmām mutēm un to aizklīdušajiem vārdiem. Iespējams, neizmantota palikusi iespēja ne vien paplašināt darbības vidi, bet arī atbrīvot skaņu no magnetofonu orķestra bedres. Tā vietā telpu no trijām debespusēm ieskauj Ģirta Korpa veidotās videoprojekcijas, saduļķojot notikumu vidi vēl vairāk un neļaujot acīm atpūsties ne mirkli. Lai arī man allaž patīk Korpa kustīgās bildes, jāatzīst, šoreiz svarīgāk šķita nenovērst uzmanību no draudīgajiem personāžiem un viņu rotaļu automātiem. Bez šaubām, izrāde paiet ātrāk nekā pusotra stunda Stendes autobusa pieturā, tomēr uz beigu pusi plastmasa, labi veidotie ķermeņi, neatslābstošie skaņu viļņi un ņirbošie pikseļi sajaucas mēreni viendabīgā substancē, ko daži dēvē par nogurumu, bet citi – par garlaicību. ROFL Latvijas kliedzošo aktieru koncertturneja noslēdzas garenā baseinā, kur jauneklīgākie un svaigākie sparīgi vārtās gluži kā krastā izmestas zivis, kamēr izrādes dziedošie elementi atkārto pēdējās kosmiskās mantras. Saskaņā ar libretu kaut kur visā šajā jūklī vajadzētu parādīties arī Rolšteina kunga tvitera sekotāju iesūtītām rindiņām, piemēram, “Olu krustā nepiesist...” (Ilmārs Šlāpins), tomēr to neizdodas pamanīt / saklausīt – varbūt asfalta drupinātājs pie vainas. Daudzie daiļrunīgi nodēvētie izrādes tēli pusotrā stundā paguvuši vairākkārt transformēties, dažiem mainot pat dzimumus, kamēr citiem – vien plastmasas ietērpus un atribūtus un atrašanās vietu pret ūdens līmeni. Pastarpām noput pa miltu pakai, bet atsevišķiem skatītājiem tiek pa kādai mierinošai cūku pupai (diez vai ar sāli). Zviedri, Stendes iedzīvotāji, SVF asasini un Latvijas Bankas Androgīnie reaģēšanas spēki izrādes gaitā, izrādās, paguvuši ceļot no Stendes uz Rīgu un tālāk uz Kosmosu, galu galā žigli iekārpoties baltos plastmasas kokonos, ieņemot laikam jau loģisku transformācijas pēdējo fāzi. Paliek magnetofonu orķestra klusuma interpretācija. WTF “Troksnis. Vibrācija. Kas sekos pēc tam? Mēs Andrejsalā tagad esam ķīlnieki bailēm zaudēt prātu un libido. Un tā nav nekāda opera!” Daļa no pieticīgās operas reklāmas kampaņas bija arī neliels You-tube klipiņš, kurā apkopotas (īsti neīstas) Andrejsalas iemītnieku sūdzības par gaidāmo pasākumu. Ar humora izjūtu Rolšteina kungam viss ir kārtībā. Nezinu, kā ar Andrejsalā atlikušo iemītnieku prāta spējām un libido, bet opera galu galā piedzīvojusi piecas visai braši apmeklētas izrādes, iemūžināta un noglabāta dažādos datu nesējos un, spriežot pēc internetā sakasītā, visai atzinīgi novērtēta. Tas dod pamatu arī turpmāk sagaidīt mēģinājumus ļodzīt skatītājiem pamatu zem kājām, turpinot jaukt vārdus un skaņas, jo, kā intervijā “Rīgas Laikam” nopietnu seju saka Rolšteina kungs, “mūzikas uzdevums sagādāt (..) specifiskas sajūtas”. Specifiskas sajūtas vairumā gadījumu visdrīzāk tika sasniegtas, vien galā atstājot neskaidru pēcgaršu – vai redzētais ir bijis organizēts uzbrukums visiem maņu orgāniem pusotras stundas garumā vai juceklīgs un nedaudz pašdarbniecisks nejaušību kopums vienlīdz stihiska libreta ietvaros, katrai tā daļai mēģinot doties savā virzienā. Otrajā gadījumā izrāde kļūst gluži kā draudzīga dzīrošana, kurā iespējams gan kolektīvi sasniegt augstākus apziņas līmeņus, gan gluži vienkārši sakauties, dusmīgajiem kaimiņiem liekot izsaukt policiju. | |
| Atgriezties | |
