VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Latentā kultūrrevolūcija VEF Odrija Fišere, mākslas zinātniece | |
| Lai uzrakstītu par aktivitātēm un aizvadīto sezonu mākslas centrā “Totaldobže” bijušās rūpnīcas VEF teritorijā, iesākumā lūdzu ar centru nesaistītus kolēģus raksturot “Totaldobže” tēlu, kāds ir izveidojies viņu apziņā. Solvita Krese, Laikmetīgās mākslas centra direktore: Apsveicams piemērs, kas attīstījies no pašu mākslinieku iniciatīvas. Industriālā vide vedina uz eksperimentiem un izpausmes brīvību. Jauki, ka lielākā daļa pasākumu ir vērsta uz sadarbību ar plašu mākslinieku, kuratoru un institūciju loku. Būtiska niša Latvijas kultūras telpā, ko ieņem mākslas centrs “Totaldobže”, saistās ar dažādu disciplīnu – mākslas, dzejas, mūzikas, dejas – mijiedarbību. Nevar nenovērtēt arī visdažādāko sabiedrības slāņu indivīdu iesaistīšanu radošajās aktivitātēs, kā tas notiek dzejas slemos. Zane Onckule, “kim?” laikmetīgās mākslas centra direktore: Mākslas centrs “Totaldobže” ir papildu vieta Rīgā tālākām asociācijām ar laikmetīgo kultūru, kuras identitāti bagātina rotaļas ar “nenomazgājamo” nosaukumu konotāciju mums visiem zināmās reiz bijušās fabrikas virzienā (vārda spēku cita starpā apliecina dzejas slema aktivitātes un nesenās vidi poētiski spēcīgi komentējošās centra direktora elektroniskās vēstules). Pat ja “Totaldobže” var šķist kā tāls un vēl neatklāts ciems pie Lietuvas–Polijas robežas, tas noteikti ir mazāk paša “ciema”, bet vairāk vides un noskaņojuma diktāts. Un šeit no jauna pārlecam atpakaļ pie minētajām vēstulēm, kuru saturu pamatojot Kaspars Lielgalvis privātā atbildē norādīja uz acīmredzamo: “Ir sakrājies pa šiem gadiem, jāsāk rīkoties.” Pārcentība, pārgodīgums un pārnepakļāvība ir ja ne attaisnojams, tad ar mēru izprotams pašsludināta cinisma virknējums centra darbības aprakstīšanas virzienā, kas reizē ir arī ļoti pozitīvi ievelkošs. Vilnis Vējš, mākslas kritiķis: Sākumā es iepazinu pamestos VEF korpusus kā vietu, kur mākslinieki iekārtojuši savas darbnīcas. Pēc tam – kā vietu, kur viņi izstāda savus darbus. Manuprāt, tas ir lielisks veids, kā rasties mākslas centram. Turklāt abas lielākās izstādes – “Brīnišķīgais ceļojums” un “Es mirstu (es dzīvoju) ” – bija labas. Manuprāt, ar šādiem atkārtotiem sasniegumiem būtu jāpietiek, lai turpmākās radošās iniciatīvas tiktu atbalstītas no valsts, pilsētas, priekšpilsētu institūciju puses, kā vietā, piemēram, tiek uzturēta vēl Staļina laikā izveidojušos kultūras namu un mākslinieciskās pašdarbības sistēma. VEF mākslas centra piedāvājums noteikti pilda gan aktuālā profesionālās mākslas procesa nodrošinātāja, gan auditorijas piesaistes un izglītošanas funkcijas. Tomēr es ar satraukumu redzu, ka līdzvērtīgām izstādēm VEF centram trūkst jaudas – pienācīga atbalsta nav, un entuziasmu nevar ekspluatēt mūžīgi, lai gan regulārajos sarīkojumos centrs attīsta mazākas, intīmākas mākslinieku un interesentu saskarsmes formas. Daži vakari VEF, kuros esmu piedalījies vai tos apmeklējis, palikuši prātā ar vienreizēju gaisotni. Bet gandrīz visam, kas tur notiek, jāpievieno vārds “pagaidām” – vēl notiek, turpinās, attīstās. Skaidrs, ka intensīvām mākslas norisēm nepieciešams kaut vai augstāks drošības un labiekārtojuma līmenis. Arī “drupu valdzinājums” ierobežo – ir mākslas darbi un performances, kas šādā vidē iederas, un tādi, kuriem nepieciešams estētiski nemanāms, perfekts fons. Tas, ka neatrodas atbalsta formas sevi pierādījušām mākslas iniciatīvām, šķiet absurdi, paturot prātā, ka kultūras dzīves lēmējinstitūcijās nepārtraukti cirkulē arvien fantastiskāki plāni veidot “radošos kvartālus” direktīvā kārtā vietās, kur tiem nav nekāda pamata. | |
| |
| Pašam darbojoties kaut kā pašā vidū, bieži vien apkārt notiekošajam tiek piešķirta cita vērtība, nekā vērojot no malas. Kopš mākslas centrs pirms pusotra gada uzsācis savu nedaudz utopisko, bet neatlaidīgo darbību, tajā notiekošos mākslas piedzīvojumus es raksturotu divējādi: brīžiem kā mazliet depresīvus, brīžiem – kā sirdi saviļņojošus un galvu reibinošus. Pirmajā variantā tas tomēr neizbēgami saistās ar Latvijā novērojamo vājo pieprasījumu pēc pasākumiem, kuru mērķis ir kultūrizglītot, nevis izklaidēt, otrā – ar arvien jaunu radošo ideju un projektu dzimšanu, kas pirmo variantu neviļus atbīda otrā plānā. Depresīvu noti visam piešķir finansējuma trūkuma faktors, bet šoreiz nepievērsīšos šai problēmai. Mākslas centrs “Totaldobže” Kaspara Lielgalvja vadībā savu nostāju kultūrpolitikas un kultūras finansējuma jautājumā apliecināja augusta beigās ar dalību akcijā ArtBomb1. “Totaldobže” mākslinieki un rezidenti kopā ar citiem kultūras atbalstītājiem vienā no VEF pagalmiem uzspridzināja kultūrbumbu, šādi paužot savu atbalstu Nīderlandes kultūrlauka pārstāvjiem, kas protestēja pret kultūras budžeta samazināšanu savā valstī, kā arī solidarizējoties ar tiem, kuri uzskata, ka arī Latvijā valsts un pašvaldību finansējums laikmetīgajai kultūrai ir nepietiekams. Skatoties retrospektīvi, jau vairāk nekā gadu “Totaldobže” darbojas kā neatkarīga platforma dažādu mākslas notikumu norisei un ar savu darbību netieši ir kļuvis par veicinošu faktoru arī citu kultūras iniciatīvu veidošanās procesam VEF teritorijā (galerija “Ziema”, atvērtā sietspiedes darbnīca “Luste”, BlankBlank). Šogad, pateicoties jaunizveidotajai rezidenču programmai, mākslas centrs kļuvis par satikšanās un ideju apmaiņas vietu arī ārvalstu māksliniekiem. Katru gadu, sadarbojoties ar ārvalstu mākslas fondiem un kultūras organizācijām, konkursa kārtībā mākslas centrā “Totaldobže” uz laiku no viena līdz trim mēnešiem paredzēts uzņemt vairākus māksliniekus, arī Latvijas pārstāvjus. Katram autoram tiek piešķirta sava studija, kas uz rezidences laiku pārtop par viesmākslinieka dzīvesvietu un radošās darbības zonu, kur viņš strādā pie mākslas projekta, ar kuru programmas noslēgumā tiek iepazīstināta Rīgas publika. Viena no aizvadītās vasaras rezidentēm bija šveiciete Mjuriela Baumgartnere (Muriel Baumgartner), kuras radošo interešu lokā ir telpa un veids, kā tā reaģē uz iejaukšanos sevī. No vienas puses, māksliniece esošo telpu dekonstruē, no otras, veido ar to citas – jaunas, sarežģītas telpvides, piešķirot jaunus uztveres nosacījumus un līmeņus. Kā izrādās, vasaras karstajā laikā par lielāko iedvesmas avotu var kļūt veca rūpnīcas korpusa jumts, kas Mjurielas gadījumā pēc mākslinieces pašas izvēles brīžiem bija gan radošo apceru vieta, gan nakts rezidence zem zvaigžņotās debess. Rezultātā tapusi ievērības cienīga instalācija, uz kuras atklāšanu visi aicināti šāgada 7. oktobrī. Savukārt ainavu arhitekte Džoisa fan den Berha (Joyce van den Berg) un fotogrāfe Nina Kopa (Nina Kopp) no Nīderlandes mākslas centra rezidencē strādā pie projekta par padomju okupācijas ietekmi uz Baltijas jūras krasta ainavu, kas vēstures procesu rezultātā ieguvusi tādas iezīmes, kuras no šodienas skatpunkta tiek uztvertas kā apgrūtinājums un traucēklis. Māksliniece tās nosaukusi par trauma landscapes2 un uzskata, ka šīm ainavām līdzi nākošo negatīvo aspektu var mainīt, izmantojot jaunu kultūras un vēstures informāciju nesošus elementus. Mākslas centrs pirmo darbības gadu nosaucis par eksperimentālo fāzi, kuras laikā būtu jāizkristalizējas galvenajiem virzieniem un mērķiem. Tā, piemēram, ir iesāktas izglītojošo pasākumu sērijas “Baltie plankumi” lekcijas, kas iepazīstina ar Latvijā mazāk zināmām laikmetīgās kultūras norisēm ārzemēs. Savukārt projekta “Kompass” ietvaros notiek lekcijas, kuru mērķis ir izcelt pašmāju māksliniekus, “kam “drosme iet tumšā mežā, kur neviena nav”, tos, kuri radošajā darbā iegulda maksimālu enerģiju un resursus, meklējot jaunas mākslas formas un bieži nokļūstot ārpus pierastā, tādēļ ir ne tik viegli uztverami. Šāda šķietami iracionāla vai jaunus ceļus apgūstoša darbība dod atklājumus ne tikai pašiem autoriem, tā ir būtiska kultūras videi kopumā. Novatori ir visās mākslas nozarēs, taču ne vienmēr tie paši apzinās savu nozīmību, tādēļ tikpat vajadzīgi ir viņu pazinēji – kuratori, kritiķi, pētnieki un skolotāji, kuri ar savu vērīgo aci pamana jebkuras jaunas vibrācijas nozarē, ko pēta un analizē.”3 Arvien lielāku popularitāti gūst arī dzejas slems4. Pirmais dzejas slems mākslas centrā notika 2010. gada nogalē. Tā iniciatore un arī turpmāko pasākumu organizatore ir Katrīna Vastlāve. Dzejas slems ir pavisam jauna parādība Latvijas kultūras dzīvē, bet ASV un Rietumeiropas pilsētās tas ir izvērties par ļoti populāru dzeju demokratizējošu un aktualizējošu kustību. Slems paredz, ka dzejas darbi rodas un attīstās, esot sabiedrībā, auditorijas priekšā, izejot ārpus tradicionālās iespieddarba formas, dzejoļi pie klausītāja / skatītāja nonāk uzreiz, dzejniekam un auditorijai atrodoties tiešā dialogā, vienam otru ietekmējot un papildinot. Septembrī “Baltās nakts” un festivāla Survival Kit 3 ietvaros mākslas centrā notika grupas izstāde “Nulles punkts”, kurā bija apkopoti mākslas darbi, kuru radīšanu iniciējusi mākslinieku nokļūšana stāvoklī, ko varētu apzīmēt kā nulles punktu, – būtībā apskaidrības stāvoklī, kuru raksturo pilnīga saskaņa ar realitāti ārpus sevis un sevī, pilnīga tās apzināšanās, tas ir mirklis, kas ikdienišķās lietās atklāj daudz sīku, iepriekš nepamanītu detaļu, bet globālos mērogos – lielās sakarības. Piemēram, Rasas Šulcas instalācijā “Otra puse” nulles punkts figurēja kā strupceļš, Anda Bankovska savās fotogrāfijās to iezīmēja kā atskaites punktu apkārtesošās pasaules koordinātu sistēmā, bet Romanam Korovinam tas bija tikšanās brīdis ar Radītāju. Katrīnas Neiburgas jūtīgais video atklāja nulles punktu kā pašiznīcināšanās stāvokli, sasaucoties arī ar Pētera Ķimeļa darbā redzamajiem cilvēku ķermeņiem bezapziņas stāvoklī. Bez mākslas centra programmas šovasar VEF korpusos mītni atrada arī Ineses Zīriņas veidotais laikmetīgās dejas festivāls “Laiks dejot”, kafejnīcas “Taka” mūzikas vakari, projekts Sintezz, Kristapa Kuplā vinila plašu mūzika un pat Indijas klasiskā deja. Sestdienās mākslas centra pagalmu apdzīvoja Retro Spectro organizētais krāmu tirdziņš, Rīgas kartē iezīmējot vēl vienu interesantu punktu, kurp doties, lai raibajā lietu jūklī, iespējams, atrastu īstas aizgājušo laiku pērles. 1 www.artbomb.nl. 2 Džoisa fan den Berha ieguva starptautisku atzinību 2009. gadā, kad personālizstādē Neues Licht auf das Sperrgebiet Berlīnē viņa iepazīstināja ar terminu trauma landscape. Autorei pieder trauma koncepta lietojuma patents ainavu arhitektūras un urbānā dizaina jomā. 3 www.totaldobze.com/ArtCenter/events/kompass. 4 Dzejas slems ir sacensība, kurā dzejnieki aicināti izpildīt oriģināldarbus, ko vērtē nejauši izvēlēta žūrija no klātesošo auditorijas. Dzejnieki sacenšas savā starpā, un uzvarētājs tiek noteikts gan pēc izpildījuma manieres un entuziasma, gan dzejoļu satura un stila. Slemā drīkst piedalīties jebkurš neatkarīgi no pieredzes, atpazīstamības vai citiem faktoriem. Dzejoļa performanci drīkst izpildīt, gan lasot no lapas, gan runājot no galvas, bet par mūzikas, video vai performances elementu iekļaušanu tiek piešķirti papildu punkti. Vienīgais obligātais nosacījums – dzejolim jābūt paša izpildītāja radītam. Dzejas slemi no ierastajiem dzejas priekšlasījumiem atšķiras ar to, ka vērtēts tiek ne tikai dzejolis, bet arī tā izpildījums, līdz ar to dzejnieki tiek izaicināti dramatizēt izpildījumu, pārvēršot savu priekšnesumu piedzīvojumā gan ausīm, gan acīm. | |
| Atgriezties | |
