VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Radošās enerģijas mikrokosmoss Elīna Dūce, vizuālo mākslu teorētiķe Mākslas festivāls “Cēsis 2011” 23.07.–14.08.2011. Cēsis | |
| Man patīk novērot bērnu ņemšanos ap kādu štelli, ko viņi māk ieraudzīt jaunā gaismā un ar baudījumu uztaisīt par tābrīža Lielo lietu. Pati lieta nav tā būtiskākā šajā aktā, bet gan virmojošā enerģija, kas rodas no vajadzības pēc jaunrades, jo pēc piecām minūtēm bērns jau ir citā vietā un konstruē atkal jaunu lietu, telpu, pasauli. Kultūrā, mākslā sajūtas līdzinās tai pašai kņudoņai un vajadzībai pēc jaunrades – pēc spēles, nepierastām kombinācijām, risinājumiem un drusku nebēdnības. Un ko tādu allaž var piedzīvot Cēsu Mākslas festivālā, kas šogad notika jau piekto gadu. Sofijas Gubaiduļinas un Erika Satī mūzika, ko papildināja Renē Klēra filma L’Entr’acte (1924) ar tādiem “aktieriem” kā Marsels Dišāns, Fransiss Pikabija un Mens Rejs, antikeidža simfonijas atskaņošana uz Vecā alus brūža jumta Rubika Mad Dog (kurš izslavēts kā pirmo Krievijas reiva pārtiju vadītājs) izpildījumā pie DJ pults – tāds bija iesildīšanās komplekts atklāšanas dienā. Pie pēdējā tā vien gribējās pārfrāzēt dienas laikā notikušās radošās diskusijas tēmu – kur izcilība, tur eksperimenti. Vai otrādi. Vizuālajās mākslās, ar to saprotot Cēsu festivāla izstāžu daļu, ierastā festivāla jauda un vitalitāte Baltijas valstu mākslinieku darbu skatē Vecajā alus brūzī šoreiz bija pieplakusi.¹ Nevarētu teikt – tāpēc, ka daļa darbu jau bija redzēti Rīgā (Jona Gasjūna gleznas, piemēram, šeit bija atradušas daudz piemērotākas telpas), taču kopējais iespaids neattaisnoja cerības, ko varētu vēlēties ieraudzīt šāda mēroga laikmetīgās mākslas skatē. Visa mutuļošanās notika ap Cēsu pils klēts telpām, kur mājvietu uz festivāla laiku rada Sarmītes Māliņas un Kristapa Kalna instalācija “Kas man ko slēpt, sēžot vienam rožu dārzā” un autoru kolektīva – ar Sergeju Bugajevu aka Āfriku priekšgalā – multimediālais projekts “Džons Miltons Keidžs Krievijā un pasaulē”. Un ne velti. Sergejs Bugajevs Āfrika (Сергей Бугаев Африка, dz. 1966) rietumniekiem ir pazīstams kā Krievijas laikmetīgās mākslas grands, kurš strādā instalāciju un performanču jomā, kamēr krievu mākslas elite viņu pazīst kā cilvēku bez robežām, jo viņa biogrāfijā ir teju vieglāk ierakstīt to, ar ko viņš nav nodarbojies. Āfrikas (iesauku Bugajevam “ieskapēja” draugs Boriss Grebenščikovs) slavas zenīts sākās pēc Bananāna lomas Segeja Solovjova veidotajā perestroikas paaudzes kulta filmā “Assa” (1987). Uzturoties ASV, viņš strādāja kā dizainers Mersa Kaningema (Merce Cunningham) dejas kompānijā. 1999. gadā kopā ar ASV dzīvojošajiem Komaru un Melamidu pārstāvēja Krieviju 48. Venēcijas biennālē. Šobrīd viens no 80. gadu Pēterburgas “spicākajiem” andergraundistiem ir kaismīgs laikmetīgās mākslas propagandētājs, kura duku mēdz salīdzināt ar sava laika Kazimira Maļeviča darbošanos avangarda laukā. Kādam krievu laikrakstam Sergejs Bugajevs Āfrika atklāj, ka Timurs Novikovs esot pieradinājis viņu pie radošā procesa un piespiedis nodarboties ar mākslu. Un tad viņš arī sapratis, ka “galvenais mākslā ir nevis tas, ko jūs radāt, bet kādu dzīvesveidu jūs piekopjat”². Viņš jau 15 gadus krusto kaķus – bezspalvainos sfinksus ar krievu zilajiem (sanākot “fon rex”, kas cilvēkiem nes laimi), tic zinātnei un saka, ka “māksla var pamodināt un tai ir jāpamodina cilvēkā jauna līmeņa jūtīgums”³. Uz Cēsu festivālu Āfrika bija atvedis jaunu darbu, kura tapšanas aizsākums meklējams 1988. gadā, kad Pēterburgā bija ieradies Džons Keidžs un viņi (Āfrika, Novikovs, Sergejs Kurehins) neticami laimīga likteņa sakritības dēļ ar Keidžu varēja pavadīt laiku neoficiālā gaisotnē. Tad arī bija tapis simbolisks kultūras saplūdināšanas akts jeb performance “Ūdens simfonija”, kuras laikā viņi lēja krāna ūdeni no Smirnoff (kapitālisma) un Stoļičnaja (padomju) pudelēm vienā lielā, caurspīdīgā pudelē bez etiķetes. | |
| |
| Stāsta Sergejs Bugajevs Āfrika: Visa Cēsīs izstādītā ekspozīcija bija veltīta tikšanās reizei ar Džonu Keidžu. Projektā apvienojās vairāki cilvēki, kas bijuši pazīstami, draudzējušies un strādājuši kopā ar Keidžu un pieturas pie meklējumu principiem laikmetīgajā mākslā, kas atbilst Džona Keidža, nevis Endija Vorhola pieejai. Ja uzmanīgi ieskatīsimies 20. gadsimta otrās puses laikmetīgajā mākslā, tad sapratīsim, ka acīmredzamu globālo uzvaru ir guvis Endijs Vorhols, taču man daudz stabilāka šķiet nosacīta pozīcija, kas turpina Džona Keidža idejas. Tās ir saistāmas ne tikai ar laikmetīgās mākslas sfēru, bet arī ar teoloģiju, pētījumiem par Dieva pārdabiskajām izpausmēm cilvēkam uztveramajā telpā. Tāpēc centāmies vienā izstādē apvienot līdzīgi domājošus cilvēkus. Izstādē piedalījās Dava Bredšova (Dove Bradshaw), kas gandrīz 30 gadus ir strādājusi kopā ar Džonu Keidžu. Viņa parādīja senu darbu – Marsela Dišāna portretu, ko viņa izdrukāja pastmarkas veidolā, pielīmēja pie aploksnes un atsūtīja uz Krieviju. Šī nelegālā marka, kam nav nekādas nominālvērtības, izgāja cauri divu valstu pasta nodaļām. Vēl vairāk – šie ASV un Krievijas mehānismi, ko mēs saucam par pastu, to pieņēma kā īstu. Laikmetīgajā mākslā viss iedalās dažādu līmeņu jūtīguma sistēmā. Konkrētajā gadījumā sistēmā, kas bija šajā izstādē, bija apvienojušies cilvēki no Dišāna un Keidža līdz Bredšovai, Bilam Anastazi (Bill Anastasi), Dimo jeb Dmitrijam Gelfandam (Dmitry Gelfand) un Evelīnai Domničai (Evelina Domnitch), kurus vieno viena nepārtraukta līnija, vienota tradīcija, kas kādu laiku jau ir spējusi pastāvēt. Un mani interesē lietas, kas pasaules kultūras civilizācijā spēj būt ilgstošākas par, teiksim, cilvēka mūžu, ar to domājot saprašanas līmeni, kāds ir, piemēram, tibetiešiem. Viņu arhaiskā un senā sistēma ir balstīta uz to, ka skolotāja iesākto īsteno skolnieks. Tādā veidā notiek pārdzimšana. Un Keidžs ir svarīgs, jo viņš ar dažu budisma substrātu pievilkšanu atdzīvināja pietiekami banālo un sauso Rietumu mākslas tradīciju. Man ir paveicies ar Keidžu diezgan daudz komunicēt un salīdzināt viņu ar citiem. Viņam bija pareiza attieksme pret mums apkārt esošo objektīvo realitāti. Viņš centās dzīvot pēc makrobiotikas sistēmas, kas ietver sevī saukli, kuru zina katrs, kas nodarbojas ar jogu: mēs esam tie, ko mēs ēdam un redzam. Keidžs bija principiāls noteiktas ēšanas paradumu propagandētājs. Mēs visi atrodamies noslēgtā kosmoloģisko procesu ciklā jeb planētas Zeme esamības telpā, kur pie nosacījumiem, ka elpošana un barība ir pareiza, arī domas kļūst pareizas. Var, protams, salīdzināt Džonu Keidžu un viņa draugu Robertu Raušenbergu. Viņi bija pilnīgi atšķirīgi cilvēki – viens bija briesmīgs dzērājs un staigulis, bet otrs bija gandrīz reliģiozs fanātiķis. Un sanāk, ka dzērāja mūžs bija par pieciem gadiem garāks nekā tā, kurš visu mūžu piekopa veselīgu dzīvesveidu. Taču tas nav arguments, jo svarīgāk ir, kā šie gadi ir pavadīti. Tagad mēs atgriežamies pie Keidža tekstiem, pie muzikālajiem darbiem, tāpēc ka tā ir tradīcija, kas noteikti sasniegs savu loģisko attīstību, jo, ja šobrīd uz planētas ir iestājusies tāda atvieglota laikmetīgās mākslas uztvere, kas saistīta ar totalitāro amerikāņu mašīnas uzvaru, kuras galvenais simbols ir Endijs Vorhols, tas vēl nenozīmē, ka otra mehānisma daļa, kas saistīta ar Džonu Keidžu, nedominēs pēc, teiksim, piecdesmit vai simt gadiem. Mani saista tas domāšanas veids un mākslinieciskie principi, kas darbojās amerikāņu avangarda superprojektā – Mersa Kaningema dejas kompānijā. Viņi iepazīstināja ar jaunāko horeogrāfiju, mūziku, vizuālo mākslu, un uz skatuves viņi vienmēr apvienoja vairākus virzienus – ja ne gluži spontānā improvizācijā, tad samērā brīvā saskarsmes veidā. Tie, kas dejoja uz skatuves, nezināja, kāda tieši būs scenogrāfija, kāda būs mūzika, jo komponists, tērpu dizainers un pārējie izrādē iesaistītie strādāja katrs atsevišķi. Tas ir viens no avangarda sistēmas principiem, kas, manuprāt, vedina izprast avangardu. Un tas ir viens no mākslinieciskās jaunrades aspektiem, kas mani interesē, tas ir, iepriekš neīstenotās un ne vienmēr formulētās vai simtprocentīgi saprotamās lietas, jo tas, kas ir saprotams un pieejams, attiecas ja ne gluži uz dizainu, tad gatavu preci. “Jaunā cilvēka institūts” Mēs ar Oļesju Turkinu strādājam Kuratoru skolā, kas ir “Jaunā cilvēka institūta” nodaļa. Tā ir specifiska struktūra, kas strādā ar cilvēkiem, kuriem jau ir augstākā izglītība kultūras un mākslas jomā un kuri vēlas paplašināt savas zināšanas, jo mēs saskaramies ar problēmu, ka ne visiem ir skaidrs priekšstats par to, kas attiecas uz laikmetīgās mākslas sistēmu un kas ne. Ar mākslas darbu palīdzību vien ir grūti demonstrēt laikmetīgo, uz nākotni vērsto domāšanu. Mēs atsevišķu uzmanību esam veltījuši cilvēkiem, kas bez milzīgiem ieguldījumiem ir izveidojuši ietekmīgus mākslas institūtus. Viens no viņiem ir Vīnes Kunsthalles dibinātājs Geralds Mats (Gerald Matt), kurš Vīnes centrā nelegāli novietoja Transatlantijas konteineru un rīkoja tajā izstādes, vēlāk viņš ieguva telpas, un šodien tas viss jau ir valsts paspārnē. Mūsu lielākā laikmetīgās mākslas problēma ir tās saskarsme ar tradicionālo muzeju, jo, lai arī mums pilsētas muzejā ir speciāla programma – “Laikmetīgā māksla”, tiklīdz jautājums skar saglabāšanu, kataloģizāciju un citas laikmetīgās kultūras adaptēšanas sistēmas mūsdienīgos nosacījumos, tā sākas virkne problēmu. Tāpēc mēs ceram uz saviem skolniekiem. Daži no viņiem, kas pēdējos divus gadus ir nākuši pie mums, jau raksta savus projektus, un jādomā, ka viņi atradīs sadarbības partnerus un izveidos mākslas norisēm alternatīvas vietas. Un te atkal var pieminēt Džonu Keidžu, kurš bija pazīstams kā sēņu vīrs (pētnieks – E. D.). Ja būtu uzradušās jauna tipa sēnes, tās būtu bijis jāmeklē nevis mežā, bet, piemēram, dzelzsbetona plātnēs. Kā Cojs savā laikā dziedāja: Я сожаю алюминиевые огурцы на брезентовом поле... (“Es stādu alumīnija gurķus brezenta laukā…”). Laikmetīgā māksla ir kā jauna tipa sēnes un vienlaikus gurķi, kas aug citā augsnē, jāievāc citādāk un jārāda citā vietā un citā veidā. Un Kuratoru skolā mēs cenšamies šos jautājumus kompleksi risināt. Alternatīvas institūcijas ir un ir bijušas vienmēr, jo acīmredzot padomju tradīcija, nevarētu teikt, pretoties, bet līdzās pastāvēt ir iesakņojusies un neoficiālā māksla mūs ir saliedējusi. Varbūt manī runā kāds iekšējais birokrāts – padzīvojis “durakrāts” (пережитий дуракрат), bet mani vienmēr ir urdījusi doma, ka mums, vienotai kopienai, kas dzīvo pie Baltijas jūras, jāizveido kāda platforma, kurā tuvākie reģioni varētu sadarboties daudz intensīvāk. Es saprotu, ka ir arī politiskais aspekts, jo neviens vēl īsti nesaprot, kas ar ko integrējas, kurš ir NATO sastāvā, kurš nav, taču, ja mēs, kultūras darbinieki, nespēsim pārkāpt šīm barjerām, tas nozīmēs, ka zaudējuši būsim mēs, bet vinnējuši – tie, kas nodarbojas ar citiem kultūras projektiem. Varbūt tā ir ilūzija – tehniski veidot projektu, jo, ja kādam nāks prātā Padomju Savienība vai kādas citas sadarbības formas, tad šis dialogs ir jābeidz un jāgaida tie lēmumi, kurus pieņem mūsu politiķi. Man tā tēma nav tuva, jo kultūras darbinieki ir daudz interesantāki cilvēki un viņiem ir daudzreiz interesantākas idejas nekā politiķiem. Turklāt politiķa aktīvās dzīves ilgums diemžēl ir ļoti īss, bet mākslinieks ir tāda vienība, kas vienmēr būs uz vietas, kamēr politiķi pēc dažiem gadiem būs pilnīgi citās vietās. Jauna civilizācija Avangarda māksliniekiem patīk domāt par Visuma tēmām, par pasaules un saprāta robežām un jaunā cilvēka rašanos. Es nerunāju par Berlīnes Buhas smadzeņu institūtu, kur Hitlera laikā jaunais cilvēks tika radīts, pārgriežot galvaskausu un ievadot elektrodus smadzenēs. Mēs atbalstām bezkontaktu jaunā cilvēka radīšanu. Te ir vēl viens jautājums – ar kādiem resursiem mākslinieki šodien strādā? Kādas emocijas tie rada cilvēkos? Šodien, kad mēs dzīvojam politehnoloģijas laikmetā. Lielākā daļa informācijas, kas šobrīd parādās informatīvajā laukā, kuru, es atgādināšu, radīja Gebelss, uz kultūru neattiecas. Grūti, piemēram, iedomāties Keidžu, radot darbus, lai piespiestu rīkoties kādu pret paša gribu. Katrs no mums ir brīvs cilvēks un, atnākot uz izstādi vai koncertu, ir tiesīgs paskatīties, pagriezties un aiziet vai arī pretēji – atvēlēt pietiekami ilgu laiku lietām, kas viņā ir raisījušas interesi. Avangarda projekta ietvaros tradicionāli katrs cenšas ieviest jaunu domāšanu, ko var iedalīt divu veidu izpausmēs. Piemēram, mēs kā futūristi vai dadaisti ar savveida deklaratīvo izpausmi varam bļaut, ka tūdaļ būsim radījuši “jauno cilvēku”. Vai citādāk – varam, vienkārši runājot, strādāt ar sevi. Pirms trim četriem gadiem es biju Dharamsalā, kur notika zinātniska konference par cilvēka prāta pētījumiem ar dažādu zinātnieku dalību. Tur uzskatāmi varēja redzēt katras valsts īpatnības cilvēka prāta izpētē: japāņi, piemēram, stimulē smadzenes ar elektrolādiņa palīdzību, amerikāņi – skenē, krievi – izurbjas cauri galvaskausam un veic dažādas manipulācijas. Pati humānākā pieeja cilvēka prāta pētniecībā ir tibetiešiem, kas man ir vistuvākā. Citās diemžēl šie mehānismi ir balstīti vēlmē pataustīt, paostīt, kas sevi neattaisno. Mākslinieks Patīkamākais ir tas, ka 20. gadsimta laikā ir īstenojusies mākslinieku uzvara. Tieši ar to var izskaidrot represīvo izturēšanos no valstu puses. Tās baidās no māksliniekiem. Tās pašas cenšas radīt māksliniekus, lai neuzrastos tādi, kurus tās nespēj kontrolēt. Bet uzvara slēpjas tajā, ka, pateicoties māksliniekiem, ir radies jauns visums, ko dēvē par kibertelpu. Tas ir pilnībā uzzīmēts visums. Un viens no tiem, kuri nes atbildību par šīs telpas rašanos, ir viens no avangarda līderiem – Vasilijs Kandinskis, jo tieši viņš pirmais radīja tādu realitāti, kas neattiecas uz realitāti, kurā mēs atrodamies. Un tieši tas bija pamats jaunas domāšanas lidojumam. Par to, ka pasaule vispirms ir uzzīmēta, runā arī dižais laikmetīgās kultūras teorētiķis Maršals Maklūens. Pēc Nīčes, kurš sacīja, ka Dievs ir miris, Maklūens teica, ka Dievs – tas ir konstruktoru birojs, kurā nav neviena apveida. Viņš ir tuvāk hindu vai sengrieķu skatījumam, kuri dievu izvietojumu zīmēja nevis kādā viengabalainā substancē, bet gan kā izkaisītu vienību sistēmu. Taču ideja ir tajā, ka mākslinieki kādreiz šo pasauli, kurā mēs ar jums atrodamies, ir uzzīmējuši. Un šodien mākslinieki ir uzzīmējuši vēl vienu pasauli – kibertelpu. Vienvārdsakot mākslinieki jau sen valda šajā pasaulē. Biznesmeņiem šķiet, ka viņiem pieder kibertelpa, bet mēs, mākslinieki, esam pārliecināti, ka esam šo pasauli uzzīmējuši, tikai biznesmeņi ar to pagaidām pelna naudu. Diemžēl kibertelpas lieta noslēdzas ar to, ka tajā tiek ienesti visi tie paši līdzekļi, kas dominē mūsu parastajā realitātē, tādēļ kibertelpā, protams, briest revolūcija, kura nenovēršami notiks. Un tas viss ir tikai tāpēc, ka radošie cilvēki, kuri kibertelpu reiz tika radījuši, ir neapmierināti ar to, ka viņu radītā pasaule pārvērtusies par tādu gaļas mašīnu, kāda ir mūsu ikdienišķā realitāte, kur vieni indivīdi ekspluatē citus, daži indivīdi un valstis vairo savu bagātību uz citu brīvības, sviedru un asins rēķina. Mākslinieki jau sen sapņo par ideālo pasauli. Pēdējie bija Matisa sapņi, kas attēloti gleznā “Deja”, kur kaili cilvēki, sadevušies rokās, dejo un gūst prieku un apmierinājumu no tās. Un, ņemot vērā, ka deju vietā mēs tagad piedzīvojam gaļas malšanu, kultūras darbiniekiem ir jāieņem daudz nopietnākas pozīcijas un jātiecas, lai viņu domas un idejas izdzirdētu. ¹ Izstādes “Starptelpa” dalībnieki: grupa “Anna Varna” (Aigars Bikše, Liene Mackus, Māris Bērziņš), Māra Brašmane, Ivars Drulle, Jons Gasjūns (Jonas Gasiūnas), Helēna Heinrihsone, Reinis Hofmanis, Flo Kasearu (Flo Kasearu), Teniss Sādoja (Tõnis Saadoja) un Alnis Stakle; kuratore – Inese Baranovska. ² www.lookatme.ru/flow/posts/art-radar/40343-sergey-bugaev-afrika. Publicēts 28.09.2008. ³ Кутловская, Елена. Перемен, мы ждем перемен… // Независимая газета, 2008, 18 июля. | |
| Atgriezties | |
