VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Kad process iegūst formu un kļūst par kanonu Alise Tīfentāle, mākslas zinātniece Grāmata: Rasa Šmite. "Kreatīvie tīkli" Rīga, Liepāja: Jauno mediju kultūras centrs RIX; Liepājas Universitātes MPLab, 2011. 184 lpp. | |
 Rasa Šmite. "Kreatīvie tīkli" Rīga, Liepāja: Jauno mediju kultūras centrs RIX; Liepājas Universitātes MPLab, 2011. 184 lpp. | |
| Rasa Šmite, būdama māksliniece, organizatore, kuratore un teorētiķe, ir lielā mērā veidojusi jauno mediju mākslas un pētījumu scēnu Latvijā kopš 20. gs. 90. gadu vidus. Turklāt šīscēna ir kļuvusi nozīmīga ne tikai lokāli, bet arī pasaules mērogā. Kopā ar Raiti Šmitu un virkni citu aktīvistu Rasa ir piedalījusies jauno mediju mākslas kā atsevišķas disciplīnas tapšanā: 1996. gadā nodibināta elektronisko mediju mākslas laboratorija E-Lab, kas 2000. gadā pārtapa par jauno mediju kultūras centru RIXC; kopš 1997. gada rīkoti starptautiski festivāli, realizēti neskaitāmi mākslas projekti, sagatavoti rakstu krājumi un citas publikācijas. Grāmatā “Kreatīvie tīkli” Rasa ir kritiski un analītiski aplūkojusi šo procesu aptuveni piecpadsmit gadu garumā. Dzīvais process un radošie meklējumi tagad ieguvuši akadēmisku formu (grāmatas pamatā ir Rasas Šmites disertācija “Kreatīvo tīklu kopienas”, kas aizstāvēta Rīgas Stradiņa universitātē 2011. gada februārī). Būtisks ir fakts, ka Rasa veiksmīgi apvienojusi gan akadēmisko diskursu, gan personisko pieredzi. Zinātniskais darbs izrietējis no praktiskās darbības, un it viss, kas grāmatā aprakstīts, ir saistīts ar reālu pieredzi, iniciatīvu un klātbūtni. Tā kā šīs recenzijas autore piedalījusies E-Lab dibināšanā 1996. gadā (kopā ar Rasu Šmiti, Raiti Šmitu, Jāni Garanču) un vairākās biedrības aktivitātēs tās darbības pirmsākumos, tiks izmantotas arī personiskas replikas, akcentējot “Kreatīvo tīklu” kvalitātes (aizņemoties Rasas Šmites izmantoto metodi saplūdināt personisko pieredzi ar zinātnisku analīzi). Pirmkārt, novitātes aspekts starptautiskajā akadēmiskajā vidē. Lielākā daļa Rasas izmantoto zinātnisko avotu ir publicēti ap vai pēc 2000. gada. Tātad “Kreatīvie tīkli” (kam būtu noteikti jāpiedzīvo izdevums angļu valodā vistuvākajā laikā) ir pasaules teorētisko publikāciju avangardā. Kad E-Lab uzsāka darbību 20. gs. 90. gadu vidū un otrajā pusē, šādām aktivitātēm vēl nebija akadēmiskas teorētiskās bāzes (izņemot dažus agrīnos utopiski vizionāros sacerējumus, kā, piemēram, Hovarda Reingolda “Virtuālā kopiena”, 1993). To pie rāda arī recenzijas autores pieredze, 1998. gadā Latvijas Universitātē cenšoties aizstāvēt bakalaura darbu “Interneta virtuālās kopienas kā globālās komunikācijas forma”. Lai arī praktiski bija iespējams daudz kas (piemēram, Rīgā bija sarīkoti jau divi festivāli Art+Communication, apmeklēti jauno mediju mākslas festivāli un izstādes Eiropā, un E-Lab idejas pilnīgi organiski iekļāvās šajā apritē), teoretizēt par to vēl bija pāragri. Rezultātu nepārbaudāmība, zinātniskās literatūras, teorijas, metodoloģijas un precedentu neesamība apgrūtināja ieceri. Šis piemērs var atgādināt par to, cik strauji E-Lab un domubiedri nonāca sava laika progresīvākajā mākslas teritorijā (bez īpaša kultūršoka – kā pašsaprotamu lietu – skatījām, piemēram, Stelarka performanci Roterdamā 1996. gadā), un šīs teritorijas eksistence tobrīd vēl nebija zinātniski pierādīta. Par novitāti varam runāt arī tādā ziņā, ka “Kreatīvajos tīklos” tiek sniegts plašs pārskats par tīklu kā mūsdienu kultūras fenomenu dažādos līmeņos, izkristalizējot atziņu, ka mākslinieki un radošas personības ir pirmie pionieri jaunu tehnoloģisko iespēju un risinājumu izmantošanā (pirms tie tiek masificēti un komercializēti). Tāds bija arī E-Lab, jo 1996. gadā internets – tas tīkls, uz kura iespēju atklāšanu lielā mērā balstījās agrīnie E-Lab projekti, – Latvijā bija vēl gluži ekskluzīvs un grūti pieejams pakalpojums (45. lpp.). Var tikai precizēt, ka Rasas pieminētā (49. lpp.) LU pasniedzēja, ar kuras vislaipnāko palīdzību un atbalstu pašos sākumos iepazinām interneta un e-pasta iespējas, ir datorspeciāliste Skaidrīte Zariņa. Ļoti labi atceros savu pirmo e-pastu, ko ar Zariņas kundzes palīdzību nosūtīju Jānim Garančam (kurš tobrīd studēja digitālās mākslas Stokholmas Karaliskajā mākslas augstskolā), un citudien gāju saņemt atbildi – tas bija notikums! Jau tuvākajā laikā elektroniskā saziņa kļuva par pašsaprotamu ikdienas sastāvdaļu. Otrkārt, metodoloģija. Rasa prasmīgi apvienojusi empīrisku materiālu (personisko pieredzi, laikabiedru atmiņas jeb “skatu no iekšienes”, 12. lpp.) un akadēmisku diskursu, ko savukārt veido gan aktuālas atziņas Rietumu socioloģijā (Manuels Kastelss, Saskija Sasena), gan arī jauno mediju mākslas aktīvistu un procesu dalībnieku akadēmiskie darbi (Gērts Lovinks, Ēriks Kluitenbergs). Domājams, tieši “skats no iekšienes” ir faktors, kas padara “Kreatīvos tīklus” ne tikai par nozīmīgu zinātnisku tekstu, bet arī kultūrvēsturisku faktu. Grāmatas autores klātbūtnes efekts piešķir analizētajiem fenomeniem plašu sociālo, ekonomisko un politisko kontekstu (piemēram, Rasas un Raita brauciens uz vēstkopas Nettime dalībnieku konferenci Ļubļanā 1997. gadā, 82.– 83. lpp.). Atgādinot par praktiskām niansēm – finanšu līdzekļu trūkumu, vīzu nepieciešamību gluži vai uz katras Eiropas valsts robežas u. c. –, Rasa arī netieši norāda uz faktu, ka tieši šajos gados izveidojās starptautiska jauno mediju mākslas aktīvistu elite, kurā ietilpa arī E-Lab. Jo šī bija joma, kurā visi bija relatīvi iesācēji – gan rietumnieki, gan mākslinieki postpadomju valstīs – un sadzīves kvalitātes atšķirībām nebija izšķirošas nozīmes radošajā vai sadarbības aspektā. Treškārt, grāmata piedāvā labu pretargumentu digitālās vides gaistošās dabas aizstāvjiem. Autore piemin tīkla kultūras “neredzamību” (67. lpp.) un tūlīt pat piedāvā risinājumu – kartēšanu, kas ir svarīgs koncepts šajā darbā, jo tiek apzināta un grafiski vizualizēta komunikācijas – radošas mijiedarbības – vēsture kā karte, kā telpiska struktūra (71. lpp.). “Kreatīvie tīkli” vizualizēti sadarbībā ar Valdi Krebu un LU Matemātikas un informātikas institūtu, šim nolūkam izstrādājot speciālu datorprogrammu. Ceturtkārt, Rasa veiksmīgi savietojusi lokālo specifiku ar pasaules norisēm (īpaši sk. nodaļu “Lokālo kopienu tīklojumi interneta pirmsākumos Latvijā”, 112.–137. lpp.). Saistot notikumus Latvijas avangarda kultūrā 20. gs. 90. gadu vidū ar pasaules kontekstu, tiek veidota jauna un daudziem lasītājiem varbūt pat negaidīta aina, kurā nozīmīga loma piešķirta gan pārrobežu sadarbībai (kaut gan 90. gados tāda vārda mums vēl nebija), gan vietējam pazīšanās lokam, alternatīvajai kultūrai, tādām tikšanās vietām kā klubi “Pulkvedim neviens neraksta” vai “Slepenais eksperiments” un citām spontānām radošuma izpausmes formām un vietām. “Izmantojot internetu, E-Lab varēja veidot savas “alternatīvās zonas” lokāli un sadarbības platformas translokāli. Sākotnēji īpaši svarīgi bija translokālie sadarbības tīkli, kas tolaik bija galvenais savienojuma veids, ar kura starpniecību varēja pārvarēt pēcpadomju gadu izolētību, ko radīja vīzu režīms, dārgās lidmašīnu biļetes, ilgie autobusu braucieni un lēnā vilcienu satiksme” (124. lpp., izcēlums kursīvā oriģinālā). Nozīmīga ir visaptverošā E-Lab un RIXC projektu hronika, kas savā ziņā veido jauno mediju mākslas kanonu, kurš turklāt tiek skaidrots, izsekojot ideju izcelsmei un kontekstam. Var vienīgi piebilst, ka tik nozīmīgam zinātniskam darbam pilnīgi noteikti ir nepieciešams personu rādītājs. Iespējams, varētu arī diskutēt par pētījumā konceptuāli lietoto vārdu “kreativitāte”. Tikpat saprotami kā “kreatīvie tīkli” būtu “radošie tīkli”, ja jau varam teikt “kartēšana” (nevis mapings) vai “tīklojums” (nevis networkings). Bet tas ir vairāk retorisks jautājums – ārpus aplūkotā pētījuma robežām. Turklāt Rasa ir akcentējusi angļu valodas kā globālās saziņas valodas prioritāti kreatīvajos tīklos (33. lpp.), un atsevišķu jēdzienu izvēle var liecināt par šīs parādības ietekmi. | |
| Atgriezties | |
