VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Interpretāciju meistars un ārtelpas neērtās skulptūras Šelda Puķīte, Latvijas Mākslas akadēmijas studente Grāmata: Sergejs Kruks. Ārtelpas skulptūras semiotika, ekonomika un politika: Pieminekļu celtniecība un demontāža Latvijā 1945-2010. Rīga: Neputns, 2011; 528 lpp.: il. | |
 Sergejs Kruks. "Ārtelpas skulptūru semiotika, ekonimika un politika: Pieminekļu celtniecība un demontāža Latvijā 1945-2010". Rīga: "Neputns", 2011, 528 lpp.: il. | |
| Šīgada rudenī izdevniecības “Neputns” paspārnē iznākusi Rīgas Stradiņa universitātes Komunikācijas studiju katedras asociētā profesora Sergeja Kruka monogrāfija “Ārtelpas skulptūras semiotika, ekonomika un politika. Pieminekļu celtniecība un demontāža Latvijā 1945–2010”, kas turpina autora iesākto pētījumu sēriju varas, sabiedrības un kultūras attiecību studēšanā, kā metodoloģisko instrumentu izmantojot semiotisko analīzi.1 | |
| Grāmatas prezentācijā Sergejs Kruks kā vienu no pirmajiem impulsiem tās tapšanā minēja presē izskanējušo skandālu, kas 2001. gadā izcēlās ap Pētera I jātnieka statuju. Šis piemineklis uz pāris dienām tika izlikts Kronvalda parkā, bet pēc saasinātajām politiķu diskusijām novākts un pašlaik atrodas Teikas rajonā. Sešus gadus vēlāk Tallina piedzīvoja skandālu un masu grautiņus, igauņu valdībai nolemjot demontēt un pārvest uz pilsētas brāļu kapiem Otrā pasaules karā kritušajiem padomju karavīriem veltīto pieminekli jeb tā saukto “Bronzas kareivi”. Katrā postpadomju valstī ir notikusi masveidīga padomju laiku propagandas pieminekļu demontāža, tomēr atsevišķi monumenti ir palikuši savās vietās un, kā rāda iepriekšminētie skandāli, kļuvuši par jaunās politikas “varžacīm”. Sergejs Kruks ir uztvēris šo sāpīgo jautājumu kā mudinājumu, lai analizētu sabiedrībai tik īpašās un reizē neērtās ārtelpas skulptūras kā konkrētā laika kultūras un varas zīmes. Ir pagājuši vairāk nekā divdesmit gadi kopš PSRS sabrukuma, un šķiet, ka līdz ar laika distanci rodas arī spējas un vēlme daudz objektīvāk paskatīties uz “sāpīgo pagātni”. Sergejs Kruks ir aizrautīgs PSRS, it īpaši Ņikitas Hruščova perioda pētnieks, kas neaprobežojas tikai ar materiālu entuziastisku vākšanu, bet spēj arī sniegt jaunas interpretācijas. Darba apjoms un saturs uzrāda pamatīgu sociālantropoloģisku pētījumu padomju laika revīzijā. Grāmatas deviņās nodaļās ir veiksmīgi sabalansētas izvirzītās teorijas, faktoloģiskais materiāls un autora interpretācijas. Izklāsta valoda, lietojot semiotikas nozares terminoloģiju, var šķist komplicēta, tomēr autors ar dažādu kuriozu faktu iekļaušanu padarījis tekstu vieglāk uztveramu un plūstošāku. Gluži kā pētījumā par mūzikas un varas attiecībām autors pielikumā ir pievienojis vairākus LPSR laikā tapušus dokumentus, kuros var sekot līdzi sūdzībām, diskusijām un lēmumiem par dažādām ar ārtelpas skulptūrām saistītām problēmām. Ir apkopots milzīgs skaits skulptūru fotogrāfiju, no kurām liela daļa tapušas, autoram ceļojot pa Latviju un fotografējot vēl saglabājušās liecības. Pielikuma daļā var aplūkot tēlniecības darbu uzskaites tabulas, kurās var uzzināt par pieminekļu autoriem, atklāšanas un demontāžas datējumiem (ja tādi ir zināmi), materiāliem, izmēriem un lokācijas vietām. Jurija Gagarina monumenta fotogrāfija uz grāmatas vāka ir kā PSRS ideālu ikona – padomju tautas varonis, kas iekarojis kosmosa telpu.2 Šķiet, māksliniece Anta Pence, uztverot autora skatījumu, mēģinājusi izskaust krāsu un estētisku detaļu lietojumu grāmatas noformējumā, kā galveno mērķi izvirzot iespēju lasītājam skaidri nolasīt informāciju, kas sasniedzama ar teksta un attēlu palīdzību. Tomēr jāsaka, ka atsevišķas detaļas teksta un pielikuma izkārtojumā šķita apgrūtinošas. Lai gan tīri tehniski nav kļūda likt atsauces nodaļu vai grāmatas beigās, tomēr nemitīgā grāmatas šķirstīšana, meklējot atsauču informāciju, ir neērta un nogurdinoša. Autora tekstā lietotie termini ir pietiekami komplicēti, tāpēc jāizsaka nožēla par jēdzienu skaidrojumu neesamību ne pielikumā, ne atsauču sadaļā. Par mīnusu var uzskatīt arī teikumos it kā pašsaprotami iestarpinātos izteicienus latīņu valodā, autoram neuzskatot par vajadzīgu pievienot tulkojumu. Publicētā fotomateriāla bagātība ir neatsverami vērtīga, tomēr mazo bildīšu saspiestība vienā lapaspusē un melnbaltā krāsa neļauj attēlos redzamos objektus novērtēt pilnvērtīgi. Viens no Sergeja Kruka izvirzītajiem pētījuma mērķiem bija parādīt, ka pieminekļu celtniecība un graušana nav iracionāla uzvedība, bet gan ir pavisam ierasta lieta (10. lpp.). Jau pirmajā nodaļā, autoram veidojot īso kursu attēla kā reprezentētāja vēsturē, tiek atspoguļots nemitīgais tēla radīšanas un graušanas cikls cauri gadsimtiem, kas ir visciešākajā sakarā gan ar konkrēto varas orgānu domāšanu, gan politekonomiskajiem mērķiem. Būtiska ir autora konstatācija, ka ārtelpas skulptūras ir nemitīgā ietekmes trīsstūrī, kurā ietilpst ražotājs, pasūtītājs un skatītājs (12. lpp.). Šo attiecību modeļu izspēles Sergejs Kruks analizē viscaur savā grāmatā. Kā atzīst pats autors, metodes ziņā pētījumu ietekmējusi semiotikas pragmatika (12. lpp.). Šādā veidā pētnieks nodarbojas ar dažādu līmeņu zīmju tulkošanu, rezultātā uzburot ainu, kurā tīri mākslinieciskās formas apcerei ir otršķirīga loma. Lai lasītāju ievestu zīmju veidoto kodu pasaulē un atkodētu ļeņiniskās propagandas un skulptūru veidošanas principus, ir svarīgi, kā darbojas semiotiskās interpretācijas. Šim nolūkam Kruks izveidojis nodaļu, kurā skaidro dažādu vizuālo zīmju nozīmes un to uztveres sistēmas. Nodaļa veidojas kā ievads semiotikā, kas latviešu valodā ir reti pieejams informācijas materiāls, it īpaši, ja runa ir par semiotikas instrumentu lietošanu mākslas darbu interpretācijās. Izmantojot iepriekš doto zīmju sistēmu kodu, autors piedāvā apskatīt padomju varas veidoto propagandu, lai analizētu mākslas darbos redzamās ikoniskās zīmes. Tā nemanot lasītāja galvā tiek izveidots zīmju sistēmu tīmeklis, kas ļauj paskatīties uz padomju laika propagandas tēlniecību kā jaunu, pedantiski izstrādātu dzīves filozofiju, kur ieinteresētā puse ne vienmēr bija tikai pasūtītājs. Nākamajos pētījuma posmos autors pievēršas PSRS ekonomikai un politikai, ņemot vērā jau iepriekš apskatītās zīmju sistēmas (74. lpp.), lai pēc tam iepazīstinātu ar konkrētiem monumentālās propagandas pieminekļiem, to ražošanu, izmantošanu sociāliem rituāliem un jaunu māksliniecisko stilu radīšanai. Vissaistošākie, protams, lasītājam šķitīs stāsti par daudzajiem ļeņinekļiem un kolīzijām ap to pasūtīšanu un veidošanu. Arī par tā sauktajiem ģipša spokiem, kas gluži kā mūsdienu keramikas dārza rūķi stirniņu un lācīšu skulpturālās formās tika izlikti dažādos parkos un ceļu krustcelēs. Daudzo propagandas pieminekļu esamību Latvijas teritorijā Sergejs Kruks skaidro nevis ar tēlnieku ideoloģisko, bet gan materiālo ieinteresētību. Ļeņina vadošo lomu padomju naratīvā, kā norāda autors, viņi izmantoja kā politiski nenoliedzamu argumentu par labu pieminekļu pasūtīšanai (178. lpp.). Diemžēl, lasot grāmatu, pietrūka autora padziļinātāks skatījums tēlnieku personību, arī viņu radīto darbu estētisko kvalitāšu novērtēšanā. Semiotiskās metodoloģijas izmantošana ir tikai viens no veidiem, kā veikt pagātnes revīziju, un, jāsaka, ne vienmēr visefektīvākais, tomēr pietiekami nabadzīgajā latviešu starpdisciplīnu pētījumu nozarē šī grāmata kļūs par iepriecinājumu ne vienam vien lasītājam. 1 Iepriekšējā Sergeja Kruka grāmata ““Par mūziku skaistu un melodisku!”. Padomju kultūras politika, 1932–1964” izdevniecībā “Neputns” iznāca 2008. gadā. Tajā autors trīs nodaļu ietvaros analizēja operas, koncertzāļu un estrādes mūzikas attīstību mijiedarbībā ar PSRS valdošo politiku. 2 Jurija Gagarina piemineklis Ventspilī. Tēlniece Gaida Grundberga, arhitekts Oļģerts Krauklis. 1974. Sarmītes Kviesītes foto. | |
| Atgriezties | |
