VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Paturot prātā nepaturamo Līga Marcinkeviča, māksliniece Odrija Kotēna. “Čārlijs & Sabrina, kas to būtu domājis?” 18.10.2011.–05.02.2012. Jeu de Paume. Parīze | |
| Ar Odrijas Kotēnas (dz. 1984) izstādi “Čārlijs & Sabrina, kas to būtu domājis?” noslēdzas lietuviešu izcelsmes kuratora Raimunda Malašauska četru izstāžu sērija Sattelite izstāžu zālē Jeu de Paume Parīzē. Izstādi atklāja reizē ar pasaules zvaigznes fotogrāfes Diānas Arbusas retrospekciju. Izstādes atklāšanas apmeklējums kādā no Parīzes muzejiem nozīmē ielūguma uzrādīšanu pie ieejas, un ielūgums uz šo izstādi bija Ievai Epnerei, kuru nejauši satiku dienu iepriekš, tāpēc – un ne tikai – satikšanās ar viņu tiek pieminēta. Odrija Kotēna ir pagājušā gada HISK (Higher Institute for Fine Arts) absolvente. Šie četri burti jau vairs neprasa sīkāku paskaidrošanu, bet, ja nu tomēr vajag, tad to ātri palīdzēs izdarīt pasaules tīmeklis. Veidojot izstādi Sattelite sērijai, Odrija sadarbojusies ar vairākiem savas paaudzes māksliniekiem, kuri radoši strādā ar tādiem jēdzieniem kā autorība, forma un performance. Un šie “savas paaudzes” mākslinieki ir HISK studenti. Jābeidz vērpt intrigas paveidiens – Odrija sadarbojusies ar Miku Mitrēvicu, “paceļot” Mika mākslas darba “Priekšpuse, aizmugure, labais, kreisais, augša, apakša” elementu. Un “pacēlusi” Ievas Epneres darbu “Jaunā flāmu ainava”, kā arī pieaicinājusi Ievu fotografēt citu mākslinieku darbu “pacelšanu”. Pienākusi kārta paskaidrot jēdziena “pacelšana” (apzināti rakstu “jēdziens”, nevis “vārds”) lietojumu. Odrijas ekspozīcijas “Čārlijs & Sabrina, kas to būtu domājis?” centrālā, idejiskā ass ir mākslas darba (objekta) pacelšana: savu ideju māksliniece vizualizē, fiziski paceļot mākslas darbu. Izstādes katalogā Odrija fotogrāfijās fiksējusi vairākus desmitus pacelšanas mēģinājumus. Viņa maina mākslas darba atrašanos telpā, paceļot un turot to rokās, tā kļūdama par raidītāju jeb antenu. Mākslinieces Odrijas Kotēnas paceltie citu mākslinieku darbi ir “iesvaidīti” un noteikti ir mākslas darbi. Viņa ir paplašinājusi to uztveršanas prizmu un interpretācijas laukumu. Cilvēcīgi izsakoties, dažkārt ir svētīgi pamainīt skatpunktu. Tas nāk par labu gan acīm, gan galvai jeb uztverei un domāšanai, un viss iepriekš uzskaitītais rezultējas refleksijā un secinājumos. Turpinot par izstādi, manuprāt, nozīmīga daļa tajā ir tam, ko šodien moderni dēvē par research. Pirms kāda laika mākslinieki to sauca par darba tapšanas procesu, ko skatītājam neatklāja – mākslas darbs līdz pabeigšanai tika pārklāts. Šodien ir citādi, nu vismaz attiecībā uz jaunāko laiku mākslu, ko es dažkārt, lai būtu vienkāršāk klasificēt pēc formas, saucu par modīgo mākslu. Es zinu, ka daži, kas lasīs šo tekstu, jau ir sapratuši, par kādas formas mākslas darbiem / izstādēm ir runa. Īsi ieskicēšu, lai mēs viens otru nepārprastu: lineārs zīmējums uz sienas, A4 izdrukas ar teksta zīmēm, kāda fotogrāfija, ūdens trauciņš, pa telpu stiepjas dažādas aukliņas vai vienkārši striķu mudžeklis u. tml., – nu jau būs gana. Bet, redz, pamainot skatpunktu, esmu nonākusi pie jauniem secinājumiem. Šādu izstāžu, ekspozīciju, instalāciju rašanās ir likumsakarīga, šis ir rezultāts pasaules tīmekļa kļūšanai par ikvienam pieejamu mediju un resursu krātuvi. Te vietā līdzība – meklēšana internetā un grāmatas izlasīšana. Lūk, šāda tipa izstādes ir kā meklēšana internetā, kad tu no viena jēdziena ierakstīšanas meklētāja lodziņā esi jau “aizpinies” uz padsmito interneta vietni un galvā ir tikai tādi kā plāna punkti sacerējumam atšķirībā no tā, ja tu paņem un izlasi par kādu tēmu grāmatu un, pabeidzot to, noliec blakus uz galda. Šādās izstādēs “visas bumbiņas sakrīt pareizajās bedrītēs”, ja jūs esat klāt atklāšanā vai arī kādā no dienām, kad klātesošs ir mākslinieks, jo tad visi autora subjektīvi atlasītie, veidotie un izkārtotie priekšmeti klausa “meistaram” un iegūst cilvēcīgo radītāja mērogu. Bez autora klātbūtnes šādas izstādes var skatīt internetā, lietojot pasaules tīmekļa meklētājprogrammas, sociālos utt. tīklus. Šī tipa mākslas darbi ir ārkārtīgi subjektīvi. To radošais laukums sasniedzis “adatas smaili”, un šādu darbu interpretācijas prizma ir ar ļoti šauru leņķi. Klātbūtnes attiecība starp mākslas darbu un autoru – radītāja autorības nozīme – eskalē. Vēl pavisam nesen es biju neiecietīga pret šādām ekspozīcijām, jo lielās izstādēs, ja šādi darbi ir vairāki, ļoti grūti īsā laika sprīdī izprast mākslinieka research galvenos pieturas punktus un novērtēt ekspozīciju pilnvērtīgi. Protams, problēmas ar research virziena atrašanu nav, ja izstādei ir profesionāls un rūpīgs kurators, kurš kā apzinīgs sargs uzlasījis visus Ansīša un Grietiņas (mākslinieka) no kabatas mežā izmestos akmentiņus. Lūdzu mākslinieces un kuratora atļauju pārpublicēt “Studijā” interviju, kas jau publicēta izstādes katalogā. To izlasot, autores klātbūtne jaušama arī, viņai fiziski klātneesot. Intervijā apvienotas dažādos laikos notikušu sarunu daļas. | |
| |
| Raimunds Malašausks: Vai tu esi vairāki cilvēki un viens mākslinieks? Vai mākslinieku ir vairāk nekā cilvēku? Odrija Kotēna: Esmu viena, kuru veido daudzi. Pūlis. Būdama cilvēks un mākslinieks, veidoju tādu cilvēku kopumu, ar kuriem var sadarboties, un uz tā pamata radu sevi kā cilvēku un mākslinieci no jauna. R.M.: Kā tu izvēlējies vārdus, kas iegravēti uz “marmora bumbiņām”? O.K.: Uz izvēlētu simpātiju un atsauces stratēģiju pamata. R.M.: Kādēļ tavas “marmora bumbiņas” ir izgatavotas no tērauda? O.K.: Trokšņu mākslas labad – tās ir daļa no visa, kam ir nozīme. R.M.: Vai tu uzskati, ka nodarbošanās ar laikmetīgo mākslu attīsta un pilnveido noteiktas garīgās un fiziskās spējas? O.K.: Tas ir personības pašizveides (individuācijas) princips. “Cilvēku veido viņš pats, būdams atšķirīgs no citiem, un cilvēks nav ne viņa būtība, ne forma, bet gan process, kurā viņa būtība iegūst apveidu noteiktā iekšējās rezonanses sistēmā.”1 Individuācijas “posmam” seko cits “posms”, ko Žaks Lakāns dēvēja par “posma maiņu” (déphasage), utt. Vide, kur esi uzaudzis, ir tava iekšējā pasaule. Mēs joprojām augam. R.M.: Kādām prasmēm un zināšanām jābūt spēlētājam, kas iesaistās “marmora bumbiņu” spēlē ar tevi? O.K.: Spēlējot “marmora bumbiņu” spēli ar mani, nav nepieciešamas iepriekš gūtas zināšanas vai prasmes. Mēs varam noteikt mūsu individuālās cerības spēles gaitā, lai definētu katra spēlētāja virtuozitāti. R.M.: Kurš ir tavs mīļākais priekšraksts? O.K.: “Dažu cilvēku brīvība beidzas tur, kur sākas citu.”2 Tas ir saistīts ar paradoksāliem parametriem, kas ir gan elastīgi, gan stingri – atkarībā no tā, kurš ir tavs sadarbības partneris un cik tuvi jūs esat. R.M.: Vai tu nošķir publisku un privātu darbību? O.K.: Abus veidus var instrumentalizēt. Publiskais un privātais ir instrumenti. Līdzko ir apjausti to parametri, var iesaistīties un iejaukties, šādi radot vidi, kas ir simboliska, iedomāta vai eksistējoša. R.M.: Kāpēc nolēmi spēlēt “marmora bumbiņu” spēli Jeu de Paume rīkotajā izstādē? O.K.: Parasti nespēlēju “marmora bumbiņu” spēli, taču varu saprast, kādēļ šoreiz to tomēr daru vai raugos uz to. Tajā ir telpas un vēstures gars – jeu de paume ir tenisa spēles priekštecis. Fontenblo pilī ir saglabāta jeu de paume zāle, kas, raugoties 360 grādu rādiusā, ir ļoti skulpturāla telpa. Grīda, griesti, sienas, logi, tīkli, režģis, bungas, zvans – visi šie elementi definē izcelsmes reālismu. Konteksts šķiet anahronisks – kā teātris, kas paredzēts privileģētajiem iedzīvotājiem un kaismīgiem azartspēļu cienītājiem. Pagātnē populāra spēle, kas mūsdienās pārvērtusies par greznību.3 Jeu de Paume zālē Parīzē tika veiktas Kafkas cienīgas pārvērtības mākslas eksponēšanas vajadzībām, proti, ilglaicīgai gleznu eksponēšanai un vēlāk arī fotogrāfiju galerijas vajadzībām, kā arī tika mazināta gaismas ietekme. Ēku var izmantot dažādi un dažādām vajadzībām. “Marmora bumbiņu” spēle Jeu de Paume rīkotajā izstādē ir cieņas apliecinājums spēlēm un atgādinājums par tradīcijām un izcelsmi. R.M.: Par ko ir izstādei veltītā grāmata? O.K.: Grāmatu veido fotogrāfijas, kurās fiksēta simboliska, šķietama vai reāla sadarbība. Attēlos iemūžināti dažādi sadarbības veidi – sociāli vai profesionāli –, kuru rezultātā sintezējas jaunu mākslas darbu tapšanas iespēja. R.M.: Vai plašāk par t. s. dzīves audeklu? O.K.: “Māksla padara dzīvi interesantāku par mākslu.”4 Pirms dažiem mēnešiem kopā vērojām, kā pārveidoti izpaužas dabas likumi: pīle un trusis Briselē uz ielas spēlēja ģimeni. Pīles un truša impresārijam bija izdevies radīt emocionālu ģenētisko naratīvu. Pīle pēc impresārija dotā signāla tecēja pār ietvei, izrādot mātišķas jūtas pret trusi. Daba vēl nekad nebija tik elastīga kā tovakar. “Čārlijs & Sabrina, kas to būtu domājis?” piekrītoši uzsmaidīja impresārijam. R.M.: Vai mākslas centrā ir vēl citi cilvēki? O.K.: Tas ir pārpildīts! Projekts “Čārlijs & Sabrina, kas to būtu domājis?” ir nepārtraukts senās, modernās un laikmetīgās kultūras pētījums par “līdzdalību”. Projekts veidots, vairāk nekā desmit gadu ilgā laikposmā sadarbojoties ar māksliniekiem un tiem, kuri nav mākslinieki, kā arī ar teorētiķiem un tiem, kuri nav teorētiķi. Tas ir vairākkārt transformēts, turklāt bez līmēšanas vai plēšanas. Projekts tapis kā secīgu posmu kopums, ko veido daudzi ieguldījumi, no kuriem ikviens ir perfekts. R.M.: Vai tie ir tavas spēles galvenie varoņi? O.K.: To nozīmīgums pieaug ikreiz, kad mēģinām veidot līdzsvarotu ieguldījumu apmaiņu. Katra sadarbība notiek neatliekamu un savstarpēji papildinošu vajadzību dēļ. Visi sadarbības partneri un viņu ieguldījums kļūst par radīšanas līdzekļiem. Darbi tiek veidoti, nedalot īpašumtiesības. Performances “Es ēdu zivis, lai gan nezvejoju tās” pamatā ir draudzība, ieguldījuma apmaiņa vai atlīdzināšana. R.M.: Kas ir Helēna? O.K.: Hélène grieķu valodā nozīmē “saules stars, saules gaisma”. Šim vārdam ir dažādas formas: Aileen, Ailene, Aleanor, Alene, Aline, Eileen, Eilidh, Elaina, Elaine, Elana, Elayne, Eleanor, Eleanore, Elena, Eleni, Elenore, Eleonora, Eleonore, Elianora, Elinor, Ella, Elladine, Elle, Elleamora, Ellee, Ellen, Ellenora, Ellette, Ellie, Ellin, Elliner, Ellinor, Elly, Ellyn, Elnora, Galina, Halina, Helaina, Helaine, Helana, Heleanor, Heleena, Helen, Helenann, Helene, Helenna, Helenore, Helia, Hella, Hellen, Hellena, Hellene, Hellenor, Hellia, Ileana, Ilene, Ilona, Jelena, Lana, Leanora, Lena, Lenore, Leonara, Leonora, Leonore, Leora, Lienor, Lina, Nelda, Nell, Nellette, Nelliana, Nellie, Nelly, Nonnie, Nora, Yelene... Pazīstu Helēnu Vanelu tikai saistībā ar Džesiku Varboizu. Tiesa gan, neesmu sadarbojusies ne ar vienu no viņām. R.M.: Kā mēs nonākam sākumpunktā? O.K.: Būdami kļūšanas procesā. Tā, it kā dalībnieku pūlis kļūtu par izstādes galveno skatuvi. Atklājot topoloģiskas stratēģijas, ja divām mainīgas formas skulptūrām, kas izgatavotas no plastmasas caurulēm un iekšējiem savienojumiem, ir vajadzīgi pretestības parametri, lai noteiktu šo skulptūru iespējamo formu. Tā ir atkarīga no iekšējiem savienojumiem, taču visvairāk no tā, kā visas sastāvdaļas atbilst telpai. Izkārtojums pēc pieprasījuma. R.M.: Kādēļ topoloģija, bet ne, piemēram, aritmētika? O.K.: Aritmētika ir ciparu savienojums. Topoloģija ir saplūšana, saskaņojamība un pastāvība telpas pārveidošanā. Aritmētika ir racionāla un sistemātiska. Arī topoloģija ir racionāla, bet tāda tā ir organiski nepārtrauktā formā, kas var ātri pārvērsties par kaut ko iracionālu. R.M.: Vai tu saproti putnu valodu? O.K.: Tikai to, ko “saka” melnie strazdi, papagaiļi, žagatas un Gabonas pelēkie papagaiļi, ja viņi ir labi trenēti atdarināt cilvēka valodu. Tiesa gan, saprotu 19. un 20. gadsimta svilpotājus. Sensenos laikos teātri algoja skatītājus, lai tie aplaudētu un tā nodrošinātu panākumus izrādei. Profesionālo klaķieru (Claque) ražīgākais laiks galvenokārt bija 19. gadsimts. 20. gadsimtā viņiem klājās grūti, teātri nogura no viņu klātbūtnes, un dažu teātru vadītāji kino industrijas uzplaukuma laikā pat aizliedza ielaist viņus teātros. Svilpēji necieš klaķierus. Publika “nosvilpj” klaķierus, lai pieveiktu viņus. Svilpēji atmasko profesionālo klaķieru pērkamību, izmantojot pretsparu. R.M.: Kas mums būtu jāzina, dodoties aplūkot tavu instalāciju Jeu de Paume zālē? O.K.: Mūsu sadarbībai (Odrijas performanci palīdzēja īstenot vairāki mākslinieki, ar kuriem viņa sadarbojusies arī citos projektos – Red.) nav racionāla iemesla, tās pamatā ir cilvēciska kopā būšana, atkāpšanās no neticēšanas un radoša klātbūtne. Es izmantoju performanci un skulptūras kā starpnieku, savstarpēji transformējot eksistējošu, simbolisku un iedomātu sadarbību. R.M.: Ko, tavuprāt, nozīmē “pārspēt laiku”? O.K.: Manuprāt, ja sākam nākotnē, tad kur paliek tagadne? R.M.: Manuprāt, tas būs kā tad, kad skaistā pelēkā dienā iesi pa ielu pazīstamā pilsētā, relaksēti soļosi cauri parkam, kurā ir skulptūras un dzīvnieki, bērni un rakstnieki, dienas un dziedātāji, mīlestība un neuzticība, pilsētas un trajektorijas, ilgas un dūmi vai kaut kas cits nenoteiktā secībā. Tad pēkšņi ieslēdzas ielas apgaismojums! Tu pazīsti šo mirkli, vai ne? Nekas krasi nemainās, bet tu tur biji, kad tas notika. Turklāt tas notiek tikai reizi dienā – īsu mirkli, kas ir īsāks nekā putna vai cilvēka dziesma. Vai tu izstādē dziedāsi? Vai tu nodziedāsi izstādi? O.K.: Vai tu domā tā, ka nākotne ir pārāk tuvu tagadnei? Priekšnojauta. Pirms dziedāšanas es pārliecinos, ka netiek pārkāptas manas privātās robežas. Tādēļ, lai gan izstāde ir pieejama publiski un bez maksas, es nedziedāšu. Es aplaudēšu, un pārējie svilps. Līdzsvars! R.M.: Vai saki, ka brīvā dabā jebkas var nepārtraukti pārvērsties par kaut ko citu? Kur tu apstājies? Un kur tu sāc? O.K.: Piedzimšana ir sākums, ko pārtrauc nāve. Radikālas transformācijas brīvā dabā notiek bez plēšanas un līmēšanas, tās drīzāk ir secīgu posmu kopums, kurā jebkas var notikt nepārtraukti un bezgalīgi. R.M.: Ja kaut ko nometam, vai nometam to no vēstures telpā vai vienkārši uz grīdas? O.K.: Nometam apzināti? Ja iekarotājs nelāgas sagadīšanās dēļ nokristu no zirga māņticīgas publikas priekšā, šāds kritiens varētu mainīt vēsturi un robežas. Tomēr zirgiem joprojām ir četri pakavi. Nometam vēlreiz, nometam labāk. R.M.: Vai izrādē būs lelles? O.K.: Katrā izrādē ir lelles un leļļu mākslinieki. R.M.: Pīles un truši brīvā dabā – tu esi psihedēlisks zemnieks! Vai uzskati, ka esi piederīga pie šīs tradīcijas? O.K.: Čārlijs un Sabrina – pīle un trusis? Esmu ne tik daudz psihedēlisks zemnieks, cik inženieris, kas vienlaikus ir ielu muzikants. Vai atceries, pirms dažiem mēnešiem kopā vērojām, kā pārveidoti izpaužas dabas likumi, pīlei un trusim Briselē uz ielas “spēlējot” ģimeni? Impresārija tradīcija? “Pasaule manās rokās, es redzēju likteņus.”5 R.M.: Vai tas bija sākums tavai idejai “skulptūra kā ceļojums”? Vai tā tomēr bija ideja “ceļojums kā skulptūra”? Vai ir atšķirības, ja tas norisinās brīvā dabā? O.K.: Skulptūra ceļojumu padara interesantāku par pašu skulptūru. Varu runāt par klaķieru grupas izpausmju etiķeti, pēc tam pievērsties fotogrāfiju sērijai par “pacelšanu”, kas noved pie ceļojošo skulptūru iekšējiem savienojumiem, kā arī pie vakara ekskursijas pa Tilerī dārziem! Tam visam pamatā ir draudzība, ieguldījumu apmaiņa vai atlīdzināšana. Norise brīvā dabā atšķiras tikai attiecībā uz apgaismojumu. Domāju par Frederiku Bastiā. R.M.: Kāpēc par Bastiā? O.K.: Gaismas ietekmes mazināšana – Jeu de Paume zālē saglabāšanas nolūkā ir noteikts pieļaujamais apgaismojums. Gaismas parametri ir tik ierobežoti. Ja nu mākslas centra darbiniekiem trūkst D vitamīna? Ja nu visai Parīzei trūkst D vitamīna? Klods Frederiks Bastiā ir sarakstījis darbu “Ekonomikas sofismi”, kurā ietverts pazīstamākais satīras darbs – sveču lējēju petīcija6, ar ko valdībai tiek prasīts aizklāt sauli, lai pasargātu no negodīgas konkurences attiecībā pret sveču lējēju ražojumiem – parastām un tievām vaska svecēm, svečturiem, ielas lampām, degļa grieznēm un nodzēšanas rīkiem, kā arī sveču taukiem, eļļu, sveķiem, alkoholu un visu pārējo, kas saistīts ar apgaismojumu. Darbā par ekonomiku un politisko ekonomiju viņš parāda, cik absurdas mēdz būt loģiskas galējības. Ikdienā bieži iedomājos par Bastiā, jo īpaši Jeu de Paume telpās. Ja Helēna ieradīsies, viņa satiks Frederiku. R.M.: Šim gaisam ir kaut kāda nozīme, vai ne? O.K.: Tas ir atkarīgs no interpretācijas. Lasīšana un pārrakstīšana prasa laiku, lai uzlabotu virtuozitāti. Pārsteidzošais meistarības trūkums vedina mani teikt: “Visi var piedalīties. Visi ir perfekti.” /Interviju no angļu valodas tulkojis Jānis Aniņš/ 1 Simondon, Gilbert. L’Individuation à la lumierè des notions de forme et d’information. Grenoble: Éditions Jérôme Millon, 2005, p. 48. 2 Franču oriģināltekstā: La liberté des uns s’arrête là où commence celle des autres. 3 Jeu de paume spēli Francijā iespējams spēlēt tikai trīs klubos, kas atrodas Fontenblo pilī, Meriņakā un Parīzē. 4 Robert Filliou, 1970. 5 Voltaire. La Mort de César, 1736. 6 Sk.: Bastiat, Frédéric. Sophismes économiques. Paris: Les Belles Lettres, 2005, 1re série, chapitre 7 (“Parasto un tievo vaska sveču, svečturu, ielas lampu, degļa griežņu un nodzēšanas rīku, kā arī sveču tauku, eļļu, sveķu, alkohola un visa pārējā, kas saistīts ar apgaismojumu, ražotāju petīcija”, 1845). | |
| Atgriezties | |
