VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Plaknes vitamīni Vineta Kaulača, māksliniece Saruna ar mākslinieku Andri Vītoliņu | |
| Cilvēka atmiņai piemīt spēja selektīvi pārradīt piedzīvoto un sakārtot informāciju jaunā secībā. Līdzīgi kā jebkurā radošā procesā nejaušība bieži vien ir būtisks priekšnoteikums tālākai attīstībai. Ar atmiņas palīdzību reproducētais notikums ir radījis pavisam jaunu vietu neatkarīgi no tā, cik atpazīstami vaibsti saglabāti no sākotnējās koordinātu sistēmas. Līdzīgi glezna rada jaunu, līdz šim apziņā neeksistējošu telpu neatkarīgi no impulsa, kas to sasaista ar vietu un laiku pēc ārēji atpazīstamiem lielumiem. Atsaucoties “Studijas” lūgumam rakstiski izteikties par Andra Vītoliņa pēdējo izstādi “Plastmasas vitamīni”, aicināju šīs izstādes autoru uz sarunu laikā, kad viņa darbi bija eksponēti personālizstādē galerijā “Alma” (08.09.–21.10.2011.) un grupas izstādē “Pārmaiņu jūras – jaunā māksla no Igaunijas, Latvijas un Lietuvas” (Tides of Change – New Art from Estonia, Latvia and Lithuania) HangArt 7 Zalcburgā (01.10.–15.11.2011.). | |
| |
| Dinamika / temps Vineta Kaulača: Manuprāt, taviem darbiem piemīt latviešu glezniecībai netipiska kvalitāte – dinamika, tempa un paātrinājuma sajūta, kas kaut kādā mērā sinhronē ar šī laika pasaules izjūtu. Pateicoties tai un izvēlētajai krāsu gammai, pagātnei piederošie tēli ir virzīti nākotnē, tiem piemīt mūsdienīgi vaibsti. Nav ne miņas no nostalģijas, ar kādu mēdz uzlūkot laikazoba saēstas aizgājušā laika liecības. Kā tu saredzi šīs laika un telpas attiecības – vai tev ir būtiskāk vērst skatienu nākotnē nekā atskatīties? Andris Vītoliņš: Šobrīd mākslā ir iestājies literārās diktatūras laikmets. Teksts kļuvis svarīgāks par vizuālo. Vairums nespēj vairs uztvert dinamiku un kustību. Cilvēks sēž pie datora un sarunājas ar draugiem. Pat nevis sarunājas, bet sarakstās tviterī. Tā ir sēdoša nodarbe bez dinamikas. Literāra nodarbe bez fiziska kontakta. Mani interesē kas vairāk – fiziskais kontakts. Fiziskajā kontaktā ir dinamika. Dinamikai ir saikne ar pašu svarīgāko sirdspukstu tempu. Ritms ir dzīvo organismu sastāvdaļa. Kamēr cilvēks dzīvo, tikmēr no viņa staro šī dinamika. Dinamika un temps ir fiziski lielumi, ko grūti aprakstīt tekstā, jo teksts būtībā ir statisks. Varbūt tāpēc mani garlaiko vairums laikmetīgo mākslas darbu, jo tajos ir tikai sausa literatūra, bet nav šīs dzīvības, kaislības. V.K.: Skatoties uz taviem darbiem, man tomēr nāk prātā viens no pašlaik populārās Leipcigas grupas autoriem – Dāvids Šnells (David Schnell). Tīri subjektīvi manu uzmanību ir saistījis to autoru loks, kuri spēj izaicināt gleznas kā statiska objekta uztveri. Taviem darbiem piemītošā kustība ir savā ziņā ģeometriska, nevis plastiski attēlojoša vai, piemēram, ekspresīva. Tas man kaut kādā mērā liek domās atsaukties uz ģeometriski dinamiskajiem minētā autora darbiem. A.V.: Dāvida Šnella darbus biju vairākkārt redzējis, taču sev tos atklāju salīdzinoši vēlu. Man bija sajūta, ka esmu atradis kādu, kas dara kaut ko līdzīgu. Mani interesē, kā var uzgleznot kustību plaknē. Varbūt ir vērts minēt Dzigu Vertovu un viņa filmu “Cilvēks ar kinokameru” (1929), kas izraisīja revolūciju vizuālajā kultūrā. Tajā filmā ir šis spēks un tieksme uz skaisto nākotnē. Viņš bija pirmais, kas filmēja, izmantojot vienlaicīguma principu, kad darbība paralēli norisinās vairākos plānos. To tagad izmanto visās modernajās skārienjutīgo virsmu tehnoloģijās. Mani interesē, kā viņš lieto dažādos skata leņķus, nevis statisku kinokameru. Vertovs bija apsēsts ar kustību vairākos plānos. Viņš filmu drīzāk veidoja kā gleznu, kurā norisinās paralēlas darbības. V.K.: Glezniecības kā viena no senākajiem medijiem informācijas telpa ir milzīga. Tajā pašā laikā uztvere ir mainījusies. Straujais informācijas pieaugums un blīvā ekrāna pieredze ir ļoti mainījusi attiecības ar realitāti. Vai, tavuprāt, medija “lēnums” ir priekšrocība vai ierobežojošs faktors? A.V.: Tur savā veidā arī ir milzīgs spēks. Gleznas spēks ir tas, ka tā nav atkarīga no nākamās paaudzes VHS vai DVD, vai MP3 formāta. Šie formāti visu laiku ģenerējas jauni. Glezna ir produktu brīva. Es domāju, ka glezna ir tāds līnijveida attīstības modelis. Tādā nozīmē, ka tā sākas šeit un beidzas tur. Tā nevar safragmentēties kā pikseļi. Gleznai nevar izraut slāni. Kad tā ir gatava, tā ir gatava. Tu nevari sākt no augšējā slāņa un pabeigt ar apakšējo slāni. V.K.: Gleznā visi slāņi pastāv vienlaicīgi. Saglabājas tās tapšanas laiks un pieredze, ar kādu glezna tapusi. A.V.: Tur ir lineāra laika mijiedarbība ar digitālo, kas reģistrē visus šos slāņus. Gleznas attīstība ir tuvāka dabiskajam cilvēka attīstības ciklam. Tas, ko dara digitālais fails, ir pilnīgi nedabiski. Digitālā pasaule piedāvā absolūti brīvu un manipulatīvu kārtību, kurā secīgumam nav nozīmes. Process V.K.: Cik lielā mērā pats darba tapšanas process ir pakļauts galarezultātam vai tieši otrādi – galarezultāts procesam? A.V.: Vairums gadījumos man jau ir vīzija par darba galarezultātu. Taču procesam ir svarīga nozīme. Process var būt arī destruktīvs. Mani tomēr interesē process, kam ir konstruktīvs iznākums. Iespējams, tam par iemeslu ir vide, kurā esmu dzimis un audzis. Šī vide ir diezgan destruktīva un neprognozējama, tāpēc man ar laiku attīstījās interese par struktūrām un procesiem. V.K.: Vai, strādājot pie pēdējās izstādes “Plastmasas vitamīni”, pats darba process ir pavēris kādu jaunu pieredzi? A.V.: Kad strādāju pie izstādes, es daudz rasēju, ļoti daudz balstījos tādās kā arhitektūras studijās. Ļoti daudzi darbi ir tapuši, sēžot pie dēļa un rasējot ar lineālu. Es esmu kādas 30–40 gleznas uztaisījis, izmantojot rasēšanas paņēmienu. Tas savā ziņā ir specifisks fizisks piedzīvojums. Ir tāda pēcefekta sajūta. Gribas aiziet prom no pašam sev izvirzītajiem nosacījumiem. V.K.: Gribēju tev vaicāt par vienu no izstādītajiem darbiem – “Bez nosaukuma”. Manuprāt, tajā ir jūtama tevis minētā atbrīvotības, atrāviena sajūta. Gleznas tapšanas slāņi ir vairāk atsegti, kas savā ziņā palielina tās uztveres ietilpību. Vai tas tapa kā viens no pēdējiem darbiem? A.V.: Jā, tas bija viens no pēdējiem darbiem, kas arī dažādā ziņā daudz no manis prasīja. Sagatavošanas procesā bija daudz laika ieguldīts. Šādu rāmi ir sarežģītāk gan pagatavot, gan apvilkt. Kad milzīgais ķīļrāmja aplis ir uztaisīts – ir bailes sabojāt. Sāk darboties arī noteiktā termiņa nosacījumi. Ir milzīgas iespējas zaudēt – gan fiziski, gan garīgi. V.K.: Vai tevi turēja nospriegotu potenciālā zaudējuma sajūta? A.V.: Drīzāk riska sajūta. Arī iecere, kas šo darbu paredzēja kā vienu no būtiskiem izstādes elementiem. V.K.: Nejaušība bieži vien izsit no mērķtiecīgas darbības, maina sākotnējo plānu. Vai tu tai ļaujies? A.V.: Man tas ir ļoti svarīgi, lai cilvēks ik pa laikam savā dzīvē izietu laukā no komforta zonas. Tas attīsta ilgdzīvošanas spējas. Kad cilvēks ir iesēdies komforta zonā, situācija ir beigusies – vairs nav attīstības, ir tikai eksistence. V.K.: Defekts iedod attīstību, atver jaunu telpu? A.V.: Jā. Tas ir tā kā dabā vētra – uznāk un kokam norauj zarus vai to saliec, koks iegūst savu raksturu, neatkārtojamību. Ja būtu ideāli apstākļi, tas augtu visu laiku garlaicīgi taisns. Līdzīgi arī strādājot kaut kas ārējs, blakus esošs var iedot efektu, detonēt, un glezna to piereģistrē. V.K.: Vai tu strādā pie viena darba vai vairākiem vienlaicīgi? Kādas attiecības tie veido savā starpā? A.V.: Manā galvā nemitīgi grūstās vairākas idejas. Vienubrīd es centos vairums gleznojumu pabeigt un tad ķerties pie nākamā, bet šobrīd darbojos ar vairākiem darbiem vienlaicīgi. Brīžam, lai kādu darbu pabeigtu, nepieciešama laika distance un personiskā pieredze. V.K.: Kā tu jūties tagad, kad tie apskatāmi izstādē, – vai tie dod sajūtu par kāda cikla noslēgumu vai tieši otrādi? Vai tie tevi pašu provocē? A.V.: Redzot šos gleznojumus izstādē, man rodas sajūta par jauna ceļa sākumu. Viss vēl priekšā, tikai jāiet – jāsāk kustēties. Lai gan man daudzas gleznas pašam krīt uz nerviem, gribas turpināt un pārgleznot. Motīvs / utopija V.K.: Tavu pēdējo darbu centrā ir noteiktu laiku un vietu raksturojoši publiski paradoksi – utopiskas būvniecības ieceres, kas apbrīnojami ātri kļuvušas par pagājībai piederošām drupām. Pamudinājums un impulss ir ļoti personisks tāpat kā pats gleznošanas process. Cik lielā mērā tev ir svarīgs motīvs? A.V.: Motīvam nav nozīmes, jo izcils mākslinieks to vienmēr spēs pagriezt “pa savam”. Ja māksliniekam ir ko teikt, tad tas par darba materiālu var izmantot jebko. Šai gadījumā par savu vadmotīvu es izvēlējos arhitektūru. Kā vienu no fundamentālākajām mākslām, kas spēj mūs fiziski iespaidot. Video mēs varam ar vienu klikšķi izslēgt, bet celtnes ar pirksta grūdienu neaizstumsi. Tāpēc šī tēma man liekas ļoti būtiska – it sevišķi globālās attīstības kontekstā. Man personiski ir svarīga apkārtējā vide. Un šo apkārtni es pamazām esmu sācis ievilkt savā glezniecībā. V.K.: Kaut kādā mērā šī utopijas un absurda tēma sasaucas ar jau minētās Leipcigas grupas autoru veikumu. A.V.: Es esmu bijis Leipcigā. Mums ir kopīga vēsture. Tās saknes ir diezgan līdzīgas – dzīvošana režīmā. Daudz kas ir kopīgs. Kaut vai attieksme. Pamestās teritorijas, iznīcinātā ekonomika. Patiesībā mēs vienā laikā ar viņiem esam nonākuši kapitālismā. Tādā mūsdienu ES kapitālismā. Arī Rietumeiropas attieksme ir līdzīga. V.K.: Izstādi pavadošais teksts un darbu nosaukumi ir gana ironiski šajā kontekstā – piemēram, “Nacionālie dārgumi”, “Lielceļš uz debesīm”, “Sapņu mājas”, “Liepājā piedzimst vējš” un citi. A.V.: Es neslēpju, ka savā ziņā vēršos pret šo esamības sadrumstalotību. Ja es dzīvoju tik saraustītā un nesakarīgā laikmetā, protams, protestēju caur šo darbību. Mans protests ir vairāk kā spēle, bet es skatos kritiski uz situāciju. Kaut vai Eiropas mūžīgās gaudas par enerģijas patēriņu – tai pašā laikā gandrīz katrs eiropietis gadā ceļā uz darbu nobrauc 50 000 kilometru. Tā ir modernā cilvēka traģēdija, ka mēs dzīvojam tik fragmentētā laikā. V.K.: Tu raksti: “Mūsu nacionālais simbols ir drupas. Drupas ir šīs sistēmas vizītkarte. Ierodoties galvaspilsētā no lidostas, mēs redzam – drupas. Atbraucot pa dzelzceļu, stacijas laukumā – drupas. Ceļojot pa valsti – visur drupas. Iebraucot Liepājā vai caurbraucot Saldu – drupas.” Vai tavs redzējums, kas akcentē paradoksālo, ietver reakciju uz noteiktu ģeopolitisko situāciju? A.V.: Man ir sajūta, ka mēs dzīvojam utopijā. Es esmu pieradis, ka mums visi projekti ir gadsimtu projekti. Daudz braukāju un redzu, kā tas ir citur. Piemēram, Klaipēdā – viadukts, viens vai divi gadi, un tas jau ir gatavs, tas nav nekāds gadsimta projekts. Piemēram, tā nepabeigtā ēka ir no Grobiņas. Jau kopš bērnības to pieminekli redzu. Tas ir kā simbols, ko braucot no šosejas ieraugi. Es reflektēju par šo paradoksālo vidi. Es skatos ļoti ironiski un saredzu, ka ironija ļauj attīstīties. | |
| Atgriezties | |
