VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| "Ķītēt vai neķitēt"? Tāds ir jautājums Jānis Borgs, mākslas kritiķis Survival Kit pasākumu rosināti atmiņu viļņi | |
| Agrāk nekā tāda nebija. Nekādas laikmetīgo mākslcentriešu un ex-sorosītu inspirētas brīnišķas Survival Kit’ēšanas. Teju nekas pat uz to pusi līdzīgs. Tāds nu bija laikmets ar savu raksturu. Kā mēdz teikt – padomju laiki. Bet pa to starpu nekādi nevarētu teikt, ka nebūtu bijis iemesls. Pat gribētos teikt – iemēsls. Mēsli bija diženāki un pat vairāk nekā tagad, kad tik modīgi ir žēli gausties par krīzi. Un ar to arī it kā motivēt Surviv’ālo Kit’i. Patiesības labad jāsaka, ka kopumā mēsli ir katra laikmeta pamatsubstance. Ikreiz – mēsli, tikai citādāki. Un katru reizi mums atkal un atkal jāpiekopj aizvien jauns survivālisms un jāķeras pie jaunas “ķitēšanas”. Ar skarbāku kultūrdiētu veterāna acīm pārskatot mūsdienu “ķitētāju” izdzīvošanas uzdzīvošanu, var tikai tīksmi nostenēties, kas tik viss tur nav tai neoliberālajā intelektuālisma supermārketā. Teju tādas senromiešu dzīres ar mērenu noslieci uz orģijām. Te ir gan portatīvi internacionāla domu frontes māksla second-hand telpās, gan smalka seminārēšana un konferenčošana, referātēšana un vorkšopošana, ekšenošana un performēšana... Visu “-šanu” kopums atgādina tādu “iekšējas lietošanas” (для служебного пользования) kapustņiku visai elitāras un konceptuāli koptas publikas priekam. Pasākums, kas varbūt tā nemaz nav fokusēts uz pāri laikiem paliekošu vērtību ģenerēšanu, bet drīzāk kā to kondensēšanas un kristalizācijas process, tāds kultūrkandžas dzenamais aparāts. Te arī it kā nonākam pie lielās jēgas – gūt kādu intelektuālu reibumu, kaifu, pacēlumu, vēl lielāku iemēslojumu... Katrā ziņā še nu gan top skaidrs, ka savā laikā tik daudzinātā ļeņiniskā ideja par mākslas piederēšanu tautai būs bijusi smaga alošanās. “Vienkāršā” tauta gudro, kur, sasodīts, lai atkal noliek savu lietoto mersi dižveikala parkingā; bet vēl citi pie krišnaītu labdarības centra drebinoties garajā nabagu rindā skaita – pietiks vai nepietiks visiem zupas bļoda... Acīmredzami unisons gara lidojumos starp “vienkāršajiem” un “divkāršajiem, trīskāršajiem un daudzkāršajiem” nekādi nesanāk. Un diez vai uz to pat ir cerēts. Un aizkulisēs vienkārši, abējādi un daudzkārši ik mīļu brīdi “paceļas jautājums” par jēgu... To nu lai izlīdzina svētīgā atziņa – Suum cuique (katram savs). Latīniski skan smalkāk iepretī nordiski skarbajam: Jedem das Seine... Pie padomēm tās lietas kārtojās visai skaidri – jebkāda publiska manifestēšanās tika pakļauta cenzūrai. Un galaprodukts uz publikas galda nonāca tikai atkrejotā un kanoniski fasētā veidā. Cenzūras stingrais tvēriens pilnībā atlaidās vienīgi Gorbija perestroikas laikā pērnā gadsimta 80. gadu vidū, tātad – arī vēl gluži padomiski labticīgs akts. Tas liedz tā pavirši ģeneralizēt lietas zem kaut kāda vispārināta padomju laiku apzīmējuma. Tur arī – каждому своë... Bet līdz tam jebkādas intelektuālas vaļības varēja gana brīvi atļauties tikai un vienīgi privātajā telpā. Teiksim, pa vakariem disidentiski purkšķināt pie ēdamgalda savā virtuvē... Citukārt – ja nu tomēr kādam paspruka “brīvāks lidojums”, to varēja skaidrot ar atbildīgo biedru nekompetenci, modrības trūkumu vai “ķitelisku atnešanos” (халатное отношение). Šis “ķiteliskums” gan nav saistāms tā gluži tieši ar spirituālo “ķitēšanu”, kuras esenciālā viela ir vecais labais destilāts – vodka. Uz tās principiāli survivālo būtību jau 1925. gadā VK(b)P XIV kongresā norādīja pats biedrs Josifs Staļins, sacīdams: “Starp citu, pāris vārdu par vodku – vienu no rezerves avotiem. Ir ļaudis, kas domā, ka sociālismu var celt ar baltiem cimdiem. Tā, biedri, ir visrupjākā kļūda. Ja mums nav aizņēmumu, ja esam trūcīgi ar kapitāliem un ja turklāt nevaram doties kapitālistu jūgā, nevaram pieņemt paverdzinošos noteikumus, ko tie mums piedāvā un ko mēs esam noraidījuši, tad atliek tikai viens: meklēt avotus citos virzienos. Tas tomēr ir labāk nekā paverdzināšana. Te ir jāizšķiras starp jūgu vai vodku. Un nežēlīgi maldās tie ļaudis, kas domā, ka sociālismu var celt baltos cimdos.” Ja nu pārāk neiedziļinās cimdu baltuma jautājumos un sarkanajos traipos, tad te tomēr, šķiet, der apdomāt biedra Staļina racionālās un vienkāršās atklāsmes. Mums, kas visi tagad esam pamatīgi iejūgti starptautiskā kapitālisma jūgā, parādos līdz ausīm, nonākuši banku verdzībā un to (ne mūsu) izraisītajās krīzēs, še nu varētu būt gadu desmitiem pārbaudīta recepte – survivāli “ķitēt”? Un ja vēl grimstošā latvju valsts ieviestu alkohola ražošanas un tirdzniecības monopolu!... Var gan smagi šaubīties, ka šī svētīgā pieredze būtu izmantota kaut vienā no mūsdienu Survival Kit pasākumiem. Tagad jau tik tie vīneļi, kokteiļi un kafijas... Buržuāziska mīkstmiesība? Vodkas piesaukšana še gan ir tikai kā tāda tehniski metodiska novirze, atceroties “veco labo laiku” intelektuālo dzīvi. Man kā Latvijas Mākslas akadēmijas Studentu zinātniskās biedrības (SZB) prezidentam šāda internacionāla un mākslinieciski multimediāla darbošanās sākās 60. gadu nogalē, kad mūsu augstskolas studenti sāka čupoties ar Tallinas Mākslas institūta igauņiem. Jau tolaik kurrati atkal bija krietnu tiesu pārāki. Tā nav, ka pie mums nemēdza gremdēties jaunās mākslas teorijās. Tomēr cieņā vairāk bija tāds zemnieciski prakticisks action gars. Te varbūt īsti vietā būtu atcerēties kādreiz populāro anekdoti par čukču rakstnieku, kam žurnālisti PSRS rakstnieku kongresā jautā, kādas grāmatas viņš lasa. Uz to “meistars” atbild, ka чукча не читатель, чукча – писатель. Pārnesot šo konceptu uz mūsu tolaiku reālijām – valdīja prakse vispirms taisīt mākslu, un, ja vajadzēs, tad jau kaut ko teorētisku klāt aiz matiem pievilks... Godīgi jāatzīst – pie mums jaunās filozofijas un mākslas teorētiskā doma lielā vairumā bija krietni ļengana. Un čamdījās “māmuļniecisku” pārspriedumu līmenī. Ne vēsts no tagadējo laiku elegantajām “stikla pērlīšu spēlēm”. Visam bija tāds gauži margināls raksturs. Arī akadēmiskā gaisotne Rīgā tolaik, 60. gados, bija krietni ortodoksāla un depresīva. Palaikam gan uzplaiksnīja dažas dziļi intīmas un slēgtas (tas nozīmē – ielas publikai nepieejamas) studentu patstāvīgo darbu izstādes vai kādas citas modernistiskas akcijas. Tās atklāja, ka teju visas padomiski akadēmiskās gudrības daudziem izrādījušās kā pīlei ūdens. Pašā socreālisma bastionā nez no kurienes vairojās visādi abstrakcionisti, sirreālisti, instalatori, hepeningisti... Bija arī šo notikumu “audzinoši” moralizējošas un bezrezultatīvas apspriešanas, kas tikai parādīja lielas mācībspēku daļas patiesu vai uzspēlētu nekompetenci aktuālās mākslas jautājumos. Rīgā studentu – modernistu un “formālistu” – aktivitātes bija kā netīkami iestrēdzis vistas kauls nereti angažētu “mākslas dārznieku un uzraugu” rīklē, turpretī Tallinā visas lietas šķitās diametrāli pretējas. Tur, piemēram, mākslas studentu konferenču un izstāžu laikā brīžiem radās iluzori eksteritoriāla sajūta – it kā mēs atrastos kādā no padomju ideoloģiskās gravitācijas brīvā zonā. Tallinā SZB priekšnieks bija jau tad slavenais grafiķis un mākslas teorētiķis Teniss Vints. Viņš jau 1964. gadā iedibināja mākslinieku nonkonformistu grupu ank 64. Igaunijas PSR varas kungiem par lieliem kreņķiem Vints savas aktivitātes papildināja ar modernās mākslas, Austrumu filozofijas, Junga arhetipu teorijas un semiotikas semināriem savā dzīvoklī. Tur es pirmo reizi iepazinu arī tik klasisko japāņu šungu jeb “spilvenu mākslu”, kas faktiski izrādījās tāda mākslinieciski rafinēta viduslaiku pornografika, ko piekopa teju visi lielie uzlecošās saules zemes meistari. Erotika arī bija viena no Vinta elegantās estētikas vadlīnijām, kas darīja nervozus puritāniskos cenzorus. Daļēji ar eskeipismu motivētais mākslinieks pārgāja uz visai izolētu un asociālu nakts dzīvi savā miteklī, miegam atvēlot tikai dienas laiku. Melni krāsotajās telpās mistiski zaļgani zaigoja akvāriji ar zelta zivtiņām. Un pats melnā samtā tērptais, alķīmiķim līdzīgais modernisma un dekadences guru kā astrāls ķermenis “peldēja” intelektuālisma “sālsūdenī”. Viņa informācijas lauka piesātinājumam kaut ko adekvātu rast Rīgā tolaik bija visai problemātiski. Vints bija veicis titāniskus pētījumus zīmju skaidrošanā, un viens no viņa atziņu milzīgajiem zariem ietiecās latvju rakstu un Lielvārdes jostas tulkojumos, kas sakņojās Austrumu kultūru zinībās. Atklāsmes bija patiesi sensacionālas, “kosmiskas” un “ekstraterrestriālas”. Neiedziļinoties Vinta teoriju dziļākos skaidrojumos, tikai jāatzīmē tā milzīgā fascinācija, ko šie pētījumi izraisīja kaut ko metafizisku un transcendentālu alkstošajā padomju publikā. Lai gan tur bija kaut kāda “aizliegtā augļa” vilinošā piegarša, tomēr vara pieļāva Vinta ideju demonstrāciju, piemēram, Anša Epnera 1980. gadā veidotajā dokumentālajā filmā “Lielvārdes josta”. Pats Vints jau 70. gados veica kulturoloģisku ekspedīciju Rīgā, kur Mākslinieku savienībā ar savu Lielvārdes jostas leģendāro lekciju nostrādāja vienu patiesi intelektuālu “teroraktu”. Lekcija ilga vairāk nekā astoņas stundas bez pārtraukuma stāvgrūdām pieblīvētā bezgaisa telpā. Pēc neparastām zinībām izslāpusī tauta ģība nost, bet nepadevās un stāvēja līdz pēdējam, kamēr meistars atguva ļoti novēlotu realitātes sajūtu. Mūsdienās kaut kas tāds ir pilnīgi neiedomājams. Lai kādi ļauži masveidīgi sevi mocītu informācijas slāpju dēļ?! Runājot par tagadnes survivālijām un toreizējiem laikiem – tur ir milzīga atšķirība. Tagad, gastronomiskos jēdzienos lūkojot, mokošais jautājums ir, kādu desu vai sieru izvēlēties starp variantu simtiem un tūkstošiem. Un pat krīzes laikos. Tolaik jautājums reducējās – ir vai nav desa vai siers vispār? Informātiku salīdzinot ar augļu veikalu, jākonstatē, ka toreizējais tomāts vai ābols koši, dabiski un patiesi smaržoja. Informācijai piemita tikai izsalkušajam pazīstama alkaina garša un vērtība. Tagad un šeit jābūt “exclusiv’ai” motivācijai, lai kāds stātos rindā mākslas vai intelektuāla prieka pēc. Ja nu tikai masu kultūras “jaunajos viļņos” vai statusa iezīmēšanas pasākumos. Starp daudzajiem atcerēsimies vēl vienu vulkānisku igauni – Repinā dzimušo arhitektu un avangarda milzi Leonhardu Lapinu. Izplatījās leģendas fikcija, ka lācīgais un omulīgais Leo esot paša Kazimira Maļeviča ārlaulības dēls. Tas gan būtu jāuztver tīri simboliski. Jo Leonhards savā mākslā bija dziļi iespaidojies no šī dižmeistara. Patiesībā Lapins nav nekādi saistāms ar krievisko “ķepiņu”, bet viņa igauniskajās dzīslās rit arī latviešu senča Lapiņa asinis. Igauņiem, domājams, piemīt kāds spēcīgāks pašorganizēšanās instinkts. Un arī Lapins jau 60. gados iedibināja popārtiski domājošu mākslinieku grupu SOUP 69. Ideja esot cēlusies no Endija Vorhola Campbell zupas konserva portretējumiem. Ar zināmu bēdīgumu jākonstatē, ka Tallinā mākslinieku grupēšanās notika vismaz kādus 10–15 gadus ātrāk nekā Rīgā. Pilnīgi neformālas, konceptuāli nedefinētas un organizatoriski difūzas grupas pie mums veidojās tikai 70.–80. gados. Piemēram, “Mežaparka komūna” vai Māra Ārgaļa inspirētie “pollūcionisti”. Kaut kas nopietnāks sabiezēja vienīgi perestroikas gados, kad spilgtāk iezīmējās, piemēram, Hardija Lediņa NSRD (“Nebijušu sajūtu restaurēšanas darbnīca”). Igauņi jaudāja šādas grupēšanās norises visai agri relatīvi formalizēt, definēt un publiski manifestēt. Tas padomju apstākļos skaitījās kaut kas kontroversiāls, jo oficiāli ar staļinisku gādību māksliniekiem padomijā tika atvēlēta tikai viena “grupa” – PSRS Mākslinieku savienība. Rīdziniekiem daudzas igauņu varēšanas likās kā oksigenais rietumnieciskums, kas maģiski vilināja, pat apzinoties šādu “erzacbrīvību” butaforiskumu. Katrā ziņā igauņu faktors tolaik spēlēja ievērojamu rosinošu lomu arī Latvijas avangardisma attīstībā. Regulāri mākslinieku saieti Rīgā un Tallinā to jūtami vairoja. Igauņi teorētiskas mākslas atziņas vairāk gan tiecās paust organizētās formās – publisku referātu, konferenču un citādu pasākumu veidā. Atstājot praktiskās “ķitēšanas” darbus burziņam kuluāros. Piemēram, slavenajā Kuku klubā vai “Pegazā”. Viru valge tur bija tradicionāla spirituālisma substance. Un diskusijas par dzīvi nereti beidzās ar vismaz divējādi tulkojamiem hepeningiem. Kā, piemēram, kādā Rīgas saietā Leo Lapina un viņa līdzgaitnieku leģendārās sacīkstes ar veļas ratiem viesnīcas “Rīga” gaiteņos. Domājams, viesnīcas stafs pat nenojauta, ka savā obskurantismā aplamājuši vienu no agrīnajām Baltijas valstu performancēm... Lai arī režīma skrūves Igaunijā likās vaļīgāk piegrieztas, tas nebūt nenozīmēja, ka varas presings uz intelektuāļiem tur būtu bijis īpaši maigāks. Katrs aktīvāks mākslas radikālis savu reizi piedzīvoja visādu ideoloģisku biedru un “stūru” kantoristu uzbraucienus un bricināšanas. Leo Lapins šādiem gadījumiem pat bija izstrādājis savu komunikācijas metodiku: “Zini, ja mani atkal sauc uz čeku, tad es vispirms eju un kārtīgi smagi saēdos. Teiksim, dubultporciju kotletes ar makaroniem... Un droši vēsā mierā dodos uz strostēšanu. Tur tas izmeklētājs aiz galda kliedz, lēkā un ārdās, rokas plātīdams, bet man nežēlīgi nāk miegs, un es tik mierīgi klukņīju un snaužu... Un visiem labi – viņš savu darbu padarījis, veicis idejisku profilaksi ar jaunajiem māksliniekiem, un arī man nervi sataupīti.” Līdzās Vintam un Lapinam tolaik bija vēl daudzi citi spēcīgi raksturi, bet šie divi attiecību ilustrēšanai varbūt ir tie spilgtākie. Taču survivālajā “ķitēšanā” īpaši vitāli izrādījās Maskavas un Ļeņingradas krievu domubiedri. Tur bez spirituālās substances vodkas veidolā nekad nekas nesākās. Tā allaž bija starta pozīcija. Un tikai tad sekoja nonkonformistiskās mākslas baudīšana. Tolaik vēl parasti vienīgi dzīvokļos, darbnīcās, ja trāpījās, arī kādu kultūras namu gaiteņos... Tur atšķirībā no Pribalķikas bija īsts un neliekuļots andergraunds. Daudziem latvijiešiem nonākšanu tā pazemē nodrošināja “Orfejs” hiperenerģiskas dāmas personā. Tā bija Maskavas mākslas zinātniece, kuratore un padomju avangarda kolekcionāre Tatjana Kolodzeja. Viņa bija īsts stalkers Maskavas nonkonformistu – mākslinieku, dzejnieku un citu intelektuāļu – labirintos. Leģendāras bija viņas superbiezās, bezcerīgi nodilušās un atsevišķās lapās sadalījušās, ar gumiju apjoztās adrešu grāmatiņas, kas atgādināja kādus no Mozus laikiem saglabātus svēto rakstu kabatas formāta sējumus. Pirmsdigitālās informātikas skarbā prakse. Tur iekšā satilpa visas Maskavas un “puspēeseresa” mākslinieku “gali”. Pievienojoties viņas apgaitām, varēja sasiet šos “galus” kopā ar Iļju Kabakovu, Anatoliju Zverevu, Oskaru Rabinu, Fransisko Infanti, Vladimiru Koleičuku, Vitāliju Komaru un Aleksandru Melamidu, Vladimiru Jankiļevski, Mihailu Šemjakinu, Eduardu Šteinbergu, Ļevu Nusbergu... Arī dzejnieku Genrihu Sapgiru vai mūziķi Viktoru Coju, ar kuru reizēm čomiski biedrojoties nemaz neapjautu, kāds elks un superstārs viņš bijis krievu jaunatnes acīs. Daļa no šiem māksliniekiem pirmo pazīstamību ieguva jau 1974. gada skandalozajā “buldozeristu izstādē” Maskavas Beļajevo rajonā. Pie krieviem daudzkārt piedzīvoju, ka “ķitējamā” substance viņos rosināja vētrainas mākslas teoretizēšanas bangas, kas reizēm nebeidza dārdēt caurām naktīm. Manai mentalitātei šādas pārslodzes nebija pierastas, un diskusiju cunami parasti beidzās ar pūkainu grimšanu Morfeja valstībā. Tikai vēlākos gados Rietumeiropas klaidos atklāju, ka krievu censoņus šajā nozīmē kā dedzīgumā un ilgumā, tā intelektuālā fundamentālismā vēl vairāk pārspēj vienīgi vācieši, kuru domu plūdumu gan veicināja tik vien kā plašāka tautiska aliņa litru plūsma. Bet visu vainagoja gadskārtējais un leģendārais 23. janvāris, kad Maskava jau laicīgi zināja – там будут все... Taņas Kolodzejas lielā dzimšanas dienas pārtija kā vienmēr notika Miera prospekta staļiniskās blokmājas 4. stāva komunālajā dzīvoklī. Viesu skaita atbilstība telpiskajām iespējām līdzinājās pieauguša tēvaiņa biomasai mazbērna biksītēs. Uz katru kvadrātmetru drūzmējās vismaz četri elitāri Maskavas indivīdi, kultūrslavenības un klasiķi. Un vēl kāds simts “aizliegtās mākslas un pagrīdes kultūras entuziastu” no Rietumu diplomātiskā korpusa, kuriem šāds neticams tusiņš à la russe bija kā lielākā viņu rātnās dzīves ekstravagance, kaislīgā un noslēpumainā krievu rakstura eksotisks pierādījums. Runa nebija tikai par Taņas Kolodzejas mazo istabiņu metriem vien. Te jāpieskaita arī visa komunālā dzīvokļa gaiteņi, virtuve ar vairākām plītīm un slēdzamiem ledusskapjiem, vannasistaba, šņurcīgā tualete un tumšā kāpņutelpa vismaz triju stāvu līmeņos. Grandiozo “ķitēšanas” festivālu papildināja zakuska – vircoti, ar bietēm marinēti kāposti, ko gaviļniece jau laicīgi bija sagatavojusi lielos katlos un veļas baļļā. Vispārēja omulība un eiforija aizvien strauji pieauga līdz ar saspiestības blīvumu un “ķitējamo” šķidrumu grādu augošo summu. Intelektuāla vārīšanās pārauga skaļā jezgā, kāda čigānu barona dziesmās un totālas līksmības nevaldāmos plūdos. Pasākumu parasti ap diviem trijiem naktī uz brīdi aprāva milicijas patruļas ierašanās. To izsauca trokšņu saērcinātie kaimiņi. Tieši šādiem gadījumiem visnoderīgākais izrādījās Nobela prēmijas laureāta, pasaulslavenā fiziķa un akadēmiķa Pjotra Ļeonidoviča Kapicas ne mazāk slavenais dēls, arī fiziķis, Sergejs Petrovičs Kapica. Visā plašajā padomijā viņš bija ikkatram pazīstams kā televīzijas programmas Очевидное – невероятное (“Acīmredzamais – neticamais”) vadītājs. Un tieši viņam tika uzticēta misija komunicēties ar miliciju Taņas Kolodzejas dzimšanas dienā. Viegli iedomāties skarbo mentu pārsteigtās sejas, kas gaidīto nakts huligānu un deboširu vietā ieraudzīja kaut ko absolūti oчевидное – невероятное – pašu sirdssiltumu izstarojošo Sergeju Kapicu, kurš pieklājīgi apvaicājās: “Kas noticis, голубчики? Ko varu līdzēt?” Nekāds dialogs gan neveidojās, jo apmulsušie miliči, bijīgi atvainodamies par “pārpratumu”, ar “nolaistām astēm” steidzās projām. Krāt padomju modernistu mākslu savā laikā Taņu Kolodzeju iedvesmoja slavenais kolekcionārs Georgijs Kostaki, kurš iemanījās glābt no iznīcības un izvilkt no miskastēm daudzu krievu avangarda klasiķu darbus. Beigu beigās gudrajam grieķim šo savu miljonvērto krājumu, emigrējot no PSRS, izdevās izvest uz Rietumiem. Kaut ko līdzīgu darīja arī Taņa Kolodzeja, apgūstot ne tikai Krievijas mākslinieku darbnīcas, bet bieži ielūkojoties arī Igaunijas un Latvijas modernistu apcirkņos. Lielāko tiesu mākslinieku dāvinātie darbi sagūla milzīgās un blīvās ķīpās viņas komunālā dzīvokļa pāris istabās. Vēlāk sadarbības tandēmā ar ievērojamo amerikāņu ekonomistu un padomju nonkonformistu mākslas kolekcionāru miljonāru Nortonu Dodžu viņa izveidoja ASV bāzētu Mākslas fondu. Šie nedaudzie padomjlaiku piemēri varbūt parāda dažus nelielus vienas pieredzes fragmentus milzīgajā toreizējo cilvēku intelektuālisma alku mozaīkā. Vajadzēja un varēja izdzīvot. Un survivālisma dziņām piemita būtiska vitāla nozīme. “Ķitēšanas” narkozei, šķiet, bija ievērojama loma izdzīvošanas komplektā. Līdz ar lielo režīmu nomaiņu viss pārvērtās arī šajā jomā. No tuksneša oāzēm ar limitētu garīgo veldzi esam nonākuši informācijas un ideju plūdu kokteilī. Citas realitātes esību sākotnēji izjutu 90. gadu sākumā, kad piekopu itin ienesīgu lekciju darbu Zviedrijā. Tur ar zviedru draugu un ģeometriski abstraktā gleznotāja Andersa Lidēna atbalstu ātri tiku iesaistīts normālas, brīvas un sabalansētas intelektuālās dzīves apritē. Ieniru Vardø-Seminar Foundation aktivitātēs. Tā centrālais birojs atradās Stokholmas Šepsholmenā līdzās pašam Moderna Museet, un to vadīja poļu mākslas zinātnieks Andžejs Ekvinskis. Fonda nosaukums bija aizgūts no pirmā semināra rīkošanas vietas Norvēģijas ziemeļos, Nordkapa tuvumā. Varde (Vardø) atrodas uz saliņas un ir vistālākā polārā pilsētiņa. Tā ir tik galēji nordiska vieta, ka vienīgais pilsētas kociņš aug lielā podā municipalitātes nama vestibilā. Fonds koncentrējās uz rafinētu intelektuāļu pulcēšanu regulāros semināros ik pa četriem gadiem. Dalībnieku kodolu veidoja Ziemeļvalstu un to tuvāko kaimiņzemju pārstāvji iz māksliniekiem, filozofiem, zinātniekiem, teologiem, dzejniekiem... Un ik pa reizei arī kādas gudru tālumnieku piešprices, teiksim, no ASV, Krievijas vai Itālijas. Visi šī interdisciplinārā pasākuma dalībnieki pieskaitāmi pie “cietā un biezā galdiņa urbējiem”, kas katru reizi tiecās aplūkot kādu tēmu vai problēmu tās daudzveidības rakursos. Sērens Kirkegors, Visums un Big Bang, konkrētā dzeja, sūfisma tradīcijas un tamlīdzīgas tēmas tomēr bija kas citādāks nekā kādreizējās diskusijas par to, “ir vai nav dzīvība uz Marsa, biedri?”. Esības aspektu apcerēšana tur mijās ar mākslinieciskām kamerstila prezentācijām dzejā, mūzikā vai kādā no vizuālajām mākslām. Semināristi saviem saietiem parasti izvēlējās kādas distantas un izolētas vietas, piemēram, Ālandu salu klintājus vai Gotlandes fermas, vai – ar šo rindu autora gādību – pat Rīgas klosterus. Savukārt Latvijā izvērstāka seminārēšana un konceptēšana manā redzeslokā sākās līdz ar Sorosa Mūsdienu mākslas centra darbību. Varētu pat teikt, ka tagadējā Survival Kit kājas aug tieši no šī 90. gadu iestādījuma. Sākotnēji sorosiskā darbošanās kopumā bija kā savveida izdzīvošanas pasākums visai mūsu laikmetīgajai mākslai, vienlaicīgi līdzot tai celties internacionālās aprites augstākās orbītās. Ienākot aizvien jaunām mākslas zinātnieku un domātāju paaudzēm, tās lietas guva civilizētākas īpašības. Nostiprinājās arī tādi agrāk nelietoti jēdzieni kā kurators, projekts, grants...; leksikā vairojās diskursi, rakursi un paradigmas... Un pat survivālajā “ķitēšanā” mainījās bāzes substance. Ne bez lielā fonda (Sorosa fonds – Latvija – Red.) direktores Vitas Matīsas epikūriskās ietekmes sāka absolūti dominēt franču vai itāļu sarkanvīni. Izdzīvošana ieguva tādas aristokrātiskas aprises, kas lēnām pludināja mūs uz daudzsološajiem treknajiem gadiem. Apcerot elitāru mākslas pasākumu jēgu, nešaubīgi varētu argumentēt ar norādi uz rūgšanas veicināšanu, procesa tīstīšanu, domas diedzēšanu, sēklas sēšanu, koncepta raudzēšanu... un lielā produkta gaidīšanu. Tas nebūt nav kaut kāds tur Godo. Tā survivālā kit’e, tāpat kā “ķitēšana”, mums allaž vajadzīga. Un prātā nāk kādreiz klausīta “Čikāgas piecīšu” latgaliska intermēdija, salīdzinot, kāds reiz bijis viesību galds agrāk un kāds tas ir tagad: “Kai vokor atcerūs, kodreiz visi kūpā siedējom pi golda. I tur beja voreiti kartupeļi, kotļetys, štopēta leidaka; i pupeņu kafeja... I Marteļa koņjaks tože. A kū mēs te radzam otkoļ? Voreitus kartupeļus..., kotļetys..., štopeitu leidaku... I pupeņu kafeju... Nu i Marteļa koņjaku... A jyus vaicosit, a kaida starpeiba? A, vot i napateikšu! | |
| Atgriezties | |
