VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Lietuvas identitāte [09.05.2012. 13:13] Diāna Kaijaka, Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolas 4. kursa studente Identitāte ir svarīgs komponents katra cilvēka – indivīda – apziņā, un ne tikai. Gluži tā pat kā katrs personīgi meklē savu “es” tāpat arī identitāte tiek meklēta valstiskā, kultūrvēsturiskā un sabiedriskā līmenī. | ||||||||||
| ||||||||||
| Mūsu kaimiņu lietuviešu jaunākā mākslas izstāde Latvijas Mākslinieku savienības galerijā ir notikums, kuru Latvijas kultūras dzīve atstājusi bez īpašas ievērības, ko izstāde nebūt nav pelnījusi. “Identitāte” atvedusi uz Latviju Lietuvas mākslas “grandus”, kuri izvēlēti, kā pārstāvji savas valsts labākajiem no labajiem. Un kas tad ir tas, ko lietuviešu “Identitāte” piedāvā? Lai arī cik tuva lietuviešu kultūra mums varētu likties, lietuviešu māksla piedāvā krietni savādāku skatījumu uz kontrastu starp to, kādu mēs apzināmies savu “identitāti”, un kāda tā ir Lietuvas māksliniekiem. Kur latviešiem ir raksturīgais romantiskais skatījums uz dabu, ainavisms un iztaiktā “smalkjūtība” glezniecībā, lietuviešiem tuvākas ir abstraktās formas un dinamisms. “Identitāte” ir daudzpusīga izstāde sākot jau ar mākslas veidiem – izstādē bija apskatāma ne tikai glezniecība, bet arī tēlniecība un grafika. Tomēr jāpatur prātā, ka tikai darbi, kuri bija apskatāmi, radīti nesenā laika periodā – paši mākslinieki ir jau “klasiķi” un Lietuvas mākslas dzīvē pazīstami labu laiku. Izstāde pārsteidz ar ekspresīviem gleznojumiem un grafiskām formām kā Stasya Eidrigevičus “Iluzionists” (2008) un Augustinas Saviskas “Vakara noskaņa” (2007), tādām netipiskām ainavām kā Linasa Liandzergisa “Absolītā zeme I” (2009) un Algirdas Griškēvičus “Klusais ūdens” (2006) un “Strāva” (2005). Darbos arī spilgti parādās lietuviešu reliģiskā un garīgā izpratne, glezniecībā Augustinas Savickas “Enģelis un pavasaris” (2008) un tēlniecībā – Stanislovas Kuzmas “Māte” (2010). Īpaši tēlniecība piedāvā intriģējošus darbus, kā Robertas Autinis “Starp sevi un pašpietiekamību” (2010), Leonoras Vytautas Striogas “Kliedzošais” (2007) un “Sveiks, mans draugs” (2007), Stasya Žirguļa “Orfejs” (2012), u.c. Jāpiemin arī grafika, kas apdzīvoja atsevišķu telpu, piepildot to ar lielformāta litogrāfijām, tušas zīmējumiem, ofortiem, utt. Pa vidu izstādei, kura var likties paredzama, var atrast dažu labu pārsteigumu, piemēram, lielformāta keramiku – Aldonas Šaitenietes “Zilais putns” (2005). Nav jau jābrīnās, ka identitāte spēj pārsteigtm – tā tomēr ir ēteriska parādība, kas var pagaist, tāpat kā mainīties. Tā arī izstāde “Identitāte” jau ir paspējusi nozust. | ||||||||||
| Atgriezties | ||||||||||
| ||||||||||
