VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Melnās laķenes dzeltenā lietū Anita Vanaga, mākslas zinātniece ““Lietiņš līst! Lietiņš līst! Lietiņš līst! Sapērk bildītes. Sapērk bildītes!” Voldemārs Irbe”. Ilmāra Blumberga personālizstāde 11.12.2010.–30.01.2011. LNMM izstāžu zāles “Arsenāls” Radošā darbnīca | |
| “Raksti par giganta kurpju šņori,” teica Ieva Lejasmeijere, kad pasūkstījos par recenzijas apjomu, kas liek rakstīt “nost”, nevis klāt. Tātad – gigants. Voldemārs Irbe (1893–1944). “Vairāk gars nekā miesa, viņš būtu kanonizējams par svēto“ (Ivars Poikāns). Irbe gleznoja neliela izmēra pasteļus, ko pārdeva par “mazām, melnām naudiņām”. Puķēs, tirgus vai baznīcas skatos izpaudās sakrālais aspekts, pazemība pret radību un Radītāju. Blumbergs atceras pirmo Irbes pasteli, ko redzēja 1947. gadā sava vectēva kurpnieka Kārļa Fokrota darbnīcā, kura atradās toreizējās Kirova un Jumāras ielas krustojumā. Darbnīcā viņš pavadīja četras piecas naktis, slēpjoties ar māti no izsūtīšanas. Otrais – kurpes. “Irbes” izstādi Blumbergs iesāk ar melnām laķenēm, publisku statusa simbolu un pretsvaru Irbes basajām kājām. Baskājība jeb fiziskā ķermeņa noliegums ir askēzes daļa, kas neļauj novērsties no galvenā – attēlot neattēlojamo, izteikt neizsakāmo, “uzgleznot jūru”, kā saka Blumbergs. Lai aptvertu bezgalīgu lielumu, ir nepieciešams kaut kas cilvēka prātam saprotams. Otrs cilvēks, māksla, tauriņš vai muša, kas pārvēršas lidmašīnā. Nevis pēc Ešera vizuālās mijiedarbības principa, bet drīzāk akustiski, kā Vecrīgas iela Hering no vācu siļķes “uztulkojas” par latviešu Kungu. Trešais – šņore jeb caurviju darbība. Dzeltenā lietus griezīgā ass pastāv arī tad, kad nav redzama. Lietus pāriet vilnī, vilnis pāriet mākonī, mākonis pāriet pilienā, kas pieskaras pēdējai dvašai. Dzīvība dziest. Izstādi vieno vēl viens motīvs – bedre. Pirmo reizi Blumbergs iznesa bedri avanscēnā Raiņa mistērijā “Jāzeps un viņa brāļi” (Dailes teātris, 1981) kā galvenā varoņa psihostruktūras slāni, kas ir vienmēr klātesošs un acīmredzams. Režisējošais scenogrāfs savus atradumus iepriekšējās “dzīvēs” nemēdz aizmirst, tie iznirst atkal no jauna, izgaismojot citādu uztveres šķautni. Viduslaikos, lai nespētu vienam šedevram blakus radīt nākamo, meistaram izdūra acis. Bet par visu pēc kārtas. Blumbergs uzliek galvā sarkanu cepurīti, novelk kurpes, zeķes un noliek tās blakus melnajām laķenēm tieši zem dzeltenā lietus. Nonākot pa stāvajām kāpnēm “esības virsotnē”, skatienam paveras “bedre” – cilvēks ar drudžainām kustībām mēģina novilkt no sevis ādu un pārdzimt. Ķermenis pārņēmis visu telpu. Uz ceturtās sienas kā trofejas žūst novilktās sloksnes. Bet monitorā dzīve turpinās – Irbe (Imants Tilbergs) izraušas no pelniem un Blumberga brūnajā frencī, mapi padusē, deformētiem kāju pirkstiem cenšas noiet pa dzelzceļa sliedi. Ekvilibristika neizdodas. Viņš sarunājas pats ar sevi kā Glens Gūlds pēdējā ierakstā. Tikai uz mirkli ieraugām Irbes tramīgās acis, kad vientulīgo skrējienu līdz ar Jāņa Petraškeviča dvašas mūziku uz mirkli pārtrauc garāmbraucošs vilciens. Irbe atkal turpina, pauzē un saglabā līdzsvaru. Finālā Irbes citāts: “Ieraugot pie pārbrauktuves ejošo vilcienu, piepeši man uznāca zemapziņas doma nolikt galvu uz sliedēm, un man bija tāda iedoma, ka es tomēr palikšu neievainots.” Irbe gāja bojā 1944. gada 10. oktobrī, kad Rīgu bombardēja krievu lidmašīnas. | |
| |
| Aiz nākamajām durvīm ir gaiša “operāciju zāle”. Uz vivisekcijas galdiem izvietotas kaislības, šņagas un putekļi, kas izoperēti no eksistenciālās plūsmas. Tie ir jutekliski zīmējumi, lidmašīnas Pet-ļakov-2 šāviņi, krucifikss (Diāna Dimza-Dimme: “Ticība nav tur, kur noliek krustu”), šokolāde, zīmuļa gabaliņš, poga... “Operācija” notiek Blumberga galvā. “Mākonis, kas parādās Irbes pastelī, ir kā smadzenes. Liekas, tās visas ir mūsu smadzenes, kas peld pa debesīm. Šeit pašā maliņā kā Brēgela Ikars iekrīt ūdenī lidmašīna. Tu sēdi jūras malā, zīmē un nejūti, ka kāda rociņa pasniedz kukaini. Lido muša, krīt lidmašīna, zem jūras ir vēl viena jūra. Smadzenes ir pārvērtušās par bezgalību, bet tajā bezgalīgajā tumsā ir vēl vienas smadzenes kā tārps, kurš ēd tevi un no kura nevar tikt vaļā. Tevi vienmēr moka smadzenes. Zīmējot rodassajūta, ka ir pasaule, kuru tu zīmē, un ir pasaule, kurā tu iezīmējies iekšā un pazūdi. Tas ir kā iekrist ūdenī. Plunkš!” Realitāte sakūst ar dzelteno lietu. Īstenībā iezemētajiem darbiem iepretim paceļas palags un vēl viena Blumberga mitologēma – Irbes iedomātais kalns un mistiskā lapsene. “Operāciju” noslēdz jūras viļņošanās, “tikpat maiga kā smilts iemešana, aprokot zārku”. “Es neticu bildei, bet parādu viņā godu Dievam,” Blumbergs citē Irbi un vaicā: “Vai tas ir Irbe? Vai tas nav Irbe? Irbe ir tikai forma, caur ko paslēpties. Katrs mākslinieks, manuprāt, slēpjas. Jo forma izcilāka, jo lielākas paslēpes viņš spēlē ar sevi. Un bieži vien viņš nezina, ko ir paslēpis.” Profesors Eduards Kļaviņš Blumberga diagnozi ieslēdza trīs vārdos – “formālisms, misticisms, simbolisms”. Tas neskan tikpat labi kā “brīvība, brālība, vienlīdzība”. Taču tas noteikti liecina par Blumberga “dzīvības koridora” amplitūdu, kurā “tīrās mākslas” ideja ir samērota ar biogrāfiskiem punktiem. Izmantojot līdzību, Blumbergs pārnes trauksmi, bailes un cerības uz citu personu un polifoniskajā inscenējumā uzrok jaunu tēlainību. Personiskā nāve taču ir ārpus empīriskās pieredzes. Tā vienmēr ir nākotne. Lai to apzinātos, jāpāriet uz reālu notikumu. Transsubstanciācijā sabalsojas, pārklājas vai saglabā savu autonomiju vairākas intences. To vienlaicīgā līdzāspastāvēšana un daudzslāņainība, kas uzskatāmi izpaužas kompozīciju “šķērsgriezumos” un ietver bedresšķīstītavas motīvu, padara neviennozīmīgu laicisko principu un grodajam Irbes stāstam piešķir pakārtotu lomu attiecībā pret virsvēstījumu. Pagātnes pārdzīvojumi uzliesmo tagadnē, apziņā, kas kļūst par visa esošā kopsaucēju. | |
| Atgriezties | |
