VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
 Par izstādi "Pasaules Elpā. Jānim Muncim – 125" [24.04.2012. 05:14] 28.12.–01.06.2012. Smiļģa muzejs LMA Mākslas zinātnes nodaļas studentes viedoklis | ||||||||||
 | ||||||||||
| Linda Teikmane, 3.kursa studente Jānis Muncis ir ekstraordināra personība latviešu teātra vēsturē ne tikai viņa kosmopolītisma dēļ, bet arī saistībā ar to, ko viņš ir paveicis. Strādājis viņš ir kā scenogrāfs un dekorators, arī kā izrāžu scenāriju un izstāžu autors, bijis arī gleznotājs. Nav iespējams uzskaitīt visu, ko šis cilvēks savas profesionālās darbības laikā ir paveicis. Tajā ieskatu var sniegt “Kultūras Rondo” 25. marta raidījums, kur par mākslinieku un izstādes koncepciju stāsta tās iekārtotāji: mākslinieks Jānis Spalviņš, teātra zinātniece Rita Rotkale un mākslas zinātniece Ilze Martinsone. Smiļģa māja ir teātra muzejs, vieta, kur apkopoti ar izrādēm saistītie eksponāti un teātra ļaudīm piederējušie priekšmeti (piemēram, Spīdolas tērps visā savā krāšņumā vai Zinger firmas mehāniskā šujmašīna ar visiem firmas zelta ģērboņiem). Nav tā lielākā ekspozīcija, ja salīdzina ar Eiropas teātra vai modes tematikai veltītajiem muzejiem, ietilpst vienā telpā. Nokļūstot muzejā, galvenais, uz ko būtu jākoncentrē skatītāja uzmanība, ir J.Muncim par godu veidotā ekspozīcija. Fotogrāfijas un skices lietišķi fiksē Munča daiļradi un darbību. Vīrs ar visai neuzkrītošu ārieni, lai neteiktu nepretenciozu, izrādījās negaidīti bagāts iekšēji. Šo resursu viņš lietoja, lai vizualizētu lugas. Skatītājam bija jāsniedz ne tikai klātbūtnes efekts notikumā uz skatuves, bet arī ticamības efekts, ka tā tas tiešām varēja notikt. Izrādes norise ir tehnisks process, kam būtībā ir jāpaliek aiz kadra. Tas, ka šis process ir bijis veiksmīgs, atklājas tad, kad izrāde notiek, bet tas, kā tas ir panākts, nav jūtams. Un Muncis ir bijis veiksmīgs izrādes ainu, tehnikas, aktieru un skatuves telpas organizators atvēlētajā laikā. Studējot Latvijas Mākslas akadēmijā 1926. gadā, mākslinieks ir pilnveidojis savas spējas teātra žanrā. Par viņa karjeras kulmināciju uzskatāms brīdis, kad Muncis ir noorganizējis Latvijas piedalīšanos Pasaules izstādē pirmoreiz neilgi pēc Dailes teātra dibināšanas. Birokrātiski un profesionāli sarežģīts uzdevums neilgā laika posmā. Bet viņa sarakstei bija rezultāts, un, lai nodrošinātu to, ka Latvija tiešām piedalīsies, Muncis devās pats ar 20 metiem līdzi, pārliecinoties, ka paviljons tiks iekārtots iecerei atbilstošā veidā. Efekts šim manevram bija Grand Prix saņemšana. Mākslinieks ir bijis spējīgs ieinteresēt arī ārzemju skatītājus, lai teātra cienītāji no Francijas un ASV (piemēram, Pasadenas teātra, kur viņš strādājis) būtu motivēti braukt uz nelielo valsti Latviju. Ilustratīva lielu formātu glezniecība košos toņos, risināta lielos laukumos ar figurāliem tēliem ir veids, kā scenogrāfam gleznot modernisma iespaidos. Multikulturālisms, jaunāko tendenču zināšana un nenogurstoši meklējumi arī sarežģītos apstākļos ir raksturīgas iezīmes viņa veiksmes formulā. Turklāt arī, kā uzsvēra Ilze Martinsone: "Pat, ja šajā posmā vieglāk Amerikā aizietu vieglais žanrs, Muncis nenolaidās zemāk". Viņam bija savs standarts, kā strādāt. Pēc izstādes par lielo Munča atstāto mantojumu apskates jāpakavējas pārdomās – to ir radījis talantīgs cilvēks, kas nav bijis nekas augstāks par mums. “Pēra Ginta”, “Zilā Putna” uzmetumi un projekti izstrādāti visās detaļās, precīzi aprēķinot izmaksas, tomēr nav realizēti. Izstādē eksponētie Kārļa Ulmaņa hronikas fragmenti, kas fiksējuši vairāk norises ap vadoni nekā notikumus, kā dēļ šī daudzskaitlīgā publika, organizatori, militārie spēki un tehnika sapulcināti. Daudz no Munča mantojuma vēl ir jāpēta, piemēram, viņa teorētiskie uzskati. Šeit ir iespēja iesaistīties jaunajai teātra praktiķu un teorētiķu paaudzei. Smiļģa muzejam, Kultūras akadēmijai un citiem, liekot spēkus kopā, ir potenciāls būt Rīgas teātra radošajam centram. Ja ieplūdīs jaunas asinis un mēs spēsim par to runāt. Parādīt savu interpretāciju. | ||||||||||
| Atgriezties | ||||||||||
| ||||||||||
