VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
 Par Sandras Krastiņas gleznu izstādi "Pirmdiena. Otrdiena. Trešdiena. Ceturtdiena. Un nakts..." [24.04.2012. 04:42] 29.03.–12.05.2012. "Rīgas galerija" LMA Mākslas zinātnes nodaļas studentes viedoklis | ||||||||||
 Sandra Krastiņa. Salst / Freezing. Audekls, eļļa. 200x170 cm. 2012 | ||||||||||
| Dita Birkenšteina, 3.kursa studente Pirmdiena. Otrdiena. Šodiena. Rītdiena. Un pa vidu nakts. Tas laiks, kas apstādina un nodala dienu no dienas. To, kas notiek ar cilvēku, kad it kā nekas nenotiek, personālizstādē "Pirmdiena. Otrdiena. Trešdiena. Ceturtdiena. Un nakts..." apspēlējusi Sandra Krastiņa. Izstāde "Rīgas galerijā" skatītājus priecēs līdz pat 12. maijam. Kad saule noriet un iestājas tumsa, cilvēki, lietas un vietas pēkšņi izmainās un iegūst citu noskaņu. Un ne velti daudzi atzīstas, ka slikti orientējas diennakts tumšajā laikā, jo nakts pat vispazīstamākajām vietām piešķir ko svešādu. Man patiktu domāt, ka pazūdot dienasgaismai, sarosās citas maņas un jutekļi, cilvēks jūt (un domā?) citādāk. Lai gan diena beigusies, dzīve turpinās, un Sandra Krastiņa savā jaunākajā personālizstādē runā par to, kas cilvēkā iemājo nakts laikā. Izstādes atklāšanā Sandra Krastiņa šo ekspozīciju raksturo kā klasisku – audekls, eļļas krāsa un figurāla kompozīcija. Arī kā atgriešanos pie glezniecības pamatvērtībām, kurā, spēlējoties vien ar trim krāsām, panākt koloristisku bagātību.* Lai gan vairumā darbu tik tiešām dominē figurālas kompozīcijas, māksliniece nav atkāpusies no 90.gados smalki izkoptās abstraktās glezniecības, un savu vietu ekspozīcijas ansamblī atradušas arī abstrakcijas. Ja 90.gados Sandras Krastiņas darbus apdzīvoja mazais cilvēciņš, tad šobrīd kompozīcijas uzmanības centrā ir redzami krietni apjomīgāki tēli. Neskatoties uz fiziskajiem izmēriem, cilvēks tomēr ir tikai daļa no veseluma, kurš, eksistējot laikā, spētu saplūst ar nakti, sniega kupenām, pilsētu vai meža zaļumu – vidi, kas darbojas kā noskaņu fons nakts apcerēm. Var tikai apbrīnot to, cik meistarīgi Sandra Krastiņa cilvēkā iemieso dzīvību un spēju kustēties pat divās dimensijās. Gleznu kopējā aina ļauj pamanīt nakts radītās neviendabīgās sajūtas, vienam tas ir laiks atpūtai un netraucētam mieram, bet citam gluži otrādi – labākais laiks darbam. Būs auksta nakts (kurā nākas saskatīt mākslinieces dzīvesbiedra Edgara Vērpes aprises) asociatīvi saslēdzas ar tipisku nakts putna tēlu, kuram īstais darba laiks sākas, kad citi iemiguši, un tikai tad domas telpa šķietami spēj izplesties līdz bezgalībai. Kāds cits tajā laikā nespēj iemigt vai pārdomā dienas notikumus un apcer rītdienas gaitas. Nakts ir tas nelielais pieturas punkts starp dienām, kurā cilvēkam ir laiks pievērsties tām domām, kurām dienā laika neatliek, kļūt apcerīgākam filosofēt un sapņot. Sandra Krastiņa nakti dēvē par dzīvi citā dimensijā. Kādā – tas jau ir katra paša ziņā. * LTV kultūras raidījuma Krējums saldais reportāža no izstādes atklāšanas apskatāma šeit. | ||||||||||
| Atgriezties | ||||||||||
| ||||||||||
