Par Nila Viļņa personālizstādi "Acis plaši aizvērtas" [29.03.2012. 15:25] 20.03.–16.04.2012. Rīgas Doma dārza mākslas galerija
LMA Mākslas zinātnes nodaļas studentes viedoklis
Elīna Pastare, 3.kursa studente
Rīgas Doma baznīca vienmēr ir bijusi Rīgas pilsētas sirds un plaši atpazīstams simbols, kas asociējas ar Latviju un tās galvaspilsētu. Projekts, kura ietvaros līdz aprīļa vidum Doma dārzā apskatāma Nila Viļņa fotoizstāde, savukārt ir mēģinājums paskatīties uz skaisto katedrāli savādāk. Šī un turpmākās izstādes, kas tapušas biedrības Ascendum un Rīgas Doma sadarbības projekta "Mans Doms" ietvaros, ir izaicinājums lauzt tradicionālo priekšstatu par Doma baznīcas lomu, rādot kā tā vide spēj kļūt par neparastu izstāžu zāli laikmetīgiem mākslas darbiem.
Nils Vilnis, kurš skatītāju šoreiz iepazīstina ar savu jaunāko veikumu, ir viens no pazīstamākajiem jaunajiem latviešu fotogrāfiem un pamatā darbojas modes un reklāmas jomās. Darbos, kuros autors atklāj sevi kā mākslinieks, centrālais tēls vienmēr ir cilvēks. Viņa fotoportreti ir mēģinājums ne vien fiksēt, bet arī atsegt cilvēka iekšējo pasauli.
Doma brīvdabas izstādē dārzā izvietotas 10 lielizmēra foto izdrukas, kurās fiksētas pietuvinātas cilvēku sejas ar aizvērtām acīm jeb "acīm plaši aizvērtām", kā vēsta izstādes nosaukums. Fotoportretos redzamo cilvēku sejas ir apstrādātas ar īpašu krāsu, kas rada kontrastu, kāds parasti novērojams foto negatīviem. Tas liek domāt, ka mākslinieks ir vēlējies uzsvērt, cik maģiska ir jebkura pamatsubstance gan mākslas darba, gan personības veidošanās procesā. Tas ir tikai sākumpunkts, kura priekšā paveras plašas iespējas. Tā arī paši darbi šķiet kā neapstrādāti, nesabojāti iedīgļi kaut kam jaunam.
Nila Viļņa fotogrāfija
Tomēr īpatnējais veids kādā cilvēki attēloti fotogrāfijās, šķiet sekundārs attiecībā pret vides, kurā tās izvietotas, iespaidu. Iespējams, tāpēc zūd daļa no darbos ietvertā vēstījuma, kas veiksmīgāk atklātos neitrālā izstāžu zālē. Fotoportreti Rīgas Doma dārzā sāk dzīvot paši savu dzīvi, tie īpatnējā veidā savienojas ar vidi, līdz šķiet, ka tā nav fotoizstāde, bet gan savdabīga instalācija, kurā katrs elements ir daļa no viena mākslinieciska veseluma.
Šī neparastā mākslas darbu un vides saslēgšanās nebūtu jāuztver kā nepatīkams pārsteigums. Tieši otrādi. Mierīgās sejas ar aizvērtajām acīm liek domāt, ka tās izbauda klusumu vai mēģina ko saklausīt. Rodas jautājums: ko tieši? Portreti iedrošina arī skatītāju ieklausīties apkārt notiekošajā, pievērst uzmanību videi, daudz vērīgāk aplūkot Rīgas Doma senos mūrus. Līdz ar to, apzināti vai ne, izstādes rīkotājiem zināmā mērā ir izdevies sasniegt Doma dārza mākslas galerijas izveides brīdī izvirzīto mērķi, papildinot 800 gadus seno kultūras pieminekli ar laikmetīgām vērtībām, pievērst uzmanību Rīgas Domam, palielināt tā nozīmi sabiedrībā, kas būtu saistoša ne tikai baznīcas draudzes locekļiem un tūristiem, bet jebkuram mūsdienīgam un aktīvam Latvijas sabiedrības pārstāvim.(1)
Diemžēl konkrēto izstādes apmeklējumu recenzijas autorei mazāk patīkamu padarīja grūtības, ar kurām nācās sastapties, mēģinot iekļūt Domā. Pēc vairāku ieejas durvju apsekošanas, "ekskursijas" ar citiem apmeklētājiem caur celtniecības stalažām un triviālās vairāku zvana pogu zvanīšanas, atliek secināt, ka vismaz daži informatīvie plakāti par Rīgas Doma dārza mākslas galerijas eksistenci un atrašanās vietu, būtu mazākais, ko projekta autori varētu darīt sava apmeklētāja labā.
Taču, lai šī nepatīkamā pieredze nebaida potenciālo skatītāju. Kā atzīmē Rīgas Doma dekāns Elijs Godiņš: "Nila Viļņa darbi rada savdabīgas sajūtas – cilvēkam bieži nesanāk atrasties otra cilvēkā klātbūtnē, kam acis "plaši aizvērtas""(2). Ekspozīcija skatītājam piedāvā iespēju piedzīvot šīs sajūtas, kā arī ļauj kļūt daļai no izstādes, uz mirkli aizverot acis un ieklausoties.
Šelda [ 13:10 09.04.2012. ] Paldies par domapmaiņu.Palabošu autori par darbu skaitu, nomīnusojot par vienu mazāk. Oponēšu par vajadzību pēc neitrālas telpas. Manuprāt, ja darbi spēj iegūt papildus nozīmes un tādā veidā spēku, pateicoties darbu un vides unisonam, tad tie tikai iegūst. Un, ja vien pašam autoram nav spēcīgas iebildes, tad asociācijas ar instalāciju vai citu mākslas formu nebūt netraucē, gluži otrādāk.